Kā mēs braucām „amatus” mācīties.. jeb gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr.

Dina Zobena 25.08.2015 9 min lasīšanai

Strauji tuvojoties skolas sākumam, nolemjam realizēt ikgadējo pagarinātā weekenda izbraucienu, šoreiz pa Latviju. Tā kā burbuļplēve vai sumo tērps Līvai vēl nav iegādāts (pamatojumu skat. pagājušās vasaras ceļojumā- LLLR), nolemjam atpūsties bez pārvietošanās uz velosipēdiem. Tā kā nav mums dižu kalnu kur uzkāpt, prātā nenāk arī piemēroti pārgājienu maršruti, kuros nav būts, parādās plāns braukt uz Latgali – mācīties amatus. Delfi izmet pietiekoši daudz ideju: aušana, keramika, alus gatavošana, virpošana, metālapstrāde, mūzikas instrumentu muzejs, -spēj tik visur paspēt.

1.diena. Sigulda-Zilais kalns-Valmiera-Cempi. Ar auto 115km.

Pasākumu atklājam ar koptreniņu Laurenčos: divi slidotāji, divi slēpotāji. Baudu darbdienas rītu nestrādājot. Lai turpinātu ceļu ir mazliet jāatsvaidzinās un to izdaram Siguldas pludmalē, izplunčājoties Gaujā. Šeit jāpiemin, no manas bijušās kolēģītes Baibas aizgūtā ideja, plānu nopeldēties Latvijas ūdenskrātuvēs uz visiem alfabēta burtiem. Pievienojam savam sarakstiņam „G”. Vispār jocīgi izklausās braukt uz Latgali caur Valmieru, bet kaut kā tā mums ieplānojās maršruts, jo gribējām iemēģināt Valmieras Baskāju taku. Pa ceļam uz Valmieru aizvilkām mazu lociņu uz Zilokalnu, kas ir slavens ar savu enerģētisko vērtību, jo šeit krustojoties škiet 6 uguns āderes. Pastaiga laba, reljefs īpatnējs, bet nekādas enerģijas plūsmas arī šoreiz nesajutām.. laikam smejoties grūti kaut ko normāli uztvert. Beigās metam mieru un dodamies uz Valmieru. Šeit pusdienas, provianta iepirkšana un Baskāju taka. Godīgi nopērkam biļetes, lai gan taka pa lielam iet pa publisko pieGaujas zaļo teritoriju. Trakākās pēdām bija stikla lodītes, bet grants, skaidas, māls un čiekuri jau tādas vairāk bērnu spēles. Skaisti bija apadītie koki, labi laiku aizpildīja arī līdzsvara atrakcijas, bet tā diezgan garlaicīgi. Nākošreiz jāiet pa trošu takām, kuru noslēgumā ir garš nobrauciens ar trīsi pār Gauju, tas gan izskatījās iespaidīgi.

Nākošais pieturas punkts un arī naktsmājas mums paredzētas Cempos, "Arājos". Info: http://koka-skulpturu-parks.mozello.lv/ . Atrodas vien 11km no Valmieras Smiltenes virzienā. Šeit gan bija kruti, iesaku aizbraukt visiem! Koka pužļi, spēles, veiklības un atjautības uzdevumi, mazi namiņi, batuti, šūpoles, koka Simsonu ģimenīte un citi tēli, kur ņemties līdz bezgalībai. Ļoti atsaucīgs un jauks saimnieks. Kad bijām kārtīgi izņēmušās, pienāca kārta Šausmu labirintam, kurš ierīkots biezā egļu audzē. Protams, mums bezbailīgajām, visi šausmu tēli izraisīja jautrību, bet raganas māja uz koka kājas vispār bija super. Izmantojām iespēju ietērpties raganu garderobē atrastajos kankaros un cepurēs, uzsēst uz slotas un palidināties. Zanīte vispār atklāja šeit savu otro es.. Nolēmām atnākt uz šausmiņām arī tumsā ar lampiņu. Bet jāsaka godīgi, būtu bijis šausmīgāk un bailīgāk, ja nebūtu pa gaismu jau visu izložņājušas. Varbūt nevajadzēja atteikties arī no saimnieka laipnā piedāvājuma mūs pabaidīt Turpat blakus no krūmu stādījumiem bija izveidots otrs, vienlaicīgi gan klasiskāks, gan neparastāks labirints- Nerātnais labirints. Mēs gan tā labi nebijām sapratušas, kas mūs tur sagaida, laikam tāpēc jautrība bija jo lielāka. Uzraksts „ Līdz 18 gadiem ieeja aizliegta” , nezin kāpēc tika iztulkots kā „ieeja tikai līdz 18 gadiem”, bet nediskriminējām nevienu un tik plēsām iekšā. Virpuļojam pa pagriezieniem, ik pa laikam kāda koka skulptūra, apaugusi arka pāri, bet tikai pēc kāda brīža sapratām, ka skulptūras tādas mazliet „nepiedienīgas”. Attapīgums laikam šoreiz nebija mūsu stiprā puse. Līvu kaut kā tas viss maz uztrauca un nelikās nekas īpašs, mums lielajām gan ik pēc līkuma bija ko izņemties un izsmieties.. pliki klauni, Šreks, Teletūbiji, 7 rūķīši, Māsiņa ar pi….īš mērītāju, kā arī visādas kamasutras pozas. Varbūt pat biš par šerpu, bet kopējo šīs vietas šarmu tas nemazināja. Nakts gan bija auksta, neskatoties uz to, ka neuzbūvējām telti, bet laipni izmantojām saimnieka piedāvājumu palikt rotaļistabā. No rīta izveicām rīta rosmi: nerātno labirintu izskrienot uz laiku. Zane vinnēja Ievu par 1sek, es vēl kādas 10 aiz un Līva godalgotajā 4 vietā, bet labi iesilām vismaz.

2.diena. Cempi -Gulbene - Bērzpils - Saipetnieki -Lubāna ezers-Teirumnieku purva taka- Dundenieku Keramikas darbnīca-(ne) zivis-Lubāna ezers. Ar auto 250km.

Šodien pārvietojamies uz Ziemeļlatgali. Smiltenei izlidojam cauri, bet piestājam Gulbenē , jo šeit tā īsti kārtīgi nav būts. Pēc salstošās nakts tāds mazs sagurums, bet saņemamies un pēc informācijas centra apmeklējuma dodamies pilsētas apgaitā ar kājām. Apskatam Gulbenes lepnumu – melnos gulbjus, kas plunčājas Svētezerā, turpat blakus ir arī Brāļu kapi un ap ezeru vijas pastaigu taka ar seno latvju zīmju skaidrojumiem. Tālāk aiztenterējam arī uz pils parku, bet šodien kaut kā grūti mums ar tiem apskates objektiem iet. Gulbenes stadions tāds krietni vien vairāk sanīcis kā Valmieras Daliņa stadions. Ielas, ietves un veloceliņi gan tādi sakopti, bet tā tāda laba un kopīga iezīme visām apmeklētajām Latgales pilsētām. Pusdienslaiks pienācis nemanot un izdodas gardi paēst pirmajā kafejnīcā pa ceļam atpakaļ uz centru- Pienenītē. Bez pusdienu piedāvājuma ir arī gardas kūkas.

