Kā neuzbraucu Monblānā

Lilia Limane 24.08.2015 11 min lasīšanai

Uz dienvidiem

Pasvārstījusies brīdi, uz kurieni no Briseles pirkt biļeti – Nicu vai Ženēvu- izšķīros par labu Nicai. Un bija pareizi darīts, jo dikti sagribējās papeldēties Vidusjūrā. Ielidoju Nicā ap plkst.11.00, visa garā diena priekšā ar sauli, palmām, zilo jūru, kas sākas jau pie pašas lidostas. Šā iemesla dēļ lepnais Francijas kūrorts varētu būt labs īso brīvdienu galamērķis. Arī viesnīcu cenas nav augstas. Es rezervēju vienai naktij hosteli pilsētas centrā netālu no angļu promenādes, tomēr tā bija kļūda, jo hostelis izrādījās švaks, ļaudis nelaipni un vēl negribēja mani pieņemt, jo rezervācija nebija izdrukāta, bet internetā ieiet caur savu vifi neļāva un parādīt rezevāciju nevarēju. Beidzot, kad teicu,ka sūdzēšos bookin.com, piešķīra gan gultiņu sieviešiem un vīriešiem kopīgā numuriņā, kur duša bez durvīm atradās tieši istabā. Nomazgājāmies abas ar ķīniešu meiteni, kamēr neviens vīra dvēsele nebija parādījies. Nebija te kur ieslēgt naudu un kredītkartes. Trīsreiz peldoties, nācās ar vienu aci vāķēt somiņu pludmales smiltīs, i tāpat nepanāktu,ja kāds no apkārtstaigājošiem pusmelnajiem to iedomātos paķert. Nicas pludmale viscauri ir tikpat pārbāzta kā mūsu jūrmala pēkšņi uznākušā siltuma viļņa svētdienā. Ja apnīk pludmale un saule nesalej smagumu locekļos, greznie un skaistie nami ir labs iemesls pastaigāt pa pilsētu. Vakaros parki kūsāt kūsā bērnu čalās, viņiem iekārtots daudz izklaides rīku, visvairāk tos pievilināja smidzinošs ūdens mākonis tieši no asfalta. Man vislabāk patika pastaiga citadeles kalnā, kur pats jaukākais šķita ūdenskritums un skati pār pilsētu, ostu un jūras krastu.

Verdonas aiza

Nākamajā dienā rīta agrumā devos uz autoostu, lai brauktu uz Castellano – pilsētiņu pie Verdonas aizas, ko jau gadiem ilgi sapņoju redzēt. Kad autobuss bija izlīkumojis no Nicas un tās priekšpilsētām, sasniedzām smaržu galvaspilsētu Grassi, ko varēja apskatīt tikai pa logu no putna lidojuma, bet tālāk skati bija labi, jo ceļš veda cauri piejūras Alpiem, kas gan nav ļoti augsti kalni, bet kalni paliek kalni.

