Bavārija/Austrija
|
Dainis Siliņš
|
Bavārija, Austrija
Ir pienācis laiks padalīties iespaidos par šī gada Eiropas braucienu, un varbūt kādam noder kāds praktisks padoms vai ieteikums, plānojot savu maršrutu.
Jāsāk ar to, ka šogad nebija plānots doties kādā tālākā ceļojumā ar auto, taču parasti jau notiek kāds klikšķis, sakritība vai tiek izlasīts raksts netā, kuri tad nu liek sapurināties un doties kārtējā piedzīvojumā. Tā nu par impulsu šim ceļojumam kļuva Delfos izlasīts raksts par pastaigu taku virs koku galotnēm Bavārijā. (http://turismagids.delfi.lv/jaunumi/redzet-mezu-no-vaveres-skatu-punkta-briniskigs-pastaigu-cels-starp-koku-galotnem-vacija.d?id=45577808)
Ieinteresējos un tad arī doma – a kādēļ neaizbraukt un neapskatīt?
Tad nu par visu pēc kārtas.
Vispārēja informācija.
Laiks – 1 nedēļa, no 04.jūlija līdz 11.jūlijam.
Galamērķis – Freyung, Bavārija, Vācija
Komanda – 4 pieaugušie.
Maršruts – Limbaži – Ogre – Lietuva – Polija – Čehija – Vācija – Austrija– Vācija – Polija – Lietuva – Ogre – Limbaži.
Kopējā distance – 4800 km.
Auto – VOLVO XC 90, D5, automāts.
Navigācija – Garmin Nüvi 56LMT Europe 2015.gada, planšete ar Igo (2013.gads), Ofline aplikācija mobilajā telefonā Maps.me. (Par navigācijas ierīcēm vēlāk pastāstīšu sīkāk).
Izmaksas – ap 210 EUR 1 personai (izmaksās neietilpst suvenīru iegāde, muzeji, krogu apmeklējumi J).
Ievads.
Kā jau minēju, ideja braucienam radās, izlasot iepriekš minēto rakstu netā. Tā kā Eiropas apceļošanā ar auto jau zināma pieredze bija, šis likās samērā tuvs un vienkāršs brauciens.
Kā galamērķis tika izvēlēta Vācijas pilsētiņa Freyung Bavārijā. Kādēļ tāda izvēle? Ļoti vienkārši – šeit par pieņemamu cenu atradu dzīvokli, ko noīrēt dzīvošanai, 15 km attālumā bija minētais Bavārijas dabas parks ar pastaigu takām, 100 km attālumā Austrija, 200 km attālumā Minhene ar BMW muzeju. Respektīvi, izvēlējāmies dzīvot vietā, no kuras saprātīgā attālumā ir interesanti apskates objekti.
Plānošana.
Plānojot ceļojumu, laiks tika sadalīts sekojoši – 2 dienas braucam turp, 4 dienas dodamies ekskursijās tuvākajā apkārtnē, viena diena pārbraucienam pa Vāciju un iepirkumiem, 1 diena pārbraucienam līdz mājām. Braucieni turp un atpakaļ tika plānoti tā, lai arī pa ceļam varam šo to apskatīt, kā arī veikalus apmeklēt.
Maršruta plānošanā izmantoju Google Maps. Principā, pagaidām nekas vienkāršāks un labāks arī nav pieejams. Neieteiktu izmantot ViaMichelin mājas lapu, tur iegūtā informācija ir ļoti neprecīza. Protams, noteikti jāapmeklē lapas, kurās ir informācija par degvielas cenām Eiropas valstīs. Turklāt vēlams apmeklēt vairākas vietnes, jo informācija nez kādēļ atšķiras. Tad nu jāizpīpē tā vidējā cena J. Ja runājam par mūsu braucienu, aprēķinus veicu, pieņemot, ka vidējā dīzeļa cena Eiropā ir 1.3 EUR. Bet par degvielas cenām un pārsteigumiem šajā sakarā katrā no apmeklētajām valstīm nedaudz vēlāk.
Degvielas aprēķinu izmaksas ļoti vienkāršas – vienā virzienā apmēram 2000 km, plānoju, ka auto tērē ap 10 l uz 100 km ( beigās izrādījās, ka ir mazāk), tātad apmēram 400 l degvielas, 400 x 1.3=520 EUR. Jāpieskaita maksas ceļu izdevumi un vinjetes, bet par to nedaudz vēlāk.
Piebilde – maršrutus plānoju tā, ka turp devāmies pa vienu maršrutu, atpakaļ pa citu. Lai interesantāk. Par maršrutiem arī nedaudz vēlāk.
Nu tā. Maršruts ir saplānots, var ķerties pie viesnīcām. Kā jau minēju, ceļā 2 dienas, tātad 1 nakšņošana. Pirmā viesnīca, protams, tiek meklēta Polijā. Skatījos, lai viesnīca būtu maksimāli tuvu Čehijas robežai, taču arī lai būtu reāli pieveicamā attālumā no brauciena sākuma. Izvēle krita par labu Polijas pilsētai Katowice, Economy Silesian Hotel. Noteicošais, protams, bija cena. Brokastis neņēmu, jo tās tika piedāvātas par atsevišķu, samērā dārgu, samaksu. Viss, pirmā viesnīca nobūkota, izmaksas apmēram 50 eiro par 2 divvietīgiem numuriem.
Tālāk jau dzīvošanas iespējas Vācijā jāsāk meklēt. No iepriekšējās pieredzes bija zināms, ka viesnīcas Vācijā ir padārgas. Tā kā plānojām Vāczemē uzturēties 5 dienas, bija jāmeklē lētāki risinājumi. Un izrādījās, ka samērā lēti un izdevīgi ir noīrēt dzīvokli. Tā nu Booking.com mājaslapā tiek izvēlēts Apartment Bendler, Geyersberg Freyung. Par 225 eiro tiek noīrēts dzīvoklis ar divām plašām istabām un virtuvi. Par šo naktsmītni vēlāk pastāstīšu sīkāk.
Viesnīca mājupceļā. Nakšņošana tika plānota Polijā. Izvēlējos Torzym, motel Miltex. Izmaksas ap 40 EUR, 2 divvietīgi numuri. Te viss pa vienkāršo, pārnakšņošana pirms garā pārbrauciena līdz mājām. Visu viesnīcu meklēšanā un rezervēšanā izmatoju Booking.com
Maršruts saplānots, nakšņošanas rezervētas. Atliek ar nepacietību gaidīt braucienu. Principā, tas arī viss pie plānošanas. Protams, tika pārbaudīts auto, pārdomāts, ko un kā ēdīsim pa ceļam, bet tas jau katram savādāk.
Brauciena apraksts
Ilgi gaidītā diena ir klāt.
Ņemot vērā iepriekšējo braucienu pieredzi, vislabākais laiks uzsākt braucienu ir sestdiena, rīta puse. Cikos, tas atkarīgs, kur plānots nokļūt. Taču sestdiena ir ok tādēļ, ka kaut kādas Eiropas regulas aizliedz braukt lielākajai daļai fūru. Brauc tikai tās, kam steidzamās kravas, tādēļ ceļi ir salīdzinoši brīvi no fūrēm.
Tātad, startējam no Limbažiem sestdien, 5 no rīta. Tik agri tādēļ, ka atbilstoši aprēķiniem, 1.dienā jāveic ap 1000 km, turklāt man labāk patīk braukt gaišajā diennakts laikā. 6:00 esam Ogrē, kur piebiedrojas abi pārējie ceļa biedri, un brauciens var sākties.
Bauskas Nestē piegāžam pilnu bāku, un aiziet. Labi ceļi principā sākas jau no Ķekavas apļa. Tā nu mierīgā gaisotnē dodamies Lietuvas virzienā. Norunājam pagaidām ēšanai laiku nekavēt, tādēļ viegli iestiprināmies ar līdzi paņemtajām maizītēm braucot. Satiksme ļoti labvēlīga, tādēļ noteikumus nepārkāpjot, leišu zemi izdodas šķērsot 3 h. Pirms Paņevežiem tiek novērotas pirmās dīvainības navigācijas ierīču darbībā. Ņemot vērā, ka šis ceļš mērots daudzkārt, skaidri zināms, ka pirms pilsētas jāgriežas pa labi Kauņas virzienā, taču navigācija spītīgi velk iekšā pilsētā. Nu neko, paklausīju, it kā sanāca īsāk, bet diezin vai ātrāk. Tad arī sapratu, ka pirms brauciena neesmu kārtīgi iepazinies ar jauno Garmin, un salicis nepieciešamos iestatījumus. Taču tā kā paralēli izmantoju aplikāciju Maps.me, satraukumam nebija pamata.
Uzreiz piebilde par minēto telefona aplikāciju – varu ieteikt visiem. Aplikācija par brīvu, darbojas gan Android, gan Windows vidē. Offline programma, tikai pirms brauciena jāsalādē visu to valstu kartes, kuras plānots apmeklēt. LV šī karte arī noder, taču nav sīko ceļu. Eiropas valstu kartes ir ļoti sīkas un precīzas.
Pirms pašas Polijas robežas vēlreiz izmantoju Nestes pakalpojumu un Nestes karti, piepildot bāku, un varam turpināt ceļu.
Tā nu ap 10 jau esam Polijā. Laiks jāgriež 1 h atpakaļ, tā kā tikai 9 no rīta, poļi knapi sāk mosties, ceļi samērā tukši. Izbraucot cauri Suwalki, nonākam pie apļa. Navigācija liek braukt aplī taisni, taču ceļazīmes pa labi. Paklausot ceļazīmēm un jušanai, dodamies pa labi, un izrādās – trāpīts. Esam uz jaunā ceļa, kas vēl ir radīšanas procesā, un ir jaunā bāņa Lietuvas robeža – Varšava sākuma daļa. Un tā nu pa pilnīgi jaunu bezmaksas ceļu, kur atļautais ātrums 120 km/h, dodamies Bjalistokas un Varšavas virzienā. Principā, tiek apbrauktas visas lielākās pilsētas, Augustova un Lomža, piemēram. Netālu no Bjalistokas notiek vērienīgi jaunās maģistrāles būvdarbi, taču ir tikai ātruma ierobežojumi, jāstāv nekur nav. Un, ja gadās kāda fūre pa priekšu, tad droši var sēsties astē, un remontdarbu posmus veikt, nesamazinot ātrumu
Izmantojot mierīgo satiksmi un jaunos ceļus, ap 15 jau esam pie Varšavas, un pēc minūtēm 20 jau aiz tās, uz bāņa Varšava – Berlīne. Domāju, tas visiem zināms, ka Varšavas šķērsošana ir ļoti vienkārša, izmantojot pārvadu, kur praktiski visu laiku atļautais ātrums ir 120 km/h. Tā kā grūtākais pirmās dienas posms ir veikts, labiekārtotā stāvvietā varam ieturēt godam nopelnītas pusdienas, iedzert kafiju un apēst pa Mcdonalds saldējumam. Un ar jauniem spēkiem doties Katovices virzienā. Pa A2 Vācijas virzienā pabraucam 30 km, un griežam uz dienvidiem. Šeit atkal super bezmaksas ceļš, ar ļoti veiksmīgi organizētu satiksmi. 3 joslu ceļš, 2 km tu virzies pa divām joslām, tad 2 km pretī braucošie izmanto divas joslas. Ļoti labs veids, kā izvairīties no agresīviem apdzinējiem u.t.t. Visi mierīgi brauc, neraustās, jo skaidri zina, ka tūlīt būs iespējas apdzīt bez kāda riska. Poļiem respect.
Ap pusseptiņiem vakarā esam Katovicē, atrodam viesnīcu. 12 stundās esam veikuši apmēram 1000 km, braukuši esam ekonomiskajā režīmā, bez stresa tātad, kā arī vairāki pitstopi bijuši. Tā kā nav slikti, manuprāt.
Viesnīca Katovicē viegli atrodama, numuri forši, serviss ok. Personāls angliski runājošs. Blakus viesnīcai, apmēram 5 min. gājiena attālumā lielveikals, kā arī dažas fast food ēstuves, KFC ieskaitot. Tā kā LV pagaidām KFC nav, izlemjam tur iekost. Ir ok, un lēti, apmēram par 3 eiro var paēst.
Nākamajā rītā ap 9 startējam no viesnīcas. Kā jau minēju, nakšņošana Polijā bija izvēlēta maksimāli tuvu čehu robežai. Vēl Polijā lejam pilnu bāku (1,25 eur/l), un aiziet. Iebraucot Čehijā, ir jāmeklē tuvākais benzīntanks, kurā iegādāties vinjeti. To var darīt arī pierobežas poļu tankos, mēs piestājām Čehijā Shell tankā. Tur iegādājos vinjetes Čehijai un Austrijai – kopā 24 eur, vinjetes derīgas 10 dienām. Līmējam tās norādītajās vietās uz vējstikla, un aiziet pa čehu ne pārāk gludajiem lielceļiem Vācijas virzienā. Atbilstoši plānotajam, attālums līdz galapunktam prasa ne vairāk, kā 6 h, tādēļ varam ripināt nesteidzoties. Ārā karsts, kārtīga vasara, temperatūra visu laiku ap 35 grādiem turas.
Tā kā laika ir gana, izlemjam piestāt kādā veikalā – nočekot cenas un sortimentu, tā teikt. Pēc neilga brīža, sekojot norādēm, griežam nost no maģistrāles, un esam milzīgā iepirkšanās centrā, kas ērti izvietojies turpat bāņa malā. Iebraucot veikala stāvlaukumā, pirmo uzmanību piesaista milzīgs uzraksts SPORT DIRECT. Ņemot vērā, ka katrs kārtīgs vidusmēra latvietis kaut ko pie minētā britu lieltirgotāja vismaz vienreiz ir pasūtījis, turklāt Latvijā virmo informācija par šī veikala atvēršanu Rīgā, vispirms dodamies turp. Jā, konstatējam, ka cenas ir ok, pat līdz 50% zemākas, nekā līdzīgai precei LV. Tā kā nekāds šopings Čehijā nebija plānots, tik pastaigājām, veicām tirgus izpēti un laidām tālāk. Par to vēlāk nākas kost pirkstos... Jo izrādās, ka cenas šeit zemākas, nekā Vācijā. Taču ko nu vairs. Lesson to learn J Varu tikai ieteikt braukt iepirkties uz Čehiju. Vienīgi iepirktais čehu alus par 30 centiem pudelē nedaudz kalpoja kā mierinājums J
Tā nu palēnām tuvojamies Vācijas robežai, apvidus paliek kalnaināks (Bavārija tuvojas). Pirms robežas iedomājos, ka noteikti jāuzpildās, jo Vācijā degviela būs dārgāka droši vien. Pildāmies, cena apmēram 1,38 eur litrā. Dārgi... Un šī ir otra mācību stunda (tādu vēl būs diezgan), jo iebraucot Vācijā, izbrīnīts konstatēju, ka degviela maksā 1,18 eur... Tā lūk J
Vācijā palīkumojam pa gludu, platu kalnu serpentīnu un esam Freyung. Sekojot navigācijas norādēm, izbraucam cauri pilsētiņai, kalnā augšā, un esam Geyersberg, tādā kā Freyung piepilsētā. Iepriekšējās pieredzes dzīvokļu īrēšanā nav, tādēļ visu laiku māca nelielas bažas, kāda būs tā noīrētā platība, vai viss atbildīs solītajam. Piebraucam pie vairākām kalna galā izvietotām daudzstāvu ēkām, un veiksmīgi atrodam ofisu, kas izvietojies vienā no dzīvokļiem. Sastopam Manfreda kungu, kurš uzreiz atpazīst mūsos tūristus no LV J Tik tālu ok, tātad esam gaidīti. Manfreda pavadībā dodamies uz dzīvokli. Vācietis lēni, pedantiski un arī samērā lepni iepazīstina ar dzīvojamo platību. Izrāda viesistabu, virtuvi, guļamistabu, labierīcības un beigās smaidot jautā: – „Vai jauks skats pa logu rezervējot bija solīts?”. Saku, ka bija gan! Ok, vācietis izved mūs uz balkona, un jā – ir! Jo jau dzīvokli apskatot, secinājām, ka ir pat daudz foršāk, kā bija gaidīts, un skats no balkona bija punkts uz i! Tiešām, tipiska Bavārijas ainava.
Par noīrēto dzīvokli stāstu tik sīki tādēļ, ka iesaku šo vietu izmantot. Dzīvoklī bija viss dzīvošanai, veļasmašīnu ieskaitot. Virtuvē ar vācu precizitāti sarindoti trauki, ēdamrīki pēc izmēra sakārtoti, plauktā garšvielas...
Viss, ej uz veikalu, sapērcies lēto vācu paiku un gatavo uz nebēdu. Turklāt vēl WIFI, kas nebija minēts, rezervējot dzīvokli, un kronis visam, pagrabstāvā baseins, kuru par brīvu var lietot, kad vien vēlies. Tā lūk. Sarēķinājām, ka 4tā dzīvojot, vienai personai diennakts izmaksā 14 eur. Priekš Vācijas ļoti laba cena.
Tā kā šaubas par naktsmītnes kvalitāti un iespējām bija pilnībā kliedētas.
Jau mājās esot, protams, tika saplānotas visas dienas, izvēloties tuvākus un tālākus apskates objektus.
Pirmajā dienā izdomājam nekur tālu nebraukt, tādēļ dodamies uz 16 km attālo Neuschonau, kur atrodas Bavārijas Meža nacionālais parks - http://www.nationalpark-bayerischer-wald.bayern.de/., arī skatu tornis un pastaigu taka Baumwipfelpfad, kas kalpoja par impulsu visam braucienam. Protams, torni arī apmeklējam pirmo. Ieeja 8 eur personai.
Samērā interesanta pastaiga, jo tornis veidots kā taka, draudzīgs arī bērniem un invalīdiem. Pēc torņa dodamies pa dzīvnieku un putnu vērošanas taku mežā iekšā. Te viss par brīvu, staigā, priecājies un vēro floru un faunu. Pēc garajām stundām mašīnā ļoti noderīgs pasākums. Nu tā, tornī uzkāpts, takas izstaigātas, kājas izlocītas, bet vēl tikai agra pēcpusdiena. Derētu vēl kādu apskates objektu... Un tu re, tieši pa rokai stends ar bukletiem, kas vēsta, ka netālu – ap 50 km – ir vēl viena taka pa koku galotnēm, kā arī dažādi interesanti apskates objekti. Tas viss atrodas Waldwipfelweg, St. Englmarkā. Domāts – darīts, laižam. Starp citu, turpat blakus arī liels atrakciju parks un rodeļu trase – kaut kas līdzīgs Siguldas Tarzānam.
Un izrādās, ka šī taka pat iespaidīgāka par iepriekšējo. Kā arī papildus objekti (attēlā) gana interesanti. Izveidota zinātniski – izzinoša taka ar dažādiem piemēriem, teiksim, kā veidojas optiskais apmāns, ir dabas aizsardzības veidots stends u.t.t. Ja kas, plastmasas pudele dabā sadalās tikai 15000 gados....
Pirmā ekskursiju diena noslēgusies. Sanāca pat daudz vairāk redzēt, nekā plānots iepriekš. Ir nogurums, taču arī gandarījums par gūtajiem iespaidiem. Tā teikt, kārtīgas vakariņas un kāds labs vācu alus ir nopelnīts godam J
Otrā diena. Atbilstoši plānam, Minhene un BMW muzejs. Līdz Minhenei nedaudz virs 200 km, tādēļ izbraucam laicīgi. Ir tā, ka Freyung tuvumā nav autobāņu, un kādi 30 km ir jāpalīkumo pa vietējas nozīmes ceļiem, līdz tiekam uz riktīga ceļa. Taču arī mazie ceļi ir ok, un jau ap 11 esam Minhenē. Navigācija mūs ved tieši uz BMW Welt autostāvvietu, taču... Laipns vācu kungs aizšķērso ceļu, un plāta rokas. Vietu nav... Auto novietošana pašu ziņā. Pilnas arī tuvākās maksas autostāvvietas. Palīkumojam nedaudz, un beigās kaut kā parkojamies. Īsti nevar saprast, drīkst vai nedrīkst parkoties. Pārrunāju šo jautājumu ar austrumnieciska paskata vācieti, kurš arī neko nesaprot, bet grib uz muzeju. Tad nu atstājam mašīnas ielas malā, un aiziet uz BMW pasauli.
Uzreiz jāteic, ka neviens no mums nav BMW fani, taču par muzeju bija dzirdēts daudz laba, tādēļ tas tika izvēlēts par vienu no apskates objektiem, par cik tuvumā esam. Ir BMW Welt un BMW muzejs, BMW welt ir bez maksas, tur varēja apskatīt, pataustīt, arī iesēsties, un protams nopirkt jaunākos BMW modeļus, arī tādus, kuri LV pagaidām nav redzēti. Jāsaka, ka daži vācu pensionāri arī konkrēti interesējās, un izskatījās, ka jau formēja iegādes dokumentus. Labi būt vācu pensionāram J. Savukārt BMW muzejs ir blakus ēkā, un protams, par samaksu. Cena salīdzinoši lēta – 9 eur. Par šo samaksu bija iespējams apskatīt lielo un plašo ekspozīciju, jeb viss par un ap BMW, kā arī apmeklēt pagaidu izstādi Mini Cooper. Divos vārdos par muzeju – man nepatika. Samērā izstiepts un garlaicīgs pasākums. Ļoti daudz tekstuālās informācijas, nedarbojās kondicionieris (ārā tobrīd bija +40). Telpas lielas, daudzos stāvos un līmeņos. Taču tas mans subjektīvais viedoklis. Savukārt Mini Cooper izstāde bija pat ļoti ok, īsi, kompakti, interesanti.
