Izbrauciens ar laivu caur 7 Latgales ezeriem

Renāte Vorslova 10.08.2015 9 min lasīšanai 8 foto

Tā nu ir sanācis, ka kaut kad pavasarī uzduros vienam foršam stāstam par laivu braucienu turpat manā dzimtajā Latgalē. Āķis lūpā un es jau sāku štukot, kuru tad varētu pierunāt doties vairāku dienu laivu braucienā caur 8 ezeriem. Ar lielam šaubām piedāvāju Aijai (ar šaubām tāpēc, ka cilvēks slikti peld un nejūtas droši uz ūdens). Iedevu palasīt to stāstu, parādīju karti un ceļabiedrs bija gatavs! Tad sākās plānošana un gaidīšana (nolēmām braukt jūlija beigās, kad abām bija atvaļinājumi). Jāpiebilst, ka lielākā daļa mūsu radu un draugu šo mūsu lielu degsmi laivot nesaprata un domāja, ka trīs dienu brauciens divām jaunkundzēm bez laivošanas pieredzes ir pilnīgs kukū. Bet nekas, tas tikai padarīja šo pasākumu vēl vairāk aizraujošu.

Maršruts: Dridzis – Ots – Ārdavs – Sivers - Dubnas izteka – Lejas ezers – Cārmanis – Jazinka – Velnezers.

Sestdien, plkst. 9.00 (kas bija otrā siltākā diena šovasar!) sakrāmējām mantas mašīnā un devāmies no Krāslavas (kur mums abām paveicās piedzimt) uz Dridža ezeru, kur pie viesu mājas "Dridži" mums bija atstāta laiva. Izvēlējamies smailīti, kaut gan Aijai bija doma ņemt kanoe. Beigās abas bijām priecīgas par šo izvēli. Sakrāmējām mantas ūdensizturīgos maisos, uzvilkām vestes (labi, tikai Aija uzvilka, bet man bija gana neērti, turklāt peldēšanas pieredze man ir lielāka nekā staigāšanas pieredze) un iekāpām laivā.

Sākumā gāja diezgan smagi, vajadzēja vairākus ezerus, lai tā pa īstam piešautos airēšanai un pieturētos pie kaut cik vienādas tehnikas un ātruma. Piestājām pie Bernātu salas Dridzī, kas kādai no mums ir īpaši nozīmīga vieta un ieturējām nelielas pusdienas uz ūdens. Redzējām čūsku, kas ātri peldēja uz krastu. Tad devāmies uz pretējo krastu, kur pēc kartes vajadzēja meklēt savienojuma vietu ar Otu. Te pielaidām kļūdu, skatoties uz laivotāju grupu, kas startēja turpat no Dridžiem nedaudz ātrāk par mums. No Bernātu salas redzējām, kā tie pazūd krūmos un tāpēc airējām viņiem pakaļ. Piebraucām klāt, a viņi sēž krūmos un sauļojas, jo tur ierīkota atpūtas vieta. Labi, pēc mūsu domām, savienojumam bija jābūt kaut kur nedaudz tālāk. Airējām tālāk - nav, vēl tālāk - arī nav. Kad ieraudzījām Sauleskalna krastu, sapratām, ka esam palaiduši garām savienojumu, turklāt tā pamatīgi. Airējām atpakaļ, krasts tik aizaudzis, ka bija ļoti grūti saprast, kādās niedrēs varēja slēpties tas savienojums. Beigās ieslēdzām GPS, kas palīdzēja trāpīt īstajā vietā.

Savienojuma vietā virs upītes (ja to var nosaukt par upīti) bija tilts, nolēmām nopeldēties, jo karstums bija liels. Nopeldējāmies un sākām ceļu uz nākamo ezeru Otu. Jāsaka, ka sākumā ūdens bija ļoti maz un šad tad vajadzēja pārstiept laivu pāri akmeņiem un zariem. Tā arī gājām, krokšos kājās. Tad kļuva nedaudz dziļāk un ļoti dubļains, iet kļuva grūtāk, jo dzelmē bija gan māls, gan dūņas, bet neko, stumām tik uz priekšu. Pēc kādiem 100 metriem ieraudzījām niedres, kas nozīmēja, ka tūlīt iebrauksim ezerā. Bet pārāk agri mēs sapriecājamies, jo priekšā mūs gaidīja viens riktīgs izdzīvošanas piedzīvojums, kam stipro skrējiens pat tuvu nestāv. Dubļi un dūņas kļuva vēl dziļāki, nācās vilkt nost krokšus un iet basām kājām, jo apavus visu laiku iesūca iekšā. Aija gāja pa priekšu, es aizmugurē, turējāmies aiz laivas, taču tas purvs (tajā brīdī to bija ļoti grūti nosaukt par upi) visu laiku iesūca iekšā kājas. Gājām ļoti lēni. Kad Aija spēra soli uz priekšu, es bremzēju, jo nevarēju tik ātri atbrīvot kājas no dubļiem. Kad sākam iegrimt jau līdz krūtīm, nācās rāpot uz ceļiem, jo tā kājas bija kaut cik vieglāk izdabūt laukā. Beidzot atradām cietāku niedru saauguma vietu, kur varēja atstumties no improvizētā krasta un iekāpt iekšā laivā. Aija iesēdās, es sēdēju virsū uz laivas pakaļgala. Pēc kādiem 100 metriem iebraucām Otā, meklējām kādu krastu, taču neaizaugušo krastu neieraudzījām, sākām tīrīt kājas no dēlēm un dubļiem, cik nu tas bija iespējams. Smējāmies, ka jāieslēdz 5. ātrums un jāmeklē krasts, lai nomazgātos, jo pilns peldkostīms ar vis kaut ko iespējamu nebija nekas patīkams. Ots bija neliels un tā arī neatradām nevienu neaizaugušo krastu. Tā kā nevienas dzīvas dvēseles tuvumā nebija, novilku peldkostīmu un paskaloju turpat no laivas. Baigi tīra nebiju, bet vismaz tiku vaļā no sajūtas, ka visās malās kaut kas pa mani rāpo. Ātri vien airējām uz nākamo savienojumu ar Ārdavas ezeru.

Savienojumu ar Ārdavu atrast bija diezgan viegli, sākums izskatījās ļoti cerīgi. Upīte ar dzidru ūdeni, patīkami iet ar kājām, ūdens krietni vairāk kā iepriekšējā savienojumā. Varējām kārtīgi nomazgāties. Tālāk viss sāka līdzināties iepriekšējiem mūsu piedzīvojumiem, stumām laivu uz priekšu. Taču, kad ūdens bija līdz ceļiem un pamanījām ūdenī sasistu stikla burku, ātri vien iekāpām iekšā un lēnītēm airējām uz priekšu, vērojot skaistus, aizaugušus krastus.

Iebraucot Ārdavā, konstatējām, ka arī šis ezers ir diezgan neapdzīvots. Visai neparastas formas ezers, ļoti daudz skaistu līču. Tālākajā galā ir jāiebrauc Dubnā, taču te mēs maršrutu pagarinājām un turējāmies nevis pa kreiso pusi, bet gan nogriezāmies pa labi, lai pa nelielu Dubnas upes gabalu iepeldētu Siverā.

Mazais Dubnas posms bija ārprātīgi skaists. Mums abām no visa ceļojuma tas iepatikās visvairāk. Upe diezgan plata, krasti aizauguši, zemu augoši koki, krastos dzīvojošie putni, kas aizlido, tikko laiva pietuvojas viņu ligzdām. Safilmejām tur ļoti skaistus video. Vispār, sajūta bija, it kā atrodies Amazones upē Amerikā un tulīt tulīt izpeldēs kāds krokodils.

Iebraucot Siverā elpa aizrāvās, jo tas izskatījās tik liels, kā jūra. Pēc mūsu plāna vajadzēja aizpeldēt nedaudz mazāk kā līdz ezera vidum, kur Aijai dzīvoja radi, kuru pļavā gribējām pārnakšņot. Atceros, ka apņēmības pilnas pateicām, ka vēl mazliet un beidzot varēsim atpūsties. Bijām jau diezgan stipri piekusušas un rokas sāpēja nenormāli (pat ar visiem maniem treniņiem ar hantelēm 3 nedēļu garumā). Aija parādīja ar pirkstu, ka aiz tās te pussalas vajadzētu būt īstajam līcītim, kur tad arī būs jāpiestāj. Apņēmības pilnas sākam airēt. Pietika mūsu prieka uz kādu pusstundu, jo sākās pretvējš un ļoti lieli viļņi, airēt bija ellīgi smagi. Paairējām mazliet un ņēmām pauzi. Tad atkārtojām. Un tā visu laiku. Nedaudz sarūgtināja tas, ka attālums uz ezera ir ļoti maldinošs, kad nobraucām jau kādu stundu, tā kārotā pussala nekļuva pat uz pusi tuvāk. Uzmundrinājām viena otru kā varējām, brīžiem no smiekliem nebija iespējams paairēt, taču tikām līdz vajadzīgam krastam (pretī Lielajai salai Rubeņos). Vakarā nogurums bija tik liels, ka ēst praktiski negribējās. Uzcēlām telti, pieklājības pēc sakurinājām ugunskuru, uzsildījām dažus desas gabalus un likāmies gulēt. Naktī līdz četriem dārdēja pērkons un zibeņoja no visām pusēm, pēc tam sāka līt.

No rīta aizvizinājāmies līdz mazajai salai pamakšķerēt, atgriezāmies sakrāmēt mantas, iedzert tēju un doties ceļā. Gribējām nogaidīt, jo saule cepināja nežēlīgi, bet mēs vakar bijām nodegušas. Taču jau ap vieniem debesīs parādījās diezgan daudz draudīgu mākoņu, tāpēc startējām vienos. Neskatoties uz tiešām apokalipses cienīgām debesīm, lietus nesākās. Atpakaļ pa Siveru nācās peldēt ar pamatīgu līkumu (sanāk taisni uz pretējo krastu no Rubeņiem), jo atkal jau bija pretvējš un lieli viļņi. Toties izdevās apskatīties arī Molsalu, vienu no 25 Siverā esošajām salām. Vispār Sivers ir ne tikai milzīgs, bet arī ļoti skaists. Ja ir laiva ar motoru, ļoti iesaku visiem makšķerniekiem, jo zivju tur tik tiešām daudz. Man liekas, ka 3 dienu laivojumu ar smailītēm vai kanoe var veikt arī tikai pa Siveru, apceļojot visas salas.

Pa to pašu skaisto Dubnas gabalu nokļūvām atpakaļ Ārdavā un pēc pamatmaršruta stūrējām uz savienojumu ar Dubnu. Dubnas sākumā izkāpām no laivas izkustināt atrofējušās kājas un dibenus. Labi, ka tā. Jo priekšā mūs gaidīja it kā neliels (4 km) Dubnas posms, taču tas prasīja labu laiku un izveicību, lai to izbrauktu cauri. Sākumā viss bija ļoti aizaudzis ar niedrēm, dažās vietās niedrēs pašķīras uz divām pusēm un nācās domāt, uz kurieni tad braukt. Bija viens neliels un tiešām zems tiltiņš, caur kuru Aija atteicās braukt un izkāpa ārā. Tā kā man vakardienas piedzīvojumi jau bija aizmirsušiem, es iegulos laivā un izslīdēju tiltam apakšā. Aija, mēģinot kāpt iekšā no betona plāksnes, nedaudz paslīdēja un iesēdās laivā pusšpagatā. Pasmējāmies un airējām tālāk. Dziļums bija ļoti neviendabīgs, kaut kur kādi 40 cm dziļš, bet tur pat blakus no ūdens jau rēgojas ārā akmeņi, taču mēs nolēmām, ka kāpsim ārā tikai tad, ja pamatīgi iestrēgsim kādā sēklī. Bija daudz nogāztu koku, tāpēc stūrēt vajadzēja lēni un uzmanīgi, bija nepieciešams labi pārdomāts komandas darbs, lai nekur neiestrēgtu. Kaut kur pusceļā sākās pamatīgs lietus, taču tas netraucēja baudīt braucienu. Airējām uz priekšu un izkāpt vajadzēja tikai pie iebraukšanas Lejas ezerā, kur Aija starp akmeņiem paspēja dabūt veselu kaudzi ar dēlēm uz kājām. Lietus pieņēmās spēkā, kamēr Aija kasīja nost dēles, mēģināju saskatīt, kur tad var piestāt. Beigās izdomājām, ka paliksim viesu mājas Lejasmalas krastā. Piestājām krastā, abas ne reizi tur neesam bijušas un aizgājām meklēt saimnieku. Ieraugot mūs lietū, viscaur slapjas un netīras (vienā no vietām, kur iestrēgām, vajadzēja stipri atstumties ar airu no dzelmes. Es veiksmīgi to izdarīju, bet kad airēju tālāk, pacēlu to airu ar visiem dubļiem uz izgāzu sev virsū), saimnieks iedalīja mums telšu vietu blakus lapenei, kuru laipni atļāva mums izmantot. Nomazgājamies, uztaisījām ugunskuru nenormālā vējā, pierījāmies (nospēlēja savu lomu tas, ka vakadrien praktiski neēdām un šodien pamatīgi nosalām) un aizgājām gulēt. No rīta ietestējām jaunus šūpuļtīklus, gulēt teltī bija ļoti smagi dēļ sāpošiem pleciem. Un devāmies tālāk. Lejs ir pavisam maziņš ezers, salīdzinot ar Siveru tāda peļķīte vien ir. Bet skaists un apdzīvots no visām pusēm. Pat uz divām salām ir uzceltas pirtis un lapenes.

Pirms Leja un Cārmaņa savienojuma pamatīgi "sapakojamies" - kājas apsedzām, uzvilkām jakas ar garām piedurknēm un kapucēm, saulesbrilles. Savienojums bija niedrains, taču īss. Tikām līdz Cārmanim, garumā izstieptam ezeram, kas drīzāk atgādina lielu upi, nevis ezeru. Skaisti akmeņaini un pauguraini krasti un ļoti dzidrs ūdens. Kaut kur Cārmaņa vidū sākam sapņot par drīzu nokļūšanu Jazinkas ezerā, kur beidzot varēsim paēst kaut ko normālu (ēdiena krājumi bija praktiski beigušies). Satikām zvejnieku, kurš jautāja, kur tad mēs braucam, tas ir ezera gals. Bet mums tieši to arī vajadzēja. Iepriecināja, ka aiz priekšā esošās pussalas ir pagrieziens un tūlīt jau būsim klāt. Siekalas tek, airējām tik uz priekšu ar super ātrumu. Diemžēl "tūlīt jau būsim klāt" atkal izrādījās tālāk, nekā mēs plānojām. Bet airējām uz priekšu. Peldot ezera vidū, gandrīz uzduramies lielam akmenim, jo Cārmanim pa vidu ir sēklis, gan jau, ka pat vairāki. Bijām tikuši krastā, kur vajadzēja sākties vislielākajai jautrībai - 250 metru pārnesumam pa sauszemi. Mērierīces mums nebija, bet likās, ka ir uz pusi vairāk. Sākumā bija plāns stumt laivu bez mantām, lai vieglāk. Taču tā kā mantas bija superprofesionāli sapakotas un paslēptas laivas galos, nolēmām stumt ar visām mantām. Sākumā kalnā, tad caur kādas vecas kundzes dārzu. Tad bija grunts ceļš un autobusu pietura Rogeļi. Neviens negribēja ņemt stopētājus ar laivu. Stumām tālāk. Pa lielu pļavu, tad no kalna caur kokiem līdz ezeram. Stumām gan divatā, gan pa vienai. Smagi, īpaši jau pusdienlaika svelmē. Pabarojām dundurus. Taču neizturami nebija, biju gatavojusies, ka pēc divarpus dienām laiva liksies divreiz smagāka. Pacelt gan to mēs praktiski nevarējām, tāpēc stumām. Pa zāli laiva iet ļoti labi

Jazinkas ezers mums ir īpaši mīļš un labi pazīstams. Sākās pamatīga eiforijā, kad uzsākām airēšanu. Bija gan joki, gan dziesmas, gan vienkārši kaifošana laivā, vērojot krastus. Piestājām pie ezera, lai atrastu veikalu. Piestājām ļoti veiksmīgi, jo kamēr Aija palika laivā, es 5 minūšu laikā jau atradu veikalu un iepirku visādus gardumus un šampīti, lai nosvinētu finišu, kad būsim galā. Kā aizairējām līdz ezera pretējam galam neatceros, bet beidzot varējām normāli apskatīt to salu, ko parasti redzējām tālumā no mūsu tradicionālās atpūtas vietas. Es to nosauktu par putnu salu, jo kādi tik putni uz tās nedzīvo! Daudziem es pat nosaukumus nezinu. Nu un iebraucām mūsu līcītī, izkrāmējām mantas, nomazgājām laivu un uzzvanījām, lai laivai brauc pakaļ. Starp citu, te www.laivaslatgale.lv var dabūt gan laivas, gan iedvesmu pārbaudītiem maršrutiem, gan laivu vai jūs pašu transportēšanu uz maršruta sākumpunktu vai kādu citu vietu.

Pie Jazinkas mēs beidzot varējām pagulēt šūpuļtīklos pie ugunskura, paēst un iedzert šampanieti par godu mūsu finišam. Vakarā mūs savāca un aizveda uz mājām. Līdz slavenajam Velnezeram neaizgājām, bijām tik beigtas, ka pietika spēka vien pagriezt galvu uz tā pusi, kad braucām garām. Bet tā nav liela bēda, jo diezgan bieži esam tur bijuši, bet es pavadīju pusbērnību dzīvojot teltīs un peldoties Velnezerā.

Varbūt kādam liksies, ka mums nepatika, izlasot visu stāstu. Taču tā nav, aprakstīju visas problēmas, ar kurām saskārāmies brauciena laikā, lai ir pareizais priekšstats. Patiesībā nevaru atcerēties nevienu tikpat foršu piedzīvojumu pēdējo 10 gadu laikā. Visus šķēršļus un piedzīvojumus mēs izdzīvojām ar humoru un jokiem, un liekas, ka tik daudz smējusies es nebiju sen.

Par ko vajadzētu īpaši padomāt pirms brauciena:

P.S. Tas pats teksts ir ievietots arī manā blogā www.redijs.wordpress.com