Ar motoroleri pa Pireneju kalniem
|
Juris Požarnovs
|
2015. gada jūnija Spānijas ceļojuma iespaidi.
Šogad jūnija beigās izmetām 17 dienās 9323 km garu līkumu ar kemperi Spānijas virzienā. Šis bija pirmais no diviem lielajiem šīs vasaras ceļojumiem. Otrs bija pēc mēneša - jūlija beigās ziemeļu virzienā (4856 km): Nordkaps un Lofotu salas Norvēģijā ar vienas dienas (324 km) motorollera vizināšanos pa Lofotu salām. Bet par to citreiz.
Ideja par šī Spānijas ceļojuma maršrutu radās šādi - vispirms ziemā, internetā youtube.com atradu vairākas skaistas filmiņas, kurās nopietni moto tūristi ar kārtīgiem močiem brauca pa pasakainu kalnu ceļa posmu 9,5 km garumā Pirenejos no Cubieres sur Cinoble līdz Saint- Paul de Fenouillet. Radās doma arī mums šo ceļu izbraukt, tikai ne ar moci, bet ar savu ceļojumos līdzi vadājamo motorolleri. Apmēram gadu turpinājām pilnveidot savu motorollera braukšanas prasmi, lai izvērtētu savu varēšanu, kā arī pārbaudītu ekipējumu dažādos laika apstākļos. Sākām ar ceļojumiem uz Ķegumu pēc saldējuma, uz Bausku pēc minerālūdens, uz Ikšķili pēc krējuma, u.t.t., līdz beidzot sapratām, ka esam jau gatavi un ir pienācis laiks no treniņu fāzes ķerties pie lietas!
Protams, lai ceļojums sanāktu bagātāks, pilnvērtīgāks, apskates objektu saraksts tika papildināts ar Lascaux II alas (alas kopijas) seniem klinšu zīmējumiem, Karkasones senā cietokšņa apskati, ar vienas dienas pastaigu Pireneju dabas parkā līdz Lac de Gaube ezeram Francijas dienvidos, Salvadora Dalī modernās mākslas muzeju Figueres, Monserata kalnu un klosteri, un ar pašu tālāko ceļojuma punktu Spānijā - pasakaino Alhambras pili Granādā. Līdz pēdējam brīdim Granāda bija zem jautājuma zīmes, šaubījāmies, vai paspēsim, jo bija varbūtība pārāk ilgi aizkavēties Pirenejos. Tomēr izrādījās, ka paspējām.
Gan ceļam uz Spāniju, gan atpakaļ maršruts bija plānots pāri Pireneju kalniem, kur kopā trīs dienas ar savu motorolleri vizinājāmies pa skaistajiem Pireneju kalnu ceļiem. Kopā šajās dienās nobraucām pāri par 420 km. Varētu likties, ka 420 km trīs dienās - tas nav sevišķi daudz. Tomēr gribu piebilst - ne jau kilometri ir galvenie. Šī vizināšanas tika baudīta. Pa sīkajiem, līkloču kalnu celiņiem pārsvarā tika braukts bez steigas, ar biežām pauzītēm, iespaidīgo ainavu vērošanu, fotografēšanu un filmēšanu.
Kapēc motorolleris?
Kapēc tāda izvēle - tieši motorolleris? Tapēc, ka ar kemperi ne visur tā gabarītu dēļ var izbraukt. Visu laiku ir jāskatās arī uz augšu, ko mēs nedarām, ja braucam ar vieglo automašīnu. Protams, var jau ņemt līdzi velosipēdus, ko arī nereti darām, bet tam ir savi trūkumi. Domāju, ka parasts ofisa darbinieks, kurš ikdienā ar velosipēdu pārvietojas reti, dienā varētu nobraukt kādus 30 - 40 km ar nosacījumu, ka ceļš ir horizontāls, droši vien, ne vairāk. Bet ja ceļš ir kalnains, pat mazāk. Ar motorolleri vizināšanās pa Pirenejiem (un otrajā ceļojumā Norvēģijā pa Lofotu salām) mums likās kā ļoti veiksmīgs pasākums. Ceļš bija kalnains, bieži ļoti šaurs, līkumains, bieži tie bija meža ceļi ar zemiem kokiem, kas kemperim ir neizbraucami, ar straujiem līkumiem, u. tml. Motorollerim tā nebija problēma.
18.jūnijā pēc Lascaux alu paleolīta zīmējumu apskates apstājāmies kempingā Le Peguere Cauterets pilsētiņā un ar motorolleri apbraukājām tuvējo apkārtni Gavarnie un Luz-Saint Sauveur.
