Elvitas Rukas Indijas (Kašmira un Ladakha) ceļojuma dienasgrāmata. 1. diena.
|
IMPRO CEĻOJUMI
|
19.06.2015.
Par Indiju ir tik daudz klišeju, ka grūti no tām izvairīties. Arī es, lai īsi raksturotu savu braucienu, saku – braukšu uz Indiju attīrīt karmu! Nopietnība ir paslēpta zem vieglprātīgas koķetērijas, bet tendenci tas iezīmē – vairums rietumnieku joprojām nesas uz brīnumzemi Indiju, lai ātri un lietišķi tiktu pie ezoteriskiem labumiem. Kurš tad negrib apskaidroties un sasniegt nirvānu ātri un pēc pasūtījuma? Dvēseles stāvokli no ārpuses nevar izmērīt, tāpēc jau pats fakts – biju Indijā – kļūst par dziļdomīgu iekšējo meklējumu apliecinājumu. Es uz ezotēriskiem brīnumiem neceru, taču neliela karmiska mācība mani pārsteidz jau ceļā – lidmašīnā saaukstējos no neizslēdzama kondicioniera, saķeru drudzi un tveicīgajā brīnumzemē izkāpju pavisam slima. Tā kā slimošana man ir sveša, tad šī situācija man liekas dubultā muļķīga. Šoreiz īpaši rūpīgi esmu sekojusi grupas vadītājas Gunas priekšrakstiem, pirkusi, pakojusi un špricējusi visu ieteikto, bet saaukstēšanās zāles esmu ignorējusi. Vēl aptiekā uz šo medikamentu piedāvājumu atbildu ar skaļu ‘’Nē, nē, nekad dzīvē neesmu saaukstējusies un arī tagad netaisos to darīt!’’, bet nepaiet pat diennakts, kad kakls ir aizpampis un ķermenis trīc drudzī no katra kondicioniera pūtiena. Visa jaukā, sparīgā grupa moži tver bagāžu, triec jokus, maina naudu, ir spēka un enerģijas pilni, kamēr es bagāžas ratos esmu ieķērusies, lai nenokristu. Namaste, Indija, sveicināta Deli! Man, lūdzu, ātrāk gultu… Kā pa miglu ūsains, viegli iesvīdis šoferis katram grupas dalībniekam uzkarina kaklā treknu samteņu ziedu virteni, tādējādi apliecinādams cieņu un laipnību, bet mans kakls pat to nespēj izturēt – galva liecas uz zemi, it kā skaustā būtu uzliktas smagas zirga sakas. Aiz loga ir kolorīta, ņudzoša, eksotiska pasaule, bet man nav spēka nedz to saskatīt, nedz iemīlēt, nedz nīst. Savu karmas attīrīšanu sāku ar galvas dauzīšanos pret autobusa stiklu un milzu pūlēm kaut uz mirkli atvērt acis…
Apkārt visa dzīve rit acu priekšā. Pārapdzīvotajā pilsētā nekas nav noslēpjams un neviens pat neko netaisās slēpt. Kas guļ uz ielas, kas mazgājas, kas cērp matus, kas ēd, kas iepriekš apēsto un izdzerto izvada, kas šuj, kas lāpa, kas kauj, kas cep, kas vāra, kas velk ratus, rikšas un savu dzīvi… Ir agrs rīts, laiskums un rosība kopā, kur katram uz ielas mītošajam ir tikai mazs kvadrātmetrs dzīves telpas un nekad neiespējama vienatne. Cilvēku ir tik daudz, ka nevilšus kastu sistēma sāk likties loģiska. Tas ir necilvēcīgi, bet citādi šo ņudzekli neaptvert joprojām. Kā caur vati dzirdu Gunas stāstīto, ka kastu sistēma šobrīd ir aizliegta ar likumu, taču to nevar izslēgt no tautas apziņas un zemapziņas. Skatos uz tiem simtiem un tūkstošiem cilvēku uz ielas un redzu, kāds bezdibenis viņus šķir no visiem, kam ir mājas. Tāda kasta, tāda karma… Un kurš gan viņu dzīves laikā to var izmainīt? Pat slima turpinu analizēt, ka bez kastu sistēmas šo fundamentālo atšķirību grūti izskaidrot. Gadsimtos valdošā, totāli nedemokrātiskā kastu hierarhija ārēji ir nežēlīga, bet tā saliek visu savās vietās, liek samierināties šajā dzīvē un dod cerību, ka nākamajā pārdzimšanā viss būs citādāk. Šī bezierunu pakļāvība likteņa noliktajai vietai, visticamāk, atbrīvo no pūlēm cīnīties un rāpties ārā no bedres. Jo nav jau kur un nav kāpēc – tāda karma!
Mūsu viesnīca izrādās rajonā, kur saskaras apavu un zelta tirgošanas kvartāls. Apavu kastes milzu gubām pārvieto sīksti, kaulaini krāvēji, kamēr citi guļ uz vai zem rikšām. Zeltu sargā logu slēģi un signalizācija, bet kaut kur no miega mostas to durvju sargi. Visu dienu viņi aicinās veikalos, kur zelta un dimantu žilbums liksies tikpat teatrāli nereāls kā sargu brokāta bikses, pērlītēm izšūtās vestes, spīdīgie turbāni galvā un butaforiski draudīgie pīķi rokās. Tikai zilimelni vizošās, kuplās bārdas būs īstas, tāpat kā ērgļiem līdzīgais asais acu skats. Zelta ir daudz, tas prasa uzmanību, zelts, tāpat kā skrandaiņi zem rikšām ir Indijas zīmogs. Šī ir tik bagāta valsts, ka te tiek noteikta pasaules zelta cena, bet miljoni cilvēku mazgājas renstelēs un pārtiek no pabirām. Kontrasti ir šīs pasaules daļas gadsimtiem ievilktā likteņa līnija, ko nepilni septiņdesmit gadi demokrātijas nevar ne apdraudēt, ne notušēt.
Pēc brokastīm, neilga miega un istabas biedrenes Kristīnes medikamentiem sajūtos labāk un līdz ar visiem dodos iepazīt Deli. Tā izrādās savu spēku pārvērtēšana, ko vieglāku nepadara pat acīm redzamā eksotika un gidu pārliecinošais stāstījums. Kā bullis esmu nokoncentrējusies uz Gunas sarkano tērpu, lai nepazustu un neiztvaikotu lipīgajā pāri par četrdesmit grādu temperatūrā, bet arī tas saules ņirboņā izsmērējas un zūd no acīm. Ārpuses karstums un iekšējais vēsums kontrastē kā viss šajā brīnumainajā zemē, kuras ievelkošā maģija sagūstījusi tūkstošiem ceļotāju. Un grūti pateikt, kas cilvēkus fascinē vairāk – milzīgais dzīves tīmeklis visapkārt, no kura pat gribot nav iespējams izolēties, vai dažādo reliģiju un reliģisko pieminekļu koncentrācija, kam pasaulē līdzvērtīgas zemes vienkārši nav. Garīgums ir tas pretstats acīmredzamajam miesas un sadzīves ņudzeklim, kas Indiju padara par svētceļojumu vietu. Tempļu un pielūgšanas objektu te ir tik daudz, ka kultūršoks ir garantēts pat reliģijās iesvaidītam cilvēkam. To visu redzam un izbaudām ar savu pieredzi, kad Guna, pārņemta ar aizrautību un Indijas mīlestību, mums pasniedz te valdošo reliģiju īso kursu. Kad apskatīts Gandija memoriāls un Sarkanais forts, ar velo rikšām cauri senajam tirgum dodamies uz Indijas lielāko mošeju. Tālāk mūsu ceļš ved uz sikhu ‘’gurdvaru’’ un hindu templi, kas savijas eksotiskā un spilgtā reliģiskajā mozaīkā. Pie visiem tempļiem ir jānoauj kājas, kurpes krājas lielās kaudzēs, bet kailās pēdas svilst kā uz nokaitētas plīts. Lecam uz paklājiņiem un meklējam pavēni, taču visur ir ļaužu pilns. Musulmaņiem ir sācies ramadans, tāpēc lūdzēju ir īpaši daudz. Apjumtajā lūgšanu daļā simtiem vīriešu guļ uz saviem paklājiņiem, kas izklāti virzienā uz Meku, un aizmiguši vai nomodā gaida vakara lūgšanu. Mums nākas laipot tiem cauri vai kāpt pāri, taču tas notiek pavisam organiski. Visur mēs esam ciemiņi, bet tā te pieņemts – savējo un svešo tūristu ir tik daudz, ka neviens tiem nepievērš uzmanību. Visi veļas, bradā, sasaucas, pazūd, svīst un atrodas kā dzīpari košā paklājā. Par nekādu piederību vai svētsvinību te nevar būt ne runas, taču ārējais kolorīts ir satverts, un tā visa ir ļoti daudz – slimam cilvēkam pārlieku. Kad sikhu gurdvarā ieklīstam arī atvērtajā virtuvē, kur milzu katlos tiek cepts un vārīts, man ir sajūta, ka esmu nokļuvusi ellē. Man ir skaidri saprotams sikhu pamatpostulāts – cilvēkam vispirms ir jābūt paēdušam, lai tas varētu pievērsties garīgām vērtībām – tomēr šobrīd visa ir par daudz. Tas ir brīnišķīgi, ka pie sikhiem vienmēr un jebkurš var paēst, ka neviens netiek šķirots pēc reliģiskās piederības, bet jūtu, ka man sākas murgi un spraucos ārā. Bārdas un turbāni ar apakšā pabāzto matu copi ir viss, ko atceros pirms ieslīgšanas drudžainā miegā, kam cauri skan Gunas reliģiju skaidrojums. Viss, Indija un tās turbo iespaidu deva mani ir pievarējusi – esmu izkususi lipīgajā gaisā un reliģiju piesātinātajā mikslī, kas miegu liek izvēlēties par vienīgo patvērumu. Guļu, svīstu, murgoju un ceru, ka rīt mana karma būs uzlabojusies.
