Himalaji un Nepāla II.daļa

09.04.2006
22 min lasīšanai

Bildes var skatīt www.teteris.lv 21. diena 20.11.2002 – trešdiena Rīts sākas ar žurku pīkstieniem un zirgu zvanu skaņām. Apmēram stundas laikā paēdam. Nedaudz pēc 8-iem izejam. Pēc divām stundām iešanas un sīkām atpūtām esam diezgan lielā ciemā ar nosaukumu Birethanti. Šeit neliela apstāšanās un daži padzeras tēju vai citu šķidrumu un vēl ap 30 min gājienā esam uz autoceļa. Sākumā Madū mums piedāvā braukt ar taksi, bet vairums noprotestē un drīz visi salecam busā. Daži, ne mūsējie, pat uz jumta uzrāpjas. Par 70 rūpijām no galvas mūs sola aizvest līdz viesnīcai Pokhārā. Brauciens ilgts ap divām stundām. Viesnīcā norēķināmies ar nesējiem un nomazgājamies siltā dušā. Viesnīcas restorānā paēdam pusdienas un sākam iepazīties ar pilsētu. Veikalos gandrīz ar varu rauj iekšā. Vietējais piedāvājums ļoti bagātīgs. Interesanti, ka veikalos strādā šuvējs. Ja nav vajadzīgais izmērs vienas stundas laikā uzšuj. Aktīvākie sarunājuši 19-tos vakariņas eksotiskā dārzā ar vietējo dejotāju priekšnesumiem. Kokteilīši un ēdieni labi, bet oberis nekādi nevar pareizi sarēķināt rēķinus. Pēc 21-iem ceļamies un ejam viesnīcas virzienā. Pilsētā nakts dzīve rit pilnā sparā. Ar labu nakti. Laimonis 22. diena 21.11.2002 – ceturtdiena Šis rīts atsevišķiem pilsoņiem no Latvijas (tiem, kuri apdzīvoja telpas hoteļa dārza pusē) sākās ar noklausīšanos suņu kaujās un rejās, ar maza teliņa nākšanu šajā pasaulē un bērnu klaigām. Jāpiebilst, ka tas viss jau pirms pulksten sešiem. Rīts kā parasti, pēc tam sākas ar brokastīm. Brokastu laikā no psiholoģiskā, demogrāfiskā u.c. –iskiem aspektiem vispusīgi tiek apspriests tuvojošais raftings un tam sekojošās izpriecas ar ziloņiem. Pokhāras apskatei esam sadalījušies pa interešu grupām. Uz Dāvida iekritienu, t.i. ūdenskritumu uz pazemi, dosimies kājām vērojot tik interesanto pilsētas dzīvi. Izvēloties īsāko ceļu uz ūdenskritumu, paspējam uzmest “zinātnisku” aci arī rīsu laukiem. Tālākais ceļš ved kalnā – uz Budas templi. Izrādās, četrās valstīs – Nepālā, Japānā, Šrilankā un Taizemē – uzceltas vienādas pagodas. No kalna paveras ļoti skaists skats uz Pokhāru. Redzam vairākus paraplānus, no kuriem daži izpilda visai bīstamus manevrus. Atpakaļ uz pilsētu daži atgriežas pa sauszemi, bet daži pa ūdens ceļiem. Vizināšanās ar laivu pa Phevas ezeru atceļā no kalna bija papildus piedzīvojums. Ūdens ezerā silts, taču neviens nepeldas. Nu kā – novembris! Par tālāko dienas daļu varu teikt – no latviešiem nekur glābties! Grupas satikās, šķīrās, satikās no jauna, apmainījās ar informāciju, ēda čikenus un zivis, kūkas, dzēra kafiju, svaigas sulas, iepirkās utt. Kā var saprast – tas viss bija ļoti aizraujoši! Prieks, ka atgriezušies Baiba un Andris!!! Vakarā gājām tusēties uz netālo restorānu, kur vietējās meitenes un zēni dejoja vēder-, gurnu un plecu dejas – kaut kas pilnīgi pretējs vakardien redzētajam. Bet nu gan uz čuču muižu! Rīt jau sešos brokastis un jauni piedzīvojumi. Irēna 23. diena 22.11.2002 – piektdiena Rīts Annapurnas viesnīcā. Brokastis, kas pasūtījuši. Ar pusstundas nokavēšanos dodamies uz upju nobraucienu. Trīs stundu garumā braucam uz Kathmandu pusi, līdz nonākam līdz upei. Instruktors dod izsmeļošu informāciju un instruktāžu. Katrs pielaikojam sev ķiveri un glābšanas vesti. Sapošamies. Svarīgākās mantas mucā. Mugursomas aizbrauc uz nakšņošanas vietu un brauciens var sākties. Upe lēna. Tālumā šņākoņa, kas vēlāk pārvēršas dobjā kaukšanā.. Lielās lustes ir sākušās. Te uz augšu, te uz leju, katru brīdi pus spainis ūdens sejā. Jautrība bezgala. No malas izskatās briesmīgi. Paši to neapjaušam, jo nav laika apdomāt. Rīkojamies instinktu vadīti. Brīžiem laivas gals atrodas vertikāli gaisā, brīžiem otrādi un ik pa brītiņam Anitas klusā balss taujā – vai laivā visi? Papusdienojam. Brauciens turpinās. Reizēm liekas, ka esam amerikāņu kalniņos. Esam cauri slapji un priecīgi līdz ieraugām nakšņošanas vietu. Gulēsim teltīs. Rīts būs atkal atrakciju “kalniņu” pilns. Neliela atkāpe četras dienas atpakaļ. Ilgi sveram “par” un “pret” līdz beidzot “par”. Atvados no grupas biedriem un ceļojums uz Annapurnas bāzes nometni ir sācies. Ir pēcpusdiena. Saplānots maršruts ir līdz stundas precizitātei. Pēc trīs stundu gājiena esam Tadapane. Ja ir iespēja nomaldīties, tad arī tā notiks. Andris drošu roku notēlo Ivanu Susaņinu un ieved Baibu džungļos. Tuvojas izmisums. Šoreiz vīrieša loģiskais saprāts kapitulē un piekāpjas kolektīva balsij. Tā arī stundas laikā esam atkal uz pareizā ceļa. Dienas ieplānotais maršruts tomēr izpildīts. Nakšņojam nabadzīgā lauku sētā, kur saimnieks mūs uzņem ļoti sirsnīgi, pasniedzot visgaršīgāko dalbat kādu vien esam ēduši. Vakarā sagatavojam brokastis un dodamies gulēt. Rīts kā ieplānots. 