20.jūnijā pēc pārgājiena uz Lac de Gaube ezeru Pireneju dabas parkā devāmies uz kempingu pilsētiņā Urdos netālu no Spānijas robežas. Šajā dienā pa Pirenejiem ar motorolleri nobrauktais līkums jau bija stipri lielāks - no kempinga Francijas pusē uz La Pierre Saint Martin virsotni, tad pāri Pireneju kalniem pa Spāniju un pēc tam pa citu ceļu atpakaļ uz Franciju. Lielais 195 km līkums caur Spāniju, bija zināms izaicinājums, bet kā vēlāk izrādījās ļoti patīkams brauciens.
25.jūnijā ceļā uz Karkasones cietoksni apmetāmies Alet les Bains kempingā, jau trešo reizi izripinājām no kempera bagāžnieka savu Hondiņu un aizbraucām līdz internetā noskatītajam kalnu ceļam starp Cubieres sur Cinoble un Saint- Paul de Fenouillet.
Ar kemperi divi no šiem maršrutiem būtu bijuši neizbraucami. Ar velosipēdu nomīties 195 km pa kalniem vienā dienā varētu tikai kāds super - super profesionālis. Bet ja arī varētu, tad to noteikti nevarētu nosaukt par atpūtas braucienu!
Viena jauna atziņa, kuru es agrāk nezināju. Spānijā, pēc vizināšanās pa Pireneju kalniem ar motorolleri, mēs nobraucām uz ātrgaitas ceļa, lai atgrieztos atpakaļ uz kempingu Francijā. Pirms gara tuneļa, kas savienoja Spāniju ar Franciju, mūs apturēja spāņu ceļu policija, jo vēlējās noskaidrot, cik kubikcentimetru motors ir mūsu motorollerim, ar kuru mēs braucām pa šo ātrgaitas ceļu. Noskaidrojuši, ka ar 150, nevis 125, novēlēja mums laimīgu ceļu un atļāva braukt tālāk. Bija patīkami to uzzināt!
Kapēc motorolleris, nevis mocis?
Varbūt varētu būt jautājums - kapēc motorolleris, nevis nopietns ceļojuma mocis? Motociklam noteikti varētu būt savi plusi - nebūtu tik ļoti jābaidās, ka asfalts varētu pāriet zemes ceļā. Iespējams, moci pretstatā motorollerim tik ļoti brīžiem neraustītu sānu vējš. Šajā ceļojumā moča iespēju kādu vieglāk apdzīt es īsti negribētu nosaukt par plusu, jo pa sīkajām kalnu taciņām, sīkajiem, senatnīgajiem ciematiņiem nekur nebija jāskrien. Manuprāt, braukšanai ar moci varētu būt divi varianti– pirmais, braukt no mājām līdz pašiem Pirenejiem. Bet tad tas būtu pavisam cita veida ceļojums. Otrkārt, iespējams moci vest līdzi aiz kempera piekabē. Šī varianta galvenais trūkums - būtu jābrauc lēnām (velkot piekabi ir ātruma ierobežojums). Tā kā atvaļinājuma dienu skaits ir tāds kāds ir un ceļš līdz Spānijai ir liels (9323 km), tad lēnā braukšana ar moci piekabē viennozīmīgi atkrīt. Jābrauc ātri! Tātad - jāved līdzi kemperī bez piekabes. Protams, piekabes variantam būtu arī savi plusi - varētu paņemt līdzi pat vairākus motociklus (katram savu) un tik ļoti kritisks nebūtu motociklu svars un gabarīti.
Šajā ceļojumā vēl pareizāk būtu bijis vest līdzi ne tikai motorolleri, bet arī pāris velosipēdus. Arī tie būtu noderējuši.
Ja jābrauc tālu, tad jābrauc ātri.
Tā kā ceļojuma maršruts bija garš, braucām ātri. Maksimālais kempera vienas dienas nobraukums bija 1186 km, vēl sešas dienas nobraucu vidēji 700-1000 km/dienā (bez mainīšanās). Pārējās 10 dienas atvēlējām muzejiem, pastaigām un izbraucieniem ar motorolleri.
Visās valstīs, kurās bijām, uz ātrgaitas ceļiem automašīnas brauc vidēji 5 – 8 km/h ātrāk par atļauto braukšanas ātrumu. Mēs ar kemperi braucām kā visi. Vienīgā valsts, kur kemperis uz bāņa nevar turēt līdzi vieglajām automašīnām bija Vācija, tajās vietās, kur atcelts ātruma ierobežojums 130.
Par apģērbu.
Neskatoties uz to, ka ar motorolleri braucām pa saulaino Franciju un Spāniju, braucām ar īsto moču apģērbu, īstajiem moču zābakiem, cimdiem u.t.t. Klimats Pirenejos bija interesants - no rītiem, kamēr saule vēl bija aiz kalniem, gaisa temperatūra bija ap +13 līdz +15 grādiem. Kad saule pacelās virs kalniem, tad ielejas uzreiz kļuva par "cepešpannu" ar +30 grādiem. Savukārt augšā, kalnos mums pāri vēlās auksti mākoņi, vietām bija migla, tur pat pavisam tuvu bija arī sniegs. Tātad, braucot nevarēja būt ne runas par pusgarām biksēm, vai kaut kādiem T krekliņiem. Protams, apstājoties lejā karstumā, uzreiz visu centāmies pogāt vaļā. Interesanti, kad otrās dienas braucienā atgriezāmies atpakaļ no Spānijas uz Franciju, bija jābrauc cauri ļoti garam tunelim. Kilometrus neatceros, bet bija ne mazāk par kādiem 10 km. Braucot ar mašīnu to nejūt, bet temperatūra tunelī ir par vairākiem grādiem zemāka nekā ārā un gaiss daudz drēgnāks. Braucot ar motorolleri, tas ir ļoti jūtams. Ar nepiemērotu apģērbu šī sajūta varētu būt ļoti neomulīga.
Motorollerim uz šo Pireneju ceļojumu, atšķirībā no Norvēģijas, līdzi augsto stiklu neņēmu.
Draudzīgums pret kempera ceļotājiem.
Lai ceļotu ar kemperi, ir samērā nozīmīgs attiecīgās valsts "draudzīgums" attiecībā uz kempera ceļotājiem. Skandināvijā tas ir ļoti pretīmnākošs. Bet šajā, Spānijas ceļojumā piedzīvoti dažādi apstākļi:
Lietuvā, pie lielajiem benzīntankiem parasti ir stāvlaukumi, kur bez problēmām palikt pa nakti. Esmu redzējis tikai dažus benzīntankus, kur pie zīmes "P” ir norādīts laika limits. Polijā - arī ir samērā labi. Lielajos stāvlaukumos pie benzīntankiem nakšņot var bez problēmām. Legālas, organizētas netīrā ūdens un tualetes izliešanas vietas gan viņiem nav. Tīro ūdeni parasti var papildināt pie kāda krāna, kas ir ārpusē pie stāvvietu tualetēm vai benzīntankos. Pēc ilgas braukšanas ar ūdens kanniņām pastaigāt ir lietderīga pārmaiņa. No valstīm Spānijas virzienā visdraudzīgākās šajā ziņā ir gan Vācija, gan Francija. Vācijā bieži vien lielajās stāvvietās uz autobāņa ir norādes - vieglie tur, bet kemperi uz šo pusi (ar attiecīgajām "ekstrām" ) . Patīkama ir Francija. Bieži ir redzamas speciālas ceļazīmes ar norādēm, kur var izliet netīro ūdeni un tualeti, ieliet tīro ūdeni. Šajā ziņā nepatika Spānija. Ir dzirdēti daudzi nostāsti par kemperu apzagšanu, ja nakšņot paliek ceļa malā vai benzīntanka stāvvietā. Pirms sešiem gadiem arī manu automašīnu kāds Spānijā bija mēģinājis uzlauzt, bet neveiksmīgi. Šajā ceļojumā vienu nakti tomēr nācās pavadīt benzīntanka stāvvietā autobāņa malā, bet noveicās. Ar kempingu atrašanu Spānijā arī bija problēmas - kādas trīs reizes navigācija aizveda mūs uz neesošu kempingu. Saulainās Spānijas kempingiem ir sava īpatnība. Viņiem liela ekstra skaitās, ja nakšņojamais placītis atrodas koku paēnā. Tas ir saprotams - Spānijā ēnaina vieta ir vērtība. Tiem, kas ceļ telti vai grib tur iebraukt ar vieglo mašīnu - viss ir ok, bet pilnīgi nav pieņemams kempera gadījumā (ja augstums 2,9m)! Rezumējums -ja kempinga meklēšanas iemesls ir tikai ūdens ieliešana / izliešana, tad visās valstīs, izņemot Spāniju, tērēt naudu par kempingiem nav nepieciešams. Ja ir jāpaliek uz vietas ilgāku laiku (piemēram, lai vizinātos apkārt ar motorelleri, velosipēdiem vai dotos pārgājienā), tad jā - kempingu vajag. Un vēl viens iemesls - dažreiz kempings jāmeklē arī lētāka interneta nepieciešamības dēļ.TV
Kemperī vakaros skatīties satelīta TV šajās dienvidu valstīs bija daudz vienkāršāk nekā Skandināvijā, jo visi TV satelīti ir daudz augstāk virs horizonta. Tātad, pat nelieli koki vai kalni tos neaizsedz. Arī ar virszemes digitālo TV viss bija labi, kā jau katrā Eiropas valstī - pieejamo bezmaksas kanālu skaits ir liels. Tādu vietu, kur nav signāla pārklājuma, praktiski nav. Visur der tas pats virszemes digitālās TV dekoders, kas Latvijā.
Patīkamu filmiņu skatīšanos!
J.