Lai vai kā, tagad varam teikt, ka BMW muzejā ir būts. Un laiku kopumā muzeja apmeklējums paņēma daudz, tā kā Minhenē neko vairāk nepaspējām, tik vien vēl kā paēst, un uz mājām. Kā jau minēju, ārā bija ap +40, tā ka brīžiem kondicionieris negribēja vilkt, un patvaļīgi izslēdzās. Tad gan sabijos, jo šādā karstumā palikt bez kondicioniera būtu ļoti slikti, maigi izsakoties. Taču viss beidzās labi, ierīce atpūtās, un turpināja mūs dzesēt kārtīgi
Tā, otrā diena galā. It kā būts Minhenē, būts BMW muzejā, taču īsti gandarījuma nav. Varbūt tādēļ, ka karsts, varbūt tādēļ, ka lieli attālumi nobraukti, taču gribējās kaut ko vairāk. Nu nekas, ir taču priekšā nākamā diena, kurā atkal lieli plāni un solās interesanta būt.
Trešā diena, atbilstoši plānam, ir paredzēta Austrijas apmeklējumam. Vēl mājās esot, nejauši kādā no ceļojuma aprakstiem izlasīju par Austrijas pilsētā Werfen esošo pasaulē lielāko ledus alu (http://www.eisriesenwelt.at). Papētījām, izrādās, pavisam netālu no mūsu mītnes vietas. Jau tik slavena ala, un tik tuvu esam, grēks būtu neapmeklēt. Informāciju lasot, cena likās diezgan augsta - 22 eur no personas. Turklāt bija minēts, ka pasākums prasa 3 h., un līdzi jābūt siltām drēbēm, cepurēm un cimdiem. Par pēdējo tik pasmīkņāju... Taču neko, braucam.
Iebraucot Austrijā, kārtējais pārsteigums attiecībā par degvielas cenām – šeit tā maksā 1,08 eir/l. Tā neko, tobrīd LV bija 1,16 eur/l. Laikam biju tik pārsteigts, ka piespiedu gāzes pedāli par daudz un tiku nofotografēts uz bāņa. Jācer, ka maksas foto netiks piesūtīts J. Tā nu veiksmīgi nokļūstam līdz Werfen, un pa riktīgu, stāvu (20%) ceļa serpentīnu nokļūstam stāvvietā. Mašīnu ļoti daudz, cilvēku, ka biezs. Nu neko, parkojamies, dodamies uz kasēm, neliela skopuma velniņa grauzti katrs šķiramies no 22 eur, un aiziet pa šauru kalnu taciņu augšup. 20 minūtes raitā solī, un esam pie trošu pacēlāja. Neliela rinda, un jau esam stiklotā kabīnē, kas mūs 3 minūtes gandrīz vertikāli ved augšup kalnā. Un tālāk atkal 20 min ar kājām pa kalnu taku. Jau šeit sāk likties, ka neesam pārmaksājuši, jo skati un izjūtas fantastiskas. Un tad jau klāt pati ieeja alā. Diezgan milzīga, uz pakāpienveidīgiem izciļņiem sēž samērā daudz ļaužu.
Daļa gatavojas alas apmeklējuma, velk siltās drēbes, ieturas. Daļa jau pēc apmeklējuma, tas redzams pēc sarkanajiem deguniem un ausīm, kā arī satrauktajām runām. Nu ko, velkam mēs ar līdzi paņemtās vējjakas, cimdu un cepuru mums, protams, nav. Pie ieejas komplektējas grupas, vācu un angļu gidu vadībā. Piesakāmies angļu grupā, jo manas vācu valodas zināšanas aprobežojas ar iegaumētām frāzēm no vecām padomju laika kara filmām J. Katram tiek izsniegts karbīda gaismeklis – lukturītis un dodamies iekšā. Filmēt un fotografēt alā aizliegts, jo, kā man pastāsta gids, tas paildzinās ekskursiju laiku – tas jau tāpat ir gana ilgs – alā mēs pavadām tieši 70 min. Pietika laika nosalt J Taču pasākums lielisks, par visiem 100 % atbilst cenai, taču mēs spriedām, ka būtu pat vērts maksāt vairāk. Par alā piedzīvoto – tas jāredz un jābūt tur pašam. Vienīgi, pie ieejas sakomplektētajā grupā bija gadījušies daži mūsu austrumu kaimiņi, kas, protams, neraugoties uz aizliegumu, filmēja un fotografēja. Un visu cieņu gida profesionalitātei, kurš ļoti pieklājīgi un klusu aizrādīja, pienākot pie pārkāpējiem J. Ala kopumā esot 42 km gara, taču aprīkota tūristiem tikai 1 km dziļumā. Tā nu, pēc vairāk kā stundu pavadītā laika alā, esam laukā, protams, sarkaniem deguniem, un diezgan nosaluši. Morāle – reklāmas bukletos rakstītajam jātic J. Laiks doties lejup. Veiksmīgi tiekam mašīnā un sākas riktīgs negaiss – tādu var piedzīvot tikai kalnos. Ielūkojamies navigācijā un secinām, ka esam 20 km attālumā no Hallein, pilsētas, kas slavena ar savām sāls raktuvēm. Nu ko, laižam turp.
Navigācijas ierīču evolūcija pēdējos 10 gados ir bijusi varena. Nav pat vairs vajadzīgas adreses, rakstam tik nepieciešamā objekta ( šajā gadījumā sāls raktuves) nosaukumu, un aiziet! Pēc pusstundas jau esam sāls raktuvju stāvlaukumā, pēc mirkļa pie kasēm, maksājam katrs 19 eur (atkal padārgi liekas...), ašā solī dodamies ieejas virzienā..., un atduramies pret rindu. Izrādās, ka sāls raktuvju apmeklējumiem tiek komplektētas grupas, un mūsu grupa dosies pazemē tikai pēc 2 h... Tā lūk. Katrā ziņā, par savu kārtu gaidošajiem apmeklētājiem ir domāts – sēdi kafejnīcā, vai arī iepērc suvenīrus. Kaut kā to laiku nogarlaikojamies, un dodamies iekšā.
Visiem tiek izsniegti tērpi, lai nenosmērē drēbes, tā teikt. Tad sasēžamies jāteniski uz vilcieniņa un aiziet. Sākas ceļojums bijušajās sāls raktuves, kas savā laikā deva ienākumus un bija pamats Zalcburgas izveidošanai un attīstībai. Par visu to uzzinām aizraujošā 80 minūšu ceļojumā pazemē, kur ir interesants stāstījums, videouzvedumi, šļūcieni pa baļķi, fantastisks brauciens ar plostu pa pazemes ezeru, daudzu eksponātu, tai skaitā kāda raktuvju strādnieka mumificētā ķermeņa, apskate. Un atkal atziņa, ka par ieejas biļeti nav pārmaksāts nemaz. Tiešām, bija interesanti.
Nu ko, esam atkal saules gaismā, un ieskatoties pulkstenī, redzam, ka vēl varam veltīt laiku Zalcburgas apskatei. Vēl jo vairāk, ka tikko esam daudz dzirdējuši par šīs pilsētas vēsturi, un labklājību, kas balstīta uz iegūtā sāls tirdzniecību. Un visi taču esam nedaudz inteliģenti, tādēļ kā gan nepastaigāt pa Mocarta dzimtās pilsētas ielām J Tā nu meklējam tik stāvvietu pilsētas centra tuvumā, un dodamies šīs brīnišķīgās pilsētiņas ielās.
Kā palīgu pareiza ceļa noteikšanai izmantojām jau minēto aplikāciju MAPS.ME. Perfekti, bija redzams katrs pagalms, ieliņa, pieminekļi u.t.t. Protams, atradām Mocarta dzimto māju, izstaigājām vecpilsētu, pie Mocarta pieminekļa, uz Zalcas upes tilta, Mirabellas parkā, pie Zigismunda vārtiem veicām obligātās procedūras – fotografējāmies J. Un jau pavēlu vakarā uzsākām atpakaļceļu uz Freyung. Pavadīta vēl viena lieliska, piesātināta, iespaidiem bagāta diena.
Tā kā iepriekšējā dienā ir izpildīts divu dienu plāns, izlemjam otrreiz uz Austriju nedoties, bet dienu veltīt, izpētot tuvāko apkārtni, apsekot Freyung, papētīt, kas vietējos veikaliņos, suvenīrus iegādāt, vienu vārdu sakot, improvizēt uz vietas. Un beigās ir tā, ka diena gandrīz par īsu, jo ir kur pastaigāt, veikalu ir gana daudz un lēti. Tā vien laika pietiek, lai vakarā sakravātu somas. Jo nākamajā rītā plānojam uzsākt atpakaļceļu.
Piektdienas rīts. Sākam virzību uz mājām, taču plānots atpakaļceļu veikt caur Vāciju, iegriežoties jau daudzkārt apmeklētajā lielveikalā A10, kas atrodas pie Berlīnes apļa. Par pašu pārbraucienu nav ko īpaši stāstīt, Vācijas ceļi zināmi un nedaudz garlaicīgi. Vienīgais, ko ievēroju, ir degvielas cenas. Proporcionāli virzībai uz ziemeļiem, Berlīnes virzienā, aug degvielas cena. Nekad nebūtu iedomājies, ka Vācijas ietvaros cena varētu būt tik atšķirīga. Ja Bavārijā iepildīju pa 1,16 eur/l, tad aiz Berlīnes degviela jau maksāja 1,38 par parasto!!, un 1,58 par super dīzeli.... Labi, ka sanāca pārvilkt pāri Vācijai un pildīties Polijā.
Par pašu shopingu. Sanāca viena liela vilšanās. It kā bija plakāti, ka izpārdošanas u.t.t., taču cenas ļoti augstas. Varētu būt, ka tas tādēļ, ka veikals tuvu poļu robežai, stāvlaukumā ļoti daudz auto ar LV, LT vai RUS numura zīmēm. Tā kā, ja gribat shopingu, tad Čehija, vai arī Vācijas dienvidi J. Respektīvi, iepirkām tikai mazgājamos līdzekļus, kas vismaz bija nemainīgi lēti. Kafija jau arī gandrīz mūsu cenā, tikai labākas kvalitātes, tādēļ to labāk pirkt Igaunijā, jo estiem nav kafijas akcīzes J Un atkal dvēseles sāpju remdēšanai par augstajām cenā lieliski noder lētais vācu alus J
Nedaudz apbēdināti, ka shopings nav izdevies, kāpjam mašīnā, lai dotos uz naktsmītni Polijā. Jau priecājamies, ka pēc stundas būsim viesnīcā, varēsim pa alus pudelei atkorķēt, izgriežam no stāvlaukuma uz bāņa, un še tev! Korķis – turklāt riktīgs, visas trīs joslas Polijas virzienā vienkārši nekust... Pie blakus stāvošās LV fūres šofera noskaidroju, ka priekšā, 9 km attālumā notikušas 4 avārijas. Viss, doma par viesnīcu, alu un atpūtu tiek dzēsta, un minētos 9 km veicam 3 h... Taču ar tādām lietām laikam jārēķinās, it sevišķi valstīs ar intensīvu satiksmi. Nu neko, viesnīcā esam tikai ap 23. Tā kā atliek tikai likties uz auss, lai uzkrātu spēkus noslēdzošajam rāvienam, līdz mājām.
Sestdienas rītā laicīgi sākam ceļu, jo jānobrauc apmēram 1100 km. Līdz Varšavai maksas ceļš, izmaksas apmēram 20 EUR. Nav divu domu, maksāt ir vērts, nepilnus 400 km kruīza režīmā, turot ap 130 km/h, nobraucam atpūšoties. Protams, var braukt arī ātrāk, taču pieredze rāda – jo lielāks ātrums, jo lielāka uzmanība nepieciešama, tātad ātrāk nogurst. Nav jēgas izlikt visu enerģiju jau pašā sākumā J. Poliju šķērsojam ļoti veiksmīgi, bez kavēšanās un sastrēgumiem. Suwalkos vēl pēdējie pirkumi Lidl veikalā, un aiziet! Lietuva tiek šķērsota tikpat veiksmīgi, un jau ap 23 esam Ogrē. Šķiramies no pacietīgajiem ceļabiedriem, un nedaudz pēc pusnakts esam mājās.
Viss, ceļojums galā... Ir norullēti 4800 km, ir palikušas superīgas, pozitīvas izjūtas, emociju pārpilnība, liels daudzums digitālo foto... un vēlme atkal kaut kur doties...
Visu nav iespējams uzrakstīt. Atkal jau sanāca traki gari, un droši vien, ka retajam pietiks pacietības izlasīt līdz galam. Taču ļoti ceru, ka, kādam šis tas no garā savārstījuma noderēs, kādu iedrosminās kaut kam līdzīgam. Ja ir nepieciešama jel kāda sīkāka informācija, detaļas, droši varat jautāt!
P.S. Nobraukt sanāca vairāk, kā plānots. Vidējais degvielas patēriņš ap 7,3 l/100km. Un tas ar 4 cilvēkiem salonā, bagāžnieks piekrauts, braukšana pa kalnu ceļiem un bāņiem. Man liekas, pilnpiedziņas mašīnai ir ok.
Ar cieņu, viens no Mazā Eiropas loka 2015 Limbaži – Bavārija/Austrija – Limbaži dalībniekiem!