600 bez kavēšanās ātrās brokastis un uz priekšu. Pēc stundas bijām Chhomrongā, kur pārbauda mūsu ceļošanas atļaujas. Mazliet nobijāmies, jo varbūt mūs tālāk nelaidīs, bet viss kārtībā un ceļš turpinās. Pēc pusdienas sākās mākoņi un migla. Pārejam uz 1x ēšanu vakarā un mazliet no rīta un pusdienā. Pa miglu caur džungļiem, starp mērkaķiem uz augšu. Migla pārtop lietū. Tā ap trīs stundas. Lietus pārtop krusas graudiņos. Spēki tuvu izsīkumam. Salst. Bezjēdzīgi būtu pārģērbt sausās drēbes. Dodamies līdz galam. Mūsu galapunkta ciematā, kas grāmatā atzīmēts, izrādās nav. Ar pēdējiem spēkiem sasniedzam Deorali (stundu vēlāk kā plānots). Pārsaluši un salijuši dodamies vakariņot un gulēt. Snieg. Bieza migla un sniegs. No rīta taka knapi redzama. Izskatās pesimistiski. Naktī pulksten vienos mostas Baiba un saka “ejam”. Lai nu kā, bet no rīta arī mēģinām iet. Pēc stundas gājiena mākoņos parādās caurums, kurā redzams brīnišķīgs skats uz Annapurnas arku. Tas dod mums spēku un pēc stundas jau esam Machhapuchhare bāzes nometnē. Ēdam “Mars” un karstu šokolādi. Ilgi nekavējamies un tik uz augšu. Jūtam lielo alpīnistu auru. Visapkārt grandiozas klintis un sniegoto kalnu gali. “Iros” astei esam pie pašām kājām. Jūtams arī sasteigto augstuma metru iespaids. Elpošana un tempa mazinājums jūtams. Pēc stundas esam tomēr uzvarējuši pašu sevi un pierādījums gidam Madū, kurš teica “nav iespējams”, ka - varam gan. Tā nu gandarīti stāvam „Annapurnas Base Camp”. Fotogrāfija. Pēc minūtēm desmit mākoņi nolaiž šim brīnišķīgajam skatam priekškaru. Izrāde beigusies. Arī mums liels ceļš priekšā. Divus posmus “noskrienam” tempā. Savācam somas un dodamies tālāk. Nogājiens smags. Beidzam dziļā tumsā Chhomrongā, jo taka pazīstama. Pārguruši nakšņojam kalna galā viesnīcā, kur arī pēdējo reizi redzam savu zābaciņus (ļoti ērti bija). Atkal 6-os atejam. Pēc plāna līdz pusdienai ārā no kalniem un uz Pokhāru. Tā arī izdodas. Tad ar gadījuma auto līdz Pokhārai un taksi līdz viesnīcai, kura nav īstā. Paldies nepaliešu viesmīlībai. Viņi palīdz mums atrast īsto viesnīcu. Atkal redzēšanās prieki un sajūsma. Andris 24. diena 23.11.2002 – piektdiena Turpinu es, pēc Andra stāstījuma par kalniem, atkal par tām upēm. Tātad brauciens pa Trisuli upi. Vakar beidzām braucienu jaukā vietā pie upes, bagātīgas vakariņas, dziedāšana pie ugunskura, zvaigžņu pētīšana utt. Vakars silts, melna nakts, guļam teltīs. No rīta visi ceļamies 7-os, kravājamies, jo somas jāatdod uz smago mašīnu un paši braucam ar divām laivām tālāk. Tiek padotas brokastis, savelkam slapjās drēbes un pa laivām. Es ar Aivaru sēžam priekšā, lai laivas priekšgals būtu vieglāks un tik daudz ūdens nesmeltos laivā, bet tik un tā visi esam slapji, no rīta migla, tāpēc nedaudz salst. Šodien plānots ap 70 km. Ap 12-iem parādās saule un viss kļūst brīnišķīgs. Ap vieniem beidzam, nedaudz apžāvējamies un turpinām ceļu ar autobusu. Diemžēl nepaspējam paēst un pārģērbties (esam mitrās drēbēs). Pēc 1,5 stundas brauciena piebraucam pie Narayani upes un pārceļ mūs visus ar laivām. Esam Chitavanas parkā. Mums ierāda nelielas 2-vietīgas mājiņas ar dušu, CW (gaiss ļoti mitrs). Paēdam vēlas pusdienas – rīsi, makaroni, kafiju, tēju dzeram terasē pie upes. Vakarā rāda slaidus pa džungļiem. Laila aizstaigājusi līdz ziloņiem, bet daļa grupas biedru aizgājuši saules rietu skatīt pie upes. Visi apmierināti un priecīgi par rītdienas “lielajiem plāniem”. Pie upes redzam stirnas, putnu balsis skaļi vītero. Gaidām 8-os vakariņas, līdz tam var nomazgāties siltā dušā. Mums visiem izdala petrolejas lampas, jo istabās nav elektrība. Aust pilnmēness, atspīd zvaigznes. Pēc vakariņām (garšīgām un sātīgām – “zviedru galds”) pasēžam pie ugunskura, bāriņā var paņemt dzērienu (alu, kolu utt.), jāmaksā pēc izbraukšanas no parka. Pulksten 9-os dziest elektriskais apgaismojums parkā pie centrālām ēkām, jāiet gulēt. Ar labu nakti! Visapkārt liels mitrums. Inese 25. diena 24.11.2002 – svētdiena Agrs rīts. 515 pieklaudzina pie lodziņa un jāceļas. Pēc tējas vai kafijas krūzes paredzēts brauciens ziloņu mugurā, lai agrā rīta stundā baudītu dabu. Tiek padots pirmais zilonis un mēs ar Māri esam ieņēmuši vietas. Mums atsvaram pieliek klāt Irēnu – ha, ha! Kad visi sadalīti pa trīs un sēž ziloņu mugurās, tad svinīgais gājiens sākas. Cauri miglas vāliem un zaru slapjumiem mūsu zilonis laužas cauri. Sākumā mēģinām iešūpoties ritmā. Mūsu Dūdiņa ir 35 gadus veca un uzvedas sākumā mierīgi, bet vēlāk sāk taurēt tā, ka skan visa pamale. Kad nokārto dabīgās darīšanas, tad arī uz brīdi nomierinās. Tā kā es sēžu ar sānu pret visām ainām, tad ieraugu upē degunradzi, sākotnēji domāju, ka tas ir kāds iegrimis koks, bet nekā. Viņš mums skaisti nopozē un visi atkal sadalās pa daudzajām džungļu takām. Vienīgie, kas neievēro džungļu klusumu ir Aijas ekipāža. Mēs gan atlikušo laiku runājam čukstus, lai netraucētu dabai mosties pēc nakts. Kad esam kādu stundu riņķojuši, esam pie lielā laukuma atpakaļ un varam doties baudīt brokastu labumus. Ja kāds te grib notievēt, tad tās ir galīgas muļķības. Kā Vitauts saka: “Ļoti garšīgi!” 930 mūsu grupa dosies pastaigā un braucienā pa upi. Pārgājiens sākas ar to, ka grupa tiek sadalīta 2 daļās. Un mēs sākam soļot pa džungļiem. Pēc neliela laiciņa gids apstājas un informē par to, kas mūs var sagaidīt. Jāuzvedas klusi, tad varbūt redzēsim tīģeri. Bet, ak, vai, pirmā trauma - Aivaram piesūkusies dēle. Asinis līst pa visu roku un vēl ilgi sūcas no brūces. Otrs upuris ir Inga, tā saņem kodienu kājā. Izklausās briesmīgi, bet satiekot otru grupu, ir vēl daži upuri – Laila, Aija . . . Redzam mērkaķu bariņu, kas pārvietojas pa kokiem gar upes krastu. Tad kulminācija – gulošs krokodilīts upes ietekā. Pēc laiciņa no krūmiem izlien arī otrs un cēli ieslīd ūdenī. Pārāk lieli neizskatās. Tālumā redzams degunradzis, kas iznācis upes krastā, bet viņš ātri vien ieiet džungļos. Tad sasēžamies divās laivās un peldam atpakaļ uz mūsu “pionieru nometni”, jo Aivars saka, ka viņš tieši tā jūtas. Ar 13-iem paredzamas pusdienas. Nez kādu virtuvi piedāvās šodien? Visi guļ pusdienlaiku, tā ir kā būtu nezin kā staigājuši. Pusdienas – visi ēd tā it kā nekad dzīvē nebūtu ēduši. Pēc pusdienām “ziloņu peldināšana”. Tā izvērtās par aizrautīgu atrakciju, nezinu kā jūtas Irēna, kas nepārtraukti atradās zem ūdens. Sākumā sasēdināja pa 3 personām uz viena ziloņa, bez “sedliem” un tad viņš brien upē un ieguļas, iegremdējot visu savu “mazo rumpīti”, un tā kā Irēna turas pie ausīm, tad viņa tik ik pa brīdim ienirst. No malas skatoties ļoti smieklīgi, bet laikam pašai izjūtas diezgan dažādas, jo tad kad ieniršana paildzinās, tad sākusi domāt par peldēšanu, kā arī diezin ko labi nepadodas. Tad viņa otra ziloņa pavadoņa palīdzību beidzot laimīgi izpeld malā. Visi laimīgi atgriežas nometnē un gatavojas pēcpusdienas pastaigai. Iedzeram tēju un atkal dodamies pa džungļu takām meklēt tīģerus, degunradžus, krokodilus. Sākums ir diezgan daudzsološs, jo šoreiz mūsu grupiņai iedalīts cits pavadonis, kas atkal cītīgi stāsta par visiem kokiem un liek ēst lapas un dažādas ogas. Mārtiņš gan, vienubrīd saka, ka mēs jau to dzirdējām, bet “atkārtošana ir zināšanu māte”, lai notiek, klausāmies otrreiz. Ieejot dziļāk džungļos, pēkšņi, gids sastingst kā iemiets un liek visiem klusēt un klausīties. Domāju, ka tas varētu būt lācis, bet redzēt neko nevar un turpinām ceļu, līdz viņš parāda slaveno zīda koku, kā arī vēl citus kokus, par kuriem saka, ka tie zied februārī, martā, ļoti skaistiem – ziliem, baltiem, sarkaniem u.c. krāsas ziediem, būs viņam jānotic. Izlaužoties cauri ziloņu zālei, nonākam upes krastā, kur satiekam grupas otro pusi, ejam meklēt krokodilus, bet tie aizgājuši vakariņās uz citu pusi, laikam uz Indiju, kas ir pavisam netālu redzama. Tad atpakaļ gar skaisto “vīra” koku, ko meitenes apķer un sabildējas. Madū ielīdis koka dobumā un tēlo mērkaķi, vismaz kāda izklaide. Noejam gar ziloņu mītni un noskatāmies kā gatavo “ziloņu sviestmaizes”. Satin zāles stiebrus, iepildot vidū gardumus, graudus, sāli, cukuru. Tādas maizītes viens zilonis dienā notiesā apmēram 100 gabalus. Baigā apetīte. Atgriežamies savā pionieru nometnē un kā saka Andris V. ko tik mēs šodien visu neredzējām, gan tīģerus, gan visu ko citu. Nomazgājamies un pēc brīža satiekamies pulcēšanās vietā, lai gaidītu vietējā ansambļa uzstāšanos. Laiks paiet nemanot, bet dejotāji dikti kavējas, kā stāsta vietējais puisis viņi brauc ar traktoru 10 km, tad ceļas pāri upei. Gaidām, gaidām, beidzot. apmēram 10 puiši sāk deju. Divi ir mūziķi ar bungām un 4 pāri dejo ar rungām, iespaidīgi. Pēc neilga laiciņa tiek aicinātas vietējās meitenes un arī puiši uz deju. Mūsējie saskrien paliels bariņš un metas dejas ritmos, bet līdz galam iztur tikai 4 brašuļi: Inga, Irēna, Inese un Mārtiņš. Malači. Tad vēl pēdējo reizi baiga labās vakariņas un dodamies pie miera. Māris mēģina tulkot pie galda Ivetas sapni un tas beidzas ar vispārēju jautrību. Vēl tikai mazliet pie ugunskura un tad jau ar labu nakti mans mazais draudziņ. Tas ir viss, piedodiet, ka tik gari, bet īsāk nevarēju. Anita P.S. Vēl pēdējā piebilde par džungļiem. Biju gaidījusi kaut ko īpašu, bet izrādās parasts aizaudzis mežs vien ir. Tā kā brauciet un baudiet, arī Latvijā ir tādi džungļi. 