Himalaji un Nepāla I.daļa

09.04.2006
25 min lasīšanai

Nedaudz padalīšos ar iespaidiem, kādi mums bija Krievijā, Indijā un Nepālā :)) Būtībā tā ir mūsu visu ceļotāju grupas kopējā dienasgrāmata, kur katru dienu rakstīja kāds cits ... Bildes var skatīt ww.teteris.lv 1. diena 31.10.2002 – ceturtdiena Izbraukšana no Rīgas Beidzot pienākusi ilgi gaidītā ceļojuma diena. Ap pulksten trijiem pēcpusdienā stacijā pamazām sāk pulcēties gan brauciena tiešie dalībnieki, gan lieli pavadītāju pūļi. Tiek izteikti pēdējie noradījumi, precīzi pasūtāmo preču sortimentu saraksti, dažs labs vēl dod pēdējos norādījumus, kā izdzīvot mēnesi bez “viņa” klātbūtnes utt. Visumā valda satraukta, bet intrigu vērpta gaisotne. . . Te jau parādās gaidītais Latvijas Ekspresis. Lielākā daļa dodas meklēt 5.vagonu, kurš it kā būšot mūsējais. Kad jau viss garais vilciena sastāvs nostaigāts, pēkšņi izrādās, ka mums šoreiz tomēr būs guļvietas 14.vagonā un tagad jābrien atpakaļ uz sastāva beigām. Laimīgi tiek ieņemtas vietas vagonā, vēl tiek veltīti pēdējie skati pavadītāju pūlim un ceļojums ir sācies. . . Vietas tiek pielāgotas katra individuālajām vajadzībām, sākas visādu deklarāciju aizpildīšana. Anita vēl papildus deklarē līdzpaņemtos stiprās dziras krājumus, jo kas zina, vai tik nav pārcentusies un varēs visu panest. Pēc kāda laiciņa visi sapulcējamies vienkopus un drusku iepazīstamies, jo ne jau visi šajā kompānijā ir pazīstami. Iepazīšanās notiek jautri, pat tik jautri, ka nepamanām Krievijas robežas klātbūtni. Robeža tiek šķērsota bez īpašiem starpgadījumiem. Patīkamu rozīnīti šim visnotaļ neinteresantajam pasākumam piešķir imigrācijas dienesta darbinieku nejēdzīgā rosīšanās un izteiktie komentāri. Pēc robežas šķērsošanas visi pamazām jau sāk posties uz lielo naktsmiera guļu. Daži veic personīgos nepieciešamos pasākumus, bet citi skrien paskatīties, ko piedāvā vietējais restorāns uz riteņiem. . . Restorāns – “tošņilovka” ir ar augstu cenu līmeni, bet šīm dārgajām cenām nemaz neatbilst apkalpošanas kultūra. Ilgi tur neuzturamies, drusku pagaršojam kādu salātu bļodu un dodamies atpakaļ uz guļamvagonu. Te jau visi šņāc saldā miedziņā. Nekas cits neatliek, kā likties arī citiem uz auss, bet vispār jau ļoti gribējās aiziet paspokoties, jo kā nekā šī tak ir visu svēto nakts. . . Māris 2. diena 01.11.2002 – piektdiena Maskava Vilciena radio atskaņo dziesmu par puisi, kuram kaut kas nelāgs ar ļubovj notiek, aiz loga aizzib mājiņas vissliktākajā zilajā krāsā un klāt ir Rižskij vokzal. Dodamies piekrāmēt Anitas draudzenes dzīvokli ar somām un sākas pirmais ceļojums – urbanizētais. Jaunā Kristus katedrāle, tad kam Sarkanais laukums, kam Arbats lielus pārsteigumus Maskavā sagādā. Varbūt gadalaiks tāds vēss un mierīgs, bet varbūt tāpēc, ka mēs te tikai cauri skrienot. Jau samērā drīz nonākam līdz Šeremetjevo-2. Lielās lidmašīnas vēderā bariņš klusu latviešu pazūd raibajā publikā. Indieši nemitīgi staigā un nesaprotami runā, krievi dzer, latvieši risina krustvārdu mīklas un raksta ceļojuma dienasgrāmatu. Ja tā notiek visos lidojumos, tad no visiem cilvēkiem, kas pārvietojas pa gaisu ik mirkli 80% ir iereibuši. Andris 3. diena 02.11.2002 – sestdiena (pareizāk nakts-diena) Ar lidmašīnas ātrumu traucamies pretī nezināmajai dēkai Nepālā. Lidmašīnā kūsā dzīvība. Indieši staigā nemitīgi uz tualetēm un savā starpā skaļi sasaucas, bērni ik pa brīdim dažādās vietās skaļi raud, jaunie krievi uz nebēdu dzer “asiņaino Mēriju” un arī savā starpā sabļaustās un drasē uz tualetēm. Vispār, kad lidmašīna laimīgi nosēstas Indiras Gandijas vārdā nosauktajā Deli lidostā, salonā izskatās kā pēc gadatirgus. Salons sasvaidīts ar papīriem, izbirušas konfektes un vēl kāda draza. Pulkstenis ir gandrīz 400 pēc Indijas laika. Līdz Kathmandu lidmašīnai vēl 6 stundas un sākas mūsu gaidīšanas laiks tranzīta pasažieriem domātā zālē. Laiks velkas ļoti lēni. Ne īsti gulēt, ne negulēt uz krēsliem, ne īsti ērti, ne neērti. Vienīgais gaismas stars ir kāds nepālietis – profesors, kurš atgriežas mājās pēc lekcijas lasīšanas Minskā. Pamaza auguma patīkams cilvēks smilšu krāsas uzvalkā, kurš laipni atbild uz visiem mūsu uzdotajiem jautājumiem par Nepālu un Indiju un sola palīdzēt ar ekskursiju iekārtošanu Čitvanas nacionālajā parkā. Aiz neko nedarīšanas laiks velkas ļoti gausi un tad nāk pēdējais piliens pacietības kausā – lidmašīnas reiss pārcelts uz septiņiem vakarā. Šajā nosacītajā cietumā ar tualetēm, restorānu, veikaliem un pāris bufetēm mums vēl dīki jāpavada 10 stundas. Patiesībā ziņa tiek uzņemta diezgan veselīgi, jo Laimonis uzreiz stresa nodzīšanai izvelk konjaka pudeli, vēlāk parādās arī 0,7 (vai arī 1 l) skotu viskija, pa somām sameklējam uzkodas un jautrā noskaņā tiek ieturētas brokastis. Vēlāk viss notiek pašplūsmā - citi guļ, citi neguļ. Tie, kuri neguļ – vai nu kaut ko lasa, vai blenž truli uz apkārt notiekošo. Pulksten vienos aviokompānija restorānā mums uzsauc pusdienas. Pirmo reizi sastopos ar indiešu virtuvi. Tā ir diezgan piparota. Kā atmiņas par Latviju, restorānā mums pasniedz papīra turziņās iepildītu vaniļas