Lietuva - Klaipēda, Palanga, Kretinga, Nida, Jodkrante

Vita Puriņa 30.08.2015 12 min lasīšanai

Atkal vasara, atkal kādu laiciņu atpakaļ saplānotais ceļojums ir klāt. 9.00. iekāpjam autobusā Rīga - Klaipēda un dodamies ceļā. Biļetes nopirktas pirms mēneša internetā. Tā kā mūsu iecienītais Ecolines vai Lux Express uz Klaipēdu neved, braucam ar SIA "Olego transports" busiņu - 17 vietīgs mikroautobuss, biļetes cena - 16 eiro. Kondicionieris strādā, bet jau pēc stundas Velta ietinusies trijos lakatos un atgādina kādas teroristiska grupējuma pārstāvi, es arī sāku justies kā menca refrižeratorā. Izgrozām kondicionieri gan šā, gan tā, nekas nemainās. Aizdomas rada tas, ka pārējiem, liekas, nesalst. Šauļos beidzot pajautājam šoferītim, vai tā aukstā gaisa straume ir regulējama. Šoferis paskatās uz mums kā uz divām blondīnēm (esam jau arī), un parāda uz vienīgo kloķi, ko neesam pagrozījušas, jo likās, ka tas nav grozāms. Šauļu autoostā nopērku automātā karstu kafiju, ar kuru šoferis mani negrib ielaist busiņā, izliešot, un parāda uz zīmi, kurā attēlota pārsvītrota pudele un glāze. Es gan to biju sapratusi kā aizliegumu autobusā lietot alkoholu, bet kaut kāda iekšējā balss man saka, ka divas minūtes pirms autobusa atiešanas izklāstīt savu versiju nebūtu prāta darbs, tāpēc saku, ka būšu ļoti uzmanīga. Lai gan izliet kafiju, kurai virsū ir vāciņš, būtu samēra grūti...

Pulkstens 13.00. iebraucam Klaipēdas autoostā. Pirms pāris mēnešiem esmu norezervējusi viesu mājā Virsutine divvietīgu numuru, ērta, plaša jumtistaba, ar atpūtas zonu, dušu, ledusskapi, elektriskā tējakanna un skats uz dārzu. Maksa par trim naktīm - 54 eiro no cilvēka. Līdz centram kājām apmēram 20 minūtes, līdz ostai - pusstunda. Ļoti laipna saimniece, ieved dārzā, kur gatavojas plūmes un āboli, sak, tas ir iekļauts cenā.

Noliekam somas un dodamies vecpilsētas virzienā. Ieejam informācijas centrā, paņemam karti, un tā kā mums jau internetā ir iepriekš nopirktas biļetes uz delfīnu šovu uz 16.30., ātrā solī dodamies uz veco ostas piestātni, no kurienes atiet prāmis uz delfināriju. Pa ceļam uz ostu mūs pārķer neliels kuģītis, kurš piedāvā pa 1,50 eiro pievest tieši pie delfinārija durvīm. Kuģītis izskatās nedaudz šaubīgs, bet, tā kā neesam vienīgās braucējas, noriskējam. Ar piekto reizi kapteinim izdodas kuģīti iedarbināt, un mēs dodamies ceļā. Pa ceļam viens pāris cenšas pierunāt savu meitiņu teikt biļešu pārdevējam, ka viņai ir pieci gadi - bērniem līdz pieciem gadiem brauciens ir bez maksas. Meitēns tiepjas - kāpēc? Mamma neizur un uzbrēc - tāpēc, ka es tā teicu! Tētis cenšas būt diplomātiskāks - meitiņ, izdari to manis un mammas dēļ...Meitēns turpina tiepties - bet man jau ir 6 gadi!

Pēc 10 minūtēm esam jau klāt, kuģītis tiešām pieved pie pašām delfinārija durvīm. Klaipēdas delfinārijs atrodas Kuršu kāpā, pirms gada atvērts pēc trīs gadu restaurācijas. Ap baseinu ir stikla siena, tāpēc pirms izrādes delfīnus var vērot arī zem ūdens. Zālē ir 600 sēdvietas, izvietotas aplī ap baseinu, sadalītas 3 sektoros. Mums sēdvietas ir vienkārši ideālas - vidējā - B sektorā, trešā rindā.

Pirmo reizi dzīvē redzu dzīvus delfīnus. Izrādās, ka mums ir daudz kas kopīgs - delfīni, tāpat kā cilvēki, gan volejbolu māk spēlēt, gan korī dziedāt, gan valsi dejot. Pat gleznot - mūsu acu priekšā top šedervs - delfīns ar otu mutē uz molberta velk krāsainas līnijas...

Atpakaļceļā mūs atkal sagaida vecais kuģītis, kapteinis ar megafonu aicina visus brauktgribētājus atpakaļ uz Klaipēdu, braucot atpakaļ pavērojam Klaipēdas ostas industriālo panorāmu un pēc neilga brīža esam atpakaļ. Klaipēda atrodas vietā, kur saplūst Baltijas jūra un Kuršu joma. Vienā pusē atrodas pilsētas centrs un vecpilsēta, otrā pusē - Kuršu kāpas pirmais ciemats - Smiltine, kur arī atrodas delfinārijs. Abas pilsētas daļas savieno prāmju satiksme - vecā un jaunā prāmja piestātne. Klaipēda ir arī ostas pilsēta.

Paklīstam pa vecās piestātnes rajonu, apskatām lielākus un mazākus kuģus un jahtas. Izlemjam, ka nākošā dienā brauksim uz Nidu ar kuģīti. Dodamies pēc biļetēm - bet - tās uz rītdienu jau ir izpirktas. Ātri un elastīgi pamainām saplānoto pasākumu secību, un nopērkam biļetes uz parītdienu. Biļetes cena - 12 eiro.

Aizejam uz vecpilsētu, atrodam laimes pogu, kuru jāpaberž un jāiedomajās vēlēšanās, mazo bronzīgo pelīti, kura ir tikai 17 cm gara, un kurai ausī jāiečukst sava slēptākā vēlēšanās, kaķa skulptūru, kas jāpatur aiz astes - katrā ziņā tās laimi nesošās detaļas ir tūristu roku spoži jo spoži nopulētas. Turpat vecpilsētā atrodam arī nelielu dzintara salonu - muzeju Amber Queen. Ieejam un nedaudz pazaudējam laika izjūtu. Fantastiskas rotas, ļoti liela dzintaru kolekcija. Izrādās, ka dzintars ir ne tikai visās iespējamās dzeltenajās nokrāsās - ieraugam arī Kolumbijas spilgti zaļo, zilo un sarkano dzintaru. Kolumbijas zaļais dzintars mani vienkārši fascinē... un manu auskaru kolekciju papildina dzintara auskariņi, šoreiz gan vietējā dzintara, ar interesantu dizainu, bet pēc tā zaļā sapņa es vēl atgriezīšos...kādreiz...

Atpakaļceļā uz viesu māju iegriežamies pie mums kaut kur izčibējušā IKI veikalā, nopērkam pārtiku vakariņām un brokastīm, un vakaru pavadām našķojoties ar vietējā ražojuma gaļas pastēti, tomātiem un tumšā alus glāzi.

Nākošās dienas plānā mums ir Kretinga un Palanga. Rīta kafija, brokastis un dodamies autoostas virzienā. Pa ceļam iesprūstam nelielā veikaliņā, kur tirgo māksliniekiem domātās preces. Velta savā brīvmākslinieciskajā domāšanā taisās pirkt kaut kādu molberta statīva kāju. Nedaudz viņu sabremzēju, teikdama, ka mūsu šodienas plānos klīšana apkārt ar statīva kāju neiekļaujas.

Pa ceļam izejam caur Skulptūru parku - biju lasījusi labas atsauksmes, bet mani šie monumentālie, samērā haotiski pa parku izvietotie tēli neuzrunāja. Vienreiz esmu redzējusi, otrreiz diez vai būtu interese. Nonākam autoostā, secinām, ka uz Kretingu iet mikroautobuss. Saraksts it kā kaut kāds ir, bet rodas aizdomas, ka par tā saturu nav informēti ne šoferi, ne braucēji. Kad busiņš ir pilns, tad braucam. Biļetes cena 1,50 eiro un pēc pusstundas esam Kretingā. Šoferītis izbrauc cauri pilsētai, izlīkumo pa vairākām ielām un apstājās pie jauno māju mikrorajona - viss, esam galā. Saprotam, ka tā nav Kretingas autoosta. Uz jautājumu, vai tad busiņš nebrauks uz autoostu, atskan noraidoša atbilde, un, redzot mūsu apmulsušās sejas, atskan replika - vai tad es zinu, kur jums vajag! Beidzot tomēr noskaidrojam, ka pārāk tālu no mūs interesējošas Kretingas pils mēs neesam. Kretinga ir neliela, simpātiska pilsētiņa netālu no Palangas. Centrā atrodas pilsētas Rātsnama laukums, luterāņu baznīca, informācijas centrs. Mūs šoreiz interesē nedaudz tālāk esošais Kretingas muzejs - Ziemas dārzs, bijušais grāfu Tiškeviču īpašums. Kretingas pilī atrodas viens no vecākajiem ziemas dārziem Baltijā. Ieeja pilī maksā apmēram 2, 50 - precīzi neatceros. Dārzā apskatāma ļoi liela eksotisko augu kolekcija, pie tam, to visu var vērot, sēžot dārzā ierīkotajā kafejnīcā. Patīkami pārsteidz kafejnīcas cenas, pie baltu galdautu un stīvinātu salvešu klātesamības, kafijas cena zemāka nekā mūsu Narvesenā. Liela kūpinātas vistas salātu porcija ar avokādo, vīnogām un riekstiem maksā 3,50 eiro. Garšīgi. Ziemas dārzā pavadām apmēram divas stundas, kamēr aplūkojam visus eksotiskos dabas brīnumus, baseinos peldošās zivis un uz akmeņiem gozējošos bruņurupučus, laiks paiet ātri. Apkārt Kretingas pilij ir liels muižas dārzs ar ūdensrozēm aizaugušu dīķi, kuru var šķērsot pa nelielu tiltiņu. Nedaudz tālāk parkā nonākam vēl līdz vienam apskates vērtam objektam - Astronomiskais kalendārs ar saules pulksteni - tas aizņem gandrīz pushektāru lielu platību un tajā ir izvietotas trīspadsmit lielas skulptūras, kas simbolizē senos lietuviešu svētkus un tradīcijas. Visas skulptūras ir grebtas kokā.

No Kretingas dodamies uz Palangu. Cenas kļūst vēl smieklīgākas - mikroautobuss no Kretingas līdz Palangai maksā 0,98 eiro un tas ir starppilsētu reiss. Palanga atrodas netālu, un pēc 15 minūtēm esam Lietuvas populārākajā kūrortpilsētā. Palangā pēdējo reizi biju pirms gadiem desmit, tāpēc interesanti apskatīt, kas ir tapis jauns. Palanga tiek uzskatīta par alternatīvu mūsu Jūrmalai, bet man tam negribas piekrist. Palanga ir citāda - trokšņaināka, cilvēku pilnāka, spilgtāka, demokratiskāka, enerģētiski siltāka. Izejam cauri galvenajai gājēju ielai - Basanevičus gatvei, kur viens pie otra novietojušies krodziņi, suvenīru tirgotavas, līdzīgas viena otrai kā identiskie dvīņi, saldās vates un saldējuma tirgotāji, mākslinieki, kuri par noteiktu atlīdzību uzīmēs tavu portretu vai karikatūru, un vēl, un vēl... Nonākam līdz pludmalei, kur sākās Palangas mols vai tā sauktais jūras tilts. Ieejam pludmalē un nedaudz apjūkam - esam atgriezušās Bulduru pludmalē 80 -ajos gados. Veltas ieteikums paiet nedaudz maliņā izsauc smieklus - tuvākā maliņa varētu būt pēc kilometriem desmit...Cik vien tālu sniedzas skats - cilvēku pārpildīta pludmale, viens pie otra kā 15.trolejbusā sastrēgumstundā. Vienīgais, kas mūs motivē uzmanīgi izlaipot cauri smiltīs guļošo tautu, nevienam neuzkāpjot uz vēdera vai rokas, ir tas, ka ārā ir gandrīz plus 30, un jūras vēsais, vizuļojošais ūdens. Izpeldamies un dodamies pa Palangas koka molu jūrā iekšā. Mola garums ir 470 metru. No mola tiek piedāvātas arī kuģīšu ekskursijas. Izstaigājam līdz mola galam, atgriežamies, vēlreiz izpeldamies un dodamies prom no šīs ļaužu pārpildītās vietas. Tiešām nesaprotu, kā te var pavadīt visu dienu, zvilnot smiltīs. No jūras nogriežamies pa labi un ejam uz Birutes parku. Skaista, sakopta vieta, centrā atrodas Dzintara muzejs kārtējā skaistajā grāfa Tiškeviča pilī. Nesen atradu informāciju, ka grāfam Tiškēvičam Lietuvas teritorijā piederējušas 99 muižas un tikai grāfa tituls neļāva to viņam palielināt. Šoreiz "obligātā" objekta - Dzintara muzeja- apskati izlaižam, esmu jau šeit bijusi agrāk, atmiņā vēl vakar apmeklētais mazais Dzintara muzejs Klaipēdā, un arī ir paredzēta Dzintara muzeja apskate Nidā. Pastaigājam pa skaisti ziedošo, sakopto parku, pils aizmugurē iekopts krāšņs rožu dārzs - nav gluži Rundāle, bet visas nelaimes ceļoties no salīdzināšanas. Pulkstenis jau rāda vēlu pēcpusdienu, gandrīz vakars, gribam ēst. Atpakaļceļā apstājamies kādā jaukā āra krodziņā ūdenskanāla malā (varbūt upīte - nezinu). Pasūtu sev ar gaļu pildītas pankūkas. Viesmīlis, visnotaļ patīkams zēns, pastāsta, ka pankūku porcija esot milzīga. Pasūtam sev katra pa pusporcijai - un tiešām - viena pankūka aizņem visu šķīvi. Ļoti garšīgi, ar lietuviešu vietējo alu vēl garšīgāk. Cenas atkal pat ļoti pieejamas. Vakarpusē atgriežamies Klaipēdā, draudzīgi parunājamies ar nama saimnieci. Stāstam, ka, mūsuprāt, viņu transporta cenas ir zemas. Uzzinājusi, ka par braucienu no Kretingas uz Palangu esam samaksājušas nepilnu eiro, viņa steidzīgi pārrēķina galvā summu litos (tas pats, ko mēs darījām pirmajā gadā pēc eiro ieviešanas - pārrēķinājām latos ), sarēķina, ka tie ir 3 liti, un iesaucās, ka tas ir ļoti dārgi! Pirms eiro ieviešanas esot veduši par 1 litu. Saimniece jau otro dienu skalo sāpošo zobu ar konjaku, tāpēc saruna mums sanāk tāda pagara un interesanta. Salīdzinot ar mums, cenas Lietuvā ir nedaudz zemākas, bet salīdzinot ar to līmeni, kas viņiem bijis pirms eiro ieviešanas, tās esot cēlušās. Tas pats vecais stāsts...

7.augusta rīts atnāk ar spožu saulīti. Mēs šodien braucam ar kuģīti uz Nidu un Jodkranti. Pusdeviņos esam pie kuģīša piestātnes. Tautas ir daudz, daudzi ar velosipēdiem, tiem ir paredzēts atsevišķs nodalījums uz kuģa klāja. Deviņos izbraucam, ceļā paredzētas 2 stundas, apmēram 60 km. Uz kuģa nopērku lielu kapučīno un iekārtojos vērot garām slīdošos krastus. No sakuma tie ir mežiem apauguši, pēc tam jau parādās smilšu kāpas. Kuršu kāpa ir apmēram 100 km gara smilšu strēle, kas iestiepjas Baltijas jūrā, savienojot Lietuvu ar Kaļiņingradu. Faktiski tā skaitās pussala. Pirmā pietura ir Jodkrante, daudzi ceļotāji ar velosipēdiem atstāj kuģi, lai tālāko ceļu līdz Nidai - apmēram 40 km -veiktu ar velosipēdu. Mēs kuģojam tālāk un drīz jau parādās Nidas sarkano jumtiņu kontūras. Nida ir lielākais Kuršu kāpas ciems, skaista, gleznaina vieta, kādreizējais zvejnieku ciemats. Nidas arhitektonisko fonu arī šodien veido gan vecās zvejnieku mājas, gan nesen celtās ēkas - visas sarkanbrūnā krāsā, oranži sarkanīgiem dakstiņu jumtiem, izrotātas ar kokgriezumiem un skaisti sakoptas. Kā uz pirmo apskates vietu gar jūras malu dodamies uz Pārnidas kāpu. Pa speciāli būvētām koka kāpnītēm uzkāpjam augšā un ejam uz skatu laukumu. Jau pa ceļam apbrīnojam smilšu krāsu dažādību. Ne velti Kuršu kāpu mēdz salīdzinat ar tuksneša ainavu - tā vienkārši fascinē ar savu daudzveidīgumu. No skatu laukuma paveras plaša panorāma - redzams gan Nidas ciems, gan Nidas osta ar lielākām un mazākām jahtām, gan smilšu kāpas savā mainīgumā, gan Baltijas jūras plašums. Saņemu īsziņu no Tele2 - sveicināti Krievijā, viena zvana cena.... Sajūtamies kā robežpārkāpēji - vīzas taču mums nav... bet Krievijas robeža tiešām ir 8 km attālumā. Atpakaļceļā uz ciemu dodamies pa meža ceļu. Aizejam līdz Nidas ostai, pa molu aizejam līdz galam, nobildējamies, vēl viena mola gals ir sasniegts! Dodamies pastaigā pa Nidas mazajām ieliņām - valdzinošs, sakopts ciematiņš, protams, orientēts uz tūristiem - viesu mājas, mazas ielu kafejnīcas, arī privāti izīrē istabas - gandrīz pie katras mājas paziņojums par iespējamo istabas īri. Nonākam līdz Dzintara galerijai - muzejam. Muzejs iekārtots nelielā vecā ēkā ar izeju uz dārzu, kur notiek dzintara apstrādes meistarklases. Šeit ir savākta liela dzintara kolekcija, vislielākais eksponāts sver vairāk kā trīs kilogrami. Mūs laipni sagaida muzeja darbinieces, jaukas meitenes, maksa par ieeju muzejā ir simboliska, un mums vēl apsola nelielu stāstījumu par dzintaru. Kamēr gaidām krieviski runājošo meiteni, muzejā ienāk vācu ekskursantu grupa, un viņiem informācija tiek sniegta vācu valodā. Vēl pēc pāris minūtēm nāk atklāsme, ka vismaz 80% no stāstītā saprotam, pievienojamies viņiem. Vismaz par dzintara vecumu, izcelsmi un dažādo kvarca piemaisījuma procentuālo sastāvu sapratām. Arī par to, ka nostāvējies degvīna uzlējums uz dzintara gabaliņiem ir labākās zāles pret visām kaitēm, sevišķi pavecākiem kungiem attiecībā uz jaunākām sieviņām. Kad tika piedāvāts nodegustēt, vairāki vācu seniori to darīja labprāt, un interesējās par iespēju to iegādāties. Patiesībā recepte vienkārša - ņem sauju sīku dzintara gabaliņu, aplej ar šnabi, noliec tumšā vietā, noturi vairākus mēnešus, nokās un lieto vesels! Nu par tām dziednieciskajam īpašībām - katram pēc viņa pašiedvesmas pakāpes stipruma...