26. diena 25.11.2002 – pirmdiena No rīta dodamies atkārtotā braucienā pa džungļiem. Šodien sēžu vislielākā un visskaistākā ziloņa mugurā un dodos džungļos pētīt dzīvnieku pasauli. Pirmo ieraugam stirnu ar radziņiem un raibu muguru, pēc tam aizskrien maza vistiņa, bet vislielākais dzīvnieks ir degunradzis, kas bradā pa lielu peļķi. Pilnīgi neticami, cik zilonis klusi pārvietojas pa taku. Pēc stundas ilgas pastaigas atgriežamies uz brokastīm. Tā kā 9-os mūs gaida autobuss otrā pusē salai, tad ātri saliekam mugursomas un ejam uz laivām, kuras mūs pārvizina otrā krastā. Šodien gala mērķis ir Kathmandū. Ceļā jāpavada vismaz 6 stundas. Pēc divu stundu brauciena mūs izsēdina no autobusa un liek gaidīt citu autobusu. Kad ierodas autobuss, saliekam somas uz jumta un laižam tālāk. Tā diena paiet, braucot vien. Pa ceļam, paēdam pusdienas un tā, saulei rietot, ierodamies Kathmandū. Šoferis mūs izmet uz ielas ar visām somām, un Madū pasaka viesnīcas nosaukumu “Pisanga”. Vitauts paņem taksi un es ar Lailu dodamies ceļā. Šoferis izrādās nezinītis, un mēs tiekam vizinātas pa šaurām ieliņām, līdz beidzot Vitauts kāp ārā no mašīnas un iet meklēt pats ar visu šoferi. Tā kā viesnīca atrodas turpat līdzās, tad beidzot esam mājās. Vakarā atnāk Madū ar brāli, “sākas naudas skaitīšana”, izrādās, ka jāpiemaksā. Atklāti sakot es esmu baigi pārgurusi un domāju, ka citi nejūtas labāk, tāpēc arī beigšu rakstīt. Ar labu nakti. Aija 27. diena 26.11.2002 – otrdiena Rīts sākas ar grupas biedru čalām viesnīcas gaitenī. Pulkstenis rāda, ka līdz pasūtītajām brokastīm viesnīcas restorānā pl.8-iem atlikušas 9 minūtes. Zibenīgā ātrumā tiek pieņemtas ik rīta tualetes procedūras un īsteni latviskā precizitātē ieņemtas vietas pie galdiem. Taču, kā pieredze liecina, nepāliešiem laika ir liku likām un neviens nekur nesteidzas – pēc pusstundas mums pasniedza vieglu kafiju, vēl pēc pusstundas – uzpūstā maizīte čapati ar pikanti piparotu mērci; pēc Vitauta teiktā – tas iedod akcentu jaunas dienas sākumam. Pēc brokastīm nekādi konkrēti pasākumi netiek plānoti, katrs dodas kur acis rāda un dvēsele vilina. Mēs – neliela grupiņa 10 cilvēku sastāvā dodamies aplūkot karaļa pili, taču vēlmi īstenot neizdodas, jo apskatīt drīkst tikai bruņotu karavīru apskaitu pils sētu. Jā, karalis šeit tiek sargāts un lolots, arī viņa miteklis drošības apsvērumu dēļ apskatei nav paredzēts. Tālāk, aplūkojot pa ceļam dažādas nelielas svētvietas un tempļus, dodamies Pashupatinath virzienā. Pashupatinath ir vieta, kur notiek bēru ceremonijas un mirušā līķa sadedzināšana. Par 250 rūpijām no katra ir iespējams pavērot šo procesu pašu acīm. Tā kā esam grupa, līderim ieejas biļete nav jāpērk, par to pašu naudiņu mums jau ir pieteicies gids (nedaudz gan jāpakaulējas par cenu) un apskate sākas ar laukumiņu pie pašas dedzināšanas vietas. Aizgājēju atnes uz bambusa nestuvēm, viņa kājas tiek iemērktas blakus tekošajā upē, arī pats tiek apslacīts ar ūdeni, pēc tam tiek noņemti visi ziedi un citi rotājumi, aizgājēju novieto uz malkas šķilām un “sāk dedzināšanas procesu”. Atsevišķi izdalītas vietas nabadzīgajiem, bagātajiem, karavīriem un priesteriem. Pēc 5 stundu degšanas atlikušos pelnus iekaisa upē. Turpat blakus atrodas arī ēka, uz kuru pārnāk dzīvot ļoti veci vai ļoti slimi cilvēki, kuri paši vēlas nomirt. Tā kā viņu atlikusī dzīve noris ārstu uzraudzībā, dažkārt gadās, ka kāds no slimajiem atveseļojas un vēlas atgriezties pie savas ģimenes, bet atgriežas viņš jau ar citu vārdu, it kā citā dzīvē. Svētās upes, kas aiznes visu mirušo pelnus uz Gangu Indijā, otrā krastā atrodas tempļi jaunas dzīvības ieņemšanai. Uz pa augstas terases izvietoti apaļas piltuves veida veidojumi, kam apkārt apvijusies čūska – tas simbolizē sievieti. Veidojuma vidū – ola, kas simbolizē vīrieša fallu. Šeit ierodas pāri, kuriem ir neauglības problēmas, sievietes