Kruīzs Tallina-Helsinki-Stokholma, 2. daļa Helsinki

Diāna Šijānova 21.08.2015 5 min lasīšanai

Sēžu kuģī pie loga, skatos bezgalīgajā ūdens klajumā. Sēžu pie loga, jo es pirms ceļojuma palasīju par jūras slimību un es zinu, ka jūras slimība ir tad, ja organisms jūt vibrēšanu, bet to neredz un domā, ka ir slims. Man tādas nepatikšanas nebija vajadzīgas un tāpat nebija īpaši ideju ko darīt. Sēžu uz palodzes, tā ir kā augošs mēness. galējajās malās grūti apsēsties, jo ir pārāk augstu, palodzei pa vidu var sēdēt. netālu ir krēsli, bet tie ir mūžīgi aizņemti. Palieku sēdēt uz palodzes.

Tad es sadzirdu kapteiņa runu, sāku nojaust, ko viņš runā. Uzskrienu augšā, skatos - krasts. Jūtos tik lepna, ka sasniedzu Somiju. Jutos, it kā uz ASV būtu aizbraukusi. Aiz priekiem pat pieņēmu Somiju kā ASV. Tad tomēr sapratu, ka tā ir Somija nevis ASV un man palika žēl, ka neaizbraucu uz Ameriku un, ka man tas nemaz nav iespējams, nu, vismaz pagaidām. Tad sāku domāt par to, ka arī Somija ir lieliska valsts, ko apmeklēt. Skatos, apkārt daudz buru laivu. Dodos uz izeju, ieraugu divus grupas biedrus, turos pie viņiem. Pie izejas ir pamatīga burzma, staigāt ir grūti un kaitinoši. Ejam ārā, iziešana ir ļoti lēna, cilvēki plūst pa garo plato gaiteni, kas atgādina drīzak smiltis smilsu pulkstenī nekā ejošus cilvēkus. Tā iešana vietās ir diezgan lēna. Cilvēki neapzināti viens otru novērš no savējajiem, es cenšos nepazaudēt savējos divus grupasbiedrus un man tas izdodas. izejam no ostas, skatos, tā ir sveša pilsēta, svešā valstī. Tā ir bijusi ārpus PSRS, tātad tur varētu būt interesantāka arhitektūra. Un vispār tas ir mans rekords, nekad es viena tik tālu nebiju. Sakāpām autobusā un braukājām pa pilsētu, gandrīz katra ēka bija kā brīnums. parasti, kad ir STOSKMANN dienas, es tās gaidu un cenšos apmeklēt, bet tagad es redzu pasaulē pirmo STOCKMANN ēku.Tas veikals bija pirmais kolas un citu ārzemju preču tirgotājs Somijā. Saka tā, ka cilveki apskauž un grib būt tie, kas iepērkas STOKAMNN'ā regulāri. Manuprāt, STOKMANN's ir nedaudz savādāks veikals, kur nevar nopirkt vairums preču, piemēram zobubirstes vai kādu populāru pārtikas produktu, bet tur var dabūt lētu šokolādi un, ja interesē, interesantas preces.

Ar atvērtu muti braucam. Tad gids sāk runāt par baznīcu un par iešanu uz to. jutos ērti autobusā, tāpēc negribēju iet, bet, tā kā visi iet un tapat tur būs tā, ka autobuss stāv, tad gan es devos. No autobusa taču arī visu var redzēt, tikai somiem bija apnikuši autobusi pie baznīcas un tāpēc bija jāapstājas autostāvvietā 5 minūšu gājienā līdz baznīcai. izkāpām ārā, es jutos stresaina, jo tagad būs jāstaigā pa svešu pilsētu. Dažreiz bailes mani pāņēma un satvēra kā liela, kariem nagiem apaugusi ķetna. Kad iegāju baznīcā, sajutos labāk, tā bija savādāka nekā vairums baznīcu. Ta bija akmeņaina, klinšaina un tai bija zems, apaļš koka kupols kā jumts. Nemaz baznīcu neatgādināja.

Tā kā mani mocīja slāpes, es nopirku pudeli ar ūdeni, kas pārdevās baznīcā. Tur bija tāds suvenīru galdiņš, kur pārdeva sīkumiņus par lielu naudu. Tā puslitra ūdens pudele arī maksāja bargu naudu - 2 eiro, toties uz tās bija skaista baznīcas fotogrāfija. izgāju no baznīcas, atpakaļceļā stress bija mazinājies, bet tomēr bija. pagaju garam skaistam suvenīru veikaliņam, nopētīju to un nofotogrāfējos ar ziemeļbriedi, kas atradās pie veikaliņa.

Kad pienācu pie autobusa, šoferis vēl nebija atgriezies un bija jāstāv ārpusē. Mēgināju atslābināties un nestresot, un sanāca, bet pārāk daudz. Izdarīju kaut ko ārkārtīgi stulbu un skatos, tiek atvēras autobusa durvis un visi kāpj iekšā. Gribējās ierakties zemē no kauna. Neviens neko neteica, es izvilku ārā no somas savu vienīgi ēdienu - želejas pupas un, nervus mazinot, tos ēdu. Gids stāstīja kaut ko par to, ka Somiju apciemoja Hitlers un, ka Ā.H. bija veģetārietis un, kad viņš gāja uz sanāksmi, kāds ēda gaļu un čāpstināja, lai Hitleru kaitinātu. Paklausītos uzmanīgāk, bet es vēl biju iekalta kauna važās. Pa ceļam braucām garām Linnanmaki parakam, sākumā es gribēju, lai mani izlaiž, jo tur ir Jūras muzejs, ko es plānoju apmeklēt, bet tad sapratu, ka man būs pietiekoši daudz laika tam un ja es izkāpšu, tad es neredzēšu daudz kā interesanta. Pagaidīju līdz ekskursijas beigām. Helsinki ir pasakaina pilsēta, kur uz katra stūra ir kāds brīnums, nu vismaz tā likās man.

Pie viena objekta, kurā bija attēlots krievijas cars, kurš palīdzēja somiem justies kā normālai tautai, ne zemniekiem, mēs izkāpām ārā. Sākās brīvais laiks. Gids stāstīja par vienu restorānu, man tur ļoti gribējās, jo es nebiju kopš iepriekšējā vakara neko, atskaitot želejas pupas, ēdusi, bet paēst varu vienmēr, bet Jūras muzeju apmeklēt var tikai vienreiz un tad bija īstais laiks. Pajautāju gidam, kur ir Jūras muzejs, viņš teica, lai braucu ar 4. tramvaju. Mani atkal sāka apņemt stress ar dīvainu transu. Gāju uz autobusu, jutos it kā es būtu visums Lielā sprādziena laikā. Tur man uzsmaidīja liela veiksme, satiku divas ceļabiedrenes, kuras brauks uz Linnanmaki parku un Jūras muzeju. Tad es neesmu vienīgā, kam jādomā par nokļūšanu atpakaļ pēc 3 stundām. Gaidam tramvaju, drošības pēc uzjautājam vienam somam, ar ko mums braukt, viņš atbild, ka ar otro. Diez ko viņam neticēju, vai tad gids tiešām kļūdījās, varbūt tas soms ir jokdaris. Tad lai visu izlemj tramvaja vadītāja, jautaju viņai, atbildēja, ka 4. neiet, ka jābrauc ar 2. tramvaju. gaidam orto tramvaju, runāju ar ceļabiedrenēm, krievu sievieti ar meitiņu. Saka, ka esmu drosmīga, ka braucu viena. Jūtos tomēr ne visai ērti. Atnāk tramvajs, iekapšm, nopirku biļeti, atvadījos no 3 eiro. labi, ka 3 eiro, jo Rīgā biļete maksā 2 eiro, bet ja salīdzina latviešu algas ar somu algām, tad varēja būt vairāk. Ilgi braucām, skatījos kādu laiku pa autobusa logu ar brīnumu sejā. Nonācām tādā ceļa posma, kur Linnanmaki parks bija it kā tepat, bet tramvaja vadītāja tecia, kavēl 6 pieturas ir jābrauc. neticami, jo es to redzēju pa logu. Braucā braucām un atbraucām. Tramvajs pieturēja pie paša atrakciju parka. Pirmā atrakcija ko ieraugu ir šausmīga.

Gribi uz turieni? Nu labi, braucam, nezinu, uz vietas taču pārdomāsi. Uz tās jau var pratināt, atzīsties vai iesēdināsim Tevi tur! Tur ir arī normālas, lieliskas atrakcijas, tikai mums nebija laika, tāpēc devāmies uz Jūras muzeju. Cilvēku bija daudz, parks likās tik interesants un tur viss bija daudz blīvāk nekā intereneta fotogrāfijās. Nostājāmies pie Jūras muzeja ieejas gaidīt rindā pēc biļtēm, rinda atgādināja Trakās dienas STOCKMANN'ā, bet gāja uz priekšu ātri, biļete maksāja 16.50. bija arī īpašā biļete par 20 eiro, bet manas grupas biedrenes pirka biļeti pa 16 eiro un mums bija jāturas kopā, tāpēc es viņām sekoju un nopirku to biļeti. Varbūt bija vērts pirkt lielo biļeti, vismaz man atklātu, kāpēc haizivis tur bija lašu lielumā. Tā, kad nonācu līdz haizivīm un izjutu milzīgu vilšanos, redzot lasi ar āmurdegunu. Aizeju, līdz vietai, kur var pataustīt haizivju un raju ikrus. Drīzāk jau dzemdes atgādināja. Tādi maisi, rajas melns, rajas formā, hazivs rozā, ovāls, sienas abiem biezam, abi diezgan cieti. Apmēram kā bērnu bumbu gumija. jautaju vai akvārijos ir haizivju bērni, atbild, ka tās ir pieaugušas haizivis. Es neticu, jo tad cilvēki no haizivīm nebaidītos. Atgreizos pie haizivīm, kuras, ja es jūrā satiktu parautu aiz astes un paceltu gaisā, lūk, es haizivi noķēru. Viena haizivtīņa man mīļi pozēja.

Tur bija arī briesmīgais zivis- zuši, piranjas, kurām, ja ieskatās mutē var redzēt, plēves, kas patiesībā ir lupatveida žiletes no visbriesmīgākajiem murgiem, skaistas zivis, kurās ir apslēptas adatas. Haizivis drīzāk bija jūras skaistules kā atoņkājis, mazās zivtiņas un citi skaistuļi. Bet to vajag redzēt savām acim. Tur bija ļoti daudz skaistuļi. Haizivs efektu es dabūju no viens milzīgas, baltas zuts ar melniem plankumiņiem. Liela, skaista un ļoti briesmīga. Negribētu. peldoties. ieraudzīt, milzīgu resnu čūksu sev blakus, pat ja tā bija viena no visskaistākajām Jūras muzeja iemītniecēm.

Kad izgāju, tad nevarēju atrast savas grupasbiedrenes. iegāju suvenīru veikalā. labs suvenīrs būtu Sealife maciņš. Tad es sajutu, ka no tā stresa man būs jāskrien kaut kur un gaidīt vairāk nevar. Izskrēju no mzeja, neko nenopirkusi un ieskrēju tajā vietā, kura man bija ne mazāk svarīga ka gaiss. Izgāju no tās laukā un atradu viņas. Jutos nedaudz labāk, gājām uz izeju, pajautāja viņa darbiniecei ceļu uz tramvaju. Visu pastāstījā. Gājām, pa ceļam redzējām, ka asfalts pie vienas ūdensatrakcijas ir slapjšš. Palika žēl, ka tur nebiju, bet nebija laika. Aizgājām līdz tramvajam, skatāmies, nav mūsu. Redzam policisti, jautājam, pasaka, ka jāiet tālāk. Beidzot atrdoam tramvaju un braucam un ostu. Es visu jau atstāju savas gupasbiedrenes ziņā. Tāpec no manas ceļa meklešanas nekāda jēga nebūtu. Atnācām uz autobusu, kurā gaidījām prāmja biļetes, restorāna apmeklētāji runāja cik viņi ir paēduši, bet es biju izsalkušāka par vilku no Sarkangalvītes. Viena ģimene runāja, ka tūlīt ēdīs vakariņas, kaut gan ēst negrib. Es biju tik izsalkusi. Nevarēju sgaidīt kuģi, kad varēšu savu milzīgo izsalkumu remdēt kādā restorānā.

Turpinājums sekos.