Elvitas Rukas Indijas (Kašmira un Ladakha) ceļojuma dienasgrāmata. 2 diena.

IMPRO CEĻOJUMI 27.08.2015 5 min lasīšanai 13 foto

20.06. 2015.

Nakts ir smags, taču vienlaikus kuriozs pārbaudījums. Jau Rīgā visi ir brīdināti, ka Indijā var būt problēmas ar elektrības padevi. Redzot haotiskos, neizskaidrojamos, milzīgos vadu mudžekļus, kas vīd pat galvaspilsētas Deli ielās, tas lielas likumsakarīgi. Tāpēc, kad naktī konstatējam – ventilators vairs nedarbojas – automātiski norakstām to uz elektrības traucējumu rēķina. Nu jau svīst un murgo arī Kristīne, tik neciešama ir tveice un bezgaiss. Agro celšanos apgrūtina arī tumsa, jo mantas nav sakrāmētas. Negulētās nakts izmocītas, kārtojam somas ar pieres lukturīšiem un klusībā pārdomājam – kas mūs sagaida tālāk? Nevajag jau mega komfortu, bet vismaz apstākļus normālam miegam… Liels ir mūsu izbrīns, kad visi pārējie agrajā rīta stundā ir moži, izgulējušies un enerģijas pilni. Nedzird arī nekādas sūdzības par elektrības trūkumu. Saprotam, ka šis nakts pārbaudījums ir bijis domāts tikai mums, jo pašas vainīgas – atslēgas karte nav ielikta tai paredzētajā vietā, un elektrība, protams, pat nevarēja ieslēgties…

Taču mums priekšā lidojums uz Šrinagaru, Kašmiras vasaras galvaspilsētu. Pēc Deli sutoņas tā vien gribas prom, kur aukstāks un augstāks vienlaicīgi. Par ‘’paradīzi zemes virsū’’ dēvētā Kašmira tieši to arī piedāvā, jo atrodas Indijas ziemeļu daļā un vismaz pusotru kilometru virs jūras līmeņa. Tā ir izvietojusies pasaules lielāko kalnu Himalaju pievārtē, tāpēc ir kā vārti uz debesīm – vilinoši majestātiskās kalnu virsotnes ir saskatāmas arī no ielejām. Man ir paveicies, ka esmu tikusies ar kādu aizrautīgu profesoru, Kašmiras kvēlu pielūdzēju. Enerģiskais kungs, kas ir caur un cauri eksaktas jomas pārstāvis, ir budists kopš 1972.gada. ‘’Budisms ir visracionālākā un loģikā pamatotākā reliģija, karmas likums ir zinātniski pierādāms’’ viņš man ir aizrautīgi stāstījis un piebildis, ka pasaules skaistākie cilvēki dzīvojot tieši Kašmirā. Uz šo Indijas provinci deviņdesmito gadu beigās Latvijas profesoru uzaicinājis kāds viņa students, visai izlaidies bagātu vecāku dēls. Profesors pasniedza ‘’materiālu pretestību’’ toreizējā Aviācijas institūtā, kur indiešu studenti nebija retums. Studenta tēvs arī bijis universitātes mācībspēks, tāpēc draudzīgās saites abiem profesoriem izvērtušās patiešām ciešas. Arī pēc teju divdesmit gadiem profesors atceras ik sīkumu no aizraujošā brauciena un portretē Šrinagaru tik dzīvi, ka jūtos to jau izstaigājusi… Viņa jūsma, provinci vēl neredzot, ir pielipusi arī man, taču ar spēkiem ir pašvakāk. Cerības, ka ārpus programmas vēl sameklēšu Šrinagaras universitātes profesoru vai speršu kāju mošejā, kur pēc kādas ļoti apstrīdētas versijas atrodas Jēzus Kristus patiesais kaps, izplēn ar katru mirkli. Lidostā esmu tik vārga, ka, sēdvietu neatradusi, aizmiegu uz grīdas. Esmu atstutējusies pret sienu un cenšos vērot krāšņos cilvēkus, taču nodevīgais spēku zaglis mani pieveic. Lidmašīna kavējas, un es klanos pret sienu… Tomēr karmas likums nostrādā – Ieva man piedāvā antibiotikas. Es pat neprasu, jo katram savas zāles var noderēt pašam, bet viņa dod man bez vārda runas. Tikai vēlāk atceros, ka tieši ar viņu samainīju biļeti, lai apsēstos zem liktenīgā kondicioniera. Ieva negribēja sēdēt pie loga, jautāja, vai kāds negrib mainīties… Nu, re – kā viss sakārtojas! Žēl tikai, ka tablete neizārstē uzreiz, vēl jāpamokās.

No skaistā lidojuma pār kalniem neredzu neko. Atmostos jau Šrinagarā un turu acis vaļā. Militāristu ir tik uzkrītoši daudz, ka pat slims vairs nepagulēsi. Ir sajūta, ka formastērpā un ar ieroci ir teju katrs trešais vīrietis – stalts, trenēts, apmācīts, tāds, ar kuru nejoko… Pārsvarā visi ir ar melnām bārdām vai ar sejas maskām – gan mašīnās, gan pie dažādiem objektiem, gan vienkārši patrulējot uz ielas. Esam sadalījušies pa džipiem. Mūsu mašīnā esam divas sievietes, kas neatraudamās lūkojas uz militāristiem. Dīvaini, ka bailes vai agresiju nejūtam, drīzāk uztveram viņus kā savdabīgu šīs provinces rotājumu.

Uzreiz secinām, ka šeit ļaudis dzīvo samērā turīgi – mājas ap lidostu ir īstas villas. Mani tas neizbrīna. Esmu pārliecinājusies, ka ilgstoši militārie konflikti vienmēr notiek tur, kur apakšā ir nauda, resursi, auglīga zeme, gadsimtos uzkrātas vērtības… Par nabadzīgiem nostūriem neviens neiespringst, bet par bagātiem cīnās ilgi. Indijas ziemeļi ir strīdus teritorija kopš 1947.gada, kad no Indijas atdalījās Pakistāna, un tika izveidota mākslīgi radīta musulmaņu valsts. Kašmiras un Džammu provinces palika teritoriāli piederīgas Indijai, un ar to izraisīja kaimiņu valstu neapmierinātību. Kašmiras dienvidos dzīvo ļoti daudz musulmaņu – vairāk nekā 90 procenti. Skarbajos augstkalnu rajonos dominē budisms, bet hinduisms, kas visur citur valstī ir vadošā reliģija, šeit ir krietnā mazākumā – nepilni 3 procenti. Kopš 1950.gada pretenzijas uz daļu no šīs teritorijas ir izteikusi arī Ķīna, kas gribētu sev pievienot Kašmiras austrumu daļu, īpaši par ‘’Mazo Tibetu’’ dēvēto Ladāku. Tieši uz turieni ved mūsu ceļš, un tieši pateicoties šo abu kaimiņvalstu – Pakistānas un Ķīnas pastiprinātajai interesei par Indijas ziemeļu teritoriju, bruņoti militāristi ir ik uz soļa.

Reģiona konflikti un to radītā spriedze neveicina viesu pieplūdumu, taču tūristus te ļoti gaida. Dal ezers un tā apkārtne to krāšņi apliecina. Te ir Indijas Venēcija un, kad pašu aristokrātijas vairs nav, tad atpūsties jābrauc tūristiem! Šeit gadsimtiem ilgi ir bijis bagāto ļaužu glābiņš no Indijas svelmes, krāšņs un savdabīgs patvērums. Tagad desmitiem vairāk vai mazāk bagātīgi rotātas viesnīcas - baržas gaida ciemiņus, un tam ir pakļauta vesela radu un draugu industrija – krāšņi rotātas laivas, kas strādā kā taksometri, tirgotāji, viesnīcnieki, apkalpotāji… Visi uz ūdens ar skatu uz kalniem!