Ar domu, ka Nidā kādreiz jāatgriežas uz ilgāku laiku - jānoīrē istaba, jāizbrauc pa Nidas veloceliņiem, jāaiziet uz otru pusi līdz pludmalei, vēlreiz jāuzkāpj Kuršu kāpā, ar kuģīti jāaizbrauc uz Kuršu kāpas pretējo pusi - Ventes ragu un Minges ciematiņu - ar tādam cerīgām nākotnes domām mēs kāpjam autobusā un braucam uz otru lielāko Kuršu kāpas ciematu - Jodkranti. Vēlreiz nopriecājamies par domu uz Nidu braukt pa jūru, jo atpakaļceļs ar autobusu ved tikai cauri mežiem. Jodkrante nav tālu, un pēc nepilnas stundas esam galā. Vispirms dodamies uz Raganu kalnu - tur var iepazīties ar vienu no interesantākajiem koku skulptūru ansambļiem Baltijā. Ejot pa kalna taku sastopam visdažādākos tēlus - gan raganas, gan velnus, gan pasaku tēlus. Dominējošās, protams, ir raganas - visdažādākā vecuma un izskata, bieži vien nemaz neatbilstošas mūsu klišejiskajam uzskatam, kādai būtu jāizskatās raganai. Darbu autori ir koktēlnieki no visas Lietuvas, tāpēc arī katrs darbs ir savdabīgs un neatkārtojams. Pēc Raganu kalna izstaigājam Jodkrantes piejūras pastaigu promenādi, vietējā tirgus būdiņā, kuras ir viena pie otras, nopērkam svaigi žāvētu zivi un turpat uz soliņa notiesājam - bija vēl pat silta...

No Jodkrantes ar autobusu dodamies uz Smiltaini - tālāk autobuss nebrauc, uz Klaipēdu beidzot braucam ar prāmi. Biļešu kase pie prāmja piestātnes ir slēgta. Cilvēku ir daudz, daži pieiet pie kases, pabrīnās, bet ar to tas viss arī beidzās. Pienāk prāmis - arī nevar saprast pēc kāda saraksta kursē, liekas, ka brīvais grafiks - kad gribu, tad braucu, saraksts nav priekš manis. Kāpjam uz prāmja un pēc brīžā dodamies ceļā. Biļetes neviens neprasa un nepārbauda, domāju, ka 15 minūšu brauciena laikā to izdarīt uz klāja, kur atrodas pārsimts cilvēku, ir neiespējamā misija. Tā nu palikām Klaipēdas prāmja satiksmei parādā katra 1,38 eiro.

Vēlreiz izstaigājam ostas krastmalu, vakariņās netālu no viesu mājas nopērkam sulīgu pusarbūzu, ko divata notiesājam. Rīt - atpakaļ uz māju pusi. Atvadamies no sirsnīgās saimnieces, kura mums katrai uzdāvina pa mazai metāla vardītei, kurai mutē ir dzintara gabaliņš - var ielikt makā kā talismanu. Nolemjam pa taisno uz Rīgu nebraukt, izbrauksim vēl caur Liepāju, ja jau esam šajā galā. No Klaipēdas autoostas uz Liepāju kursē divi autobusi, viens no rīta, otrs vakarā. Braucam ar rīta autobusu, veiksmīgi šķērsojam Latvijas robežu, un tad sākas piedzīvojumi. Ceļš no Nīcas līdz Rucavai ir remontā - pa ceļam 11 luksofori. Sākumā mūsu šoferītis cenšas ievērot satiksmes noteikumus, kārtīgi stājās mašīnu rindas galā un gaida zaļo signālu. Pēc pāris posmiem sāk nervozēt - grafiks taču! Pēc tam, apbraucot visu mašīnu rindu, nostājās pie luksafora pirmais un pagaidām vēl brauc tikai pie zaļās gaismas. Vēl pēc viena posma, kad nokratījies aizmugurē vienam ceļotājfurgonam, kurš brauc ar ātrumu 10 -20 km stundā, jo, acīmredzot, ātrāk uz tāda ceļa pabraukt tam nav iespējams, šofera nervi neiztur. Tālāk mēs braucam cauri visiem posmiem pie sarkanās gaismas.Ko domā pretī pa vienvirziena ceļu braucošās vieglās mašīnas, spēju tikai nojaust. Kad no sadursmes šķir pārdesmit metru, mūsu autobuss virtuozi izbrauc caur sarkanbalti svītrotiem stabiņiem un turpina ceļu pa remontējamo pusi. Kad ceļš brīvs, atgriežas atpakaļ. Un tā līdz Liepājai. Liepāja pabrauc zem vairākiem ķieģeļiem un esam Liepājas autoostā! Ups.. .Ka lietuviešu šoferiem ir tieksme uz džigitēšanu, pamanīju jau Klaipēdā - ja deg dzeltenā gaisma, stāvi rāmi - viņi vai nu jau brauc, vai vēl brauc...

Liepāja mums laiks apmēram piecas stundas, centrs un pludmale ir redzēta, nolemjam aizbraukt līdz Karostai. Iekāpjam vecajā mazajā tramvajā, biļete maksā 0,70 eiro, pie vadītāja 0,80 eiro. Aizbraucam līdz centram, pārsēžamies uz mikroautobusu un pēc neilga laika esam klāt. Karosta ir īpašs, interesants apskates objekts. Neiedziļināšos vēsturiskajos notikumos, vēl nesen Karosta bija slēgta militāra teritorija, kur nevarēja tikt neviens civiliedzīvotājs. Šobrīd tā ir vienota tūrisma apskates vieta - tiešām, interesanta un unikāla, kura sevī apvieno vairākus objektus - Svētā Nikolaja Pareizticīgo Jūras katedrāli, Karostas cietumu, manēžu, ūdenstorni, unikālo Oskara Kalpaka tiltu, Ziemeļu molu un Ziemeļu fortus. Laiks mums ir ierobežots, nolemjam aiziet līdz Ziemeļu molam un Ziemeļu fortiem. Ziemeļu forti ir Liepājas cietokšņa sastāvdaļa. Pa rupjajām grantsveidīgajām smiltīm (lieliska pēdu masāža) aizejam līdz fortu galam. Pirms 1.pasaules kara fortus esot mēģinājuši uzspridzināt, bet tas neesot bijis veiksmīgs pasākums, tāpēc liela daļa saglabājusies sākotnējā izskatā. Daļa fortu ieskalota jūra, kas veido skarbu un savdabīgu krasta ainavu. Prātā briest ideja, ka šeit nākošreiz vajadzētu atbraukt ar zinošu gidu, jo daudz kas palika neapskatīts, atkal diena par īsu...

Dodamies atpakaļ uz Liepājas autoostu, pa ceļam atrodam cepelīnu ēstuvīti, apēdam pa cepelīnam, uz tad jau ceļš uz Rīgu.

Bildes manās galerijās.