Velobrauciens Melturi-Galgauska-Valka

Dina Zobena 06.08.2015 6 min lasīšanai

Lai arī laika prognoze sola galīgu nelaiku svētdienā, tomēr nodomājam, ka neesam jau gluži no cukura, ja nu kas, un turpinām ieplānoto: weekendā pabraukāties pa ex-dzelceļu Melturi-Gulbene un pārvietoties uz aktuālo dzelzceļa līniju Valga-Rīga, pa ceļam apskatot ko nu labu var apskatīt. Maršruta kopgarums mazliet virs 200km, katru dienu –solidāri pa 100.

Pirmā diena – ex-dzelzceļš Melturi –Gulbene (braucam līdz Galgauskai, piemērojoties iepējamajai nakšņošanai).

Ar agro vilcienu transportējamies uz Melturiem, viss ir labi, tik jāzin, ka izkāpt varēs tik no 1mā vagona. Vecais dzelzceļš sākas jau pie pašas stacijas. Tas ir ļoti patīkami braucams: ciets, līdzens, rullē tik. Jāpiebilst gan, ka baigo apskates objektu pa ceļam ir maz un ja ir, tad tomēr jānodrošinās ar kartēm, lai zinātu, kur nogriezties. Izklaidējamies ar to, ka mēģinām atpazīt bijušo staciju vietas- pārsvarā ir saglabājušies pussagruvuši peroni. Nolasam pēdējo meža zemeņu ražu, iepriecinot vietējās zemenītes- viņas nebija velti augušas. Izskatījās, ka neviens pirms mums ogām nebija pievērsis uzmanību. Tā vispār tā vientuļi: citu velotūristu nav, piknikvietu smuki iekārtotu nav, norāžu uz apskates vietām nav, novada tūrisma attīstītājiem būtu kur izvērsties. Pozitīvais – pa veco dzelzceļu, salīdzinot ar parastajiem ceļiem, nebrauc mašīnas. Kādas 2 gan redzējām pa visu dienu, bet tas neskaitās. Pa ceļam mēģinām atrast kādu ūdenskrātuvi kur nopeldēties, bet visi ezeriņi tādi appurvojušies, uz Gauju – taciņu iemītu arī nav. Pirmā peldampauze ir jau netālu no Jaunpiebalgas, kur dīķa otrā pusē iet vaļā kādas lielās organizācijas sporta svētki.

Mazliet ir apnicis apskatīt izcirtumus un purvus, tāpēc izmantojam pirmo vilinošo iespēju un nogriežam neceļos uz Jaunpiebalgu. Nešķērsojam gan, bet piebraucam ievērtēt tiltu pār Gauju, kas saglabājis savu metāla konstrukciju un dzelzceļa gulšņi. Braukt pāri varētu būt iespējami, bet diezgan ekstrēmi, toties pāriet – īzī Jaunpiebalga mūs sagaida ar ne pārāk blīvu apbūvi, bet viss ir smuki sakopts, pirmais veikaliņš krustcelēs gan tāds kioskveidīgs, bet Piebalgas alu dabūt šeit var. Centrālais aplauziens , kas vēlāk izraisīja krampjainas smieklu lēkmes vieglā formā, bija ar Jaunpiebalgas jauno veloceliņu: netālu no veikala, skatāmies- veloceliņa zīme, ar ES līdzfinansējumu un tādā garā, savieno „to” un „šito”, nodomājam -nu pavisam pa ceļam nav, bet nu jāievērtē šis brīnums. Esam pat gatavi attiekties no Gaujas ielas 2, jeb Piebalgas alus rūpnīcas apskates. Uzripinam uz veloceliņa, kārtīgi ieskrienamies, lai tiktu kalnā un ….veloceliņš pēc kādiem 300m pie paralēlās grants ielas beidzas. Tas bija smieklīgi un nesmieklīgi reizē. Tāds tipisks Latvijas „nepiemērs” kā apgūt ES līdzfinansējumu nozīmīgos vides objektos. Bet protams, tas ir mans subjektīvais, iebraucēja viedoklis. Baznīca gan pa skaisto, tumsā izskatās, ka tiek arī apgaismota. Otrā pilsētiņas pusē apbūve jau tāda bļīvāka, bet nemainīgi sakopts viss. Tas tā iepriecina sirdi un acis.

