AR CISKUDRILLI GAR DAUGAVU UN SĒLIJĀ

Andrejs Sesks 30.08.2015 21 min lasīšanai

r 14. o8 pievakare, kad gar Krustpils pareizticīgo baznīciņu, kura

celta bizantiešu stilā un iesvētīta 1910. gadā Svētā Nikolaja godam . Pirmā Pasaules kara laikā no baznīcas pāri palikušas bija tikai sienas, bet no garīdznieku mājas - pamati, savukārt, no aptuveni 1000 draudzes locekļiem bija tikai palikusi puse. 1920. gadā no Krievijas atgriezās Marijas patvēruma un aizlūguma baznīcas pārzinis Jēkabpilī tēvs Vladimirs Borozdinskis, kurš uzsāka baznīcas atjaunošanu. Jau no 1922. gada atsākās pastāvīgi dievkalpojumi garīdznieka Nikolaja Vasiļjeva vadībā. 1928. gadā ar tēva Jēkaba Karpa gādību baznīcas iekšpuse tika izrotāta ar jaunu svētbilžu sienu, draudzes locekles uzgleznoja astoņas ikonas. Daudzas svētbildes ziedoja arī paši draudzes locekļi. Pēc Otrā Pasaules kara baznīcu atkal bija jāatjauno un 1963. gadā to pārņēma garīdznieks Anatolija Kudrjavcevs, kurš šajā baznīcā kalpoja līdz pat 1993. gadam. No 1965. gada līdz 1990. gadam šajā baznīcā bieži dievkalpojumus arī vadīja pašreizējais pareizticīgās baznīcas Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs Kudrjašovs.

izlienu uz vieglo autiņu pārpilnās Daugavpils šosejas. Elkdievības un rituālā kanibālisma pielūdzēji bariem vien nesas DA virzienā. Lielākajā kolonnā saskaitīju 18 autiņus. Nabaga badā mirstošā Latvijas tauta! Ja paskatās vēsturē, ar kādiem līdzekļiem mūsu sentēviem uzspieda šo asiņaino ticību (pāvesti Celestīns III un Innocents III), vnk nespēju saprast tos ļautiņus. Patiesi taisnība tiem, kuri apgalvo, ka jebkuras reliģijas piekritējs ir līdzīgs atgremotājam dzīvniekam - pieņem visu neatšķaidītā veidā un diskusijās to pašu spļauj ārā. Bez jebkādas loģikas un argumentācijas. Lai nu kā ar tām ticības lietām, bet uz lielā piķa jūtos droši. Tiesa, ne jau pa vidu braucu. Katrā ziņā pat lielās fūres netaurē un nedzen malā. Patīkams jaunums. Šoreiz maršrutu sastādīju ar tādu aprēķinu, lai pēc iespējas vairāk parādītu mūsu Likteņupes Daugavas skaistumu. Cik no tā būs izdevies varēs redzēt galerijā. Pirmā pietura jau tūlīt aiz Jēkabštates - Asotes pilskalns.