saldējumu. Tālāk atkal guļam vai neguļam. Laiks velkas gliemeža gaitā. Vakarā pirms izlidošanas sastopam latvieti, kurš tikko atgriezies no Kathmandu un veselu mēnesi vienatnē ceļojis pa kalniem. Kā pravietis viņš stāsta mums par savu ceļojumu, kā arī mēs gūstam daudz vērtīgas informācijas par Kathmandu, atļaujām utt. Kā vēlāk izrādās tas ir Jūrmalas Valdorfa skolas direktors un Nepālā ir jau ceturto reizi. Lidmašīna vēl kavējas. Reiss atlikts par stundu. Teikšu kā ir – beidzot man viss ir piegriezies. Kaut kur ap deviņiem vakarā sēžamies lidmašīnā un braucam uz priekšu. Laipnās nepāļu stjuartes zibenīgi mūs paēdina, padzirdina un pēc stundas un 40 min. esam galā. Lidostā nopērkam vīzas (30 dolāri), izpakojam Maskavā iepakotās mugursomas un ar piecām mašīnām mūs aizved uz hoteli (nezinu kā sauc) cauri naksnīgajai Kathmandu. Esam pie vietas. Rītdiena nesīs jaunas rūpes un pārsteigumus. Iveta 4. diena 03.11.2002 – svētdiena Pēc vilcienā pavadītās nakts un dienas nīkšanas Deli lidostā beidzot var kārtīgi izgulēties “mīkstā” gultā. Ceļamies 800 jo 900 sarunāta tikšanās ar Mohanu (Nepālā dzīvojošs indietis, kurš tika iepazīts lidojuma laikā no Maskavas uz Deli). Brokastīs paēdam garšīgu olu kulteni un tēju. Mohanam pašam nav laika un viņš mūsu rīcībā atstāj savu draugu. Notiek telefona saruna un pēc 20 min. klāt ir viens džigits un ar to viss tiek sarunāts par trekingu. Tas maksā 8643 rūpijas no katras galviņas un 1900 vakarā tiek apsolītas atļaujas. Dodamies apskatīt pilsētu. Tik netīru un nesakoptu pilsētu redzu pirmo reizi mūžā. Grūti pateikt, kāpēc tas tā, jo cilvēki uz ielām ir kārtīgi saģērbušies. Noejam garām karaļa pilij, bet šodien apmeklētājiem tā ir slēgta. Pa šaurām ieliņām nonākam vecākā pilsētas daļā. Te čum un mudž no ļautiņiem. Visi kaut ko piedāvā, cits preces, cits gida pakalpojumus. Pēc tam pa šaurajām ieliņām dodamies uz Mērkaķu templi. Ieliņā ir daudz motociklu, velosipēdrikšu un mašīnas. Jāatzīmē, ka vienlaicīgi var izmainīties tikai mašīna ar motociklu. Mērkaķu templis atrodas augsta kalna galā un uz augšu ved stāvas kāpnes. Lejā ir varenas Budas skulptūras. Gar kāpņu malām apmetušies visādi sīktirgotāji un piedāvā savas preces. Par tempļa apmeklējumu ārzemniekiem jāmaksā 50 rūpijas. Templis ir iespaidīgs un varens. To grezno neparastas formas acis. Patreiz tiek izvirzītas hipotēzes, kurai cilvēku rasei varētu piederēt šīs acis. Sapirkušies visādas rotaslietas par attiecīgi “lētu cenu” dodamies atpakaļ, jo šo to vajag sapirkt kalnu pārgājienam. Sīktirgošanās vislabāk veicas Aijai. Uz vienas no ieliņām ir daudz mazu veikaliņu, kur pārdod preces kalnu kāpējiem. Pārsvarā sapērkas nūjas. Es nopērku vienkāršu koka nūju par 150 rūpijām. Meklējam un beidzot atrodam restorāniņu, kur paēdam vakariņas. Tās ievelkas un tā rezultātā mazliet nokavējām tikšanos. Izrādās, ka viss bija nokārtots, un rīt rītā pulksten 700 dodamies uz kalnu pusi. Atā - Laila 5. diena 04.11.2002 – pirmdiena Pēc ikdienas rīta omletes ap 700 dodamies prom no Kathmandu. Pilsētas burzmā tas velkas gandrīz stundu, līdz beidzot paveras skatam upju ieleja, kalnainie apvidi un ceļmalas iedzīvotāji ar savu sterilo dzīves veidu. Kādā no vietējiem bungalo pusdienojam (Pankūkā satīts banāns ar karstu citronūdeni) un atkal autobusā. Skatam paveras upe, pa kuru gaidāms nobraukums. Tad kādā ciematā iepērkam “degvielu”, bet pēc lietpratēju domām ar to vien neiztikšot. Ap 1500 esam gala punktā, kur mūsu pārgājiens sākas pa īstam. Krietna sviedru deva katram tiek ziedota cēlajam kalnu iepazīšanas mērķim. Pēc divu stundu gājiena mūsu šīsdienas iesildīšanās mērķis ir sasniegts. Esam guļvietā, kur mums ierāda nāras māla būdās. Pasūtam vakariņas un brokastis, kā nu katrs vēlas. Cenšamies iekārtoties, jo jau krēsla metas un ap 1800 jau ir tumša nakts. Šonakt noteikti nāks miegs labi, jo kalnu gaiss un vienmērīgā upes šalkoņa nemodinās ar savu pilsētas nakts darba dunu. Rīt paredzama laba iešana ar lielu izsvīšanu. Piecas stundas krietna darba. Lai laba atpūta un salds miegs. Labu nakti! Andris D. 6. diena 05.11.2002 – otrdiena Nedaudz pirms 6-iem sākas kustība mūsu nometnē. Tualete, somu kravāšana un gaidām brokastis. Mūsu Aija ļoti satraukta, jo vakariņu laikā zaudējums ir ievērojams ap 15 tūkstoši Nepālas rūpiju. Skaidrošanās bez rezultātiem. Pēc 6.30 dzeram tēju un ēdam omleti un dažam arī Tibetas maizītes. Paēduši ļoti labi. Atdodam porteriem-nesējiem liekās mantas. Mums līdzi nāk 3 porteri, katrs pa 500 rūpiju dienā. Pēc lielas kārtošanās izejam 740. Pirms mums izgāja Andris D., Baiba, Inga, Iveta, Normis. Iešana sākumā pa autoceļu (ļoti sliktu), bet drīz pa trošu tiltiņu ejam pāri upei un tālāk jau tikai taka. Ielejā augšā redzamas skaistas sniegotas virsotnes, bet kā sauc – nezinu. Pa ceļam nelieli ciematiņi. Ļoti skaisti. Vietām gandrīz gribas palikt, bet vēl tikai rīts. Taka sākumā samērā lēzena, bet pirms 12-iem strauji ejam augšā. Augšā ciematiņš, kurā gids bija paredzējis nakšņošanu, bet mūsu spēki vēl nav izsīkuši un mēs ejam tālāk. Lejā pie neliela strautiņa pusdienojam un atpūšamies līdz 14-iem. Vēl nedaudz vairāk kā stundas gājienā esam pie skaista hoteļa. Gids gaida un aicina iekšā uz palikšanu. Sadalāmies pa istabiņām un klāt ir vietējo bērnu ansambļa koncerts. Daži zēni iet uz upi mazgāties. Upe atrodas ap 200 m tālāk no mūsu hoteļa. Kad atnāk atpakaļ, visi nolipuši ar dadžiem. Pirms 18-iem jau stipra krēsla. Vakariņas vēl tikai top. Tās sāk pasniegt pēc 1830. Visiem tiek katra pasūtītā maltīte, tikai Andrim D. jāgaida vēl tad, kad visi jau ēduši. Pie vakariņām degustējam viskiju, Tuborg alu un rīsu vīnu (Raksi). Tad sākas dziesmu tūre. Izrādās, ka grupā ir lieli dziedātāji. Pat vietējie nāk klausīties. Tālāk uz savām migām un ar labu nakti. Laimonis 7. diena 06.11.2002 – trešdiena Brokastiņās ir maza omletīte, pie kam salda un ar nelielu piegaršu. Jo augstāk, jo omlešu lielums proporcionāli samazinās. Izejam nedaudz pēc septiņiem. Mums pa priekšu iet četri nesēji. Vienam uz muguras ir uzraksts “Impro ceļojumi”. Nē, tas tak grupas līderis – Anita. Šķērsojam upi. Te redzams, ka lielāks darbs ieguldāms, lai ierīkotu rīsa lauciņus, jo to maliņas nokrautas ar akmeņiem. Šodienas gājienā paejam garām vairākām tibetiešu apmetnēm. Viena vietiņa, kurai ejam garām, atgādina Raunas Staburagu. Tad izejam cauri Jogad, kur acīmredzot dzīvo labi. Ļoti skaistas mājas. Pusdienas paēdam kur nu kurais. Visa grupiņā pāriet pāri tiltam un atrod ļoti skaistu vietiņu, kur var pūtināt kājas un pildīt vēderiņus. Te atbraucējiem pozē neliela ķirzaciņa. Ir tik jauki, ka grūti noticēt – ir taču novembris. Pēc pusdienām turpinām ceļu. Un te priekšā gluži nereāla vietiņa, gluži vai mistika. Kraukļi arī lidoja, vēl tik pietrūka kāds vietējais gariņš. Un tālāk jau kaut kas līdzīgs arī bija – trīs mērkaķīši, kurus iemūžināt gan nebija iespējams, to nemierīguma dēļ. Pa ceļam Aija stāsta, ka restorānā kāds vietējais viņai lasījis korānu un kūpinājis virsū vīraku. Tagad viņa esot spara pilna. Pēc brīža izejam cauri skaistiem goda vārtiem, tad drusku mazākiem un esam klāt savā šodienas galapunktā – Paradīzē. Esam gājuši apmēram 5 stundas. Pacēlums bija apmēram no 1000 m virs jūras līmeņa līdz 1700 m v.j.l. Pēc kartes apzīmējas ar nosaukumu – Tal. Vakariņās ēdam nacionālo ēdienu – dalbat, kas garšoja labi. Vispār vakariņas pagāja labā gaisotnē, bet kas tur tieši notika, lai paliek noslēpums. Ejam čučēt, lai rīt ir spēks soļot. Irēna 8. diena 07.11.2002 – ceturtdiena Šorīt izņēmuma kārtā nolēmām celties 600 no rīta, padzert tēju savā istabā (paši uz prīmusa uzvārījām). Pēc kārtīgas izkustēšanās, paēst brokastis turpinājām ciematā. Kā parasti gandrīz visi pasūtīja omleti ar sieru, tēju. Daži izmēģināja vārītas olas (ļoti garšīgas) un kartupeļu salātus (vārīti kartupeļi ar sīpolu un garšvielām). Šodien saule tā karsē. Taka virzās gar Marsyangdi Khola upi, ik pa laikam to šķērsojot pa fantastiskiem tiltiņiem – skati uz krāšņo upi grandiozi. Pusdienojam ap plkst. 1200, tāpat kā iepriekšējā dienā, daļa izvēlas paēst ciematā, daļa dodas tālāk pie upītes – našķoties ar Latvijas produktiem un gatavotām pusdienām uz prīmusa. Pēc pusdienām visi kopīgi dodas tālāk, jo gids brīdina, ka var nomaldīties no galvenās takas. Tomēr grupa izstiepjas, bet pieturvietās apstājoties, visus sagaida un turpina tālāk. Šodien liels plāns – ejam gandrīz līdz tumsai. Laiks nomācas un ir auksti. Dažas meitenes aizgāja uz mazajiem karstajiem avotiem mazgāties. Visi esam piekusuši un izsalkuši. Esam iecienījuši “dalbat” – rīsus ar piedevām. Runājot par dienas iespaidiem – taka virzījās gan gar krauju, gan gar milzīgu koku parku (kurā pat dažs esot redzējis divus pērtiķus), gan gar nogruvumiem. Ciematos zied samtenes un mārtiņpuķes. Mežā smaržo dzeltenas lapiņas. Daba fantastiska, apkārt slejas milzīgas, augstas klintis. Nesēji dzen ēzeļus ar saiņiem, kā arī pa taku staigā daudz vietējo un tūristu. Šodien redzējām kā finišē “Himalaju Race” dalībnieki, kuri mums pretī skrien pa taku ar visām mugursomām uz laiku – izturīgi veči. Gani gana aitas, kazas, govis un zirgus gar diezgan kraujainām pļaviņām. Sievietes vāc zāli kurvjos, bet mežā bērni vāc skujas – arī tāpat kurvjos. Vienā ciematā manīju, kā novāc kartupelīšus (maziņus, maziņus), jo zeme šausmīgi akmeņaina. Nabadzīga, bet strādīga tauta! Ciematā daudz mazu bērnu, visi tādi tumši un ņipri. Veļu mazgā bļodās, turpat uz ielas, tāpat traukus. Ejot pa taku, diezgan bieži ir šie ciematiņi, kuros var paēst, nopirkt pašu nepieciešamāko. Cenas diezgan pieņemamas, daudz neatšķiras no Latvijas cenām. Nepārtraukti tiek piedāvāts atpūsties, iepirkties utt. Pašlaik visi gaida vakariņas, kur visa grupa sapulcējas un apspriež rītdienas plānu. Ieņemam pa mēriņam, lai labāks prāts! Inese 9. diena 08.11.2002 – piektdiena Arī šodien pēc vecā kalendāra brīvdiena. Tādēļ rīts sākas ar brokastīm un vietējie sevišķi nesteidzas. Sākam čāpot 745. Šodien gājiens ~ 4-5 st. Sākumā liekas, ka šodien es paiet vispār nevarēšu, jo kājas rotā četras tulznas, iešana kā pa naža asmeni. Nezinu kā pārējiem, bet man šodien galva tāda dīvaini sareibusi, vai no spiediena maiņas, vai kā cita? Pēc neliela kāpiena arī pirmā tikšanās ar pārējiem. Es galvenokārt eju ar porteriem un sveicinos ar citiem tūristiem, kas ātrā tempā traucas garām. Tā kā šodien jānonāk Pisangā, tad arī regulēju savu iešanas tempu. Vienā starplaikā satiekos ar mūsu nesējiem un vakardienas vārgais nesējs uzcienā mani ar ābolu, tas patiesi ir ļoti mīļi. Par emocijām: tad varētu teikt, ka visi mani “apbrīno” galvenokārt par manu raženo augumu; ko viņi tur runā savā valodā nevar zināt, bet tādu “varenu sievu” sen nav redzējuši. Man par to, protams, reizēm smiekli, reizēm dusmas. Pusdienlaikā tiekamies jaukā vietiņā, kur visi jau sēž un gaida pasūtītos labumus. Es arī piebiedrojos draudzīgajam pulciņam, tas, protams, beidzas ar to, ka maksāju es, bet pārējie braši aizsoļo uz naktsmītņu vietu. Mūsu gids Madū sākumā saka, ka mēs iesim reizē, bet soļojot pa taku, viņš mani apdzen un lepni paziņo, ka viņam jādodas sarunāt naktsmītnes, protams, kāda runa. Ciemata otra puse jau redzama, bet vēl kāds laiciņš jāčāpo līdz Chame. Tad jau arī Laimonis nāk man pretī, lai aizvestu uz hoteli. Numuri istabās ļoti labi, mums ar panorāmas skatu. Visapkārt kalni, kalni, kalni, upe šalc lejāk. Šovakar visi tādi mierīgi, daži devušies uz mūku klosteri kalnos, daži tāpat vien atpūšas un gaida vakariņas. Atkal tiek izlietots viens visīts un vietējie piedāvā paskatīties filmu. Laikam viss. Ar labunakti!!! Ledusskapī. Anita 10. diena 09.11.2002 – sestdiena 700 no rīta paēdam brokastis un dodamies kalnos. Galamērķis šodien Mananga. Tā kā Laila un Anita ir izlēmušas mūs atstāt un lidot tālāk ar lidmašīnu. Ceļš ir samēra putekļains un vienmuļš. Visapkārt paveras skaistas baltas virsotnes. Esam nonākuši līdz ciematam, kur atrodas lidosta. Anitai un Lailai biļetes izdodas nopirkt uz Kathmandu, pēc tam viņas domā lidot mums pretī uz Jomsom, satiksimies apmēram pēc 3 dienām. Mēs ejam tālāk, nonākuši Manangā, konstatējam, ka Lailas un mans šerpa - porters somas aiznesis uz lidostas viesnīcu. Un kā vienmēr esmu palikusi bez mantām. Pēc kāda laiciņa ierodas porters ar manu somu, tad notiek apmaiņa un sūtam nesēju lejā pie Anitas ar viņas mantām. Esam apmetušies Tilico viesnīcā. Katrs dara, ko grib, jo šodien tālāk neiesim. Es aizeju pa ciematiņu pastaigāt. Nopērku šādas tādas mantiņas un nāku uz viesnīcu. Aivars aizgājis uz kafejnīcu dzert tēju. Diena aizskrējusi ar dažādiem piedzīvojumiem, skumjiem atvadu brīžiem, man jau, protams, arī nav viegli, esmu it kā palikusi viena. Tikai vakarā pie vakariņu galda visi salasījušies stāsta, ko katrs ir nopircis, zem galda tiek palikta metāla kaste ar oglēm, lai sildītu kājas. Mums kļūst tik silti, ka nezinām, kā tikt vaļā no karstuma. Paēduši vakariņas, pasūtam brokastis. Rīt būs smaga diena. Atā - Aija 11. diena 10.11.2002 – svētdiena Šodien mums ir svētku diena – Mārtiņam vārda diena (zoss laikam nespīd), un arī atpūtas diena – dosimies aklimatizācijas kāpienā. No rīta pulcējamies pie brokastu galda plkst. 700, brokastis, kā ierasts, kavējas, jo šajā zemē neviens nekur nesteidzas. Iveta apsveikuma runu sāk ar Raiņa vārdiem, Mārtiņam tiek pasniegts Himalaju viršu pušķis un ciedru čiekurs. Skaisti! Pēc kartupeļu pankūkas degustācijas visi dodamies augšup. Pulkstenis ir nedaudz pāri 730. Laiks ir jauks, saulains, taču no rīta vēl pavēss. Dažiem grupas biedriem augstkalnu apstākļi izpaužas galvas sāpēs, nelielā reibonī, bet tas nav nekas nopietns, jo kāpienā dodas visi (alternatīvas nav). Taka sākumā iet uz leju, akmeņu maz, tādēļ solītis ir itin raits. Dodamies Tiličko ezera virzienā. Sāk karsēt saulīte, un visi liekie apģērba gabali pārceļo uz līdzpaņemtajām somām. Skatoties atpakaļ, dabas ainava stipri līdzinās Rēriha gleznām. Daba šeit ir fantastiska. Lēnām virzāmies augšup. Vērtējot pēc Himalaju mērogiem, esam veikuši nelielu attālumu, taču ar pāris atpūtas pauzēm, esam sasnieguši augstumu apmēram 4500 metru. Tiek dota atļauja lamāties, bet visi ir tik labdabīgi noskaņoti un priecīgi, ka lamāšanās izpaliek. Testējam pretiedeguma krēmus. Mēs ar Baibu un Andri nolemjam vēl nedaudz pakāpties. Normunds mums nepievienojas, viņam pašam savi plāni. Mūsu labos nodomus kārtējo reizi izjauc neprognozējami dabas apstākļi, jo upītes krasta akmeņi ir apledojuši, ūdens pārāk daudz un augstāk taka ir vienkārši nogruvusi. Atgriežamies pie kolektīva, ieturam pusdienas, nofotografējamies (kolektīvi), 1300 dodamies lejup. Izrādās, mums ir arī sava sprinteru komanda ar Aiju priekšgalā – sākas noskrējiens lejup – Manangas virzienā. Mūsu sportisti saceļ pamatīgu putekļu mākoni – visi vairāk vai mazāk iegūst haki krāsas toni. Normunds seko vietējo iedzīvotāju piemēram – uzsien sejas masku. Lejā visi iet klusēdami – nedaudz saguruši, katram savs vērtējums par kalniem, par savu varēšanu, gribēšanu un citām vērtībām pārdomājams. Atgriežamies sākot no plkst. 1530, citi ātrāk, citi vēlāk. Pēc lieko putekļu nopurināšanas vai nomazgāšanas pulcējamies uz tusiņu hoteļa ēstuvītē, kuru vietējie uzņēmēji lepni dēvē par restorānu. Pasūtam vakariņas, Mārtiņš uzsauc visiem rumu, Vitauts savukārt – ekselentu ābolu pīrāgu. Visi priecīgi gaida vakariņas, dalās iespaidos. Galvenais – pēc putekļu noskalošanas visiem sejās veselīgs sārtums – saules krēmu testēšanas rezultāts, kur laikam gan saulīte ņēmusi virsroku. Kārtējo reizi visus pārsteidz Māris – vakariņās pasūtot mušmiru zupu. Svinības turpinās – visi ir laimīgi, runīgi, rīt atkal jauna diena ar jauniem piedzīvojumiem, kurus komentē Vitauts. Visu jauku – Inga 12. diena 11.11.2002 – pirmdiena Ar Laimoņa klauvējienu sākas diena. Pie sevis nopriecājos, ka ir labi, ka vari paļauties uz kolēģiem. Tas ļauj pašiem paslinkot. Protams, ūdens ūdensvadā ir sasalis, acis nevar nomazgāt. Pačurāt, paldies dievam, var. Vēders darbojas stabili. Naktī gulējās ļoti labi. tātad ķermenis pierod pie kalniem un atliek tikai priecāties par gaidāmo dienu? Tūlīt nesīs garšīgās brokastis – kartupeļu plāceni ar olu. To ieliksim vēderā un tad . . . Sākās ar rīta skrējienu cauri Manangai. Brokastis sakratās pašā lejasdaļā, elpa nav vēl dabūta. Priekšējie ir jau gabalā. Beidzot laimīgi ir atrasta izeja no Manangas. Iegriežam lūgšanu cilindrus un uz augšu. Solis pamazām aiziet, elpa ieregulējas un mūsu grupa dodas uz priekšu. Plāns ir liels. Pavirzīties uz augšu kādus 750 m. Soļojam braši. Brīžam tikai no grimasēm un elpas skaļuma varam spriest par katra emocijām. Es eju no beigām, jo tādējādi var bildēt kolēģus ejam uz skaistā dabas fona. Tāpat arī aprunāties nesteidzīgi ar pārējiem grupas kolēģiem. Pēc kāda brīža spraigas iešanas atklājās, ka Ingai nav ieslēgta gaisa padeve. Protams, pēc Normunda īsas instruktāžas situācija uzlabojas. Pa ceļam apkārt brīnišķīgi dabas skati. Arvien vairāk atklājas sniegotas virsotnes. Protams, daba un augu valsts ir plānāka, taču to kompensē pirmo JAKU parādīšanās. Jaki brīnišķīgi papildina skarbo dabas ainavu. Ar saviem lielajiem ragiem, garo vilnu un flegmatiskumu viņi iedod labu akcentu ainavai. Ejot augšup, samērā tuvu nolido ērglis. Nešauboties varam teikt, ka spārnu vēziena platums vismaz 1,5 m. Ērglis mierīgi planēdams aizlido tālāk. Žēl, ka foto neizdodas tik perfekti. Ciemā Takkparna Inga, Normunds, Andris un es paņemam pa tējai. Paliek ļoti labi. Beidzot ciemā Churi Lattor pusdienojam. Atkal paliek labi. Bet tāpat vēl ir ko iet. Galvā nedaudz dun, prasās iedzert kādu tableti. Tas pats ir arī citiem. Priekšā tikai kāpums un kāpums. Brīžiem uznāk piekāriens. Galvā domas par cilvēka vājumu un nespēku dabas priekšā. Kalnu ainavas ir brīnišķīgas, īpaši pametot skatu atpakaļ uz Manangas pusi, tad visā krāšņumā Annapurna III un Gangapurna. Taka tomēr kāpj augšā, un arī mēs. Beidzot Kalnu tupiņā ieraugam mūsu šīsdienas mērķi Thorung Phedi. Tas iepriecina. Vēl priekšā straujš nokāpiens upes ielejā, tad pacēlums un elsdami ieraugam mūsu naktsmājas. Paldies mūsu ērglim Mārtiņam un Madū. Ātri tiek sadalītas istabiņas un iestājas patīkams miers. Protams, ārā ir auksts. Nakts būs vēl aukstāka. Bet tagad brīnišķīgās vakariņas. . . Pietiek - Vitauts 13. diena 12.11.2002 – otrdiena Šī diena jau iesākās 12.dienā pirms vakariņām. Šī laika nobīde laikam izskaidrojama ar 4500 metriem virs jūras līmeņa. Pulkstenis ir 1740. Ārā dziļa krēsla. Visi esam pie galda. Kaut ko pļāpājam. Bet neviens nelamājas. Laikam tādēļ, ka nav aizliegts. Vienīgi Andris ar Baibu vakariņo paši, bet viņiem tas ir piedodams, jo viņi esot pārbaudījuši pāreju un pasūtījuši pārējiem tēju uz rītdienu. Mārtiņš baigi iejuties naudas vākšanā un grāmatvedībā. Pārējiem nav pretenziju. Forši. Pie blakus galda trīs emancipētas šveicietes. Izskatās pēc skolotājām. Visu laiku kaut ko lasa, bet nezin, kur ir Latvija. Dievs ar viņām. Drusciņ filozofijas: 13.dienā jāiet pāreja. Zīmīgi. Bet tā kā pats esmu dzimis 13.datumā, tad domāju, ka tas viss ir uz labu. Nupat tomēr ieradās Andris un Baiba. Augšā esot bijuši. Vakariņas neēdīšot, bet no kompānijas atrauties nevarot. Noskaidrojām, ka neviens no grupas nav bijis krogā 4500 m virs jūras līmeņa, bet viskiju tomēr nolemts nedzert. Rīt grūta diena. Par sevi varu teikt, ka jau otro dienu nesmēķēju. Bet nupat ir nopietni. Rakstu no pašas pārejas. Tikko ieradās Madū. Liela daļa no grupas vēl ceļā. Pirmie uznāca ātrāk par 3 stundām ( H ~ 1000 m). Kāpiens tiešām bija kulminācija. Izgājām ap 5 no rīta. Tumsā. Es gāju kopā ar Mārtiņu un Māri (viņam šodien 30 gadu jubileja). Trūkst elpas, tumsa, saplīst lukturis, vēders streiko, salst pirksti utt. Otrs – Mārtiņa lukturis saplīst tad, kad kaut ko jau var redzēt. Uz pārejas daudz cilvēku – vietējie, franči, austrietes u.c. un tad arī visi mūsējie ir klāt. Lielā fotografēšanās un uz leju. Pašlaik esam piesēduši pēc kāda 2 stundu gājiena. Pārāk ātri uz leju. Drusku sāp galva. Viss gājiens pa šķembām. Nupat nogājām pie pirmā krodziņa. Vispār nāves smaka. Visi ir reāli izlikušies un tagad ieliek reālu pamatu no ķiplokiem, sīpoliem, siera, desas, rupjmaizes, kolas, spraita, tējas, žāvētiem augļiem, riekstiem. Vēl kādu stundu jāmočī. Bet kritums laikam vairs nebūs tik stāvs. Pašreiz liekas, ka nokāpiens no pārejas ir grūtāks par uzkāpienu no rīta. Ja būtu jāiet pretējā virzienā, tad būtu vakars. Uzkāpiens no pēdējā ciemata līdz pārejai pa pulksteni izskatās gandrīz nereāls. Jāsāk izdarīt kopsavilkumu. Drāziens bija drūms. Nakts bez gulēšanas. Diena bez nopietnas ēšanas. Uz augšu 1 km. Uz leju 1,6 km. Kopā 8 stundas. Visiem mēle pār plecu. Nobeigums pilsētiņa ko sauca Muktinatm. Viesnīca: Monalisa. Visu dienu mākoņains. Pilsētiņas apkārtne skarba, sūra. Rudenīgi rūsgana. Retie kociņi bez lapām. Jaušams ziemas tuvums. Ak, jā! Uz pārejas metām Māri gaisā. Tagad vakarā svinam Māra dzimšanas dienu un kalna pārejas pārvarēšanu, dzeram ābolu brendiju kopā ar tām šveicietēm. Un uz šīs labās nots nododu dienasgrāmatu tālāk. Aivars 14. diena 13.11.2002 – trešdiena Aivars vakar neuzrakstīja par jauko vakaru ar dziesmām un dažādiem grādīgajiem dzērieniem. Lai arī diena bija nogurdinoša un darba pilna, gulēt iet negribējās. Beigu beigās dziedājām šūpuļdziesmas un devāmies uz “mājām”. Kāds tūlīt atzīmēja – uz kādām gan mājām, humoriņš ne pa jokam. “Baltajos linu palagos un dūnu segās” miedziņš bija salds. Sapņojām par mājām, par to, kā dalāmies iespaidos pa šīs zemes skaistumu. Šorīt kā dieva dāvana ir uzkritušais sniegs. Un ne jau tā mazliet, bet tīri nopietni. Mēs esam laimīgi kā bērni. Pilsētā notiek rosība. Tiek tīrītas ielas un māju jumti. Taisni vai jābrīnās, cik laicīgi vietējie sākuši rosīties. Pie viņiem nav raksturīga mūsu steiga un satrauktība. Brokastis pasūtītas 700. Protams, tās ir labu brīdi vēlāk. Šorīt sagribējām kafiju, ūdeni atnesa ne visai karstu, laba kafija nesanāca. Noderēja karstais šokolādes dzēriens. Viena daļa ēda krievu salātus (runāja, ka esot garšīgi), otra daļa ēda ābolu pankūkas. Neviens nejutās slikti pēc vakardienas svinībām. Sapulcējāmies un devāmies lejup uz mūsu nākamajām naktsmājām – pilsētu Jomsom. Visiem lieli prieki par balto sniegu. Laimonim pateicības vārdi par to, ka viņš mūs laikā pārveda pāri pārejai. Ja būtu jāiet šādos apstākļos – būtu saguruši ne pa jokam. Ar porteru jautrajām dziesmiņām soļojam pa šļuru. Vietām ir ļoti slapji, vietām – ļoti jauki. Apkārt mazliet mākoņi, bet skatiņi uz kalniem ir neaprakstāmi. Turpat ir lielais milzenis – Dhaulagiri. Šis tā brīžam atveras, brīžam aizveras aiz mākoņu durtiņām. Vietām slīd kājas. Labi noder nūjas. Visu laiku jāskatās zem kājām. Mazajās pauzītēs metam skatus uz apkārtni. Lejupceļš dažam iet ātrāk, citam lēnāk. Bet īstenībā skriet nemaz negribas. Esam taču laimīgajā zemē un gribam baudīt katru mirkli. Nonākam vajadzīgajā augstumā, šobrīd īsti nezinu cik tas būtu metros. Mūs sagaida svaigi spiesta ābolu sula un, un jūs neticēsiet – četru veidu kūkas. Jūtamies kā atvaļinājumā un atļaujamies gastronomiskas baudas. Saklausījušies, ka šeit trūkst ēdamā, dzeramā un sieviešu (mums sievietēm – vīriešu), jūtamies divkārt laimīgi, ieraugot un baudot kūkas un tikko spiestu ābolu suliņu. Šodien tiešām ir prieka diena. Pulksten 1315 esam pilsētā pie sava hoteļa. Madū uzzina, ka Anita un Laila šeit jau piereģistrējušās. Prieks par to, ka tūlīt viņas atkal būs ar mums. Hoteļa saimnieks ierāda istabiņas. Ar skaļiem saucieniem satiekamies ar Anitu un Lailu. Izrādās zināmas problēmas ar atļaujām. Izjutām šīs zemes filozofiju pilnībā. Šeit varētu labu brīdi rakstīt par divām pavisam dažādām filozofijām, bet es neļaujos šim kārdinājumam šo tēmu aprakstīt. Pateicoties visiem labajiem, kurus pielūdzām, atrodas abām pusēm pieņemams atrisinājums. Sāpes remdējam ar viskiju, Latvijas “Pipariņu” un Anitas un Lailas cienastu – gardajiem mandarīniem. Norunājam doties pilsētā tērēt naudiņas un iepirkt Ziemassvētku dāvanas saviem mīluļiem – mājās palicējiem. Satikšanās vieta ir noteikta pulksten 17. Pasūtam vakariņas. Gaidot vakariņas, diskusijas par visādām tēmām. Vēl arvien atgriežamies pie iespaidiem, kāpjot pārejā. Mārtiņa uzdotā mīkla: saliekam no sērkociņiem ALPI, pārliekot tikai vienu sērkociņu, iegūstam pavisam citu virsotni, kuru starp citu – grūti esot iekarot. Vai Jūs zināt, mēs tagad – jā! Vakariņās baudām izvēlētos gardumus. Stāstam anekdotes un plānojam rītdienas gājienu. Baiba Himalajos 15. diena 14.11.2002 – ceturtdiena Labrīt! Brokastis kā vienmēr kavējas. Brokastīs pasūtīti “krievu salāti” un kakao. Pagaidām mūs izklaidē nopietnā kalnu māksliniece Aija. Pagaidām tiek apspriests tālākais gājiena maršruts. Laiks ir saulains un mēs dodamies ceļā. Pa ceļam nopērkam ābolus. 1 kg – piecas naudiņas (5 santīmi). Pirmā pilsēta bija Marpha, kura bija ļoti skaista un sakopta. Diemžēl mēs izskrējām cauri. Kur jāsteidzas, nav ne jausmas. Ceļš ved gar upes krastu un ir ļoti vienmuļš. Ap plkst. 11 ienākam Tukchē un pusdienojam. Pasūtam svaigu spiestu ābolu sulu un ko nu kurš. Pēc pusdienām iestājas mazs atslābums – visiem. Turpinām ceļu pa Kali Gandaki upes izskaloto gultni. Principā viss ceļš caurmērā vienāds. Ap plkst. 1320 izejam cauri Larjung ciemam. Pēc 15 min. izlemjam atlaisties pie akmeņiem un palaist muļķi, uzlaižam kādu dziesmu un joku. Madū aizgāja uz priekšu, bet mēs par to neuztraucamies. Ap plkst. 16-iem ienākam Kalopani. Ciemats kā ciemats, izņemot to, ka no tā redzams “Annapurnas” virsotne un tā saucamā “Zivs aste”. Diemžēl nezinu kā viņu valodā saka. Cik zinu šo virsotni vēl neviens nav iekarojis? Nepālas valdība šo virsotni pasludinājusi par svētu un nedod atļauju kāpšanai. Viesnīca šoreiz ir vienkārši lieliska. Ar visām labierīcībām. Nometam enkurus savos numuriņos un pamazām taisāmies uz vakariņām. Gaidot vakariņas, izņemam pēdējo pārpalikumu no vietējā ābolu brendija. Vienreizēji pretīgs dzēriens. Tika pārbaudīts uz sevi. Pēc liela pārtraukuma tiekam paskatīties televizoru un vietējās Nepālas ziņas. Lūk, arī vakariņas. Ar to arī beigšu. Normunds 16. diena 15.11.2002 – piektdiena Sveiki! Šodien ir mana rakstīšanas diena (Mārtiņa). Vispār šitādi rakstīšanas darbiņi man nenāk pie sirds, nu, bet pienākums paliek pienākums. Nu jau pulkstenis ir 700 un jāiet ēst tradicionālo rīta omleti, pie reizes jānoskaidro kā sauc šo “miestiņu” – tas ir Kalopani. Šodienas maršruts ir no Kalopani uz Tatopani. Rīta pirmo pusi cenšamies sekot Vitauta ierosinājumam iet lēnām un bieži taisīt pārtraukumus, jau pirmajās divās trekinga stundās mums bija vairāki pārtraukumi, bet šāds stils man neiet pie sirds, jo pēc katra pārtraukuma ir grūti atkal savākties iešanai, dienas otrajā pusē ejam atkal pa vecam, intensīva iešana un tikai viens pārtraukums, žēl tikai Anitas. Pēc gandrīz divām nedēļām, kas pavadītas kalnos, ir grūti sagaidīt jaunus iespaidus, viss iet kā jau redzēts un prognozējām. Vispār jau tā iešana caur Kalnu nedaudz “piegriezusies”, katru dienu viens un tas pats, nu cik ilgi var priecāties par tiem kalnu skatiem, galvenais uzdevums taču ir izpildīts – 5400 m. Grūti atrast motivāciju iešanai atpakaļ, kaut ātrāk paietu šis dienas kalnos, gribas citus – jaunus iespaidus. Dienas notikums – no aukstuma un plikajiem kalniem esam atpakaļ siltumā un “džungļos”. Šodien gājiens patiesībā bija grūtāks nekā plānots. Pēc ierašanās Tatopani daži ir nedaudz noguruši un nervozi. Priecē tas, ka vieta ir skaista un galvenais – silts. Vakariņas – ļoti garšīgas un lielas porcijas. Vispār liekas, ka šī puse kalniem ir daudz civilizētāka un skaistāka. Nedaudz krīt uz nerviem mūžīgais kolektīvisms – it īpaši brokastīs un vakariņās. Priecē arī tas, ka rīt brīvdiena un paredzēti karstie avoti. Vispār, kas lai to zina, kas tur būs, jo esam jau pieraduši, ka nevienmēr solītais atbilst patiesībai – it sevišķi pasūtītie ēdieni. Ik pa laikam iedomājos, ka ir patīkami ceļa biedri, kā nekā kopā jāpavada vesels mēnesis, labi, ka lielākās grūtības jau garām – es ceru. Ceru, ka drīz būšu prom no kalniem un varēšu izbaudīt arī citus Nepālas priekus. Rīt mazgāšu veļu. Čau, čau – līdz nākamajai rakstīšanas reizei. Mārtiņš 17. diena 16.11.2002 – sestdiena Šodien visiem par lielu prieku ir brīvdiena no lielās iešanas. Rīts iesākās jau pietiekoši agri, jo mūsu viesnīcas numuriņa logi atrodas ielas pusē un jau ap pussešiem bija dzirdami ēzeļu karavānu pavadošā zvārguļu un dzinēju skaņas. Tā kā nekāda īpaši ilga gulēšana nesanāca. . . Pēc brokastīm ir nolemts apmeklēt Tatopani siltos dīķus, bet pirms tā vēl steigā tiek nodots mazgāšanā viss, kas ir netīrs, vietējām sievietēm. Pēc nodotās veļas daudzuma liekas, ka to mazgās pusciems. Daži atkal aizskrien taisīt lielo “šopingu”. Ar iepirkšanos gan pārsvarā nodarbojas stiprā dzimuma pārstāvji. Pērk tik rotas lietas, mauc kaklā, stellē ausīs utt. Tāda sajūta, ka gatavojas izpatikt vietējām ciema sievietēm. Ap desmitiem lielākā daļa no mūsu ceļotājiem beidzot iebrien siltajā Tatopani baseinā. Protams, ka tas jau nav nekāds ar zelta flīzēm veidots baseins, bet gan vienkārši no vietējiem akmeņiem tapsēts. Ūdens ir pietiekoši silts, lai nogurušās kājiņas sajustu vieglumu un patīkamo ūdens veldzi. Tā nu visi peras pa baseinu, bet vietējie tepat blakus mazgājas paši, mazgā citus un savu netīro veļu. Vispār jau izskatās jokaini, bet visumā ļoti patīkami. Cīnīšanās pa siltajiem ūdeņiem un gozēšanās saulītē ilgst līdz dienas vidum. Tad jau pamazām pa pārīšiem vai savādākiem grupējumiem sāk izklīst pusdienu meklējumos, lai kārtīgi pieliktu punčus. Pēc pusdienām visi pamazām saskrienas uz vienīgās Tatopani ielas, kā jau tas letiņiem pieņemts, tiek atkal ķemmētas vietējās bodītes. Tā arī pagāja atpūtas diena, vienos priekos un gumijniekos. Vakarā kā jau katru vakaru atkal lielā ēšana un nākošās dienas plānošana. Māris 18. diena 17.11.2002 – svētdiena Un atkal ceļā ved Madū Pa nezināmu taku Lai jūtam kalnu burvību Un ēzelīšu kaku smaku. Tatopani grāmatu veikaliņā uzgāju Budisma meditāciju grāmatu. Tajā bija kas tāds par iešanu, ko arī var vērst par meditāciju – “Ja tu ej, tad vienkārši ej, izbaudi ceļu un nedomā ne par ko”. Tā bija teikts grāmatā. Svētdienas rītā 16 latvju jaunieši Tatopani Himalaju hotelī atstāj visnotaļ mundrā noskaņojumā. Runā un smejas, un neizrāda ne mazākās noslieces uz meditāciju. Taču jau pēc pirmajiem stāvā kāpuma metriem iestājas meditatīvs klusums, grūtā elpošana un pilošie sviedri liecina, ka jaunieši tuvojas stāvoklim ko apzīmē ar kairo vārdu – Iet augšup tomēr vienmēr ir nekā kāpt lejā. Alga par pūliņiem ir krāšņie mākoņi visapkārt. Nonākot pusdienu vietā vairums jauniešu ir tā noguruši, ka pat nejaudā kārtīgi paēst. Vienīgi Aivars nepaguris izpilda dažādas dziesmas, kas, protams, ir jauki, tikai varbūt nehumāni attiecībā pret tiem miermīlīgajiem garāmgājējiem, kurus daba ir apveltījusi ar muzikālo dzirdi. Pēc sātīgajām pusdienām strauji tiek koriģēti plāni. Tiek nolemts saīsināt ejamo distanci un līdz Goropani. Anita, kā par brīnumu, pret šādu plānu neiebilst. Tā nu nonākam hotelī Neru - Annapurna. Vairākstāvu, strazdu būris, no kura logiem paveras fantastisks skats uz Dhaulagiri. Hotelim ir lielāka caurdzirdamība un var uzzināt, ka, piemēram, Mārim „patīk” sasvīdušas sievietes, bet Mārtiņam gribas saules lēkta. Kā teiktu Vitauts – nu vienkārši super, ka šeit apstājāmies. Hotelis izcēlās ar eksotisku virtuvi, vairāk nekā divas stundas sēdējām asarojošām acīm dūmos un gaidījām ēdienu, kas bija maz un negaršīgi. Vislielāko izturības pārbaudi pārcieta tie, kas pasūtīja rīsu pudiņu. Visi jau bija devušies gulēt, bet viņi vēl gaidīja. līdz par rīta gaismai. Bet pilnmēness skati apgaismoja Annapurnu un Dhaulagiri. Andris 19. diena 18.11.2002 – pirmdiena Latvijas dzimšanas diena Naktī bija salds miedziņš un rīts lēnām ataust pār Dhaulagiri un Annapurnu, lēni dzerot tēju un to visu vērojot par viesnīcas logu. Visapkārt miers, jo pārējie grupas biedri jau aizdipinājuši tālāk, bet mēs mazliet aizkavējāmies. Apmēram pēc stundas gājiena rīta spirgtumā esam Ghorapanos. Pa ceļam sastopam divus šerpus ar milzīgām kastroļu, bļodu un šķīvju kravām, kas raitā solī dodas mums pretī. Tas manī izraisa pārdomas par to, ko gan vien mazs cilvēciņš var panest. Ghorapani ir zilu jumtu ciemats, visapkārt kalnu ieskauts. Tajā ir vairākas viesnīcas, daži veikali un, protams, arī dārglietu pārdevēji. Apmetamies viesnīcā “Annapurna”, paēdam sātīgas brokastis un dodamies katrs uz savu pusi, jo šī diena mums brīva. Pēc veikalu apskates aiz neko nedarīšanas nolemjam uzkāpt Poon Hill, jo tur paveras brīnišķīga panorāma uz Dhaulagiri un Annapurnu kalnu masīviem. Spīd saule, mākoņu maz un tā nu mēs kāpjam. Viss, ko pa ceļam redzam un jūtam, ir brīnišķīgi. Vienkārši sakot – tas bija jauki. Mākoņi staigā pa kalnu virsotnēm te tās atsedzot skatam, te atkal aizsedzot. Smaržo vasara (kaut arī ir novembris) un sajūta tāda, it kā tu nebūtu šajā pasaulē, bet gan kaut kur aiz tās. Kad atgriežamies, laiks jau ir samaitājies. Saule pazudusi un izrādās arī Baiba ar Andri devušies solo gājienā uz Annapurnas bāzes nometni. Mēs viņus satiksim tikai pēc 4-ām dienām. Pārējie grupas biedri pavadījuši šo laiku pēc saviem ieskatiem. Tagad nu pienācis laiks svinību svinēšanai – jo kungi – šodien Latvijas proklamēšanas 83 dzimšanas diena. Garās pusdienas pāriet uz vieglu iedzeršanu viesnīcas numuriņos un dziedošām vakariņām atkal visiem kopā viesnīcas ēdamzālē. Visi rauj vaļā āža balsīs dažādas dziesmas. Tas nekas, ja meldiņš dažreiz šķībs, toties dziedāts tiek no sirds. Visi solīdi atzīst, ka himnai dziedāšanas esot pārāk piedzērušies, tādēļ kopīgi nodziedam ”Nevis slinkojot un pūstot”. Vakars beidzas ar spirta dzeršanu un klusinātu dziedāšanu mūsu istabā. Lai dzīvo Latvija! Lai dzīvo skaistie Himalaju kalni! Iveta 20. diena 19.11.2002 – otrdiena Pēc Latvijas dzimšanas dienas svinībām visi tādi kā sajukuši. Vakarā norunājām celties 6 un iziet uz Poon Hill 630, bet uz rīta pusi viss ir pārmainījies. Kādā istabā pulkstenis jau zvana 400, un nesaprotamā kārtā tie, kas vēlas iet, ir gatavi to darīt jau 500 un tā, sākam slampāt uz augšu, uzņemot ātru gaitu. Es, protams, atpaliku, bet savā gaitā pulksten 6 esmu augšā. Vēl ir tumšs, bet visi ir satraukti rītausmas gaidās. Sāk salt un viena daļa no skatītājiem steidz baudīt tēju par 60 rūpijām. Skats visapkārt brīnišķīgs, pamazām saulīte apgaismo Annapurnas virsotni un Dhaulagiri. Fotografējamies un nosaluši ap 7-iem dodamies lejā. Mājās palicēji jau piecēlušies un bauda brokastis. Paēduši dodamies uz leju. Sākumā taka ved pa brīnišķīgu mežu, liekas, ka tie ir milzu rododendroni, apauguši ar sūnām. Liekas, ka ejam pa pasaku mežu. Taka ir diezgan akmeņaina un pēc divu stundu iešanas sākas ciematiņš. 1145 apstājamies skaistā vietā pusdienās. Tās ilgst divas stundas. Izrādās, ka šī ieleja ir tūristu iecienīta, jo nepārtraukti pretī, jeb mēs vai mūs apdzen citi tūristi. Pēc pusdienām taka visu laiku ir ļoti akmeņaina (akmens kāpnes). Ejam pa to bieži mainoties ar augšup ejošām ēzeļu karavānām. 1530 sasniedzam mūsu nakšņošanas vietu Hilli. Nomazgājušies sākam domāt par vakariņām. Tās iesākas ar Mustang kafiju. Tā tiek gatavota šādi: vispirms uz pannas izkausē sviestu, pēc tam klāt pielej rīsa šņabi sajauktu ar kafiju un Mustang kafija ir gatava. Visi to nogaršoja un atzina par labu. Vakariņas pagāja brīnišķīgi. Pārsvarā sarunas risinājās par kulinārijas jautājumiem. Sāka līt lietus, un tas mūs visus ieaijāja saldā miegā. Laila

Himalaji un Nepāla I.daļa

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem