Pa Austrumvāciju uz Harcu
|
Jānis Kukainis
|
Nolēmām, ka šogad Vācijā jāapskata Harcas kalnu novads, pa ceļam iegriežoties vēl citās interesntās vietās. Mūsu moto bija: Daudz redzēt, vienlaikus to apvienojot ar nesteidzīgu „špacieri” pa skaistajām vācu mazpilsētiņām. Manuprāt, mums tas izdevās.
Maršrutu plānoju, izmantojot „Impro” ceļojumu aprakstus un interneta resursus. Naktsmītnes atkal pasūtījām www.booking.com. Brauciens iegadījās karstās dienās, kad Polijā un Vācijā bija izsludināti dzeltenie un sarkanie brīdinājumi. Dažviet Polijā uz trases termometrs rādīja +37C. Dzērām daudz šķidruma un svīdām.
Bildes var apskatīt manā galerijā "Pa Austrumvāciju uz Harcu": https://www.draugiem.lv/user/2960541/gallery/?aid=60548225
Pirmā diena – pirmdiena, 3. augusts
Tajā, protams, ir tranzīta brauciens caur Lietuvu un Poliju. Piepildījuši pilnu degvielas bāku, no Rīgas izbraucam dažas minūtes pēc sešiem. Pievakarē esam krietnu gabaliņu aiz Varšavas – Osjakovā (Osjaków), kur mums rezervētas naktsmājas „Motel Łasuch”. Normāla naktsmītne, brokastis varam saņemt jebkurā laikā, tātad varam agri no rīta doties tālāk. Pirmajā dienā nobraukti 880 kilometri.
Otrā diena – otrdiena, 4. augusts
Agri pabrokastojuši, dodamies Drēzdenes virzienā. Aiz Vroclavas, nezinādami, cik tālu līdz degvielas tankam, iegriežamies kādā mazpilsētiņā piepildīt bāku. Naktsmītne „Landgasthof Klippermühle” pasūtīta Tharandtē (Tharandt), netālu aiz Drēzdenes. Tur nokļūstam ap vieniem dienā. Omulīga vietiņa jaukā upes ielejā. Kad esam iekārtojumšies savā numurā, jautājam viesnīcas saimniekiem, kur šajā ciematā varētu paēst. Izrādās, ka viņi paši var piedāvāt maltīti. Viņu gatavotā šnicele ir labāka par Vīnē ēsto. Pēc maltītes dodamies uz Bastei klintīm. Nokļūšana vienkārša – pa 17. ceļu jātiek līdz Pirnai un tad tālāk jāvadās pēc brūnajām norādēm „Bastei”. Mašīna jāatstāj maksas stāvvietā un jāiet kājām apmēram 10 minūtes līdz klintīm. Tās ir dabas spēku izveidotas vertikālas smilšakmens klintis. Tas jāredz katram pašam. Lai vismaz daļa no tām būtu pieejama, jau 19.gadsimtā izbūvēti kājnieku tiltiņi. Pēc Bastei apskates dodamies uz Drēzdeni (Dresden). Tā mums ir atkalredze ar šo pilsētu, bet gribas atkal tur pabūt. Pakavējamies Cvingera (Zwinger) pagalmā, izstaigājam vecpilsētu. Pirms diviem gadiem redzējām, ka kādā no kara laikā nopostītajiem kvartāliem tiek atrakt ēku pamati. Tagad tur jau notiek celtniecība un, kā izskatās, jaunās ēkas būs līdzīgas nopostītajām. Pēc pastaigas sēžamies mašīnā, pārbraucam uz Elbas pretējo krastu, lai pāri upei papriecātos par baroka pilsētas skaistumu. Pievakarē atgriežamies savā naktsmītnē. Šajā dienā nobraukti 570 kilometri.
