Barcelos [1]

Anita Ruža 24.08.2015 7 min lasīšanai

19.-20.07.2015.

Reizēm aizdomājos, kā gan kāda, neko īpašu nesološa satikšanās var būtiski ietekmēt nākotni. Kad pirms 2 gadiem piedāvājos CS portālā Oksanai novadīt ekskursiju pa Rīgu, domāju ka tā ir kārtējā pastaiga caur Vecpilsētu. Taču turpmāk likās, ka tu to cilvēku pazīsti visu dzīvi, un viss izvērtās ar ciemošanos Liepājā, tad pie manis, līdz beidzot Oksana dabūja darbu Portugālē. Ilgu laiku sauca ciemos, taču aizbildinājos, ka nav laika un līdzekļu. Kolēģi darbā gan pārliecināja, kad tad tev vēl būs tāda izdevība, guļvieta bez maksas, visas atrakcijas arī, tik sagrabini naudu lidojumiem. Sagrabināju arī līdz Porto ar pārsēšanos Barselonā.

Wizzairs uz Barselonu izlidoja pēcpusdienā un jau 19:00 pēc vietējā laikā bijām Spānijā. Pēc vēsās rīgas, te varēja mirt nost. Sabīne pirmo ko manīja – bija palmas, un jā, palmas tie nu tiešām ir dienvidi!

Ryanairā iesēdāmiem labi, lai gan vēl nezinājām par kāda „teātra” skatītājiem kļūsim visa lidojuma garumā. Aiz mums nāca sēsties jauns pārītis un no aizmugures pēkšņi uz visu salonu atskan sulīgi, krievu lamuvārdi. Meitenei neesot paticis, ka vieta ir pie loga. Kad jau bijām pacēlušies gaisā, aizmugurē sākās kaut kāda šņukstēšana, kas pārauga histērijā ar bimbāšanu. Tak laikam tai meitenei bij bail lidot. Nu bet tādos gadījumos var izlīdzēties ar valiuma tableti.

Pārīti pārsēdināja citur, prom no loga. Kamēr lidojām, meitene laikam kādas reizes 40 ja ne biežāk defilēja uz - no tualeti, krita puisim ap kaklu mierinājuma meklējumos un baudīja apkalpes uzmanību „vai viss ir kārtība?”. Kad viņa kārtējo reizi nāca no tualetes, mēs, uzmetot meitenei acis, apsmējāmies. Ne vairs asaru un puņķu, bet gan tēlotas elsas un plecu raustīšana. Kārtējie psihi pie nolaišanās un puiša lamāšana un zāģēšana, kad jau bija jākāpj ārā. Nabaga čalis...

Portugāle mūs sagaidīja jau naktī un ar nenosakāmu smaržu, kas atgādināja kaut kādu ķīmiskas krāsas un kaķu mīzalu mistrojumu. Šis „aromāts” lika sevi manīt turpmākās 2 dienas, līdz laikam mēs pie tā pieradām.

Porto lidostā atrodas viena no metro līnijām (E), kas savieno to ar pilsētas centru. Internetā paskatoties, ka līdz mūsu galapunktam ir jāšķerso 3 zonas, meklējam Andante biļešu automātu. Pie atutomātiem dežūre kāds sabiedriskā transporta pārstāvis un palīdz pirkt biļetes. Vēlāk tas darbinieks iekāpa ar mums metro un izkāpa līdzi, jo mums bija jāpārsēžas uz citu līniju. Labi ka tā, jo mēs pa nakti būtu ko sajaukušas un tīri cilvēciski ir neomulīgi vienām sēdēt pieturā kaut kur pilsētas nomalē. http://www.metrodoporto.pt/en/

Mūsu galamērķis ir kūrortpilsēta Povoa de Varzim (līnija B) līdz kurienei metro būtībā kursē pa virsmu kā vilciens. Laikam jau mēs esam vienīgās ar čemodānu un paunām, tā ka Armandino ar draugu mūs uzreiz atpazīst. Armandino no Couchsurfing pieteicās mūs aizvest līdz Barcelos, jo Oksanai diemžēl nebija iespējas mūs sagaidīt, bet perspektīva pavadīt nakti lidostā līdz rīta autobusam nelikās patīkama.

Ceļš līdz Barcelos aizņēma kādas 20 min, kuru laikā abi draugi paspēja izpīpēt pa kāsītim, vāvuļot ar mums un stāstīt par savām nedienām kā animatoriem un IT speciālistiem. Kad nosaucām mūsu „piegādes” adresi, Armadino vēl pasmējās, ka pats dzīvo pāri ielai. Lai nu kā, tikām līdz Barcelos bez piedzīvojumiem un uz tukšas ielas nakts melnumā satiekot Oksanu, prieks un reizē atvieglojums, ka drīz varēsim likties slīpi, bija neizsakāms.

Oksana vēl mēģināja mums ko iebarot, taču raugoties mūsu aizpampušajos ģīmjos, nolēma pa tiešo vest uz naktsmītni. Gājiens ilga ap 10 min, kuru laikā es neko neredzēju un centos nepaklupt pa bruģētajām ieliņām. Pat lāga nesapratu istabas iekārojumu, tik ātri ieskrējām dušā un nolūzām.

Rītā pamodos no riebīgas skaņas, tā kā putna ķērkšanas un dūdošanas. Nu jā, ja pie mums laukos vienmēr pieklustam- klau, meža balodītis dūdo! Tad Barcelos tie baloži dūdo skaļi un apnicīgi pašā rīta agrumā. Skats aiz loga ir apmācies, no kalniem nolaidās migla. Salazījāmies pastaigā un kamēr gaidījām Oksanu, izpētījām māju un apkārtni. Mūs izmitināja plašā 2-stāvu mājā. Istabā gultas, skapis un Oksanas sarūpēta kosmētikaJ. Kopā mājā dzīvo 2 polietes, latviete Zaiga no Rēzeknes (kura bija pārlaimīga, ka te vēl kāds saprot latviski) un daži ungāru puiši. Izmetām riņķi ap kvartālu – smukas baltas mājiņas, katram dārza kāds kaktuss un citronkoks. Bija vajadzība ieiet aptiekā, bet tur savādi – medikamentus neredzējām, tikai vitamīnus un kosmētiku. Vēlāk mums paskaidroja, ka zāles ir noslēptas dziļāk telpā un tās var dabūt tikai ar recepti.

Brokastis arī nāk no Oksanas ledusskapja, mēs samulstam, jo kā tā—vajag tak veikalā ieiet. Ieesim vēlāk, tagad jāēd. Oksana pirms nedēļas ir pārbrauksi jaunā 4 istabu dzīvoklī pilsētas centrā. Ar 2 poļu meitenēm un sīciņo itālieti Floru, kura izrādījusies vissakarīgākā no pārējām turklāt pārvalda 7 valodas.

Pēc brokastīm sāk palikt karsti un ejam ekskursijā. Barcelos varbūt nav pati lielākā pilsēta, taču tajā ir gan 9-stāvu mājas, gan diezgan laika jāpavada lai apietu centru. Kā saka Oksana, pašā Barcelos dzīvo nieka 2000 cilvēku, taču ņemot kopā ar pieguļošajiem rajoniem sanāk ap 120’000. Un starp tiem blakusrajoniem dabā nav robežu, jo lūk aiz tāāās tur mājas un tilta, jau sākas Barcelinhos piepilsēta, utt.

Pirmais obejkts, kur mūs ieved Oksana ir no ārpuses mazliet nolupusi baznīca. Taču iekšā ir fantastiskas, no flīzēm darinātas gleznas. Šādus flīžu mākslasdarbus redzēsim visās pilsētās. Tos sauc par Azulejos, jo tie tiek izpildīti zili – baltās krāsās. Azulejos mozaīkās lielākoties attēlo Bībeles motīvus, svētos vai kādus Portugālei nozīmīgus vēsturiskos notikumus. Katrs sevis cienošs mājas īpašnieks atkarībā no rocības, ir pacenties ēkā iemūrēt Azulejos vismas no 6 flīzēm. Tas piederās pie labā toņa.

Izejot laukā no baznīcas, sāku pievērst uzmanību ēku fasādēm, un konstatēju, ka vairums ir noklātas ne tikai ar Azulejos (jo tās domātas gleznām ar sižetiem), bet ar vienkāršām, rasktainām flīzēm. Jo vairāk naudas, jo raibākas flīzes un lielāki ēku kvadrātmetri ar tām noklāti. Šādai mājas apdarei ir arī praktiska ievirze – māja mazāk sakarst un to ir ērtāk tīrīt.

Barcelos vecpilsētā ir vairākas mazas strūklakas, kas noslēptas sīkos pagalmiņos, savas gājēju iela un pat neliels, regulārā stila dārzs ar figurāli apcirptiem krūmiem (Jardim das Barrocas). Vecpilsētas centrā, kur satiekas visas ielas, atrodas Sv. Jēzus baznīca (Bom Jesus da Cruz). Blakus ir vienīgais pilsētas bijušā nocietinājuma sienas sargtornis (Porta Nova), kas savulaik ir kalpojis par cietumu, bet tagad šeit ir apskatāma māla un porcelāna Portugāles gaiļu izstāde un protams skats, kas paverās no torņa uz pilsētu.

Atsevišķs stāsts ir par Barcelos gaili (Galo de Barcelos), kas pašlaik ir Portugāles simbols. Oksana mūs ved uz aheoloģisko muzeju pie Cavado upes. Muzejs izveidots bijušajā Barcelos hercogu pilī, no kurām pašlaik palikušas drupas. Turpat blakus atrodas Cruzeiro do Senhor do Galo: 14. gs. uzstādīts akmens krusts, par godu Barcelos gaiļa leģendai – senos laikos caur pilsētu gājis svētceļnieks un lūdzis naksmājas kāda saimniecībā. Māju saimniecei viņš ļoti iepaticies un tā mēģināji ceļinieku iedabūt sev gultā, taču tas atteicies. Ka atraidītas sievietes ir spējīgas uz cūcisku rīcību svētceļnieks uzzinājis no rīta, kas saimniece pa nakti sabāzusi tam somā vērtīgas mantas un apsūdzējusi to zādzībā. Tiesnesis svētceļniekam esos piespriedis nāvessodu caur pakāršanu, taču svētceļnieks pēdējā vārdā esot teicis, ka ja lūk tas ceptais gailis, ko tiesnesis pašlaik taisās ēst, atdzīvošosties, būs par pierādījumu viņa nevainībai. Un tiešām – gailis atdzīvojies un sācis dziedāt. Tā nu šdien Barcelos gailīti var manīs visur – kā skulptūras, uz māju fasādēm, suvenīros. Uzskata, ka šāds gailītis nes veiksmi tā īpašniekam.

Pilsdrupās pašlaik ir izstādīta savādās pozās sastingušu cilvēcisku skulptūru ekspozīcija, un mēs nevaram atturēties ar tām pafočēties. No pilsdrupām paveras skats uz cavado upi un Barcelinhos rajonu. Ja uzmanīgi papēda izmētātos akmeņus, uz tiem šur - tur var manīt dažādu reliģiju simbolus – Dāvida zvaigznes, ķeltu krustus.

Tuvojoties pusdienu laikam, Oksana velk mūs līdzi uz restorānu, kur pusdienos ungāru grupa, kas atrodas Oksanas aizbildniecībā. Ungāru jauniešu grupa ir viena no vairākām, kas Barcelos iziet stažēšanos dažādās iestādēs caur tādiem kā Eiropas jauniešu pieredzes apmaiņas projektiem. Oksana ir kā koordinātors šādām grupām – vada ekskursijas, pielūko lai visi ir paēduši un laicīgi tiek kur vajag.

Ir karsti un ēst galīgi negribas, pēc nākas piespiesties. Galdā tiek celta biezzupa un viens no nacionālajiem ēdieniem – Francesinha. Izkatās tas pēc milzīgas tostermaizes, kurai iekšā ir visādu veidu gaļa, virsū cepta ola ar sieru un apkārt cepti kartupeļi mērcē. Vienvārd to var noraksturot – „Ну-ка харя, громче тресни!”. Vispār portugāļu virtuve ir pietiekami sātīgā, Minho reģionā populāri ēdieni ir Caldo verde (zaļā zupa), Bacalhau (sālīta menca dažādās veidos), dažādi jūras mošķi un labi daudz gaļas. Saldajā mums padod ananasu šķēlītes un stipru espresso. Es kā kafijas necienītājs, tomēr piespiežos ieraut to mazo šļuku enerģijai. Vietējie dzer tikai stipro kafiju un ja kāds pasūta mums tik pierasto kafiju ar pienu, cappucino, utml., šeit uzreiz ir skaidrs, ka jūs esat iebraucējs.

Pēc pārēšanas kustamis tālāk pa pilsētu un sķa krist acīs pa visu pilsētu izbārstītas zilas un dzeltenas bultiņas, kas sazīmētas gan un ēku fasādēm, gan uz ietvēm. Tie nav vis kaut kādi bērnu pindzelējumi apslēptās mantas meklējumiem, bet norādēs svētceļniekiem. Barcelos atrodas uz senā svētceļnieku ceļa, kur zilās bultas norāda uz Fatimu, bet dzeltenās – uz Santiago de Compostela Spānijā. Vai katrā mazā pilsētelē ir savi svētceļnieku hosteļi.

Līkomojam garām Cavado upei, kuras krastos pēc dažām dienām būt mūzikas festivāls, taču biļešu cenas uzlidojušas līdz 70eur. Ielienam porcelāna un māla muzeja pagalmā un te nu noteikti ir jānobildējas izbāžot galvas caur savādajiem milzu šķivjiem un kopā ar dīvainajām cilvēciskām māla skulptūrām. Nu vismāz māla mākslas kultūra Barcelos un Latgalei ir kopīga. Lai gan vēderi pilni, Oksana ved caur centrālo ielu uz kādu kafejnīcu, lai mēs pagaršoto īpašo un pašu slavenāko Portugāļu desertu – Pastel de Nata. Tās ir nelielas kūciņas, veidotas no kārtainās mīklas ar vārītā krēma pildījumu. Tās parsti pasniedz karstas un ēd, pārberot pāri kanēli un pūdercukuru. Ļoti garšīgi, ja vien neēst tās katru dienu.

Kad diena tuvojas beigām, dodamies veikala meklējumos, jo nepieciešams dažas sastāvdaļas aukstajai zupai. Marinētu biešu burku biju paņēmusi no Latvijas, un Oksana to redzot spiedza no sajūsmas, ka beidzot dabūs kādu normālu ēdienu. Netālu no mūsu mājas ir veikalu tīkla „Pingo doce” bode. Tāds vietējais supermārkets, apmēram vidējās Maximas lielumā. Barcelos ir arī lielāki veikali, taču visi ārpus pilsētas. Centrā pārsvarā speciealizētas bodītes un miesnieku lavkas, kur pārtiku var iegādāties lēti, taču ei tu tās visas atrodi un apskrien. Tā nu Pingo doce atrodu gurķus, kartupeļus, sīpolloku vietā izlīdzos ar maziem puraviem, un kefīru aizstāju ar bezpiedevu jogurtu. Savādi, ka plikais jogurts ir tikai ar cukuru. Neko darīt, turklāt aukstajai zupai vienalga vajag mazliet salduma. Kopumā nēmot veikals ir padārgs. Mums pierastās maizes nav – tikai nelielas bulkas un apaļi klaipiņi. Tostermaize maksā ap 2,20 eur. Un tā smirdoņa no Bacalhau mencām liekas ieēdas matos un apģērbā (3. dienā jau pieradām). Sapirkāmies brokastīm.

Oksanas dzīvoklī kopīgiem spēkiem tapa aukstā zupa ar ceptiem kartupelīšiem. Polietes kaut kur notinās, tā nu mēs uzaicinājām Floru un Nuno (Oksanas darba šoferi) un mielastu, ko papildināja olīvas un savādas pupas, mūsu atvestais rabarberu vīns un saldumi. Pats Nuno no sākta gala man likās kā cilvēka evolūcijas iztrūkstošs posms un man likās, ka viņam ir kādi gadi 40, a bet nē – esot mūsu vecuma. Ups.. Lai nu kā zupa aizgāja uz urāā un vēlu vakarā jau pašas atradām ceļu līdz mūsu mājai, lai rīt varētu braukt uz savu galvu līdz Bragai.