Esam ieturējušās un nu gatavojamies lielajiem amatu mācības pasākumiem, bet ierodoties Bērzpilī, kur webā atrastas pat 3 amatu smēdes , nākas mazliet vilties.. galvenokārt jau sevī. Vajadzēja tomēr uzstājīgāk mēģināt sazvanīt plānotās vietas un laikus vienoties par apmeklējumiem. Audēji visi aizdevušies uz novada svētkiem, bet Dundenieku keramikas darbnīca mūs var uzņemt tikai 7ņos vakarā. Līdz alus brūzim jau ir mazliet nolaidušās rokas un pat nepamēģinām. Tomēr mums iesaka aizbraukt uz Saipetniekiem, kas atrodas netālu no Benislavas vai Lazdukalna (īsti nesapratām kurš tad ir īstais nosaukums: dabā viens, kartē otrs). Saipetniekos atrodas liela privātā senlietu kolekcija – tas skan tā smalki, bet pa vienkāršo izrunājoties – šeit ir ļoti daudz Krāmu . Tā īsti nevienam nav intereses nākt visu izrādīt, katrs var staigāt cik patīk un samaksāt ar ziedojumu kastītē. Bija jau tāda mazliet jocīga sajūta šiverēt pa svešas mājas šķūnīšiem un pagalmiem. Tomēr neskatoties uz karstumu, kas bija uzņēmis kārtīgus apgriezienus, bija arī lietas, kas patika – veci patafoni, gludekļi, pulksteņi, trauki, rotaļlietas… un laikam vislielāko sajūsmu izraisīja tas, kas redzēts mūsu pašu laukos vai pie mammas.

Tā kā mums saturīgi ir jāaizpilda laiks līdz 7njiem vakarā, tad dodamies uz Lubāna ezeru, Ūdens tūrisma un attīstības centru "Bāka", kur vienojamies par palikšanas iespējām, uzbūvējam telti. Labi, ka nav vēl weekends, jo izrādās arī šeit būs baļļuks- kāzas un ja būtu ieradušās šeit sestdienas vakarā, tad būtu jādomā cits plāns. Beidzot aizlaižam uz Lubāna ezera Pludmali, kas ir vien nepilnu km uz priekšu. Pievienojam burtiņu „L” , mazliet paslaistāmies, pasauļojamies un palasam grāmatas. Vispār Lubāna ezera apkaime tāda interesanta: asfaltēts, plats, vientuļš ceļš vijas pa uzbērumu starp pašu ezeru un to aptverošajiem mitrājiem, kas mijas ar dīķiem. Lubānas mitrājs ir mājvieta ap 20000 putnu sugām un tāpēc tā ir īpaši aizsargājama teritorija. Jocīgi gan, ka putnu vērošanas torņi, kas gan bija iezīmēti kartē, izrādās ir izgājuši no ierindas un ir nojaukti. Viens gan esot palicis ezera otrā pusē, bet tas jau ļoti tālu sanāk. Nolemjam, ka gaidot vakara keramiku, paspēsim vēl aizbraukt uz Teirumnieku purva taku, kas gan nav tik iespaidīga kā Ķemeros, pa purvu tik nepilns km, bet ezeriņš, laipas, dzērvenes un pastaigāšanās tīri labi iet pie sirds. Satiekam arī citus tūristus.

Beidzot sagaidīts arī vakars un ierodamies Dundenieku keramikas darbnīcā, pie Jolantas un Valda Dundeniekiem. Viņi esot vienīgie Balvu rajonā, kas saglabājuši senās Ziemeļlatgales keramikas tradīcijas un metodes. Valdis mums smalki izstāsta gan par podniecības vēsturi, gan trauku tapšanu. Jolanta nodemonstrē trauka tapšanu uz ripas un beigās tiekam arī pie saviem mazajiem mākslas darbiem: māla iekostas ābola serdes, smaidošas mušmires, viena malciņa traukiem, dažām veiksmes pogām ar augu radītiem ornamentiem un pat māla medaļas mūsu svešumā esošajam sportistam. Esam noņēmušās, priecīgas un mazliet āķis lūpā gan redzēt kādreiz arī visu pilno procesu ar trauku cepšanu, gan pašām kādu kārtīgu trauku izgatavot. Līvai mākslas skolā vēl būs visas iespējas, mums pārējiem pie tā tad vēl jāpiedomā. Ceļa maizē tiekam pie ieteikuma apmeklēt Jāni pie Lubāna ezera, viņam esot gardas kūpinātas zivis. Bet arī šeit mūs vajā „iepriekšējās pieteikšanās” rēgs, jo lai tiktu pie vietējiem gardumiem, esot iepriekš jāzvana,- tā „tūlīt un uzreiz” nekas nenotiek. Nākas vien uzvārīt tējkannā ūdeni un ēst līdzpaņemtos ēdamos. Toties saulriets ir skaists. Ilgi gan baudīt skaistumus neizdodas, jo ir pamodušies nejaukie un uzmācīgie lidoņi, kas mūs ātri vien iedzen teltī. Tomēr mazliet padziedam un šonakt izguļamies jau labāk, jo nav vairs tik auksts kā iepriekšējās naktis.

3.diena. Lubāna ezers - Preiļi ar lellēm - Aglona – Velnezers - Krāslava - Borovka- Daugavas loki – Daugavpils –mājas. Ar auto 420km.

Tā kā atkal esam visu iepriekšējo dienu noņēmušās nedomājot par rītdienu, respektīvi nesazvanot ne metālapstrādi un koktēlniecību Rēzeknes novadā, ne aušanu un virpošanu Krāslavas novadā, nolemjam , ka nepakļausim vairs sevi „iepriekšējās (ne)pieteikšanās” riskam un mainīsim maršrutu, iekļaujot vairs tikai vienas dienas programmu , lai vakarā varētu krist jau savās gultiņās.

Izrādās izmantojot mazos ceļus pa ceļam mums ir Preiļi, kur esot brīnišķīgs leļļu muzejs. Info: http://lellukaralvalsts.lv/index.php/lv. Esam šeit diezgan agri, tāpēc neskatoties uz norāšanu, ka ekskursijas ir jāpiesaka iepriekš!!!! , tomēr tiekam muzejā. Biļešu pārdošana, grupas pa priekšu, grupas no mugurpuses un divas nelielās zālītes, rada tādu stresa sajūtu. Bet lelles ir unikālas. Redzam arī filmu par pašu mākslinieci Vladlēnu, kur viņa stāsta par leļļu tapšanu. Atkal ir gandrīz āķis lūpā un gribētos arī ko tādu pamēģināt. Fotogrāfēšanos senlaicīgajos balles tērpos pie miniatūrās pils un citās instalācijās izlaižam, jo sēdēt uz soliņa un gaidīt rindā kaut kā galīgi negribas. Toties ieklīstam Preiļu pilsētas svētkos, kur vienlaicīgi ir arī Leļļu festivāls.. solīto darbnīcu gan nav, toties apskatam arī citu leļļu mākslinieku darbus. Izskatās, ka īpaši Krievijā šis mākslas veids ir izplatīts. Nogaršojam arī pašceptu maizi, ievērtējam deju ansambli ar jau redzētajām, bet foršajām Dejusvētku dejām un laižam tālāk uz Aglonu.

Piestājam Aglonas informācijas centrā, jo bukletos sagramstītā informācija par Ciriša ezera skatu torni, ekskursijām, pludmali un plostu uz Upursalu, tomēr nav pēc norādēm atrodama. Pēc nelielas palīdzības no zāles, atstājam mašīnu turpat netālu no Info centra un pa slēpošanas trasīti klunkurējam lejā uz ezeru. Tiekam pie burtiņa „C” mūsu ūdenskrātuvju epopejā, bet neko no pārējā tomēr nedabūnam. Plostu gan var sarunāt , iepriekš pazvanot, bet izskatās, ka izmaksas uz 4 cilvēkiem varētu būt neatdekvātas. Nemanot pienācis arī pusdienslaiks un šoreiz ievērtējam Aglonas ēstuves piedāvājumu, kas izceļas ar tik mega porcijām, ka mums ar Līvu nākas meklēt kastīti un gaļu ņemt līdzi nebaltām dienām. Aglonas bazilika jau protams ir vērtība pati par sevi, - majestātiski balta uz škiet vienmēr zilo debesu fona. Mazliet padiskutējam par ticību un baznīcām, abas ar Zani ievērtējam iekštelpas, kas ir harmoniskas un nepārzeltītas, pats Dieviņš uzsēdināts zilā vitrāžā virs altāra. Vēl atsvaidzināmies pie Svētavota un dodamies tālāk uz Velna valstību jeb Čortoka ezeru. Nostāsti par šo vietu ir ļoti daudz, ne visam gan var ticēt, bet šeit esot ļoti spēcīgs elektromagnētiskais lauks (tas ir izmērāms). Mēs laikam tādas nejūtīgas, jo nekādu īpašu klusuma vai negatīvisma sajūtu nemana, toties šeit bija smieklīgas tualetes..

Krāslavu īsti nebija plāns ņemt priekšā, jo pati to biju izskraidījusi un izbraukājusi vien gadu atpakaļ piedaloties RAID 24h piedzīvojumu mačos, un īsti nekas nešķita tik iespaidīgs, ko obligāti būtu jāiekļauj nu jau mūsu diezgan saspringtajā grafikā. Toties pa ceļam no Krāslavas uz Daugavpili, netālu no Borovkas ievilku meitenes, šajā pat RAID pasākumā apmeklētajā, graustu pilsētā. Bijušās PSRS armijas bāzes teritorijā, kas tika veidota kā Baltijas Kara apgabala stratēģisko rezervju naftas bāze ar ietilpību 600 000t , atrodas pazemes bunkuri, milzīgas naftas cisternas, cauruļvadi, angāri, dzelzceļa infrastruktūra, saimniecības un administratīvās ēkas un pat ūdenstornis. Viss tāds pussabrucis, ieaudzis kokos , bet tomēr tam visam ir kaut kāds šarms un arī baisīgums. Mēs tā piesardzīgi, pussagruvušās mājās nelīdām, zem kājām skatījāmies, tik vien kā atrādīju RAID punkta vietu uz 3stāvīgo cisternu jumta.

Vien dažus km uz priekšu, nogriežamies nost no šosejas un braucam jau Daugavas loku teritorijā. Plāns ir beidzot uzkāpt kādā tornī un palūkoties pāri kokiem. Tomēr arī Torņu Dievs šajā ceļojumā nav ar mums, Vasargelišku skatu tornis, no kura paveras uz ex 10LVL banknotes redzamais skats, ir aizklapēts ciet uz atjaunošanu. Te nu bija! Bet karstums atkal ir sasniedzis stadiju, kad jāievāc kārtējais burtiņš –šoreiz „D” – Daugavā.

Ceļojums un nogurums sāk sasniegt savu beigu posmu un izmetam no maršruta arī Dinaburgas pils maketu, ko esam sensenos laikos jau apskatījuši , un dodamies uz Daugavpili. Šeit plānots noslēgt ceļojumu ar to pašu nodarbi kā uzsākām – Rollerošanu. Ne bez piepūles, bet beigās atrodam šogad atklāto Daugavpils rollertrasi Vecstropos, pie Dzintariņa sporta bāzes. Atkal divi uz slidām, divi uz slēpēm un pasportojam bišķi. Trasīte pamatā samērā līdzena, bet vienā galā ir pamatīgs kalns, gan augšā, gan ekstrēmi stāvs nobrauciens lejā. Zane bauda adrenalīnu visos 3 apļos, man pietiek ar vienu nobraucienu un labu iztēli, Ieva arī veiksmīgi tiek ar nobraucienu galā, bet Līvai paldies dievam trases veidotāji ir izgatavojuši apkārtceļu, kalnam pa sāniņu. Aizskalojam nogurumu vēl Stropu ezerā un pēc 3- 3.5h esam jau mājiņās, pa ceļam baudot brīnišķīgus saulrieta skatus.

Izdevumi:

Baskāju taka : 4x2EUR=8EUR (ar Nordea karti atlaide 10%);

Koka pasaule Cempos: kopā ar gulēšanu un plūmēm 24EUR (uz 4 personām);

Dundenieku keramikas darbnīca : 4x 1.5EUR=6EUR;

Teltsvieta Bākā, pie Lubānas ezera 3EUR;

Leļļu muzejs Preiļos: 2EUR lielajiem, 1EUR mazajiem + pārģērbšanās 2EUR katram;

Privātās senlietu kolekcija „Saipetneikos” – par ziedojumiem.

Pusdienošanas vietas (sākot ar lētāko) : Valmiera, Gulbene, Aglona.

Kopējais attālums ar auto – gandrīz 800km.