Castellano ir viena no vietām, kur nelielā Verdonas upīte, plūzdama cauri augstām akmens sienām, iziet brīvībā, lai tālāk līkumotu pa kanjonu. Verdonas kanjons tiek uzskatīts par lielāko Eiropā, tā ka zināmā mērā ievērības ziņā var mēģināt sacensties ar Kalifornijas lielo brāli. Milzīgie tūristu pūļi apliecina dabas brīnuma nozīmīgumu. Apkārt kanjonam ved ceļš, reizēm atiedams tālāk no upes kraujām, reizēm pietuvodamies tam un atklādams panorāmas aizas iekšienē. Pilsētiņā pilns ar tūrisma firmām, kas piedāvā raftingu un dažādus citus laivu braucienus pa upīti kanjona iekšienē. Tas varētu būt interesants prieks, bet man pirmajā mirklī pietrūka drosmes par to pat domāt, tāpēc šoreiz izpalika. Apkārtceļa garums ir vairāk nekā 100 km, tātad ja vēlas redzēt aizu no visiem iespējamiem skatu punktiem un pat pakāpties iekšā, nepieciešams kāds braucamais. Lielais vairums brauc ar mašīnām, tā ka uz ceļa no tām ir biezum biezs un vietumis veidojas pat sastrēgumi, jo dažreiz gar klinti mašīnas var braukt tikai vienā virzienā. Castellano lielveikalā ir iespēja izīrēt divriteņus, taču 35 grādu karstumā es no šīs domas atteicos un nolēmu pārbaudīt, cik draudzīgi stopētājiem ir Francijas autobraucēji. Tā ar kādu jaunu francūzi aizbraucu līdz tuvākajam skatu punktam uz aizu,kas bija 18 km attālumā no Castellano. Brīnumskaistie kanjona skati ar dažādas tonalitātes krāsainām klintīm sākas jau drīz vien aiz Castellano un pirms panorāmas punkta sasniedz skaistuma kalngalus, lai pēc tam ceļš atkal pagrieztos nostāk no aizas. Kad biju skatu punktā izpriecājusies par ainavu, nolēmu iziet kādu no norādītajām takām. Gājiens aizveda pa mežu līdz nākamajam ciematam, kur diemžēl aiza vairs nebija redzama. Taka veda pa apkaltušu meža faunu kalnos, garām dažiem strautiem un mājām, kopumā nekas sevišķs. Tātad es šādā veidā vienā dienā paspēju redzēt tikai vienu aizas posmu. Lai izpriecātos par to pilnīgāk, vajadzīgs vairāk laika un laikam arī kāds braucamrīks, turklāt augusts pārbāztības dēļ nav tas labākais apmeklējuma laiks.

Cauri pus Francijai

Tālākais un galvenais ilgi lolots sapņu mērķis bija sasniegt Šamonī (Chamoneux) un no turienes pāri Alpiem garām Monblānam baudot sniegoto smaiļu un ledāju skatus nokļūt Aostas ielejā (Itālijā). Rītā sēdos vienīgajā autobusā, kas no Castellano kursē 2x dienā, un nopirku biļeti uz Grenobli. Rietumeiropas valstīs ir tāda īpatnība, ka autobusi bieži kursē līdz kāda rajona robežai, kur tie jānomaina pret citu, turklāt braucienam der visam maršrutam iegādātā biļete. Šoreiz bija jāpārsēžas Sisteronā, kas izrādījās ļoti skaista mazpilsēta. Kopumā ceļš līdz Grenoblei ilga 4 stundas un bija ar pat ļoti baudāmām kalnu ainavām un ciematiņiem,ko pa logu gribējās nofotografēt. Grenoblē cepināja kā uz pannas, tāpēc pārvarēju interesi par pilsētu, bet autoostai blakus esošajā stacijā nolūkoju vilcienu,kas pēc nedaudz minūtēm veda uz Annecy. Kalni pakāpeniski atkāpās no dzelzceļa līnijas un beigās to gāles vīdēja tikai pie apvāršņa. Annecy neturēju par apskates vērtu, tāpēc nopirku biļeti uz pirmo vilcienu uz St.Gervais les Bains, kas jau ir Alpos un ietilpst Šamonī ielejas kalnu ciematiņu virtenē. Vēlāk Nataša (viņa manā stāstā vēl parādīsies) , kas tur bija pārsēdusies pa ceļam uz Šamonī no Ženēvas, stāstīja, ka Annecy esot ļoti skaista, ar kanāliem, viņai atgādinājusi Venēciju.

St.Gervais les Bains biju ap 6-7 vakarā un tā kā iepriekš nebiju pārliecināta, cik ilgā laikā izdosies šķērsot pusi Francijas, naktsmītne nebija rezervēta, devos to pameklēt dabā. Apkārtne tāda mierīga, tūristu maz, restorāni daži. Tomēr pēc nedaudz minūtēm uzdūros namiņam ar restorānu un hoteli, kur varēja piedāvāt jauku numuriņu par 42 eur. Priecīga nometu apnikušo mugursomu, noskaloju sasvīdušo miesu un devos meklēt,kur lēti un labi paēst. Vienīgā tāda vieta mani tieši gaidīja. Par 7 vai 8 eur dabūju milzu kebabu, kur saimnieks vēl ik pa laikam apjautājās,vai man garšo. Kā nu negaršos, ja neesi ēdis kopš brokastīm, turklāt patiesi bija labs. Tomēr pretēji paradumam nekad neatstāt ēdienu uz šķīvja, šoreiz daži gaļas gabaliņi palika nepievārēti.Omulīgs cilvēks ir paēdis cilvēks, tāpēc pastaiga gar upītes krastu līdz kaskādei vakara krēslā likās vienkārši brīnumaina. Man jau ļoti patīk iet augšup pretēji straumei pa meža taku, klausoties ūdens šalkoņā, daudz labāk, nekā mocīties pa akmeņiem 2000 metru augstumā 35 grādos.

Šamonī

Bet tieši tāda bija nākošā diena. Kad pēc 40 min brauciena vietējā vilcienā sasniedzu Šamonī, saule jau sildīja krietni, bet reģistrēties viesnīcā vēl bija par agru. Tieši no Šamonī kalnos ved divi pacēlāji, viens Monblāna virzienā, otrs pa ielejas pretējo krauju uz Passo Padon. Šo arī izvēlējos, lai paņemtu kādu pārgājienu aklimatizācijas nolūkos un nobriestu rītdienas braucienam Monblānā. Pirmā pacēlāja stacija ir ap 1800 m, no turienes ved vairākas takas. Es izvēlējos tādu,kas ved pie diviem ezeriņiem, viens no tiem Noir (melnais). Kad pēc pāris stundām sasniedzu ezeriņus pa akmeņaino taku, trīsreiz biju nomainījusi sasvīdušos krekliņus un beidzot atdarinot dažas citas tūristes, izmetos peldkostīmā, bet mugursomas lences tā spieda, ka ezeri tikai pa pusei priecēja, un akmeņi, kas principā ir man mīļa viela, šķita riebīgākais,kas vien pasaulē var būt. Tā kā atpakaļceļa biļeti pacēlājam nebiju nopirkusi, jo taisījos iet kājām (kļūda!!!), meklēju taisnāko taku tieši uz Šamonī, kādus gabaliņus šķērsodama tieši pa no ķirzakām un citām radībām pilnām zālainām nogāzēm un barodamās ar mellenēm, kam vajadzēja dzesēt slāpes, jo ūdens bija beidzies. Kad biju nokļuvusi līdz meža zonai, parādījās lērums aveņu (laikam te tās neviens nelasa), kas slāpes dzesēja labāk, tomēr laime būtu pilnīga,kad ieraudzīju strautu,kas ar joni nesās no kalniem lejup. Būtu laime, ja kā liels drauds arvien skaļāk nenāktu virsū pērkons ar lietu. Re,kur paslēpies lietus,kad pār visu Eiropu jau kuro nedēļu valda stabils karstums! Slapja, knapi kājas vilkdama paspēju nokļūt hotelī līdz 19.00, nenokavējot reģistrācijas beigu laiku.

Vakarā dzerot vīnu uz terases, iepazinos ar diviem krieviem. Tā kā nākamās dienas rītā Natašas draugs, alpīnists devās atpakaļ uz Maskavu, sametāmies kompānijā. Joprojām lija un kalni bija tīti stabilā miglā, brauciens Monblānā atkrita. Nolēmām pablandīties abas pa pilsētu un pabraukāt ar vilcieniem pa Šamonī ieleju – Natašai hotelī bija iedota karte,kas ļāva bez maksas braukāt ar visiem ielejas vilcieniem, bet man nebija iedota, tāpēc gājām to meklēt uz tūrisma biroju (izrādījās,ka birojā par to jāmaksā 7 eur, bet viesnīcās dodot par velti). Nu neko, planckājāmies atpakaļ uz viesnīcu, nopirkām man lietusmētelīti, arī pusdienas jau bija klāt, paēdām, parādījās arī reģistratūras meitene, bet diemžēl manu uzturēšanos hotelī nepagarināja, jo vietu neesot. Sameklēju internetā kādu hosteli 3 km no centra un tā kā Natašai vienalga nebija ko darīt, viņa mani turp pavadīja. Laikam liktenīgas nejaušības atved cilvēku tieši tur, kur viņam vajag nokļūt. Nataša ir liela ledāju fane un tieši tāpēc bija apmetusies Šamonī uz vairāk kā nedēļu. Viņa jau bija uzbraukusi Monblānā līdz stacijai Midi. No Midi tālāk līdz punktam,kur sākas Itālijas pacēlājs, tātad savienojot abu pacēlāju punktus, esot vienkāršs krēslu pacēlājs,ko viņa sauca par „panoramik”. Šis panoramiks tad virzoties pāri pašam augstākajam punktam, ik pa brīžam apstādamies, lai tūristi var mierīgi pafotografēt. Mazliet baisi, bet es turp braukšu. Viss brauciens ar visiem trim pacēlājiem izmaksā ap 130 eur.

Bet šodien mēs vēl bijām ielejā. Kad biju iereģistrējusies hostelī,lietus uz brīdi pierima. Salasījām ābolus hosteļa dārzā un Nataša lūkojās ledāja Les Bossons virzienā. Taka uz to sākās turpat pie hosteļa, un tā kā man nekādu plānu nebija, labprāt piekritu doties turp. Kāpiens nebija pārāk augsts, līdz pacēlāja stacijas augšējam punktam, jo tieši pie ledāja mēles vispār nevar pieiet, bet baudīt skatus no restorāna terases. Natašai ļoti patika šis ledājs un viņa bija gandarīta beigu beigās par šo dienu, lai gan atkal lija un lejā nonācām slapjas. Kad vakarā šķīrāmies, Nataša taisījās iet saunā un arī man ieteica to darīt, taču manā hostelī sauna izrādījās aktīva tikai ziemas sezonā.

Hosteļa istabā bija četras gultas, divas ieņēmām mēs ar ķīniešu jaunekli (lieki piebilst, ka kā jau Francijā ierasts arī šis bija unisex hostelis, tikai dušas telpas atsevišķi). Bet bija tāda dīvaina reģistrācijas kārtība –ierasties var jebkurā laikā un sazvanoties ar saimniekiem (vai nesaszvanoties,ja patīk) ieņemt vietu. Saimnieki parādījās tikai rītā un vakarā uz ēdināšanas laiku, kad arī varēja nokārtot visas lietas. Mūsu numurā ap 22 vakarā uzradās kompānija no četriem cilvēkiem, kas meklējot brīvas gultas. Nu neko, mēs teicām, ir tikai divas gultas, bet viņi pajautāja, vai mēs neesot kopā. Izskatījās,ka gribētu mūs salikt kopā, turklāt sieviete runādama tā ilgi raudzījās uz manu telefonu un ipadu. Kad mēs ar ķīnieti jau savās gultās skatījāmies ipados, ieradās atpakaļ tomēr tikai 2 francūzietes, iekārtojās gultās un pēc laika viss aprima, ķīnietis aizmidzis šņākuļoja. Pirms vieniem naktī viena no francūzietēm piecēlās, pavērsa tieši pret manu seju bateriju, tik spilgtu kā automašīnas prožektors, un virzījās uz manu pusi. Kad bija pienākusi metra attālumā, pajautāju,ko viņa vēlas. Tad viņa pagriezās atpakaļ un aizgāja uz savu gultu, ne vārda neteikusi. Es iecēlu somiņu un ipadu blakus spilvenam un pārcilāju atmiņā visus kriminālsižetus,ko kādreiz esmu lasījusi, līdz iesnaudos tikai pret rītu.

Uz Itāliju. Aostas ielejā.

Kaut kad vai aiz bailēm vai nezinu kāpēc biju pārdomājusi un atteikusies no garā brauciena pāri Alpiem, bet nolēmu tikai no vienas puses uzbraukt augšā un apskatīt to Monblānu un ledājus. Tā kā rīts vēl bija miglains, kaut nelija, nolēmu pa Monblāna tuneli aizbraukt uz Itāliju un augšā braukt no Kourmayeur. Pacēlājs atrodas tieši pie izejas no tuneļa. Tā devos uz autoostu, kur atkal satikāmies ar hosteļa ķīnieti,kurš arī devās uz Aostas ieleju. Nepaspēju ne iesnausties, kad tunelis jau bija šķērsots (kādi 15 km laikam). Kourmayeur tūrisma ofisā tomēr ieteica ar augšā braukšanu pagaidīt līdz rītam, jo esot migla, nekas nebūšot redzams. Nav jau jēgas iztērēt 45 eur, lai redzētu miglu,kuras diezgan arī ielejās. Tā par tūristam ļoti draudzīgo Itālijas cenu (3,50 eur) nopirku biļeti uz Aostu,kas ir stundas brauciena attālumā. Ielejas skati fascinējoši, jūti,ka esi pašā Alpu sirdī, to pauž kalnu dižais un mežonīgais veidols.

Aosta kā pilsēta man ļoti patika. Tā ir sena diezgan, te ir arī romiešu teātris, kas ietver krietnu teritoriju ar antīkajiem mūriem,ir arī veca katedrāle, tornis, citadele. Dzīve te mierīga, cilvēki sirsnīgi, ēdiens lēts, picas un saldējums ļoti gardi. Pēc Francijas kaut kā jutos dikti atslābusi un laimīga. Nevaru neko sliktu teikt par frančiem, arī tie ir palaikam ļoti laipni un jūt viņu inteliģenci un intelektu, tomēr Itālijā apņem tāda sirsnība, kādas Francijā trūkst. Turklāt itāļi cilvēka vēlmes un vajadzības saprot no vārdiem svešā valodā. Daudz cilvēciska jaukuma izbaudīju Dūs (Doues), kur biju rezervējusi B&B kaut kur laukos starp kalniem, virzienā uz San. Bernāra pāreju, taču ne tik tālu. Mikriņš (atkal par mazu naudiņu, laikam 2 eur) cauri brīnišķīgām lejām un kalniem ieveda mani diezgan augstu kalnos (ap 1500 m), lai gan tikai kādus 15 km no Aostas. Viesnīcas adrese bija tāda jocīga, tāpēc Doues centrā sāku apjautāties cilvēkiem. Kāda veca kundze teica, ka tas esot tur augstu kalnā, kādi 6 km. Bookigā nekas tāds nebija teikts, tāpēc apjautājos vēl kādam, bet tiku sūtīta uz bāru,kur dabūšot visprecīzāko informāciju. Zināms, ka bāri Rietumeiropas lauku apvidos ir pasaules naba, tāpēc svēti ticēju,ka man vajadzīgās mājas ir tepat, 5 min gājums, kā informēja bāra meitene. Izpētīju katru lepno namu. Itāļi laukos dzīvo kā muižās un neņem galvā, ka kaut kur kaut kas arī pārvērties par graustu. Dabiska vide,kur cilvēks jūtas brīvs. Gāju, aptaujājot katru,ko izdevās ieraudzīt, un visi rādīja tikai uz priekšu vienā un tajā pašā virzienā. Vairāk kā stunda bija pagājusi, kad beidzot ceļmalā ieraudzīju arī mazu uzrakstiņu ar B&B nosaukumu. Un pēc brīža jau mani uzņēma smaidīgi un laipni itāļu vīrs ar sievu, un rādīja istabu un visu, kas bija kā īstā muižā, un jautāja, vai nevēlos alu. Izstaigājusies pa klusajiem ceļiem, baudot vakara ainavu, naktī gulēju kā dieva ausī, kas pēc piedzīvojumiem hostelī bija liela svētība.

Tik liela svētība,ka septiņos uz pirmo autobusu pat neiedomājos doties, bet palikt vēl vienu nakti brīnišķīgajā viesnīcā, kur pie brokastu galda katrs sīkums noformēts tik smalki, ka varētu sacensties ar vispedantiskākajiem vāciešiem. Tomēr visas istabas jau bija rezervētas, tāpēc pirms vieniem devos atpakaļ uz Aostu (mikriņš, izrādās, piebrauc turpat pie stūra), rīta cēlienā vēl izstaigājot taku uz ciemu Ollomont, kas ir vēl augstāk kalnos un jau citā ielejā. Bet lai nokļūtu tai citā ielejā, taka ved cauri kalnu grēdai pa gājēju tuneli ap 700-800 m garumā. Tas ir vienlaikus arī irigācijas kanāls ar burbuļojošu betonā ierobežotu strautu blakus taciņai, un šajā rajonā, kā rādīja karte, ierīkoti vairāki šādi tehnikas meistardarbi. Taciņa slapja, alas tumsā spīd tikai pa retai lampiņai. Pabaisi. Kamēr baiļojos, pienāca itāļu ģimenīte ar diviem bērniem un bateriju, kas droši devās tunelī iekšā, un es bez bailēm aiz viņiem. Jautrs un interesants bija šis gājums. Atpakaļ no Ollomont gāju viena, tad tumsā ar vienu kāju ieslīdēju urgā,kas tecēja blakus taciņai. Bet vispār šo tuneli var iziet bez baterijas, jo starp strautu un taciņu ir barjera, pie kuras turēties. Pastaiga bija mani uzlādējusi un jutos laimīga, kaut braukt Monblānā bija jau par vēlu. Tātad darīšu to rīt, ceļojuma pēdējā dienā.

Savai pēdējai ceļojuma naktij viesnīcu sameklēju Aostas tūrisma ofisā, jo bookingā nekā lētāka nebija. Ofisā dabūju brīnišķīgu dzīvoklīti diviem stāviem vecajā pilsētas daļā pie katedrāles. Sinjora, kam tas piederēja, bija sapirkusi visādus kruasānus, nutellas utt. brokastīm un kafiju un tēju varēju dzert, cik lien. Tas viss par 50 eur. Pēcpusdienā nolēmu ar vienīgo pacēlāju, kas ir tieši Aostā, aizbraukt līdz Pilai diezgan paaugstu kalnos (1800 m). Uz Pilu brauc daudz ģimeņu un bērnu, tur ir baseins, piedzīvojumu parks (līdzīgs mūsu „Mežakaķim”), pacēlāji uz tālākiem kalnu punktiem un sākas daudzas pastaigu takas. Tā kā saule svelmēja, man vairs nekur tālu iet negribējās, tāpēc pavandījos turpat pie Pilas, lai laicīgi atpūstos un rīt agrumā beidzot dotos augšā Monbānā.

Rītā jau pirms 7 biju no mājas ārā, nopirku biļeti uz Milānu uz pēdējo autobusu 18.00 un uz Kourmayeur izbraucu pirms 8, pirms 9 biju tur. Bet pacēlājs atrodas 3 km attālumā, uz turieni ved pilsētas autobuss. Sēžu, gaidu, nenāk un nenāk. Izrādās, tas kursē reizi stundā, un ap 10.00 beidzot bija klāt. Izlīkumojis pa pilsētu, pēc 10.30 bija pie pacēlāja. Un ko es tur ieraudzīju? Mašīnu jūra, dzīvība kā pasaules centrā, rinda uz pacēlāju ap 2000 cilv. Kāda kilometra garumā. Bet vagoniņš, kā novēroju stāvot rindā, pienāk ik pēc kādām 10 min un paņem varbūt 30, varbūt 50 cilvēkus. Aprēķināju, ka pacēlājā tikšu labākajā gadījumā pēc pāris stundām, turklāt visa šī masa apmēram vienlaikus dosies arī atpakaļ. Bet man pēc brauciena Monbānā vēl jātiek uz autoostu, jāaizbrauc uz Aostu, jāpaņem viesnīcā soma. Ja brauktu kalnā augšā, varētu arī nokavēt Milānas autobusu un līdz ar to arī lidmašīnu. Nolaidusi spārnus, devos pastaigāt gar kalnu, pafotografēt to,kas redzams no sniegiem tālumā, pēc tam uz Aostu iepirkt kādus suvenīrus.... Laikam šoreiz Monblāns nevēlējās ņemt mani pretī. Tā jau ar kalniem ir, tiem vajag pieiet lēnāk, tā, kā Nataša to darīja. Gan arī man būs cita reize nākamgad – varbūt jūnijā, varbūt septembrī, kad visa pasaules netiecas ieraudzīt Eiropas jumtu.