Skaistais sirojums ap Luāru
|
Lilia Limane
|
Tieši 31.jūlijā devos uz Briseli, no kurienes kopā ar meitu plānojām sākt ceļu uz Luāru, lai palūkotos, vai mums patīk tās izslavētās pilis. Nākamajā rītā pēc brokastīm sēdāmies automašīnā un rullējām Parīzes virzienā, jo pilīm nokaisītais Luāras ielejas posms sākas no Orleānas, kas ir ap 100 km viņpus Parīzes. Tie līdzenie bāņi līdz Parīzei izmaksā 13 eur – tā kā pa bāni tiek braukti tikai ap 150 km, aprēķināju,ka ceļu maksas sastāda tādu pašu summu kā degviela. No Parīzes līdz Šartrai (95 km) samaksājām 6 eur, bet pa Luāras ielejas skaistajiem ceļiem barjeras ekskursantu noskaņojumu nemaitā. Šartrā nonācām jau krietnā pēcpusdienā, aizkavējāmies Parīzē, jo meita kādā iepirkšanās centrā, kura apjomu var aptvert pasakot, ka tajā no ielas ieved 17 ieejas, pirka iepriekš rezervētos zābaciņus. Tomtoms pa šaurām ieliņām aizveda tieši pie katedrāles, noparkoties izdevās kādā mazā ieliņā pie salūzuša maksāšanas automāta. Likāmies mierā un gājām apskatīt baznīcu. Šartras katedrāle gan ir cienīga un skaista, bet šajā Francijas daļā ir neskaitāmas baznīcas, kas skaistumā un vitrāžu bagātībā var godam nostāties līdzās šai. Palīkumojām arī pa Šatras šarmantajām, pelēku namu ieskautajām ieliņām, līdz atradām kādu restorānu,kur ēniņā baudīt pusdienas.
Rezervētās naktsmājas atradās pašā Šatodun (Chateaudun) pilsētiņas pievārtē. Luāras ielejas stila pilsētiņa jau sāka ietīties vakara krēslā, tāpēc pa pils mūriem lodāja tikai kaķi, bet cilvēkiem tā jau bija slēgta. Vēl šeit apskatāmas alas un vispār baudāms mierīgās pilsētiņas skaistums. Tā, tāpat kā vairākas citas Luāras ielas ciempilsētiņas, iekļauta „Michelin” ceļvedī „Les 100 „Plus Beaux Detours” de France”. Mums ļoti patika arī Boidžensī (Beaugency), taču kopumā jāteic, ka pilsētiņu daile slēpjas blīvi sabūvēto pelēko namu robotajās fasādēs, nevis zaļumā un ziedos, kā varbūt varētu iedomāties par mazpilsētām.
Nākamajā dienā saulīte sildīja jautri un bulanžērijā baudījušas siltas rozīņmaizes ar kafiju, devāmies uz pirmo pili -Bluā (Bleus). Pili apskatījām tikai no ārpuses, bet baznīcā iegājām iekšā, pastaigājām arī pa promenādes ceļu gar Luāru un devāmies tālāk un Šamboras pili, kas tiek uzskatīta par galveno un dižāko. Vispār ieejas biļetes pilīs maksā 10+ eur, Šamborā arī vēl jāmaksā par parkingu, tā ka ekskursantam rūpīgi jāizvērtē,kurā pilī iet iekšā. Daudzas pilis tikai no ārpuses nav nemaz redzamas, nerunājot nemaz par ieeju to pagalmā, jo iekļaujas apbūvē, tāpēc arī speciāli apbraukāt visas nav jēgas. Piemēram, no Šenonas pils nepērkot biļeti nevar redzēt itin neko, tikai pilsētiņu,kas gan arī ir ļoti jauka. Dažkārt veltīgo braucienu atsver pats ceļš cauri mierīgiem mežiem, plašiem labības tīrumiem un ja sastopi saulespuķu laukus, tad ir pavisam skaisti. Tādi ceļi ielīkumoja arī Šamborā, kur vientuļa starp kokiem slejas varenā būve. Ļoti jauki ir lūkoties uz tornīšiem un jumtiņiem dažādos rakursos no pils balkoniņiem un terasēm. Šamboras lielākais trūkums ir tas,ka nav sakopta apkārtne, trūkst ūdens un strūklaku baseinā, nav iestādītas puķes un dārzs.
Pa ceļam uz Šenonso jeb dāmu pili degustējām vīnu kādā vīna pagrabā, kas iebūvēts tieši klints alā. Vīna degustācijas piedāvā vai ik uz soļa „Cave” – vīna veikalos pie muižām, kur tos izgatavo, nereti lielāko piļu tuvumā. Degustējām vairāku novadu vīnus, tomēr pārsvarā tie šķita pasīvi un paskābeni. Tā kā esmu saldu vīnu cienītāja, domāju , ka citviet Francijā aug arī labākas vīnogas. Tiesa gan, viesnīcā saimnieks mums piemeklēja saldu un ļoti labu šā reģiona vīnu, īpaši mums ļoti labi prata iztapt. Luāras klintīs bija redzami arī alu dzīvokļu lodziņi, bet pašus dzīvokļus gan neapmeklējām. Dažās vietās ir pieejamas klinšu alas kā apskates objekts,bet mēs iekšā nebijām nelielas klaustrofobijas dēļ. Pati Luāra tek ļoti mierīga un ir mazāka par mūsu Daugavu, turklāt laikam nederīga peldēm,jo neviens tajā nepeldējās, lai gan laiks bija ļoti silts.
Dāmu – Katrīnas Mediči un Diānas Puatjē pils celta īpaši romantiskā veidā – uz pāļiem virs upes ūdeņiem. Tā mūs paņēma savā varā uzreiz, jo izstaroja gaišu un romantisku noskaņu, lai gan pēc izmēriem un apskatāmo zāļu skaita nav liela. Ļoti labi iekārtots ir puķēm pilnais dārzs, kā arī iekārots labirints un attālākā stūrī sastādīti lekni derīgie augi un ganījās ēzelīši. Jutāmies kā mājās. Vakarā bija paredzēts pasēdēt vīna muižas restorānā, taču tā kā nolūkotā muiža jau bija slēgta, aprobežojāmies ar jau minēto gardo viesnīcas vīnu, ko malkojām dārzā. Rītā aiz cieņas pret to,ka mana meita runā franciski, būdama latviete, pie brokastīm mēs dabūjām papildus delikatesi – kādu īpašu sasmalcinātu gaļu (aizmirsu tās speciālo nosaukumu), kas esot reģiona ēdiens.
Viesnīcas saimnieks mums silti ieteica apskatīt Vilandrī, paklausījām un braucām tieši gar Luāras krastu, apkārt slējās brīnumskaisti ciemati ar grezniem namiem. Uz Vilandrī gan bija jānogriežas no daiļā ceļa uz vienkāršu lauku apvidu. Pati Vilandrī pils nebūtu nekas tik īpašs, bet apskates nagla ir tās renesanses stila regulārie dārzi, kas vislabāk apskatāmi no pils augstumiem. Galvenā daļa ar visādās ģeometriskās formās izcirptiem krūmiņiem nemaz nav apmeklētājiem staigājama. Pastaigu ceļš ved apkārt dārzam un lielā mērā pa to daļu,kur aug necirptas puķes un košumkrūmi, kā arī ēdamie dārzeņi. Arī tie izskatās tikpat dekoratīvi kā skaistumkrūmi un ziedi.
Vairāk pilīs iekšā arī nebijām, tikai redzējām tās vai nu no attāluma, vai piebraucot tuvumā, bet neejot iekšā. Pilis tomēr nav sarindotas tieši upes krastā, un lai kādu konkrēti apmeklētu, reizēm speciāli jānovirzās no trases pārdesmit kilometrus. Bet tādējādi var baudīt Francijas vidienes kolorītu,kas ir bagāts kā maizes klēts un reibinošs kā vīna dārzs.