Apdzīvots no 1. gadu tūkstoša p.m.ē. līdz 13. gadsimtam m.ē. 11.gs. izveidota jauna pilskalna aizsargsistēma ar gredzenveida aizsargvalni. Letgaļu apdzīvotās Asotes pilsnovada administratīvais un militārais centrs, kas pakļāvās Jersikas ķēniņam. Līgumā par Letijas zemju sadalīšanu starp ordeni un bīskapu minēts novads Aszute, kuru pētnieki viennozīmīgi saista ar Asoti. 1211. gadā Asotes pilsnovads iekļauts Livonijas bīskapijas sastāvā. 1237. gadā Rīgas bīskaps netālu no Asotes pilskalna Daugavas labajā krastā uzcēla Krusta pili (Kreutzburg). 1511. gadā arhibīskapa lēņu grāmatā pieminēts Krustpils miests. 1585. gadā Polijas-Lietuvas kopvalsts karalis Stefans Batorijs Krustpils novadu atdāvina Korfu dzimtai, kuras īpašumā tas bija līdz 1920. gadam. Krievu-turku kara laikā (1877-1878) Krustpilī tika nometināti turku karagūstekņi, no kuriem daudzi palika uz patstāvīgu dzīvi. Vakara saule cepina ne pa knapam, bet tas mani netraucē uzkāpt (pa trepītēm) pilskalna virsotnē. No aprakstā minētajiem skatu virzieniem labs ir tikai viens - uz DR. Savukārt pilskalnam pretējā pusē uzradušies Pirmajā pasaules karā kritušo krievu armijas kapi. Kopskats atbaidošs. Krievu masu kapu "kultūra" visā pretīgajā krāšņumā. Blakus piemiņas krustam pāris smilšu čupas ar plastmasas "puķītēm", nekopts, pamatīgi paaudzies zālājs un malā vien pāris gadu veci apbedījumi. Kāds prieks atdusēties uz miroņu kauliem. Tfu! Vien kādus 1.5km tālāk norāde uz Rogāļu dižakmeni - Dižakmens ar tilpumu 40 kubikmetri. Granīts - viborgīts, akmens augstums - 3,7 metri, garums - 6,5 metri. Daugavas labajā krastā ap 100 metrus no upes, Ragāļu gravā. Diemžēl tīmeklī neizdevās atrast kaut ko no tautas nostāstiem. Katrā ziņā pamatīgs pārsteigums bija sakoptā grava, kura vietām atgādina miniatūru kanjonu. Arī norādes uz Laimas avotu, Mīlestības ozoliem. Pirmais vairāk līdzinājās parastai aciņai, uz otriem neaizgāju. Toties papriecājos par tiešām iespaidīgo, gravas nogāzē iegūlušo smukuli un pasautējos Daugavas krasta aizvējā. Visādi laba vieta nakšņošanai, tikai ar peldēšanos gauži knapi. Autostraume nerimst, toties man līdzenums. 1/2 pakaļas ceļavējš + garām skrienošo autiņu palīdzība. Var neslikti rullēt. Vienīgi tikšana pie Daugavas ainavām gan tāda sūdīga - mūžīgie "ķieģeļi". Šur tur vnk nākas līst pāri grāvim. Padsmit km aiz Jēkabpils norāde uz Fridriha Bidera piemiņas vietu - Fridrihs Biders (1810-1894), ievērojamais baltvācu fiziologs un Tartu universitātes rektors šeit pavadījis bērnības dienas. Vienīgais ieguvums labs skats uz Daugavu. Vēl pēc dažiem km norāde uz kārtējo akmeni. Šoreiz Vaiķu dižakmens - Daugavpils šosejas 159. kilometra Daugavas pusē, dažus desmitus m no šosejas, tīruma vidū, 1,5 km D no Trepes stacijas atrodas Vaiķu akmens. Akmens ir neregulāras formas, stāvām malām, plakanu virsmu, kuras platība ir 23 m2. Virszemes tilpums 45 m3.Iesārts, lielkristālisks rapakivi granīts. Maz saplaisājis. Dzirdēti nostāsti, ka pie (uz) akmens pārgājienu laikā pusdienojuši gan Pēteris I, gan Napoleons Sakarīgs klucītis! Labi, ka raža novākta, citādi būtu pa labību jābrien un skats arī nebūtu vairs tāds. Vienā stūrī pat kāpnītes uzliktas, lai varētu augšā tikt. Nekāds "putna lidojuma" skats gan nesanāk. Līvānos izskrienu kā vilks caur Rīgu. Sākotnēji bija doma aizbraukt līdz Dubnas un Daugavas satecei, bet no tilta ieraugot to kārtējā hesiņa dēļ pusizsusējušo gultni un uzzinot, ka jābrauc gandrīz 2km, nospļaujos un minu taisni. Reizē Līvāni ir pēdējais miests šajā krastā. Tagad laiks pārcelties uz otru. Par to gādā viena no divām (otra pie Dunavas) pārceltuvēm. Liekas neticami, ka šī dzelzs grabaža spēj uzņemt autiņu ar 15 tonnu celtspēju, bet tā ir rakstīts cenrādī. Ja vien kāds komatu nav izkasījis. Katrā ziņā ne tikai par vienu eiriķi tieku pāri, bet pie viena uzzinu, ka līdz Dignājas