uz šīs simboliskās olas liek virsū medu, miltus, pienu, kas tek uz leju, sakrājas piltuvītē un pēc tam tiek izdzerts. Šādi tempļi garā rindā ir pavisam četrpadsmit. Vērojot visus šos tempļus, upi un sārtus, skanot budistu priesteru lūgšanām, dziesmām, bungu un tauru skaņām, izjūtas ir diezgan baisas un pārdomas risinošas. Šāda vieta Nepālā ir vienīgā, kur upes krastos blakus sadzīvo jauna dzīvība un nāve. Pēc Pashupatinath aplūkošanas nolemjam atgriezties centrā ar taksi, jo pārvietošanās pa Kathmandū ielām nekādu baudu nesniedz. Vairs gan nav tāds šoks kā pirmajā dienā staigājot pa šo pilsētu, kur blakus suvenīru tirgotājām, zeltlietu izstrādājumiem krājas atkritumu kaudzes, pa kurām vandās vistas, kāds laisks suns, vai pat izbadējusies govs, turpat tiek tirgoti eļļā cepti virtuļi, dažādi ēdieni, “svaiga gaļa”, kas mētājas uz zemē izklātas plēves. Brr. . . Visa dzīve noris uz ielas – mazgāta veļa, trauki, kauti un ēšanai gatavoti cāļi un citi pārtikas produkti. Un pretstatam – pa šiem visiem mēsliem brien nepaliešu sievietes – labi koptas, tērptas košos sari, noplukuši bērneļi, prasīdami naudu un priecīgi uzsaukdami “Hello” katram baltajam cilvēkam, un arī nedaudz saguruši tūristi no Latvijas, mēs, piemēram. Visi 10 mēs ietilpām divos taksīšos, kas par 200 naudiņām katra bija ar mieru atvizināt mūs līdz viesnīcai. Tā kā šeit laikam nekādi satiksmes noteikumi nepastāv, atliek tikai apbrīnot šoferīšu manevrēšanas spēju. Atgriežamies viesnīcā, kur sarunāts randiņš ar Madū. Tā kā neesam ēduši pusdienas, Madū draugs mūs aizved uz restorānu, kur var ātri (nepaliešu izpratnē) un lēti paēst. Ēdiens patiesi bija labs, vienīgi Aijai nācās pacīnīties ar steiku, Iveta pat galdu pieturēja, lai vieglāk varētu sagriezt. Palikuši esam vairs tikai es, Normunds, Iveta, Andris, Laila un Aija. Madū mūs ved uz kultūras centru, kas izrādās tā pati vecpilsēta, kuru aplokājām pirmajā dienā. Tā kā par apskati atkal ir jāpērk biļetes, mēs to atkārtoti nevēlamies. Atvadāmies no Madū un dodamies savu ceļu, ienirstot tirdzniecības ieliņas jūklī un kņadā. Cenšamies turēties kopā. Aplūkojot tūristiem piedāvātās lietas, paiet vairākas stundas, notiek kaulēšanās, skatīšanās, klausīšanās, kā rezultātā arī šis tas iegādāts mājupvešanai. Vakarā viesnīcā norunātajā laikā Mārtiņš ir atvedis somas no iepriekšējā hoteļa, notiek tikšanās un plānu saskaņošana ar Jyoti (ceļojuma firmas īpašnieku). Mūs sagaida patīkams pārsteigums – T krekliņi ar ECO TREK simboliku – dāvana par atmiņu, apliecinājums labai sadarbībai. Vakariņās mēs ar Normundu, Ivetu un Andri dodamies atkal uz citu restorānu, vaļēju terasi – baudīt Kathmandū smeķi. Arī šeit ēdiens ir labs, sarunas raisās, pamanām Laimoni un Irēnu, kas dodas viesnīcas virzienā. Pamazām bodītes slēdzas, gaismiņas izdziest, kņada norimst, arī mums pienācis laiks doties mājup, kaut pulksten vēl tikai pusdeviņi. Viesnīcā ielūdzamies pie Laimoņa uz kafiju. Atnāk arī Vitauts un Inese, parunājamies, palīdzam nolietot vismīlīgāko saimnieku Latvijas krājumus. Ir jau vēls, līdz ceļojuma beigām atlicis atkal par vienu dienu mazāk. Inga 28. diena 27.11.2002 – trešdiena Ir trešdiena. Diena būs mierīga, bez liekas trakošanas un raustīšanās, jo vakar nomājām mazo busu ar gida pakalpojumiem. Tātad varēs mierīgi ļauties ekskursijai. Brokastīm tas pats piedāvājums, bet, protams, ēdam ar apetīti piedevu ar eļļā ceptiem plānās mīklas plāceņiem. Ir 10 un par brīnumu busiņš piebrauc precīzi. Sasēžamies kopumā seši: Aivars, Anita, Māris, Mārtiņš, Inese un es. Pārējie taisa atsevišķus maršrutus, kā nu kurais. Pirmo apskatām Budas centru, kas atrodas aiz mērkaķu tempļa. Te izrādās Budas statuja ir viena no lielākajām Nepālā. Gids īsumā izstāsta “Stupas” kā piemiņas nozīmi un lūgsnas vārdus. Tālāk buss mūs aizved uz lielāko Budas stupu Nepālā “BAUDDHANATH”. Protams, tā ir lielākā no iepriekš redzētajām. Ap stupu uzturas daudz mūku. Kā vēlāk izrādās te apkārt ir vairāki klosteri. Mūs izvadā pa diviem klosteriem. Ieskatāmies iekšienē, iekšiene ir grezna, ar bagātīgiem zīmējumiem un kokgriezumiem. Protams, ko katrs no tiem nozīmē ir grūti pateikt, bet kopumā tas veido citu ar noslēpumiem apveltītu pasauli. Kā nākamais pieturas punkts ir tempļu vieta PASHUPATINATH. Izrādās tas ir viens no vecākajiem Hinduistu tempļiem valstī. Katra ticīgā mērķis ir mūžā kaut reizi apmeklēt šo vietu. Tepat upes ielejā ir Kathmandū lielākā kremēšanas vieta un atvadu vieta no tai saulē aizgājušajiem. Vieta nav no īpaši patīkamajām. Nāves cirstās brūces un degošas miesas smaka, kas izplatās pa visu apkārtni, vizuāli papildinot aizgājēju mirstīgo atlieku sadedzināšanas procesu. Te mums gids arī norāda kremēšanas vietu karaļa ģimenei, bagātajiem ļaudīm un nabagiem. Tepat blakus arī novērojam, ka kāda ģimene atvadās no aizgājēja. Tas viss, protams, izsauc speciālas sajūtas. Atcerējos pieminēt, ka tepat tuvumā gids mūs ieveda paklāju tirgotavā, akcentējot to kā lētāko paklāju iegādes vietu. Izvēle tiešām ir liela, paklāju raksti un krāsu gammas ir ļoti skaistas. Te es nenoturējos un iegādājos mājai paklājiņu pie gultas par 23 USD. Pēc tā visa nolemjam braukt uz veco Kathmandū pilsētas daļu Patanu. Iebraucot tur, uzreiz jūtām senās pilsētas vēstures elpu. Durbaras laukums un vecā karaļa pils pārsteidz ar savu būvniecības smalkumu un akurātumu. Te vecajā pilsētā tempļu, laukumu un lūgšanas vietas ir bez gala. Paēdām nelielas pusdienas skaistā pagalmā aiz vecās karaļa pils. Tas dod spēku un nedaudz sakārto domas. Varam labāk novērtēt to ko dod jaunie iespaidi. Vēlāk pēc gida ieteikuma aizbraucam līdz Khokanai. Te izstaigājam amatnieku un kokmeistaru neskaitāmās darbnīcas. Redzam kā top koka skulptūras, kokgriezumi un citas lietas. Protams, daļa pēc tam nonāk pilsētas suvenīru tirgotavās, daļa tiek būvniecības pasūtītājiem. To visu redzot ir jābrīnās, kā tik primitīvos apstākļos, tikai ar āmuru, kaltu un rokām top brīnišķīgi kokgriezumi un koka skulptūras. Un tā dienas programma tuvojas izskaņai. Vēl mājupceļā uz hoteli piestājam skatu laukumā, no kura paveras brīnišķīga panorāma uz tālumā esošajiem kalniem – sniegotajām virsotnēm un vakara dūmakā un ēnā grimstošo pilsētu. . . Braucam atpakaļ. Te izrādās, ka Anita vēlas piestāt pie veikala, kurā esot kaut ko pasūtījusi. Tādēļ piestājam ielā, kur koncentrējas audumu veikali un šuvēju darbnīcas. Te uzvalks top vienas diennakts laikā, protams, arī citas lietas. Tādēļ Mārtiņam dzimst ideja varbūt pasūtīt uzvalku. . . Pēc kāda brīža ieraugam Anitu. Viņa nāk zilā zīda kostīmā tērpusies ar izteiktu prieku acīs, it kā lūkodamās pēc apkārtējās publikas vērtējuma. Vērtējums ir lielisks, jo neko tādu mūsu komandas puiši nevarēja iedomāties. . . Hotelī iebraucam jau pietiekami vēlu ap pusseptiņiem. Tātad jāpaēd vakariņas un pārējais, skaidrs? Diena pagājusi labi. Vakariņošana nedod pilnīgu apmierinājumu, tādēļ iegriežamies blakus beķerejā un tavu brīnumu garšīgās bulkas, kūkas kā izrādās pēc septiņiem tiek tirgotas ar 50% atlaidi!!! Pretī šādam piedāvājumam nespēj turēties neviens, pat Anita un Māris, par pārējiem nerunājot. . . Vitauts 29. diena 28.11.2002 – ceturtdiena Diena sākas ar brokastošanu mazliet pēc astoņiem. Ēdienkartē pārmaiņas – tostermaizīte un oliņa. Tiek pasniegts arī džems. Kafija, protams, atgādina ūdeni. Šodien Andrim V. ir arī dzimšanas diena. Viņš tiek sumināts…… Pulksten deviņos sarunāts randiņš pie tūrisma aģentūras, lai dotos aplūkot Bhaktapuru un Nagarkotu. Anita, Māris, Mārtiņš un Aivars paliek, pārējie dodas ceļā. Paredzēts ir gājiens ar kājām pa kalniem, tādēļ paņemam līdzi arī mazākas un lielākas mugursomiņas. Busiņš mūs savās un apmēram pēc stundas brauciena esam pie Bahtapuras vārtiem. Ieejas maksa ir 10 dolāri. Man Jums jāatvainojas – nevarēšu uzrakstīt neko par šo pilsētu, jo zināmu apstākļu dēļ es tur nebiju. Abi ar Andri pēc divām stundām sagaidījām biedrus un devāmies kalnos. Izrādās – jāiet apmēram 10 km. Nu ko – ejam arī tik pa kalnu augšup. Iesvīstam, bet tas pie lietas. Pat patīkami. Vajag paspēt līdz saulrietam nokļūt līdz mērķim. Pa ceļam paēdam. Starp citu – ļoti lēti. Ilgi gan bija jāgaida, bet to laiku izmantojām rādot saulītei plikumus un pūtinot kājeles. Mazliet pirms pieciem esam galapunktā. Laimīgi nu varam lūkot saulrietu un lielos kalnus. Var pat redzēt lielo milzeni Everestu. Tas ir mirklis, jo ātri satumst. Busiņš piebraucis. Jādodas uz viesnīcu. Īstenībā gribas mirkli uzkavēties vēl balto sniegoto virsotņu varā, pat iesmeldzās kaut kur sirsniņā. Žēl, jābrauc. Atpakaļceļā pavadām vairāk par stundu. Arī šeit ir sastrēguma stundas. Man patīk šī ielu satiksme. Sākumā liekas haotiska, bet sava zināma kārtība pastāv. Tagad, pēc mēneša varētu pat pamēģināt braukt pa šīm ieliņām ar mašīnīti, kurai stūre labajā pusē. Vakarā vēl paklīstam pa ieliņām. Nogaršojam kūkas un bulkas, kuras pēc 19-iem kļūst uz pusi lētākas un garšīgākas. Daži iet gulēt, daži turpina rosīties. Baiba 30. diena 29.11.2002 – piektdiena Pēdējā pilnā diena Kathmandū un vispār Nepālā. Labi, ka jāraksta dienasgrāmata, savādāk nezinātu kā dienai piešķirt jēgu. Viss jau redzēts, aptaustīts, sajusts, saprasts, bet par vēl atlikušo nesatraucos, jo visu pasaulē tāpat nesagrābsi. Rīts ar vārītu olu, tostermaizīti, “jaku” sviestu, sintētisko džemu un piena-kafijas ūdeni. Laikam nevienam nekādi īpaši plāni vairs nav, izņemot pēdējos pirkumus. Pats visiem savējiem esmu jau sapircies, tādēļ varu bez satraukumiem vēl paklīst pa pilsētu, tā sacīt atvadīties un pārdomāt ceļojumu. Pēc pieredzes zinu, ka tie uzpeldēs vēlāk, attiecīgos brīžos kā tāda atmiņu šalts. Tagad varu tikai teikt, ka mēneša laikā esmu ieguvis vairāk vai mazāk pilnīgu priekšstatu par Nepālu un nepaliešiem. Interesanti bija, vērojot viņus no malas, salīdzināt ar latviešiem, sevi ieskaitot. Atklāti sakot, reizēm sajutu nožēlu par mūsu neiecietību, aizdomīgumu, neuzticību un pārākuma izpaušanu. Par sīku kasīšanos, matu skaldīšanu un piesiešanos attiecībā uz vietējiem apstākļiem. Ne jau viņi mūs izvēlējās, bet mēs viņus. Un tad lietas ir jāpieņem tādas kādas viņas ir, kā iepriekšējā vakarā izteicās Vitauts ar Inesi attiecībā uz partnerattiecībām ģimenes dzīvē. Savā starpā, domāju, ka esam izturējuši godam, ņemot vērā mūsu lielo skaitu, dažādos raksturus un pieredzi, iedalījumu frakcijās un zināmu avantūrismu ceļojuma organizācijā. Satiekoties būs ko atcerēties. Bet zinu, ka visgrūtākais būs nodot iegūtos iespaidus mājās palicējiem. Kaut kā cenšamies to kompensēt ar suvenīru un dāvanu iepirkšanu un fotogrāfijām. Kaut gan lielākā daļa no tā visa droši vien, dos tikai acumirklīgu efektu. Jāmēģina saglabāt iekšēji kaut ko vērtīgu no pieredzētā, piemēram, vietējo vienkāršību, atklātumu, labestību un neliekuļoto izturēšanos kopā ar dabas skaistumu un skarbumu, kopā ar dzīves apstākļiem piedūmotajās un pārpildītajās pilsētās, askētiskajos un senatnīgajos ciematos ielejās un kalnu nogāzēs... Bet kā teica Mārtiņš un viens vietējais veikalnieks, pēc tam, kad biju no viņa kaut ko nokaulējis, - es esmu apmierināts, tu esi apmierināts, visiem labi. Pēc laba spageti pusdienām kopā ar Mārtiņu kādā restorāna septītā stāva terasē virs Kathmandū jumtiem atkal pakļāvos pirkšanas kārdinājumam. Bet esmu apmierināts, pārdevēji arī un tātad pasaulē miers un visiem labs prāts. (Pārtraukšu, jo ierodas Māris ar Anitu, pūzdami, bet apmierināti). Nobeigumu atsāku rakstīt vēlā vakarā, kad visi droši vien jau aizgājuši gulēt. Īsi runājot, diena izbeidzās uz ļoti pozitīvas nots. Visi izrādīja savus pirkumus, ar Jyoti sarunājām par autobusu rīt uz lidostu (cepuri nost ECO TREK), Normunds nomēģināja kaut ko ekstrēmāku no vietējās eksotikas un, vismaz, neapmierināts neizskatījās. Vienojāmies par plānu attiecībā uz diviem Andriem rītdien. Un tā tālāk un tā joprojām... Ārā aiz viesnīcas loga mirgo tikai dažas uguntiņas, norūc un nopīpina atsevišķas mašīnas un motocikli. Pēdējā nakts Nepālā ir pienākusi. . . Aivars 31. diena 30.11.2002 – sestdiena Pēdējā diena Nepālā. Vakarā pulksten 19-os izlido lidmašīna uz Deli. Rīts sākas kā parasti ar brokastu gaidīšanu. Pēc tam pēdējie pirkumi un somu pakošana. Neliekas, ka pagājis mēnesis. Iespaidu un piedzīvojumu tik daudz, ka diez vai viena vakarā to visu var izstāstīt un atcerēties. Ar pulksten 12-iem aizeju uz nabadzīgo kvartālu, lai noķertu vēl pēdējās ielu ainiņas. Jā, starp citu, piemirsu, ka šodien ir Andri. Sveikt bija ieradusies pati Kathmandū godājamā viešņa Anita. Viņa bija ģērbusies Nepālas nacionālajā tērpā. Abi Andri nokrita viņas priekšā uz ceļiem un deva svinīgo zvērestu - NEKAD ŠO ZEMI NEAIZMIRST. Pie brokastīm tika pieveikts viens rums. Ap pulksten 13-iem tauta aiziet pēdējās pusdienās par visu atlikušo naudiņu. Pie pusdienām rodas mazas skumjas, ka jāpamet šī brīnumaini viesmīlīgā zeme. Kaut arī sākumā nevarējām pierast pie ielu haosa, netīrības un piesārņotā gaisa, kas ir pilns ar izplūdes gāzēm un putekļiem. Atnākot no pusdienām, krāmējam somas un noskalojam Kathmandū putekļus. Pulksten 15-os ar diviem busiņiem braucam uz lidostu. Lidostā izrādās mūsu reiss no pulksten 19-iem pārcelts uz pulksten 22-iem. Sākas gaidīšanas svētki. Visi klīst kurš kurais. Aija ar Lailu izvelk cepumus un ietur launagu. Māris ar garu siekalu noskatās, bet tā arī no Aijas neko nesagaidot neapmierināts aiziet. Laimonis ar ratiņiem vizina Ivetu un Ingu pa uzgaidāmo zāli. Sākas reģistrēšanās uz reisu Kathmandū - Deli. Tikuši muitas zonā jubilāri uzstājas. Tiek teikti tosti un pateicības vārdi par izdevušos braucienu. Visi dalās savos iespaidos un ir gandarīti par redzēto un pārdzīvoto. Ap pulksten 22-iem kāpjam lidmašīnā un lidojam uz Deli. Tomēr kaut kas brīnišķīgs un gaišs šajā zonā. Varbūt kādreiz pēc pāris gadiem būs iespēja atkal atgriezties. Ap pulksten 23:30 ielidojam Deli lidostā un turpinām jubilāru godināšanu. Par tālākiem notikumiem Jūs informēs Mārtiņš. Normunds 32 diena 01.12.2002 – svētdiena Otrreiz jāsāk ar taisnošanos, proti, dienasgrāmata nonāk pie manis diezgan vēlu un kaut kas jau ir aizmirsies, tomēr . . . Diena jau sākās agri no rīta, ap pulksten 00:30 ielidojām Deli, sākās kārtējā nīkšana. Jāatzīst, ka ēdināšana lidmašīnā bija laba. Lai īsinātu laiku ātri tiek noorganizēta ruma dzeršanas kampaņa, kā vienmēr izrādījās, ka pudele bija baigi maza. Pēc dzeršanas visi nedaudz iesnaudās – visumā laiks pagāja ātri. Ap pulksten 6:30. lidmašīna no Deli uz Maskavu jau ir gaisā. Šinī reisā ir salasījusies interesanta publika, arī ir pat iespēja braukt kopā ar krievu populāro komponistu-dziedoni Grebenščikovu, par to esmu īpaši priecīgs. Lidošana: 1) apkalpe – vienā vārdā Aeroflot (diezgan nepieklājīga, neuzmanīga); 2) lidmašīna – Boings-777, tehniski ļoti labā līmenī – un Boings ir “Boings”. Dabūju arī pāris stundas nosnaust. Lielākais šoks Maskavā – 20C, faktiski no +20C Kathmandū uz –20C Maskavā. Pēc nolaišanās nekādas problēmas, tikai nevar izšķirties kur braukt: 1) nolikt somas stacijas glabāšanā; 2) braukt pie Natālijas (viena dislokācijas vieta Maskavā), vairums izšķiras braukt pie Natālijas. Natālijas nav mājās, protams, pēc ierašanās, Natālija pārsteigta, taču saka, ka esot gaidījusi mūsu ierašanos. Kādu pusstundu – tēja, kūciņas, pelmeņi, pirmie iespaidi. Anita paliek, mēs dodamies uz Arbatu. Pirmais iespaids – vecpilsētas iela, maz cilvēku, auksti, visumā jautri, pat nopirku krievu lellīti – matrjošku. Nolemjam ieēst krievu pelmeņus, atrodam kādu prīmā vietiņu Arbatā, ļoti patīk. Dodamies atpakaļ pie Natālijas, atkal tēja, kūkas, pelmeņi un iespaidi – Atvadāmies un dodamies ceļā, baigi smaga soma, var panest, spēku rodu tajā apstākļi, ka tas ir pēdējais cēliens līdz vilcienam. Esam jau vilcienā, gandrīz kā mājās. . . Nezinu, bet laikam būs grūti salasīt, baigi krata vilciens. Visi priecīgi un nedaudz noguruši, pēdējais tusiņš var sākties! Mārtiņš 33. diena 02.12.2002 – pirmdiena Atgriešanās Rīgā …graņica, robeža! Atskan pavadones balss vilciena vagonā. Tas nozīmē, ka jaukie sapņi par mājām atkal tiek pārtraukti un jāmostas Krievijas robežas kontrolei Sebežā. Slinkums celties ir tāds, ka izdomāju pat necelties augšā un neapģērbties, bet sagaidīt robežsargus guļot zem segas. Tā jau arī sanāca, zem segas…HA…HA... HAAA! Paprasīja pasīti un pēc tam arī palūdza parādīt bagāžu. Tad nu beidzot bija striptīzs par baltu velti visiem klātesošajiem. Nezinu vai muitniekiem iepatikās, bet šis ar lielu interesi gribēja, nezin kāpēc aplūkot visas lielās somas, un nezin kāpēc tās somas nemaz nebija manas, bet gan Anitas un Mārtiņa. Tā man beidzot sanāca tā laime ielūkoties citu somu saturā. Ko tik tur neieraudzīju?! Beigās tomēr tika revidēta arī mana „smaržojošā” soma. Muitnieks lielu interesi sāka izrādīt par datoriem, jo ieraudzīja manu mazo plaukstas datoriņu. Nodomāju, tā, nepietika, ka tas dators mani pievīla Nepālā, tad vēl krievi tamdēļ mani kratīs. Tomēr šī interese bija pozitīva un nekas netika atņemts. Krievu kratīšana beidzās, robeža laimīgi šķērsota un pēc maza brītiņa jau mīļotā Latvijas robežas pārbaude Zilupē. Viss norit bez starpgadījumiem un esam beidzot jau oficiāli Latvijā. Lielākā ceļotāju daļa pēc visām robežu padarīšanām vēl drusku pasnauž uz vienas auss un tikai tad ar lielu sparu ķeras pie pēdējās somu inventarizācijas un kārtošanas. Rīgas stacijā ierodamies laikus 10:46. Pa vilciena logu redzami sagaidītāju pūļi ar ziediem, dzimtās zemes maizi, sāli un dzirkstošo. Acis apžilbina foto zibšņi un TV kameru spožās gaismas… pat Vaira Vīķe Freiberga ieradusies sagaidīt brašuļus no Nepālas. Joks! Visi steidz atbrīvot vilcienu vagonus un samīļot savus sagaidītājus. Dažam labam nobirst pa prieka un skumju asarai, jo kā nekā, tomēr, tik ilgi būtus kopā un tagad atkal jāatgriežas reālajā ikdienas dzīvē. Vēl tikai pēdējais kopīgais foto uz perona… Māris

Himalaji un Nepāla II.daļa

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem