Kopā ar Ceļasomu uz Lubānas klāniem 22.08.2015

Ceļasoma 24.08.2015 4 min lasīšanai

Klāt ir 22. augusts, šoreiz dodamies uz Lubānas klāniem.

Plkst. 7.00 izbraucam no Ķekavas un gar Daugavas krastiem dodamies uz Pļaviņu pusi. Pirms Pļaviņām tradicionālā apstāšanās vieta šosejas malā pie Liepkalnu maizes ceptuves. Šeit laikam apstājas visi, kas dodas Daugavpils vai Rēzeknes virzienā, tāpēc priekšā jau divi autobusi un to pasažieri. Visiem vajadzīgas tualetes un uzmundrinošs kafijas malks rīta agrumā. Uz šādu vienlaicīgu vairāku autobusu pasažieru pieplūdumu kafejnīca nav īsti gatava, tāpēc izveidojas pagara rinda, bet 45 minūtēs visi tiek pie kārotā.

Dodamies tālāk uz mūsu pirmo apskates objektu – Jaunkalsnavas arborētumu. Lai tanī nokļūtu, ir jāizbrauc cauri Jaunkalsnavai, kuras lielākais ražošanas objekts ir Jaunkalsnavas spirta rūpnīca, kas ir vienīgā etilspirta ražotne Latvijā. Pieminēšanas vērti ir arī te dzimušie cilvēki – Juris Alunāns (1832-1864), baltvācu gleznotājs Teodors Dēbners (1875-1943), kā arī pirmais latvietis, kas bija Vietalvas un Kalsnavas luterāņu draudžu mācītājs – Andrievs Niedre.

Arborētums – koku, krūmu un liānu kolekcija, kur veic ilglaicīgus novērojumus par koku attīstību, piemērotību noteiktam klimatam, sēklu ražošanu un pavairošanu. Kalsnavas arborētuma ierīkošana sākta 1975. gadā, lai veiktu zinātniskus pētījumus dendroloģijā un mežsaimniecībā, kā arī veidotu citzemju kokaugu stādījumus pavairojamā materiāla ieguvei. Teritorijas platība 143 ha. Audzētava lepojas ar vienu no lielākajām peoniju kolekcijām Latvijā un dažiem retumiem: tulpju koku, Virdžīnijas sniegpārslu koku un Kobus magnoliju. Izstaigājam teritoriju; tie kas vēlas var uzkāpt skatu tornī un aplūkot arborētumu no augšas. Pie ieejas zīme, kas aizliedz suņu un kaķu atrašanos teritorijā. Izrādās, ka suņus te nemīl par viņu tieksmi apčurāt skujeņus, no kuriem daži esot ļoti jūtīgi pret šāda veida „laistīšanu”. Par minču kaitīgumu nepajautāju, bet uzzinu, ka karstās vasarās rododendru stādījumos mēdzot ielīst arī pa kādai čūskai.

Esam agri cēlušies, un tāpēc jau gribas ēst. Dodamies uz jau iepriekš pasūtīto un sarunāto ēšanas vietu Jaunkalsnavā – „Ģimenes sētu”. Visas grupas vārdā varu izteikt šim uzņēmumam vislielāko pateicību par garšīgajām un sātīgajām pusdienām – zupu soļanka, karbonādi ar jaunajiem kartupeļiem un dārzeņu salātiem, kā arī biezpiena krēmu ar zemeņu mērci. Esam ļoti labi un garšīgi paēduši; iepriecina šo pusdienu cena – 5,20 EUR.

Nākamā vieta mūsu maršrutā – zemnieku saimniecība „Līvi”, kas specializējusies kazu audzēšanā un kazas piena siera ražošanā. Saimniecībā ir lielākais kazu ganāmpulks Latvijā ar ~ 200 kazām. Mūs sagaida saimniece Dace, kas iepazīstina ar kazu audzēšanas un kazu piena iegūšanas īpatnībām. Pats saimnieks Raimonds ir aizņemts ar citiem apmeklētājiem un citām lietām; no viņa tikai uzzinām teiciena „cukuriņu laiks” nozīmi attiecībā uz sievietēm J Izrādās, ka kazas ir ļoti gudri un inteliģenti dzīvnieki, kas šinī ziņā ir pilnīgs pretstats aitām. Uzzinām arī to, ka precoties, jaunā vīra pūrā bija 20 aitas, bet saimniecības āžu mūžs nav ilgs. Tā kā viņu vienīgais uzdevums ir sekss ar kazām, tad godprātīgi pildot savu pienākumu, tie nedzīvo ilgi, jo mirst no spēku izsīkuma. Āža domas ir tik pārņemtas ar mīlestību, ka tas pat aizmirst par ēšanu, bet katru dienu „pucējas”, čurājot sev bārdā. Saimniece pat izstāstīja, ka pati savām acīm redzējusi, kā viens no āžiem šādā veidā miris – ticis galā ar savu pienākumu, atspiedies pret sienu un saļimis...

Un nu jau pa grants ceļu, kas ved gar izbagarēto Kujas upi mēs dodamies pie trešā lielākā Latvijas akmens – Velna skrodera. Akmens izmēri ir visai iespaidīgi – tilpums 100 m³, augstums 4,20 m, garums 6,4 m, bet platums – 6 m. Uz tā virsmas var nokļūt, pārejot līganam iekaramajam tiltiņam pār Kujas upi. Akmens pilda tilta balsta funkciju upes kreisajā krastā. Sadzirdējis cilvēku ierašanos, mūs steidz apsveikt un samīļoties vietējais Jaunauziņu māju rudais kaķis. Akmens savu nosaukumu esot ieguvis no tā, ka velns, sēžot uz tā, ar ragavu ilksi ir lāpījis savas saplēstās bikses.

Pirms Aiviekstes šķērsošanas pa Meirānu tiltu, iebraucam Visagala kapsētā, lai aplūkotu 1927. gada 10. jūlijā atklāto Kārļa Zāles un Arnolda Dzirkaļa par saziedotajiem tautas līdzekļiem izveidoto pieminekli pirmajam Latvijas armijas virspavēlniekam pulkvedim Oskaram Kalpakam. Daudzus aizkustina plāksne ar Eduarda Virzas dzejoli „Pulkveža atgriešanās”.

Viņš kluss. Tik ar Latvijas zemi vēl sajaukties nesas tam prāts: Šis karogs sarkan-balt-sarkans pār kritušo Pulkvedi klāts.

E.Virza

Pārbraucam pār Aivieksti pie Meirāniem un pēc dažiem kilometriem jau esam Lubānas klānos. Kas ir klāni? Klāni ir Lubānas ezera apkārtnē esošās un, ezera ūdens līmenim paaugstinoties, periodiski applūstošās pļavas un purvi ar savu īpatnējo augu valsti, augsni un dzīvnieku pasauli. Mūsdienās no kādreiz varenākā Latvijas ezera ir palikusi tikai dambjos iedambēta, novadgrāvjiem un kanāliem ieskauta ezera daļa 82 km² platībā. Aizsargdambji un kanāli ir savaldījuši un izmainījuši kādreiz tik vareno ezeru, mainījuši tā dabu un apkārtnes iedzīvotāju dzīves apstākļus. Kādreiz tā platība bija 92 km², kas plūdu gados palielinājās 7x un sasniedza 650 km²! Ezera līmenis tādos gadījumos palielinājās par 3 metriem! Ezers bija paradīze zivīm, bet klāni ieguva bagātīgu mēslojumu no pārplūdušā ezera dūņām. Taču 20-jā gadsimtā cilvēks uzvarēja ezeru… tā zivju bagātības ir krietni mazinājušās, un tas vairs nepārplūst, bet bijušajos klānos aug labība.

Pašlaik sakarā ar sauso vasaru ezera līmenis ir zems. Pēc ūdenstūrisma attīstības centra „Bāka” skatu torņa apmeklējuma dodamies uz Lubānas ezera Z dambja malā iekārtoto pludmali, kur izbaudām peldēšanās priekus. Ūdens līmenis ir tik zems, ka var aizbrist līdz ~ 150m tālāk esošajām, peldēšanās teritoriju ierobežojošajām bojām. Ūdens tikai pie krasta šķiet ļoti silts, tālāk tas ir patīkami spirdzinošs, bet ezera dibenā kājas sajūt nedaudz glumu dūņu un atmirušu niedru stiebru daļu kārtu. Bet tomēr cik patīkami ir karstā vasaras dienā veldzēties Lubāna ezera ūdeņos. Pēc peldes neliels pikniks.

Pulkstenis rāda vēlu pēcpusdienu, kad ierodamies pēdējā apskates objektā – Teirumnīku purva takā. Ceļš jāmēro pa koka laipām, kas izliktas purvā apmēram 800 m garumā. Abās pusēs laipai var vērot tipisku purva veģetāciju – vaivariņus, spilves, zileņu cerus, kā arī purva sūnās sārtojamies lielas dzērveņu ogas. Klāt ir arī purva ezeriņš – Teirumnīku ezers ar melnu, bet siltu ūdeni. Uz ezeru peldēties brauc vietējo māju iedzīvotāji, jo pēc peldes ezerā āda kļūst samtaina, bet mati mīksti. Ezera ūdeni varot pat dzert, jo to ir attīrījušas purva sūnas. Kādreiz ūdeni ņēmuši arī alus gatavošanai.

Mājupceļš ved caur Varakļāniem, kuri var lepoties ar izremontētu un labiekārtotu pilsētas centrālo laukumu. Remonts, kas te ilga vairāku gadu garumā, ir beidzies un pašlaik pilsētas viesi un iedzīvotāji var priecāties par skaistu strūklaku un saules pulksteni ar pilsētas simbolu – lapsu pilsētas centrā. Laukuma malā esošajā Lata veikalā var nopirkt Rēzeknes gaļas kombinātā ražotus zirga gaļas konservus.

Aicinām nākamo ceļojumu plānot kopā.

Tava Ceļasoma.