GOTLANDE – 15.-19.07. 2015.
|
Jānis Vasiļevskis
|
Kāda latviešu meitene, tikko izkāpusi Gotlandes krastā, 1945. g.
Zviedrijai piederošā Baltijas jūras lielākā sala – Gotlande atrodas tikai 160 km attālumā no Kurzemes piekrastes. Unikālā daba – klinšainā piekraste, kadiķu audzes, raukari – savdabīgie visdažādāko formu klinšu veidojumi un īsta, neviltota senatnīguma pieskaņa – tas viss kopā rada neaizmirstamu noskaņu, kas paliek atmiņā, apmeklējot šo salu.
Gotlande vēsturiski nav Zviedrija. Pateicoties centrālajam stāvoklim Baltijas jūrā, jau 1000 gadu pirms Kristus Gotlande bija izcils kultūras un tirdzniecības centrs. Gotlandiešu (gūtu) valoda (gutamal), kuru jau ļoti reti dzird runājam Gotlandē, tāpat kā islandiešu valoda, ir tuva skandināvu jeb ziemeļnieku pirmvalodai. Modernais laikmets un zviedru „standartvalodas” dominance jau lielā mērā izdzēsusi šo valodu no valodu kartes, taču joprojām Gotlandē ir kāds, kas to runā, kas sacer dzejoļus gūtu mēlē...
Tā kā Gotlande 2. pasaules kara laikā bija Latvijas piekrastei tuvākā brīvās pasaules teritorija, 1944./45. gadā uz turieni devās neskaitāmas latviešu bēgļu laivas, kas, galvenokārt, piestāja Gotlandes austrumu krastā. Slites ostā ir piemiņas zīme Baltiešu bēgļiem – bēgļu laiva, citā salas austrumu piekrastes vietā, pie Kathamarsvīkas – Latviešu avots, vieta, kur Kurzemes bēgļi veldzēja slāpes pēc garā pārbrauciena.
Mūsu brauciens lielā mērā bija veltīts LCP organizētās bēgļu laivu akcijas noslēguma 70. gadadienai, tāpēc arī mēs nedevāmies uz Gotlandi lielā komfortablā prāmī, bet izvēlējāmies vienīgo šobrīd Latvijā pieejamo veidu, kā no Kurzemes pa tiešo nokļūt Gotlandē – motorjahtu „Palsa”, tā atkārtojot latviešu bēgļu ceļu no Kurzemes piekrastes uz Gotlandi.
Par Gotlandi mēdz teikt – tā ir vieta, uz kurieni gribas atgriezties. Kas zina, varbūt pēc kāda laika arī mēs atkal izjutīsim šīs burvīgās salas vilinājumu un gribēsim to redzēt vēlreiz...
Fakti par Gotlandi:
Gotlande savu nosaukumu ieguvusi no gotu cilts vārda
Iedzīvotāju skaits: ap 57 600
No tiem Visbijā: ap 23 000
Teritorija: 3140 km2 (0,8% no Zviedrijas teritorijas)
Faro: 114 km2
Krasta līnijas garums (ieskaitot Faro salu): ap 800 km
Salas garums: 176 km
Lielākais platums: 52 km
Tuvākais attālums no Latvijas:
Herrvik – Pāvilosta, ap 160 km
Pirmā latviešu bēgļu laiva ar nosaukumu "W Austrālija", kurā bija četri vīri, 1942. g. 23.12. izbrauca no Ventspils un 24.12. ieradās Slitē. 1943. g. tikai 3 bēgļu laivas no Ventspils un Lielirbes sasniedza Zviedriju.
1943. g. 15.10. Stokholmā nodibinājās Zviedru–latviešu palīdzības komiteja – tā daļēji aizstāja 1940. g. augustā slēgto Latvijas sūtniecību. Zviedru–latviešu palīdzības komitejas priekšsēdētājs bija Latvijas goda konsuls Stokholmā 1937.–1940. g. Juhans Emanuels Sande, līdzekļus savai darbībai tā ieguva no ziedojumiem.
Sākot ar 1944. g. janvāri, Latvijas Centrālā Padome (LCP) uzsāka regulāru laivu satiksmi starp Gotlandi un Kurzemi. Visplašākos apmērus tā sasniedza 1944. g. otrajā pusē. Liepāja un tās apkārtne bija stipri apsargāta, tāpēc pārvadātāji koncentrējās Ventspils jūrmalā. Protams, braucieni uz Latviju nevarēja notikt bez zviedru izlūkdienesta ziņas. Attiecīgās zviedru iestādes Gotlandē deva laivu braucējiem māju, kur dzīvot, ēdienu un degvielu laivām. Par pārējo vajadzēja rūpēties pašiem.
LCP laivu organizētāji abos Baltijas jūras krastos bija bijušais Latvijas sūtnis Zviedrijā Voldemārs Salnais, LCP vadītājs Otrā pasaules kara nogalē Kurzemē Valdemārs Ģinters, LCP Ārzemju delegācijas sekretārs Leonīds Siliņš, inženieris Arturs Arnītis, elektromehāniķis Kārlis Ernests Frišenfelds un citi. Tikpat liela nozīme bija arī bēgļu laivu pārvedējiem – parasti gados jauniem jūrniekiem un zvejniekiem: Pēterim Paulam Jansonam, Andrejam Spādem, Žanim Fonzovam, Ērikam Tomsonam u. c. braucējiem.
„Par šiem jaunekļiem runāja toreiz kā par mītiskām būtnēm, kas vadīja laivas no sapņu zemes Zviedrijas, savāca gaidītājus tumsas un šausmu krastā un nogādāja drošībā. Vedēju īstos vārdus nezināja. Dēvēja viņus segvārdos, ja vispār tos piesauca vārdos. Nevienam nenāca prātā apšaubīt laivu vadītāju lietpratību un laivas piemērotību. Laiva simbolizēja glābiņu un drošību. Laivas vadītāji bija kā sargeņģeļi. Cilvēks, ticis uz laivas, bija atbrīvojies no visām zināmām briesmām un nezināmās viņš atvairīja gluži instinktīvi.”
1. diena
Laivas uz Gotlandi
Latviešu bēgļu transportēšana no Kurzemes piekrastes uz Gotlandi 1944.–1945. g. notika gan ar individuāliem pārvedējiem, gan organizēti. No dienesta vācu armijā, vācu okupācijas varas represijām, gaidāmā padomju režīma un kara šausmām cilvēki bēga gan ar maziem kuģīšiem, gan ar buru laivām, gan prāmjiem un velkoņiem, gan zvejnieku motorlaivās un pat airu laivās. Neitrālā Zviedrija tobrīd bija visdrošākā patvēruma vieta mūsu reģionā. Lielāko pārvesto bēgļu skaitu šajā periodā realizēja 1943. gada 13. augustā nodibinātās Latvijas Centrālās Padomes (LCP) organizētās laivas. LCP bija vienots politiskās vadības centrs Latvijas okupācijas laikā no 1943. līdz 1951. gadam, ko dibināja ar nolūku koordinēt dažādu latviešu pretestības grupu darbību.
Vienlaikus ar šīm laivām uz Zviedriju tika nosūtītas ziņas, informējot rietumvalstis par patieso stāvokli okupētajā Latvijā. Laivu akcijas uzdevums bija pārcelt uz Zviedriju kustību veidojošo politisko partiju pārstāvjus ar viņu ģimenēm, inteliģenci, nozīmīgākos sabiedriskos, kultūras un mākslas darbiniekus, taču aizvesti tika arī daudzi Latvijas iedzīvotāji, kuri par organizāciju pat neko nezināja. Kopumā Gotlandes krastu 1944./45. g. sasniedza ap 4500 latviešu. Atšķirībā no privāto zvejnieku laivu īpašniekiem, LCP laivas bēgļus uz Zviedriju pārcēla bez maksas.
Ciemošanās pie leģendārā latviešu jūrnieka Pētera Jansona
Viens no LCP bēgļu laivu akcijas dalībniekiem bija Pēteris Jansons. Viņš Gotlandē pirmoreiz nonāca 1943. gadā, 21 gada vecumā, izvairoties no mobilizācijas vācu armijā. 1944./45. gadā Pēteris kuģoja no Gotlandes uz Kurzemi un atpakaļ ap 30 reizes, pārvezdams vairāk nekā 1000 bēgļu. Kad sarunā nosaucām viņu par varoni, sirmais vīrs tikai pasmaidīja un piebilda: „Kas nu tā par varonību, tā tāda jaunības muļķība...”
Tikai vēlāk, ar gadiem nāca apjausma, cik riskantā darbībā viņš bija iesaistījies. 1945. gadā Pēteris apprecējās ar zviedrieti Ingu un šī gada pavasarī viņi svinēja savas kopdzīves 70. gadadienu. Šī gada novembrī Pēterim būs 93 gadi. Sarunas laikā man beidzot bija iespēja nodot Pēterim 1997. gadā filmētās sarunas DVD kopiju, kurā Pēteris kopā ar otru pārcēlāju – Laimoni Pētersonu stāstīja mums par savām riskantajām gaitām, pārvadājot bēgļus no Kurzemes uz Gotlandi.
Gotlande slavena ar 92 viduslaiku baznīcām ārpus Visbijas, kas saglabājušās pat no 12. gs. To durvis atvērtas ikvienam, kas vēlas apskatīt senos sienu gleznojumos un interjerus. Gandrīz katra baznīca glabā savdabīgus sienu gleznojumus, vitrāžas, skulptūras – izcilas mākslas vērtības. Pirmā baznīca, ko mēs apskatījām Gotlandē, bija Larbro (Lärbro). Tā Gotlandes mērogā ir ievērojama ar savu neparasto astoņstūru torni. Blakus baznīcai saglabājies 12. gs. aizsardzības tornis.
Tālāk mūsu ceļš veda uz salas ziemeļu pusi, kur Hallshuk zvejnieku ciematā apskatījām interesantu 17. gs. kapellu. Tuvumā bija vērojams augsts stāvkrasts, te ir viens Gotlandes lielākajiem dabas rezervātiem. Pēc neliela brauciena dienvidu virzienā nonācām Likershamnas zvejnieku ciematā, kura tuvumā atrodas Gotlandēs lielākais rauks – Jungfrun (Jaunkundze), 11 m + vēl 14 m līdz jūras līmenim. Nosaukums saistīts ar kādu senu dramatisku leģendu par kādu jaunu sievieti.
Visbija (zviedru: Visby) viduslaikos bija Regina Maris – jūras valdniece. Tikai dāņu sirojumi un Hanzas nežēlīgā konkurence noveda to pie pagrimuma 17. gs. 11.–13. gs. Visbija ir viena no retajām pilsētām, kas ir saglabājusi savu plānojumu no 13. gs., kad sākās Visbijas uzplaukums. Tā bija liels tirdzniecības centrs, viena no svarīgākajām Hanzas pilsētām. Visbijas vecpilsēta ir viena no Skandināvijas viduslaiku pilsētām, kas ir vislabāk saglabājusies. To ieskauj 3,4 km garā akmens Ringmuren – viduslaiku mūra siena ar 38 torņiem un 3 vārtiem. 11 Visbijas senās baznīcas ir sagrāvuši tās niknākie konkurenti – lībekieši, atstājot tikai vienu – vācu baznīcu, tagadējo Domu (Sv. Marijas baznīca). Tāpēc Visbiju reizēm dēvē par drupu un rožu pilsētu. Veco baznīcu drupas ir pārvērstas pieminekļos, bet vasarā mazajās ieliņās bagātīgi zied rozes. Staigājot pa šaurajām vecpilsētas ieliņām, mēs atradām arī Riga gränd – Rīgas ieliņu.
Augustā Visbijā ir slavenā viduslaiku festivāla nedēļa – Medeltidsveckan, kad viduslaiku tērpos ģērbušos cilvēku ielās ir vairāk nekā tūristu. Senā mūzika, teātra izrādes, viduslaiku tirgus, dažādi turnīri – tas viss šajā laikā uz Visbiju vilina daudzus tūristus.
Vēstures interesentiem noteikti ir jāapmeklē Gotlands Fornsal – muzejs, kur redzamas vērtības, kas Gotlandes zemē sakrājušās gadu tūkstošos. Ar šādu ekspozīciju var lepoties jebkuras Eiropas zemes galvaspilsētas muzejs. Ļoti skaists ir Visbijas Botāniskais dārzs.
2. diena
Otrā diena sākās ar apm. 3 km garu pastaigu līdz Bunges brīvdabas muzejam. Sākumā apskatījām Bunges baznīcu, kurā ir seni, bagātīgi sienu gleznojumi.
Bunges brīvdabas muzejs
Brīvdabas muzejā Bungē (pie Farozundas) ir saglabātas vairākas ļoti senas ēkas, zemnieku sētas un daudzas citas nozīmīgas būves (kopā 77 ēkas), kas raksturo gotlandiešu sadzīves tradīcijas un lauku arhitektūru 17.–19. gs. Tas dibināts 1908. gadā un ir Gotlandes nozīmīgākais muzejs.
Faro (Fårö) sala.
Nenoliedzami, visspilgtākie iespaidi visiem palika no Faro salas, kurā pavadījām atlikušo dienas daļu. Tā ir krasi atšķirīga no pārējās Gotlandes. Salas lielākā daļa ir dabas liegums, un savdabīgākais, ko tur var redzēt, protams, ir raukari – laika gaitā izveidojušies dažādu formu klinšu veidojumi. Uz šīs salas ir vietas, kuru ainava nav izmainījusies no 17. gs. Šeit dzīvojis un savu mieru ir atradis viens no pasaulē populārākajiem zviedriem – kinorežisors Ingmars Bergmans.
Interesanti bija apskatīt Bergmana centra ekspozīciju. Tas gan – lai to labāk saprastu, ir jābūt kaut nelielām priekšzināšanām par šī izcilā kinorežisora dzīves gājumu un daiļradi.
Otrās dienas vakars uz „Palsas” izvērtās par īstiem dziedāšanas svētkiem. Mēs krietni pārspējām vāciešus, kuri arī uz sava burinieka kaut ko dziedāja... Mūsu dziedāšana piesaistīja arī vietējo zviedru uzmanību, kā rezultātā notika kopīgas rotaļas un dziedāšana.
3. diena
Pirmā apstāšanās bija Slites ostā, uz kuru ir devušies daudzi latviešu bēgļi. Pie ostas memoriālā bēgļu laiva un uzraksts zviedru valodā: „Paldies par palīdzību. Latviešu bēgļi.”
Gothemas baznīca ir lielākā Gotlandē ārpus Visbijas. Tā ir arī viena no senākajām baznīcām Gotlandē – sākta būvēt 13. gs. sākumā. Arī šajā baznīcā ir seni sienu gleznojumi. Neparastākais šķiet Sv. Kristofora (Lielā Kristapa), Romas pāvesta un Muhameda attēlojums vienkopus.
Braucot gar salas austrumu piekrasti dienvidu virzienā, mēs nonācām pie Bēgļu avota, kur Kurzemes bēgļi veldzēja slāpes pēc bīstamā brauciena pāri Baltijas jūrai.
Netālu atrodas arī Herrvikas osta – Kurzemes krastam (Pāvilostai) tuvākā Gotlandes osta. Tajā apskatījām arī vēsturisko Zviedrijas krasta apsardzes motorlaivu, kura 1944./45. gadā veda krastā arī latviešu bēgļus.
Tālāk devāmies uz Gotlandes dienvidu galu, kuru veido stāvas smilšakmens sienas. Klinšu masīvā Hoburgsgubben ir atrodams arī Hoburgas trollis..
Pie Toftas apskatījām vienu no ap 350 „vikingu laivām” – ugunskapu apbedījuma vietām Gotlandē – Ansarves „akmens kuģi”. Tas ir lielākais šāda veida vēstures piemineklis Gotlandē – 45 m garš un 7 m plats.
Visbeidzot nonācām pie Gotlandes piekrastes augstākās klints – Hogklint – 48 m. Tā bija mūsu Gotlandes ceļojuma pēdējā apskates vieta.
Brauciens no Gotlandes (Farozundas) uz Ventspili izvērtās visai vētrains, protams, tikai mums – nepieredzējušiem jūras ceļotājiem. Vispār 4,5–5 balles un līdz 2 m augsti viļņi nav nekas traks. Kā nu mēs katrs to pārcietām, vislabāk lai atceras katrs pats..!