pilskalnam, kur atpūtas vieta vien kādi 10km. Otrā pusē beidzot bez kreņķiem varu ieķemmēt aliņu, kas Līvānos būtu līdzvērtīgs vēl vienam papīrītim. Ne velti poliči (ne žaļie) uz mani pāris reižu nelāgi noblenza. Tikām konstatēju, ka šitais lielceļš nebūs nekāda pastaiga. Viena vienīga pelēka migla....brrrr!!!! Nākamais nepat'\ikamais pārsteigums - remont po sovetski. T.i. uz lielceļa izgāztas dažas kravas grants un prasti nolīdzinātas. Braucējam atlicis vien izdzīt dažas rises, kurās tagad man jānotura stūre. Nav patīkamākais darbiņš. Sevišķi, ja nemitīgi jāmūk malā no garāmbraucošiem autiņiem.. Trakākais ir brīžos, kad blakus izmainās divi. Tad patiesi jānožēlo, ka nav gāzmaska. Pēc kilometra Vandāni. Visas kolhozu laiku ražotnes pamestas, bet mazajā ciematā NEVIENAS sabrukušas vai pamestas privātmājas. Mazajā bodītē tieku pie kārtīgi auksta alus. Kāda veldze iekšām! Pēc dažiem km Dignāja. Tik nožēlojams miests, ka pat asfaltu bijis slinkums uzliet. 6 mājas 4 rindās. Biku aiz t.s.centra Dignājas ev. lut. baznīca - Dignājas jaunā baznīca iesvētīta 1811. gada 8. decembrī, 1858.gada jūlijā to pēc pārbūves iesvētīja vēlreiz. Pirmā Pasaules kara laikā baznīca tika izpostīta, to atjaunoja 1922. gadā. Otrajā Pasaules karā baznīca cietusi maz. Pēc kara vairākkārt izdarīti nepieciešamie remonti. 1984.-1985.gadā tās ārpuse remontēta un krāsota, salabots tornis. Vienīgais, kas pārsteidz, ka atšķirībā no citām baznīcām goda ieeja ir no pakaļgala nevis no fasādes. Beidzot ieraugu gaidīto pilskalnu, Saule jau tik zemu, ka pēdējais laiks stutēt telti. Gadu nekustinātās savienojošās gumijas nekādi negrib līst caurumos un nočakarējos daudz ilgāk nekā būtu ņēmis parasto būdu. Vienīgais labums, ka pēc tam varu izplunčāties neticami siltā ūdenī. Pat pie Rīgas tāds nav. Ilgi neizdodas aizmigt. Vienā pusē garām nesas pēdējie svētuļi, otrā grab lielā šoseja un ik pa laikam dzelzceļš. Nakts neticami skaidra...un krietni vēsa. Cikos aizmiegu? Krietnā tumsā.15.o8. Pamostos nekaunīgi nosalis. Kas tie par sūdiem? Atrauju rāvēju un apstulbstu. Redzamība vien drusku tālāk par blakus esošā galda galu. Zvērīgākā migla. Atliek vien līst atpakaļ un gaidīt pirmos saules starus. Skatiem jābūt izciliem. Pietiekoši esmu draugos skatījies citu bildes. Gaidīt nākas krietni ilgi. Vien pēc kādām 40 min. var sākt ko darīt. No augšas un lejas, tuvāki un tālāki uzņēmumi. Kompī varēs izvērtēt. Vienīgā neveiksme ir miglainais kāpiens pilskalnā. Tā arī neizdodas atrast vajadzīgo rakursu. Tieši tāpat kā vairākās vietās Dunavas virzienā, kur izdodas tikt pie upes. Rīts neticami rāms. Spogulis ne upe. Pat šoseja pieklususi. Vien zivis plosās. Plunkšķ vai visa Daugava. Bet tas tikai uz brīdi. Tad atkal pasakains miers ar pēdējām miglas lēkšķēm. Izbraucu vien 9os, kad saule jau "uzņem jaudu". Līdz Dunavai kādi padsmit km. Drīz aiz Sudrabkalna patīkams pārsteigums - mainoties pagastiem mainās arī lieceļa kvalitāte. Smilšu / akmeņu rises pazūd kā rīta rasa un tā vietā labs, pietiekoši gluds un stingrs segums. Uzreiz varu tikt pie 20 - 22km. Iepriekš, ja paveicās 15. Šodien trase patīkami tukša. Vien pāris tehniskie un vieglie. Patīkams miers. Vairākās vietās no ceļa skaisti skati. Diemžēl pablenžot ekrānā pat ar visu zoom nekas jēdzīgs nesanāks. Lielākā daļa dvēselei ne bildei. Kad ceļš sāk mest lielo līkumu, rīta dūmakā parādās Dunavas baznīcas slaidie torņi. Tas nozīmē vien kādus 5km un tad ar Dievu Daugaviņa. Aiz Rubeņu pagrieziena pabraucu vien kādus 500m, kad kreisajā pusē piemiņas zīme Daugavas plostniekiem. Pie akmens informatīvā plāksne par plostnieku dzīvi un darbu. Diemžēl nekko neizdevās (nepratu) atrast tīmeklī. Tāpēc jāiztiek bez texta. Blakus otra Daugavas pārceltuve, kur kursē tāds pats artefakts kā Līvānos. Savukārt iebraucot pašā Dunavā sagaida staltā katoļu baznīca -