Trešā diena – trešdiena, 5. augusts
No rīta pēc brokastīm braucam uz Moricburgu (Moritzburg). Šajā pilsētiņa uz saliņas ir pils, kurā esot bijušas paslēptas Hitlera delikateses un dzērieni. Daļu no šiem krājumiem esot izlaupījuši atbrīvotāju armijas karavīri, bet lielākā daļa atrasta tikai samērā nesen, gatavojot pils restaurācijas projektu. Protams, nebraucam deliktešu dēļ. Pie pils esam paagri, apmeklētājiem tā vēl nav atvērta. Apskatām to no ārpuses. Skaista, liela, simetriska ēka. Ēkas rotājumos jūtams, ka īpašniekam ir bijusi saistība ar medībām. Pēc tam dodamies uz Meiseni (Meiβen). Sameklējam porcelāna ražotni. Lai gan zinājām, ka Meisenes porcelāns nav lēts, bet fakts sagādā vilšanos – veikaliņā nopērkamie trauki neko skaistie nav un tiem pašiem tā-ā-das cenas! Saprotam, ka ražotni nevēlamies skatīt par €15. Labāk papriecāties par jauko pilsētiņu. Paēduši pusdienas kādā no kafetērijām, dodamies tālāk. Leipcigā (Leipzig) vispirms apskatām Tautu kaujas pieminekli (Völkerschlachtdenkmal). 1813. gadā šajā vietā Austrijas, Prūsijas, Krievijas un Zviedrijas karaspēks kopīgi sakāva Napoleona karaspēku. Par godu šim notikumam pēc 100 gadiem šeit tika uzcelts monuments. Tas atgādina templi, augstums ir 91 metrs. Pa iekšējām kāpnēm var nokļūt pašā augšā, bet tā kā esmu jau tur kādreiz bijis, tad šoreiz pakāpjos pa lielajām kāpnēm ārpusē. Pēc tam dodamies uz pilsētas centru. Apskatām Lepicigas Universitātes ēku, ko pilsētnieki ēkas īpatnējas formas dēļ sauc par savu „gudrības zobu”. Aizejam uz Tomasa baznīcu. Tur ilgus gadus strādājis Johans Sebastians Bahs. Šajā baznīcā viņš apgabāts. Apskatām Leipcigas centrālo staciju (Hauptbahnhof). Tā esot lielākā strupceļu stacija Eiropā. Pēc Leipcigas pa 38. autostrādi dodamies Harcas virzienā. No trases nogriežamies pie Zangerhauzenes (Sangerhausen). Šajā pilsētā esot lielākais rozārijs Eiropā (Europa-Rosarium). Pie tā piebraucam pulksten 17.45. Kasiere lūdz mūs uzgaidīt 15 minūtes, jo tad ieejas maksai būšot vakara tarifs – €10 vietā tikai €5. Pagaidot šīs 15 minūtes, „nopelnām” €10. Rozārijs ļoti plašs – tajā esot ap 8500 rožu šķirnēm. Daļa šķirņu jau noziedējušas, bet citas vēl tikai plaukst. Daudzās rožu dobes paildina rododendru stādījumi, dažādas skulptūras, mazi dīķīši un citi jaukumi. Rozārijā pavadījuši vairāk par stundu, pa līkumotajiem Harcas (Harz) ceļiem dodamies uz savu naktsmītni „Am Gegenstein”, kas atrodas Ballenštedtē (Ballenstedt). Vienīciņa atrodas pāris kilometrus no pilsētiņas. Vieta klusa, naktī dzirdama baložu dūdošana, pūces saucieni. Nobraukti 339 kilometri.
Ceturtā diena – ceturtdiena, 6. augusts
Pēc brokastīm Ballenštedtes viesnīcā līkumojam uz Kvedinburgu (Quedinburg). Šajā pilsētā ir apmēram 1400 pildrežģu tehnikā (Fachwerk) būvētas ēkas un tādēļ tā iekļauta UNESCO sarakstā. Ieraugām to, ko bijām cerējuši – mājas, laukumi, ielas kā uz pasta kartītes. Gribas katru ēku aplūkot, ar acīm apmīļot, nofotografēt. No daudzām vietām redzama uz pakalna esošā pils. Gribam sameklēt Rolanda statuju. Viens pretimnācējs rāda uz vienu pusi, cits jau uz otru, beigās ieraugām, ka statuja nav laukuma centrā, bet gan piespiedusies pie Rātsnama sienas. Pašiem prieks par savu maldīšanos! Kvedinburgā sākas Harcas bānīša dzelzceļa līnija, pa kuru braucot, tūristi var vērot skaistās Harcas ainavas. Mums tik daudz laika nav, lai ar to pavizinātos. Braucam uz Thali (Thale), aiz kuras ir Raganu deju laukums (Hexentanzplatz). Pa ceļam ieraugām interesantu dabas veidojumu – pakalnā melnu klinšu grēdu. Izrādās, tas ir Velnu mūris (Teufelsmauer). Raganu deju laukumu bijām iedomājušies kaut ko jauku, varbūt romantisku. Mūs sagaida vilšanās – blakus maksas autostāvvietai ir aplī izvietoti daži akmeņi, pie kuriem sastutētas dažādas sievišķīgu būtņu figūras no metāla. Tālāk visapkārt komercializēta vieta – suvenīru veikaliņi, ēstuves. Skati no terasēm uz apārtni gan ir iespaidīgi. Mazliet tur pagrozījušies, dodamies uz nākamo Harcas pērlīti Vernigerodi (Wernigerode). Arī šī pilsētiņa priecē ar savām jaukajām mājām, līkumotajām ieliņām. Staigājam un priecājamies par šo skaistumu. Arī šeit katras šķērsielas galā redzams pakalns ar staltu pili. Pēc pārdesmit kilometriem vēl viena jauka pilsētiņa – Goslara (Goslar). Izvairos no nokļūšanas uz „bāņa” (autostrādes), jo, braucot pa parastu šoseju, var labāk vērot jaukās Harcas ainavas. Goslara ir karu neskarta pilsētiņa, iekļauta UNESCO sarakstā, kādreiz bijusi Sv.Romas imperatoru rezidence. Pēc Goslaras apskates dodamies tālāk. Ar manu navigatoru atgadās ķibele – pats no sevis izslēdzas, acīmredzot, lielajā svelmē pārkarsis, jo otrā rītā tas atkal bija ieslēdzams. Izmantojot kartes, braucam uz Braunšveigu (Braunschweig). Tā jau ir mazliet cita stila pilsēta un pēc iepriekšejo apskates nešķiet tik romantiska un mīļa. Iekšpilsētā (Innenstadt) apskatām Doma laukumu ar lauvas skulptūru, „Runču koku” un vēl šo to. Gribam aizstaigāt līdz Tila Pūcesspieģeļa mājai un strūklakai, bet neviens uz ielas uzrunātais nevar mums parādīt, kur šīs vietas atrodamas. Dodamies uz naktsmītni Magdeburgas tuvumā. Tā kā navigatora mums pašreiz nav, mazliet nākas pamaldīties pa pilsētas nomali, kamēr tiekam uz autostrādes. Tālāk brauciens pa ceļiem 2/E30, 14/E49 un 246a līdz viesnīcai „Hotel Kulturhaus Felgeleben” Šēnebekā (Schönebeck). Šajā dienā nobraukti 332 kilometri.
Piektā diena piektdiena, 7. augusts
Pēc brokastīm braucam uz Potsdamu (Potsdam). Izvairos braukt pa garlaicīgo autostrādi, tādēļ braucam pa ceļiem 246a, 184 un 1 – vismaz ir, ko skatīties. Sasniedzam Potsdamu, novietojam mašīnu maksas stāvvietā ielā „Zur Historischen Mühle”, kas ir blakus Sansusi pilij. Tā man ir atkalredze ar Potsdamu, jo šeit biju 1981.gadā. Vispirms apskatām Sansusi pili (Schloss Sanssouci). Ļoti skaisti, vienīgi izbrīns, ka parka terasēs esošajos skapjos ar stikla durvīm kādreiz bija rozes, tagad tur ir kaut kādi augi ar lielām lapām. Sansusi pils taču saistās ar rozēm, pat dziesmās tas skan! Aizejam uz Oranžērijas pili (Orangerieschloss), Jauno pili (Neues Palais). Pēc šīs pastaigas aizbraucam uz Cecīlijas pili (Schloss Cecilienhof), kur 1945. gadā notika Potsdamas konference. Neiegriežoties Berlīnē, braucam Kotbusas (Cottbus) virzienā. Šoreiz pa „bāni” 15/E36, jo laika nav daudz. Aiz Kotbusas nogriežamies no autostrādes un pa ceļiem L48 un 115 braucam līdz Gablencai (Gablenz), kur jānogriežas uz Kromlavu (Kromlau). Te ir pēdējā apskates vieta mūsu braucienā – Kromlavas parks (Kromlauer Park). Tas ir mežā izveidots parks, kurā ir plaši rododendru stādījumi. Tos skatīt būtu jābrauc ziedēšanas laikā, bet šoreiz mūsu mērķis ir apskatīt Rakocas tiltu (Rakotzbrück). Tautā to mēdzot dēvēt par velna tiltu. Tilta forma ir pusaplis, lai kopā ar atspīdumu ūdenī vizuāli izveidotos pilns aplis. Pēc tam apskatām nelielo Kromlavas pili, pie kuras ir vairākas skulptūra, dažas ar nodauzītām detaļām – acīmredzot, paliekas no Austrumvācijas saimnekošanas stila. Aizbraucam līdz šaursliežu dzelzceļa (Waldeisenbahn) stacijai. Diemžēl, ir pievakare, braucieni jau beigušies. Maršrutā Kromlau-Weiβwasser-Bad Muskau vasarās katru dienu notiek trīs reisi. Pēc Kromlavas dodamies pāri robežai uz netālo naktsmītni Polijā, jo tur nakšņošana ir lētāka. Liels kontrasts ir uz robežas – vienā Neises krastā ir jauka vācu pilsētiņa Bad Muskau, otra puse mūs sagaida Ļeknica (Łęknica) ar poļu tirgus būdām, nojumēm un reklāmām. Pēc 9 km sasniedzam Buzcinu (Buczyny), kur mums pasūtītas naktsmājas. Šajā dienā nobraukti 406 kilometri.
Sestā diena – sestdiena, 8. augusts
Pēc brokastīm atgriežamies Ļeknicas tirdziņā. Ir sestdiena, pāri Neises tiltam iepirkties plūst vāciešu straume. Visa andele galvenokārt notiek ar EUR. Pēc tirdziņa dodamies pa Polijas ceļiem autostrādes A2/E30 virzienā. Nokļūstam uz maksas posma, kas beidzas pirms Poznaņas (Poznań). Par 74 km braucienu samaksājam 20 zlotus. Aiz Poznaņas nogriežamies uz ceļa S5/E261, kas ved Toruņas (Toruń) virzienā. Toruņā jau esam bijuši, tādēļ, mazliet pastaigājuši pa to, dodamies prom pa 15. ceļu Olštinas (Olsztyn) virzienā, kur mums ieplānota pēdējā naktsmītne. Šajā dienā nobraukti 588 kilometri.
Septītā diena – svētdiena, 9. augusts
Tas ir brauciens mājup pa Polijas, Lietuvas un mazliet Latvijas ceļiem. Vakarā ap 21.00 sasniedzam Rīgu. Šajā dienā nobraukts 631 kilometrs.
Kopsavilkums
Pavisam nobraukti 3746 kilometri. Par viesnīcām, degvielu, ieejas biļetēm, stāvvietām un polisi izdoti €544. Cik notērēts maltītēs, kafijās, saldējumos un pirkumos, tas ir braucēju pašu ziņā. No izdevumiem par pārtiku būtu jāatrēķina tā summa, ko pa šo laiku izdotu, dzīvojot mājās – tad uzzinātu, par cik vairāk izdots ēšanai ceļojuma laikā. Pie ceļojuma izdevumiem jāpieskaita arī tā summa, par kuru attiecīgajā mēnesī kļuva lielāks mobilā telefona rēķins.
Neapmeklējām
Gatavojoties šim braucienam, apmeklējamo vietu sarakstu veidoju apdomu, jo zināju, ka visam nepietiks laika. Neredzēta palika tikai Lēbihava (Löbichau), kuras pilī mūža nogali pavadījusi pēdējā Kurzemes hercogiene Doroteja. To kādā citā Vācijas braucienā.
Secinājumi un ieteikumi
Pirms brauciena jāizdrukā ne tikai viesnīcu pasūtījumu apstiprinājumi, bet arī karšu fragmentiņi ar viesnīcas atrašanās vietu, lai, gadījumā, ja sabojātos navigators, būtu vieglāk atrast naktsmītnes.
Lielus pārtikas krājumus līdzi ņemt nav lietderīgi, jo visur var nopirkt nepieciešamo. Paņēmām tikai pirmajai brokastu pauzei kaut kur Lietuvā.
Lai gan man jau bija divas veselības apdrošināšanas polises, drošības dēļ aizgāju pie sava apdrošinātāja BALTA un paņēmu mums abiem polises uz 7 dienām. Tās kopā izmaksāja €18,90.
Neaizmirsti apskatīt bildes: