Mārcis Pļaviņš: Pazudis Vamavekē (I daļa)
|
Latvijas Sabiedriskie mediji
|
Lai arī sen jau esmu sapratis, ka plānošana un pieturēšanās pie saplānotā plāna nav mana stiprā puse, spītīgi turpinu censties plānot. Bet varbūt pienācis laiks vienkārši ļauties tam, kas notiek? Jo tieši bez plāna vai ar sačakarētu plānu sanāk uzdurties interesantākajiem notikumiem.
Vamaveke gadus 30 atpakaļ bijusi vieta, kur vietējiem brīvdomātājiem ļaut vaļu bohēmai. Ielu mākslinieki, hipiji un vienkārši parasti ļaudis, kuri gribēja atpūsties no apkārt valdošās sistēmas ieradās šajā tolaik klusajā paradīzes nostūrī ar savām teltīm, sauļojās kaili, nodevās gadījuma sakariem, iemalkoja un principā darīja visu, kas ienāca prātā. Tā bija pozitīvi tendēta kustība un šī vieta savu popularitāti ieguva ar to, ka šeit nebija jāpakļaujas sabiedrības normām un neviens nevienu par to nenosodīja. Gluži otrādi.
Un kā jau ar šādām vietām mēdz notikt, arī Vamaveke ar laiku piesaistīja aizvien lielāku uzmanību, kas nozīmēja arī dažādāku publiku. Uzņēmēju acīs sāka griezties cipariņi un līdz ar tiem – traktortehnikas dzinēji, kas ātri vien saslēja pirmos viesu namus, pirmos oficiālos bārus, pirmos, pirmos – visu kaut ko pirmo. Šodien šeit ir viss, sākot ar klusiem bāriņiem ar koka beņķīšiem un galdiņu un beidzot ar šikām viesnīcām ar hlorētiem peldbaseiniem.
Lai arī vieta ir zaudējusi savu sākotnējo šarmu, tā tomēr atšķiras.
Aizvien šejiene pievelk savādākus cilvēkus – tādus, kuriem gribas mieru, kuriem nešķiet dīvaini sauļoties kā no mātes miesām nākušiem – šeit valda pozitīvs noskaņojums, vēlme atpūsties no visa – tā viegli un bez piepūles.
{module id="media" action="picgallery" photoid="213388"}
Adrians ir 26 gadus jauns puisis no Bukarestes – atbraucis uz šejieni vasarā pastrādāt un atpūsties no pilsētas burzmas. “Es izdzirdēju dīvainu motocikla rūkoņu, tāpēc izskrēju ārā skatīties,” ar izteiktu britu akcentu par mūsu pirmo tikšanos stāsta laipnais, smaidīgais čalis. Mēs sēžam "Bazart" hosteļa iekšpagalmā – visapkārt vijošais otrais stāvs, sārti koka balsti, puķes, mazliet mākslas pie sienām. Katra istabiņa nosaukta kāda zināma mākslinieka vārdā - “AC/DC”, “Johnny Cash”, un tamlīdzīgi. Adrians man atgādina Zariņu Mārci – to pašu, kurš man palīdzēja savest kārtībā "Minsku" pirms brauciena – strādīgs, gudrs, ar zelta rokām. Viens no tiem, kuri nespēj darbu izdarīt kā pagadās – visam jāatrod pienācīgs risinājums, vai tā būtu kanalizācijas caurule, kura jānostiprina, hosteļa izkārtne vai "Minskas" izpūtējs.
Jau pirmās dienas vakarā saprotu, ka ar divām naktīm Vamavekē nepietiks, tāpēc pagarinu savu uzturēšanos šeit vēl pāris reizes.
Esmu sabijis šeit jau nedēļu. Kopā ar Deividu – aptuveni 40 gadus vecu, pieredzējušu ceļotāju no Portugāles dodamies ieturēt vakariņas “Pie Turka”. Šarma šeit ir vietējo izvēle, un tā kā man vienmēr ceļojot patīk baudīt to pašu, ko vietējie, izvēlamies turpat hostelim blakus esošo ēstuvi, kur pa 13 Rumānijas lejām (aptuveni 2,7 eiro) nopērku gardu mazo šarmu – pita maizē ievīstīta gaļa ar salātiem un dažādām mērcēm. Samaksāju, ielieku naudu atpakaļ savā mazajā, krāsainajā drēbes maciņā, pie kura tiku Gvatemalā sava iepriekšējā ceļojuma laikā. Paēduši dodamies turpat 30 metrus atpakaļ uz hosteli, kad tālāk pa to pašu ielu pamanām jau iepriekš redzētos franču čaļus – ielu muzikantus. Nolemjam piesēst un paklausīties. 15 minūtes vēlāk pieceļos, ieeju veikalā pēc alus bundžas un tavu pārsteigumu – kabatās nevaru atrast maku.
Izmisīgi izskrienu uz ielas, apstaigāju visu metrus 50 plašo teritoriju, pa kuru līdz šejienei nonācu, taču nekā – "a-maka-ta-nav" kā mēs latvieši mīlam teikt. Kredītkarte, aptuveni 30 eiro skaidrā naudā un "ID karte" – viss ar galiem...
Autors: Mārcis Pļaviņš, Piedzīvojumu meklētājs