Dunavas pirmais dievnams ir bijis koka ēka, ko 1785. gadā uzcēlis muižnieks grāfs Jānis Zībergs Jaunavas Marijas godam. Tas atradies tagadējās mūra baznīcas priekšā. Vietā, kur tagad atrodas Misiju krusts, bijis vecā dievnama altāra vieta. Baznīca bijusi 14 asis gara un 7 asis plata, tajā bijis viens altāris Svētās Ģimenes godam. Pie baznīcas darbojusies jezuītumisija.

1893. gadā, redzot, ka Rubeņos prāvests Ādama Dobkievičs uzcēlis jaunu baznīcu, muižnieks Plāters juties neērti un solījies Dunavā uzcelt vēl staltāku un varenāku dievnamu nekā Rubeņos. 1898. gadā Dunavā par prāvestu kļuvis Antons Švāteļs, kura vadībā par draudzes un grāfa Plātera dotajiem līdzekļiem uzsākta jauna dievnama celtniecība. Sarkanie ķieģeļi tika iepirktiDaugavpils apkārtnē, baržās pa Daugavu tie tika nogādāti līdz Dunavai, kur tos izkrāva un ar zirgiem nogādāja līdz būvei.1900. gadā baznīca tika uzcelta. Grāfa solījumu bija izpildījis, dievnams greznībā un krāšņumā pārspējis Rubeņu baznīcu, tā būve bija izmaksājusi 16 000 rubļu. Pirmā Pasaules kara laikā baznīca tika izpostīta - tika sašauta dienvidu siena, mūra velves griestos, tornis, cietis viens pīlārs, jumts, altāri, logi, soli un ērģeles. Lielgabala šāviņi ir redzami joprojām baznīcas mūros. Pēc kara dievkalpojumus noturēja klētī un sākās dievnama pakāpeniska atjaunošana pēc 1906. gadā izstrādātā prāvesta J. Paļukas meta. 1928. gadā par prāvestu kļuva Antons Rukmanis, kurš atjaunoja sagrauto baznīcu, palīdzot labvēļiem no Krāslavas. 1928. gada 21. oktobrī to no jauna iesvētīja Nīcgales baznīcas prāvests J. Janovičs. Esmu krietni par agru vai arī šodien nekas nav paredzēts. Nākas vien samierināties ar ārējo apskati. Ja šodien nebūtu doma nokasīt 90km un nakšņot zināmās lauku mājās, tad varbūt varētu kādu stundu paslaistīties. Vienīgi pa to laiku vēsāks gan nepaliks. Aiz baznīcas pats ciemats. Neviena grausta. Arī pāris jaunajās 3stāvenēs nemana pamestību. Tīrs, zaļš un puķains ciematiņš. Uz Rubeņu ceļa pat vairākas jauno laiku privātmājas. Labs ķēriens ir piemiņas vieta sarkano okupantu 1945.g.jūlijā nobendētajiem latviešu partizāniem, kuri krituši sadursmē ar čekistiem. Tik nežēlīgi izrevidētus mežus kā Dunavas - Rubeņu ceļa malās ilgi nav nācies skatīt. Viena vienīga postaža. Piedevām nekur neredz atjaunošanas mēģinājumus. Labi, te nav Pierīgas sili. Pārsvarā lapu vai jaukto koku meži, bet vienalga viss atstāts pašapsējai. Apsējas jau arī. Pēc gadiem būs bērzu / apšu neizbrienams briksnājs, kurā mežinieki diez vai līdīs. Tādu labi var redzēt pie Garkalnes, kur 1991.g. ar okupantu armijas svētību tika nodezināti simtiem ha skaista sila. Šodien tur aug "skaista" bērzu biežņa. Ir augusts un Latvija zeltojas. Visās malās rūc kombaini, ievākdami jauno maizīti. Jau novāktie lauki kopā ar rugaini priecē acis gandrīz 16km garumā. Pa vidu kāds ducis saimniecību. Šaubos, ka kaut viens ha pieder pašiem. Kaut gan labāk kāds to dara, nevis krūmos ieaug. Priecē, ka nav graustu. Izcili labs ceļš. Ar ceļavēju brīžiem 25. Prieki beidzas pāris km pirms Rubeņiem, kur LVM būvē kārtējo trasi, lai tiktu pie nelikvidētajiem mežiem. Tagad knapi var pavilkties. Akmeņsmilts kopā ar pamatīgu āža muguru visā platumā. Brrr!!!! Rubeņi. Kārtējais Sēlijas ciemats ar skaldītu akmeņu 1902.g. celtu skolu, ar visai simpātisku katoļu baznīcu un piemiņas zīmi kritušajiem latviešu partizāniem 1945.g. oktobrī. Pirmais, kas mani sagaida ir vecais krogs krustceļu labajā pusē. Apmestu akmeņu celtne vai ieslīgusi mazdārziņu ziedos un zaļumos. Labajā pusē neko saistošu nemana tāpēc griežos pa kreisi. Blakus centrālajai ielai ietve uz pusēm ar veloceliņu. Sīki, bet patīkami. Beidzot ieraugu pirmo puspamesto celtni. Uz senākiem akmeņu mūriem uzstutējuši otro stāvu, kurš tagad nevienam nav vajadzīgs. Toties pārsteigums ir Rubeņu kapsētas vārti. Nevis parasta ieeja starp akmens valni, bet lepna kā pie baznīcas. Abpus galvenajiem vārtiem 2 ieejas kājniekiem. Savukārt augšā abās pusēs skulptūras. Kas ar tām domāts, nezinu. Pirms dažiem gadiem autobraucienā pa Sēliju Rubeņos paman;īju piemiņas zīmi NKVD noslepkavotajiem partizāniem. Toreiz vairs nesanāca apstāties. Tagad atlika sameklēt. Labākais, ka Ilūkstes virzienā braucot ir pilnīgs sviests. Ieraugot kārtējo putekļu mākoni metu ripā un tikai tad kr.p. pamanīju piemiņas zīmi - nošautiem un sadedzinātiem latviešiem - ES MIRSTU PAR TICĪBU UN BRĪVU LATVIJU. Nedaudz uz priekšu katoļu baznīca. Atšķirībā no iepriekšējām visa baltā. Saules gan paguvusi nostāties uz nosacītās ass līnijas tāpēc pēc vairākiem mēģinājumiem vienalga sanāk šķībi. Galu galā displejā redzot sava ģīmja atspulgu ne uz ko labu nevar cerēt.Krustaceļam (līdzīgus meistars izgatavojis arī Pustiņas baznīcā), kā arī izlējis no cementa figūras baznīcas dārzam un kapu vārtiem. Pēc Rimoviča nāves aptuveni 300 viņa mākslas darbi tika aizvesti uz Šauļu muzeju.Pašreizējo akmens mūra baznīcu uzcēla prāvesta Ādama Dobkieviča vadībā 1893. gadā arī uz senajiem kapiem, tikai pa kreisi no vecās koka baznīcas. Poļu izcelsmes prāvests Dobkievičs, kuru par priesteri virzījusi un finansiāli atbalstījusi kāda turīga radiniece Pēterpilī, Rubeņu draudzē kalpojis no 1884. līdz 1908. gadam. Pieminētā radiniece arī iedevusi prāvestam līdzekļus jauna dievnama celšanai Rubeņos. Tam plānu izstrādājis būvinženieris no Polijas, bet būvmateriālus topošajai celtnei pieveduši draudzes locekļi, par ko prāvests labi maksājis. Būvniecību pārzinājis darbu vadītājs, kura nevīžības dēļ sagāzusies viena uzceltā siena, tāpēc viņš tika atlaists, vietā paņemot citu. Pēc dievnama uzcelšanas vēl esot pāri palikusi labdares dotā nauda, kas glabājusies sakristejā. Pēc Dobkieviča nāves nauda pazudusi. No 1932. līdz 1933. gadam dievnama prāvests bijis slavenais kokgriezējs Antons Rimovičs, kurš bija izveidojis baznīcas dārzā četras stūra kapelasVissvētākā Sakramenta procesijas dienām, divus biktskrēslus, koka rāmjus un tēlus. Šoreiz it kā paveicas ar iekšā tikšanu. Diemžēl notiek dievkalpojums ar nemitīgu allēlujā gaudošanu marta runču līmenī. Tautas nav daudz, bet neraugoties uz ļoti negatīvo attieksmi pret visu sugu melnsvārčiem nav vēlēšanās lodāt pa iekšieni šortās un nosvīdušu purnu. Ko varu, izvelku ar zoom un pazūdu. Izbraucot Zasas virzienā labajā pusē parks, bet neko prātīgu nesaskatot nolemju nestāties. Tagad 21km putekļu. Zasas pagrieziens. Kāda bauda tikt uz asfalta! Nevar teikt, ka tas gabals bija štruntīgs, bet pietiekoši "apdzīvots" gan....+ itin kodīga svelme. Ciemats ievērējams ne tik daudz ar sakoptību un kokamatniecības centru "Rūmes" kā ar muižas parku, kur dabīgajā vidē izveidota vesela ūdenkrātuvju virkne. Pirmais sagaida jau iebraucot. Pati upīte vairāk atgādina purva strautu. Kas zina, cik gadiem un kādai pacietībai bija jābūt, lai ar dzimtcilvēku rokām radītu šo ūdeņaino parku.. Patīkamākais, ka izņemot atsevišķas vietas, saglabāts mežaparka veids. Aiz gaumīgi atjauninātās pagastmājas staltā 1939.g. celtā Zasas vidusskola. Dažā labā pilsētā nav tik lepnas celtnes.Zasas muižas vārds cēlies no īpašnieka Heinriha fon Zasa vārda, kam muiža piederējusi jau 18.gadsimtā. 19.gs. Zasa piederēja baronam, Carskoje Selo pārvaldniekam anglim fon Greigam, kas uzturēja muižu kā vienu no bagātākajām un krāšņākajām visā novadā. Šobrīd Zasas muižas apbūvē ietilpst pils paliekas, pārvaldnieka māja, vasaras māja, vešūzis, pagrabs, laidars, saimniecības ēku pagrabi, dzirnavu kalpu maja (19.gs. v.), ūdensdzirnavas (1887.), brūzis, Stukuļu savrupmāja, Zasas vidusskola un Zasas evanģēliski-luteriskā baznīca (1750.), kas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Muižas centra apbūve izvietota ap taisnstūra pagalmu. Pie uzpludinātās upes pagalma tālākajā malā atradās muižas pils. No 19.gs. celtās ēkas pēc 1905.g. postījumiem saglabājušies vairs tikai pagrabi un centrālā rizalīta paliekas ar apaļām logailām. Zasas muižas neogotiskā koka kotedža tika celta 19.gs. v. un pēc arhitektoniskā risinājuma atgādināja arhitekta Ā. Menelasa projektēto cara Nikolaja I Pēterhofas kotedžu; šobrīd redzamā vasaras māja (pasta ēka) celta pēc 1905.g. ugunsgrēka kā Greigu ģimenes pagaidu mītne. Blakus redzami senākās klēts pagrabi un uz vecā vešūža pamatiem uzceltā ēka. Pagraba pretējo malu iezīmē 19.gs. 2.p. no laukakmeņiem celtais laidars ar daļēji noslēgtu pagalmu. Tālāk aiz laukakmeņu žoga redzama 20.gs. 30.gados celtā Stukmaņu savrupmāja un pagraba ēka. Brūža ēkā vēlāk tika iekārtota kalpu māja, tālāk redzamas kūts un staļļu drupas. Īpaši greznas ir bijušā brūža neoklasicisma stila durvju vērtnes (19.gs. b.) - tādas pašas ir arī 1939.g. celtajai Zasas skolai. Nometu braucamo aiz dzīvžoga un pārmaiņas pēc čāpoju kājiņām. Cik patīkami izvēdināt pakaļgalu ēnainās takās. Pie pagastmājas bija parka shēma ar skatāmo vietu sarakstu. Kaut aptuveni zinot platību var viegli iedomāties, cik "viegli" to visu iegaumēt. Vai patiesi kokamatniekiem no "Rūmēm" izgatavot gaumīgas norādes? Rezultātā nākas iztikt ar dažiem tiltiņiem un dīķu daudzveidību. Toties labs atklājums ir peldvieta. Tukša!!! Tagad fiksi un ādama kostīmā! Vau!! cik forši!Zasas muižas parks atrodas Zasas dzirnavu dīķa (Zasas ziemeļdaļā) uzpludinātās Zasas upītes krastos. Parka izveidi uzsāka 18. gs. un to veidoja kā ainavu parku romantiskā stilā. Vienlaicīgi ar parku, uzsāka arī Zasas muižas pils celtniecību. Tās īpašnieks bija Heinrihs fon Zass, kura vārdā nosaukta Rīgas daļa Zasulauks. 19. gs., kad mainās muižas īpašnieks, Zasas muižu uzskata par vienu no bagātākajām un skaistākajām apkaimes muižām. Ir vērts izstaigāt plašo parku ar daudzajiem tiltiņiem, Vilkaču koku, Velna akmeni un svētavotu. Muižas parka apskate gida pavadībā: +371 26337227. (interesanti, cik maksātu gids vienai personai??) Blakus peldvietai pakalnā Zasas ev. lut. bzn. Kā jau tūrisma sezonā pieņemts durvis kārtīgi aizslēgtas. Apkārt ~ 170 Pirmajā pasaules karā kritušo vācu iekarotāju kapi. Drang naht osten vietā 7 pēdas un kārtīgs betona krusts piemiņai. Atšķirībā no krieviem šamējie centās ar godu aprakt. Katru savā bedrē.Baznīca atrodas Zasas parka teritorijā, tā celta 18.gs. Vērtīga ir altārglezna, kurā attēlots Pestītājs. Baznīca ievērojama ar ērģelēm, kuras būvējis slavenais Jēkabpils ērģeļbūvētājs Andrejs Sūnākslis. Ērģeļbūves amata noslēpumus viņš studēja Varšavā. Daudzu zasiešu ziedojumi, sagaidot baznīcas 250 gadadienu, kuru svinēja 1990. gadā, palīdzēja izpostītajām ērģelēm atkal ieskanēties. Ap baznīcu atrodas 1. Pasaules karā kritušo vācu karavīru kapi ar akmens krustiem. Pašlaik baznīcā notiek gan luterāņu, gan katoļu draudžu dievkalpojumi. Kādreiz baznīcā strādājuši mācītāji Kristiāns Fridrihs Hernholds, Zigfrīds Leopolds Benjāmiņš, Nikolajs Muižnieks, Artūrs Čikste, Fridrihs Kārlis Dēbners u.c. 1983 gadā baznīca tika iekļauta republikas nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā Pa Zaļo ielu noeju līdz bijušajām dzirnavām. Pamatīgs 2stāvu korpuss. Sen pamestas kā nevajadzīgas un nekas neliecina, ka aiz privātīpašuma zīmes kas notiktu -Vairums Zasas pagasta un nu jau arī ļoti daudzi Jēkabpils novada iedzīvotāji pazīst Hārdiju Kortmanu - Zasas dzirnavu īpašnieku ar neparasti gaišu smaidu un mirdzumu acīs.

Vācijas pilsonis Hārdijs Kortmans 2005. gadā ieguva savā īpašumā Zasas dzirnavas - "gabaliņu dzimtenes", kā izsakās viņš pats. Minhenes lidostas kvalitātes menedžeris Latviju pirmo reizi apmeklējis Rīgas

800-gades pasākumu laikā, un iemīlējis mūsu zemi kā savējo. Tam gan ir arī vēsturisks pamatojums - Hārdija vecmāmiņa ir ilgstoši dzīvojusi Rīgā, un ar saviem stāstiem par šo skaisto Baltijas pilsētu ieinteresējusi arī mazdēlu.

"Viņš ir bezgalīgi sirsnīgs cilvēks, ideālists un romantiķis. Reti gadās tādus sastapt," saka Hārdija "latviešu mamma" un tulkotāja Silvija Raģele, kura visus šos gadus palīdz savam Vācijas "dēlam" gan lauzties caur birokrātijas sarežģījumiem, gan saprasties ar vietējiem iedzīvotājiem un galvenokārt - iepazīt Latviju un tās iedzīvotājus.

Hārdijs Kortmans tiešām ir ideālists, par savu sapni viņš saka: "Vēlos, lai Zasas dzirnavas ir pieejamas visai sabiedrībai - man šis īpašums nav vajadzīgs tikai sev. Gribu atdot tām dzīvību - atjaunot vēsturiskos mehānismus, izveidot muzeju. Pats varu uzturēties Latvijā ne vairāk kā piecas nedēļas gadā. Ir jāstrādā." Taisnība, kaut arī - samērā rūgta, jo Zasas dzirnavu atjaunošanai Hārdijs ir uzņēmies nozīmīgas kredītsaistības.

Tomēr dzirnavu atjaunošana nav vienīgais Hārdija Kortmana dāvinājums Latvijas ļaudīm. Jau iepriekšējos gados ir organizētas trīs humānās palīdzības akcijas Zasas pagastam, un Vācijā ziedotās mantas Latvijā par saviem līdzekļiem nogādāja Hārdijs. Šodien ir 2015.gads un neko pozitīvu neredzu. Aiz Zasas līdz pat Jēkabštatei asfalts. Kaut kur 1/2 ceļā līdz Biržiem piemiņas akmens fašistu līdzskrējēju zvērīgi noslepkavotajiem padomju pilsoņiem. Parasti pie tādām drazām neapstājos, bet tagad summējas svelme kopā ar rūcošu vēderu. Kā šitai vēl nav aizvākts, kad atvērās arhīvi, kad no skapja iznāca tur noslēptais Baigais gads. Šitādiem vieta nevis ceļmalās (nav vienīgais), bet akmeņu drupinātavās. Padomju pilsoņi - vietējie okupantu iztapoņas. Pareizi darīja, ka nomiedza. Tikai viņi zināja vai rokas līdz elkoņiem asinīs, vai līdz padusēm. Birži sagaida ar patiesi grandiozu karjera izstrādes uzbērumu. Pareizāk, veselu kalnu. Nebūtu sviests kājās, vajadzētu uzrāpties augšā. Ja apsardze ļautu. Skatam jābūt labam. Stāvu 4-5 augstums. Pabraucu garām vietējai lut. bzn. -

Pirmā, ar dēļiem apšūtā koka baznīca te bijusi uzbūvēta 1707. gadā. Otrā baznīca arī bijusi koka, ar salmu jumtu un mazu tornīti. Tad divu gadu laikā (1847.-1848.) pēc arhitekta Helda projekta uzcelta mūra baznīca. Altārgleznu darinājis Eginks L., ērģeles būvējis Martins. Baznīca I Pasaules karā stipri cieta. To atjaunoja 1930. gadā ar saīsinātu torni, iesvētīja 1930. gada 18. maijā. Ērģeles Sūnokla būvētas un uzstādītas 1936. gadā. Demontētas un aizvestas pirms vatelīna ceha būves baznīcā, un nav zināms kur palikušas. Vatelīna cehs te darbojās no 1969. līdz 1993. gadam - 24 gadus.

Šinī dievnamā no 1826. gada 30 gadus par ķesteri un ērģelnieku darbojies dzejnieks Ansis Līventāls. Baznīcas pagalma stūrī pie ceļa nožogojuma atrodas viņa kapa vieta. Blakus ir ilggadējā draudzes mācītāja un rakstnieka Jakoba Lundberga kaps." Mazliet tālāk ielas otrā pusē bijušo Podvāzes (upes nosaukums) dzirnavu vietā izbūvēts viesu nams. Sakopta apkārtne. Vienīgi no aizaugošā dzirnavu dīķa nāk pretīga smirdoņa. Bet to jau smalkajās telpās nejūt. Nedaudz tālāk Biržu muižas necilā ēka. Savulaik šeit bijusi gan Meža skola, gan pamatskola. Tagad nekas. Tiesa, gluži pamesta nav. Pretī dižkoka nozīmes izcila lapegle. Tagad ar pēdējām spēka paliekām jātiek līdz nakšņošanas vietai Brodu (pie Jēkabpils) tuvumā. Reāls autopilots. Vienīgais mierinājums Radžu ūdenskrātuve. Tur paliek 1/3 noguruma.16.o8. Diemžēl cerības uz kārtīgu izgulēšanos nesanāk. Tiek svinēta kāda jubileja ar attiecīgu skaļumu + neplānota ciemiņa ierašanās mani izdzen no ierādītās vietas teltī. Kaut gan tāpat negulēju. Augšā, istabā kaut cik sanāca atpūsties. Dēļ visa tā izbraucu vien 9.3o, kad saulīte jau labi ieskrējusies. Šodien noteikta galamērķa nav. Cik varēs tik vilks. Jēkabštati šķērsoju bez pieturām. Pirms nedēļas jau apložņāju. Tagad Rīgas šoseja nelāgi apdzīvota pretējā virzienā. Jāiztiek līdz Prižu avēnijai, kur sākas vecais Daugavmalas ceļš. Lepns nosaukums pampakaina asfalta klātai ielai. Pēc kartes zinu, ka te kreisajā pusē meklējama visai iespaidīgā Prižu krauja un Baltās krāces. Norāde ir, bet sākotnēji iekuļos privātmājas pagalmā, kur nekas neliecina par kādu noeju. Tikai atgriežoties uz ielas pamanu, ka ir otrs celiņš, kura atzars noved Daugavas krastā. No pašām krācēm nekā prātīga neraugoties pat uz zemo udenslīmeni. Tad jau Doles iespaidīgākas. Līdz kraujai kādi 200m. Skats tā nekas, kaut lielākā daļa apaugusi. Vien atsevišķi plikumi. Kad vietējam badapātadzniekam apjautājos par iespēju tikt augšā, viņš neiesaka. Kārtējā privātā teritorija + suņi. Interesanti cik paaudzēm jānomainās, lai tiktu ievērots tauvas joslas likums. Pagaidām tas ir apķēpāts papīra gabals, kurš neder pat tualetei. Par cietu. Asfaltam beidzoties atklājas plašs skats uz Daugavas ieleju komplektā ar pamatīgu nobraucienu. No otras puses ierasties negribētu. Pašas jaunākās kartes nav, bet padsmit gadus vecajā bija iezīmēts ceļš, pa kuru vienā mierā var tikt gandrīz līdz Aiviekstei. 2x apturētie autiņnieki ir tupi kā kirzavnieki. Maucu uz dullo. Vienīgā pārliecība, ka iztālēm redzamajām mājām jābūt pieejām. Līdz ar to lielākam ceļam. Vietā, kur it kā galvenais ceļš asi pagriežas pa ;labi, ieraugu skaisti sakoptu saimniecību. Tādas te ir daudzas, bet šeit nav ierastās Latvijas brīvvalsts laikos celto saimniecības ēku drupas. Liekie akmeņi novākti, mūru paliekas nostiprinātas + jumtiņi uzlikti. Arī zālīte appļauta. Vnk saimnieka ķēriens. Ne visus krievu vara iznīcināja. Pēc īsas teritorijas apskates ar paša kunga atļauju un vajadzīgo info turpinu ceļu. Neliels "ātrumposms" līdz naftas dzelzceļam (Kruspils - Jelgava - Ventspils). Pēc tā šķērsošanas varu izvēlēties. Pa labi rūcošā Rīgas šoseja, pa kreisi kluss dabas klusuma pilns lauku ceļš. Vispirms gan piebraucu pie Zeļķu tilta, kur ašos pavasaros veidojas diži ledus sastrēgumi sagādājot kreņķus ne tikai Salas pagastam. Pēdējo reizi te biju 90gadu otrajā pusē, kad bija kārtējais ledāju "salidojums". Tagad mani sagaida kārtīgs žogs ar videokamerām metru 100 garumā kopmlektā ar krietni taukainu apsargu, kurš paziņo, ka tiltu bildēt nedrīkst. Nu jau kā krievu laikos. Toreiz pat par staciju bildēšanu varēja atrauties, ja kruķi pamanīja. (no Birkmaņa atmiņām). Pēc kāda kilometra priežu sils beidzas un sākas visai apdzīvots lauku apvidus, kas tikšanu pie upes nekādi neapsola. Pāris iespējas vairāk sagādā prieku acīm nevis foķikam un bildēm. Kad pamanu augstprieguma elektrolīniju ir vēl viena iespēja izvēlēties - šoseja vai pārslēgti zemie ātrumi un līdz pēdējai iespējai. Man šoseju!!!!!!!!!! Pēc gabaliņa zāļains ceļš uz krastu ar zīmi - iebraukt aizliegts, Okei! Ritenis celiņa malā un tālāk kājiņām. Nebija vērts. Tāpat kā nākamā pieeja. Vēl pārsimt metri un autoversija pārvēršas veloversijā. Trakos pavasaros te gāžas leduskalni (2010). Kad parādās atjaunotais vietējais ceļš ( nebiju kopš 2010), izvēlos kreiso, jo ļoti vēlos no šīs puses tikt pie Aiviekstes ietekas. Nesanāca. Apbraucu Grīvas kapus no abām pusēm. Kreisajā versijā bija iespēja nobrist metrus 200, bet zinot cik tie zemūdens akmeņi glumi, nevēlējos riskēt. Ne savas ādas, bet fotoaparāta dēļ. Savukārt otra mani ieveda sutīgā zālājā. Gostiņiem un Pļaviņām izbraucu bez pieturām. Vairāk interesē Liepkalnu apkārtne. Mazu saliņu ( bijušais Oliņkalns -

Daugavas kanjons no Pļaviņām līdz Koknesei pirms appludināšanas (iznīcināšanas) bija viena no izcilākajām un skaistākajām Baltijas reljefa formām, bet Oliņkalns - viens no Latvijas lielākajiem pilskalniem, kura līdz 20 m augstā klints (Andreja klints) bija Daugavas kanjona sastāvdaļa. Pie Oliņkalna Daugavā pirms appludināšanas bija stipra krāce, kas apgrūtināja plostnieku darbu. Mūsdienās Oliņkalns ir neliela sala Pļaviņu HES ūdenskrātuvē (zinātājs pamanīs no Rīgas - Daugavpils šosejas (A 6) iepretim Stukmaņiem), ko no krasta atdala 0,3 km plata upes atteka, zem kuras dzelmē dus Dūņu leja. Uz salas saglabājies neliels pilskalna valnis, estrādes paliekas un dažus metrus augsts dolomīta atsegums - Andreja klints paliekas. Uzskata, ka Oliņkalnā 13. gs. atradusies Alenes pils. Pie Daugavas iepretim Oliņkalnam ir piemiņas akmens, ko 1989. g. uzstādīja Latvijas alpīnisti.

piebārstītā Pļaviņu dīķī uz vienas top Ernesta Brastiņa atdzīvinātās baltu dievturības sēta. Kristiešu gānītā, daudzviet barbariski izdzītās latviskās ticibas atjaunotne. Ne velti melsnsvārči trako, kad ĪSTAJOS latviešu saulgriežos arvien vairāk manas Dzimtenes pakalni liesmo jāņugunīs. Pats neesmu nevienas reliģijas piekritējs, bet daudz labāk redzu t.s. pagānu svētkus nekā pa Rīgas ielām klaiņojošus murmuļus (mormoņus), kuri ar savu žīdu ticību bāžas virsū visiem, kurus uzskata par laupījuma vērtiem. Pretī Oliņkalna paliekām Rīgas šosejas labajā pusē stāvā Daugavas krastā skatāma Stukmaņu muižas paliekas.

Mūsdienās redzamajam Stukmaņu muižas kompleksam ir sena vēsture. Par Stukmaņu muižas apkārtni ziņas sniedz arheoloģiskie izrakumi appludinātajā Lokstenes pilskalnā, kas atrodas aptuveni kilometru no tagadējās muižas centra. Jau 13. gadsimtā te saimniekoja Rīgas arhibīskapija. 1487. gadā Rīgas arhibīskaps Henings Šarpenbergs izlēņoja Lokstenes ciemu un muižu Johanam Lokstenam un viņa adoptētajam dēlam Ārendam Stokmanim.Vietvārds "Stukmaņi" veidots tieši no muižas kādreizējā saimnieka Ārenda Stokmaņa vārda. Pēc gadsimta 1598. gadā, mantojuma ceļā par muižas īpašnieku kļuva Georgs Stokmanis. 1601. gadā tā nonāk viņa sievas tēva K. Šrēdera īpašumā. Šā laika dokumentos Lokstenes vietā minēts jau jaunais nosakumums - Stukmaņi. Iespējams, ka apbūves centri pastāvēja paralēli gan Lokstenē, gan Stukmaņos. Taču vēlāk par galveno apmešanās vietu kļuva tieši Stukmaņi.

Stukmaņu muižas iekšpagalms mūsdienāsMuiža un viss novads kopumā tika izpostīts Poļu-zviedru kara laikā. Pēc kara noslēgtā Altmarkas pamiera 1629. gadā zviedru valdība muižu konfiscēja. 1652. gadā muiža, pēc Zviedrijas karalienes Kristīnes lēmuma, tika apstiprināta dzimtīpašumā H.Kronšternam. Tomēr jau 1687. gadā pēc muižu redukcijas tā atkal nonāk valsts īpašumā. Kārtējos postījumus muižai atnesa Ziemeļu karš un tam sekojošais mēris. Pēc vairākkārtējām īpašnieku maiņām muiža no 1780. gada piederēja fon Lēvenštērnu dzimtai. 1834. gadā muižu mantoja Kārļa Otto fon Lēvenšterna dēls Otto fon Lēvenšterns. Nākamā muižas mantiniece bija O. fon Lēvenšterna meita Anna Jūlija Katrīna Sofija, precējusies grāfiene Mēdema. 1878. gadā tajā saimniekot sāka Annas Sofijas fon Mēdemas dēls grāfs Teodors fon Mēdems, nopērkot to par 50 000 rubļiem un pārvaldot to līdz savai nāvei 1916. gadā.Pēc īstenotās grārreformas Latvijas pirmās neatkarības laikā viņa mantiniekiem muiža tika atsāvināta. Kopš tā laika Stukmaņu muiža vairs nekad nav bijusi grāfu vai muižnieku īpašums

Līdz mūsdienām ir saglabājušās daudzas Stukmaņu muižas ēkas. Līdz šim par vecāko ēku tika uzskatīta dzīvojamā māja "Sikadele", kas celta ap 17.gs. otro pusi. Diemžēl šis arhitektūras piemineklis ir bēdīgā tehniskā stāvoklī. Tas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kam pieminekļu sarakstā dots nosaukums "Vecā kungu māja Sikadele"".Neskatoties uz to, ka tā bija dzīvojamā māja, tā laika sadzīves praktiskie apstākļi lika celt dzīvojamo ēku, kā to cietoksni - par to liecina šaujamlūkas "Sikadeles" torņa sienās. Tai cieši piekļaujas arī dažādas palīgēkas, kas, iespējams, nepieciešamības gadījumā varētu palīdzēt izturēt ilgstošu aplenkumu. Muižas ansambļa centrālo daļu - taisnstūrveida pagalmu aptver pils ēka un divas viena otrai pretī celtas un ar kolonnām rotātas klētis, zirgu staļļi un ratnīca. Pēdējie divi kopā ar zvanu torni un vārtu caurbrauktuvi veido vizuāli iespaidīgāko ēku daļu. Zvana skaņas kalpoja gan reliģiskiem rituāliem, gan ikdienas gaitu izziņošanai. Ēkas siluetā vērojamas asociācijas ar 18. gs. Eiropā izplatītās klosteru, rātsnamu un baznīcu jumta torņu būvmākslas paraugiem. No 1780. g. muižā saimniekojusi Kārļa Otto fon Levenšternu dzimta. Ņemot vērā faktu, ka muiža ir privātīpašums, apskatāma tā ir tikai no ārpuses. Stukmaņu muižas apkaimē izveidota pārgājienu taka.

Pirmajā "sociālistiskās padumjās , jeb Stučkas Latvijas laikā" te atradās viens no briesmīgākajiem nepareizi domājošo latviešu slaktūžiem aiz Valkas un Jaungulbenes. Par tiem "tautas varas" laikiem labi raksta Andrievs Niedra savā grāmatā "Tautas nodevēja atmiņas" . Lasīju. Nodevējs bija, bet "SOCIĀLISMA LAIMI" precīzi apstāstīja. Nezinu, kāda partija valda Pļaviņās, bet sarkanajiem "atbrīvotājiem" 1944. klucis uzlikts, bet par simtiem nobendēto savas zemes saimnieku aizmirsts, Ak vai, cik īsa tautas vai partijām glaimojošo tautiešu atmiņa. Kā nevēlamies atcerēties pletnes uz mūsu mugurām . Reālās un garīgās.

Bildes galerijā.