Vieta ir tik eksotiska, ka jau Rīgā nodomāju – tur gan varētu padzīvot ilgāk… Te nu es esmu! Grupa laimīgi aizbrauc skatīties kaut dažus no 777 kādreizējiem valdnieku Mogulu dārziem, kas joprojām plaukst, zeļ un priecē, bet es guļu grezniem kokgriezumiem rotātā baržā, svīstu un murgoju. Jauks, iztapīgs apkalpotājs ik pa brīdim apjautājas, vai man viss ir labi un pat nepagaida atbildi, ka nav vis… Vienīgo lūgumu gan viņš pilda cītīgi un ik pa brīdim nes man vārošu tējkannu dažādām stiprinošām dzirām. Pa starpām es krītu dziļā miegā, lai rautos augšā un atjēgtos viscaur nosvīdusi. Tā vairākas stundas, līdz pievakarē esmu pavisam izvārgusi. Pusnomoda sapnī redzu sevi vietējā slimnīcā pieslēgtu pie sistēmas, kur māsiņas melnās parandžās man pārlej asinis… Nekādi kalni, neviena klostera, tikai es viena slimnīcā, kur pat slimniekiem jāklanās uz Meku… Kad mostos, eju pie jaunekļa un prasu, lai izsauc ārstu, bet viņš smaidot un klanīdamies atnes man kārtējo ūdens kannu! Aiz dusmām aizmiegu atkal un mostos jau nedaudz labākā formā.

Grupa atgriežas – laimīgi, apmierināti, iespaidiem pārbagāti un vēl sapirkušies dažādus smukumus… Jau profesors – budists mani iekārdināja ar Kašmiras ‘’pašminu’’ – īpaši kvalitatīvajiem kazas pakakles vilnas izstrādājumiem, kas top tikai šeit. Tas nekas, ka knapi dzīva - man tās nenopirktās Kašmiras šalles dur kā īlens sirdī! Tik tikko varu pakustēties, bet dvešu Gunai – man vajag to šalli… Guna saka – nekādu problēmu! Izej ārā un paklikšķini pirkstus, tūlīt kāda laiva no tumsas būs klāt! Manā baržā jau viens vīrelis sēd, ja gribi, nāc šurp… Satuntulējusies un drebinādamās eju arī. Vīrelis preci izkrāmējis kaudzēs uz grīdas, tāpēc rāpoju vārda tiešajā nozīmē. Gar acīm ņirb, no cenām neko nesaprotu, spēka nav, bet gribēšana gan… Visas smukas, dažas šausmīgi dārgas, vīrelis tik vicinās kā burvju mākslinieks, man jau liekas, ka tūlīt ļimšu, līdz no kaudzes izvelku spilgti sarkanu šalli. Satinos un nedodu prom. Guna arī saka – ņem ciet, tev vajag enerģiju! Jā, vajag gan. Nu, ja tik košu un dārgu pašminu nopirkšu, tad jāizveseļojas obligāti! Ar šo devīzi nopērku šalli un streipuļoju gulēt.

Pēc Gunas rīkojuma apkalpotājs ir nomainījis manu slapjo gultas veļu. Jā, paldies, taču situāciju tas neglābj. Izrādās, ka sviedros ir izmircis arī matracis un man atkal jālien drēgnā guļvietā. Taču man ir tik koši sarkana pašmina, ka tādi sīkumi vairs omu nemaitā. Arī par murgos redzētajām māsiņām parandžās ar vēsu prātu nomierinos. Musulmaņiem sēru krāsa ir balta. Tad jau māsiņas melnos tērpos nozīmē, ka viss ir labi! Tagad, miegā laižoties, domāju par Himalaju kazām, kas pasaulei uzradījušas par vienu skaistu fetišu vairāk…