Bet atgriežamies uz dzelzceļa un nu jau visādas pazīstamas vietas un „zilonenes” no iepriekšējās nedēļas Rogaininga , kas notika Rankas apkārtnē. Uz pašu Ranku tāpēc arī neaizbraucam, bet izmetam tik nelielu lociņu gar Rankas pamatskolu. Nākošā pietura paredzēta Lizumā, kurā pēc iepriekš izpētītās info, ir arī krodziņš „Ozoli”, tur ieturam pusdienas. Pa lēto un pa garšīgo. Alus no kausiņa tomēr garšo labāk, īpaši kad tā labi nopelnīts minoties. Lizumā mani apmeklē viegls DeJaVu , škiet šo vietu apmeklējām arī tālajā 200…. gadā veloekspedīcijas Velkonis laikā, meklējot vienu no Geocaching punktiem un rullējot cauri Dimdiņkāpostu laukiem. Šoreiz gan apmierinos ar DeJaVu sajūtu un kāpostus nebraucam pārbaudīt, jo pēc nobrauktiem 80km un kārtīgām pusdienām, jau pavisam tā slinki braucas. Tā kā esam nobraukuši jau 4/5 no šodienas maršruta un ir tikai dienas vidus, nolemjam pa taisno uz rezervētajām naktsmājām netālu no Galgauskas http://www.visitgulbene.lv/objekts/lauku-maja-ozolini/ vēl nedoties. Sanīkumu labi izpurinām no sevis ārā ar peldi Tirzas upītē. Tad sekojot Velkoņa 200… pēdās, mēģinu atrast otru Geocaching objektu jeb vecu, mežos ieaugušu baznīcu. Galgauskas muižas Svētā Jāņa Kristītāja pareizticīgo baznīca ir uzcelta laika posmā no 1850. līdz 1860.gadam un tā esot pamesta kopš 20.gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Uz baznīcu nokļūstam caur Tirzas HES, šķērsojot „privātīpašumu” ar rejošu suni, uzreiz aiz HES griežoties pa kādreiz bijušu ceļu. Laikam jau arī toreiz ceļš bija tāds paknapi braucams, tad tagad tas ir paknapi ieraugāms. Tomēr izlaužoties cauri pļavām un nokļūstot mežā – pilnīgi cits skats, ceļš ļoti skaists un pieklājīgs. Iebraucam pie baznīcas un hop, atkal pārsteigums, jaunieši no otras puses ar mašīnu mierīgi piebraukuši.. te nu bija Nekuriene! Tā kā esmu šeit jau otrreiz tāda apdullinoša sajūsma man nav, bet izložņājam visu pamatīgi. Ķiveri gan iesaku atstāt galvā, ja nu tomēr kāds apmetuma gabals nonāk uz galvas. Atpakaļ caur aizaugušajām pļavām vairs negribas, tāpēc meklējam variantus, lai tiktu pāri Tirzai uz Galgauskas muižu, kas taisnā līnijā ir pavisam netālu 300-500m. Upes šķērsošana jau mums tagad ir kā asinīs, tāpēc – īzi pīzī, velosipēdi padusē un tik brienam, tīrā izprieca pēc Gruzijas, Tušetijas kalnu upēm.

Nakšņošana pirtiņā. Lai arī pirtsprieki ar slotām, rituāliem, baltu zīmēm, ajūrvēdu un visādiem citādiem bonusiem, šeit ir tas īstais „produkts” , mēs esam nolēmuši atpūsties bez rituāliem. Tomēr pie gardajām pirts tējām tiekam.

Šodienas kilometrāža 101.5km, tīrais braukšanas laiks: 5h35 min.

Otrā diena – virziens > Valka!

Šodien vairs nekāda dzelzceļa, bet brauksim pa vēl nezināmas kvalitātes zemes ceļiem, virzienā uz Valku/Valgu, lai paspētu uz vakarpuses vilcienu. Šodienas kilometrāža 103.5km, tīrais braukšanas laiks: 5h 12min.

Lai arī mazliet baidījāmies, ka būs „trepe”, smiltis, iespējams mašīnas, tomēr ar retiem izņēmumiem nekas mūs netraucē rullēt cauri Vidzemei. Sinole tāda panīkusi izskatās, bet tā kā šeit vienās krustcelēs kādi 3 veikali, tad jau izskats var būt mānīgs. Sikšņi mielo acis ar koptiem pagalmiem un klāt arī Vidaga, kur ieturamies ar pavisam agrajām pusdienām - saldējumiem. Šeit parādās arī šādi tādi Tūrisma objekti, norādes. Mēģinām apskatīt Sikšņu atsegumus (nevajag jaukt ar plikumiem) , bet lai arī cerīgi uz tiem veda noasfaltēts celiņš, tā īsti ieraudzīt uz kurieni bija jāskatās, neizdodas. Laikam taisnība bija veikala pārdevējai- tur īsti nav ko redzēt Toties izmaldamies ārā pie estrādes un izbraucam caur lapegļu aleju, arī atrakcija! 800m uz priekšu ir iespēja iziet pa Vizlas dabas taku. Ar riteņiem gan izskatījās ka tas nav braucams, tāpēc nemocamies, toties ievērtējam smuko veco tiltu pāri Vizlas upītei. Sākot no Sikšniem līdz pat Pleskavas šosejai ir asfalts, braucas tā viegli līdz ar to. Šodien atšķirībā no vakardienas, ir gan kalniņi, gan nobraucieni, kas tā atsvaidzina vienmuļo mīšanu. Šīspuses Tūrisma industriju novērtēju kā „gribējās kā labāķ, bet sanāca kā parasti”. Apmēram tāpat kā ar Sikšņu atsegumiem, neizdodas ieraudzīt arī Staldu pilskalnu, uz kuru norādes no Pleskavas šosejas bija, bet tālāk – dari ko gribi.. Pēc attāluma saprotam, ka esam veiksmīgi aizminušies garām, tad nu mēģinām ar to sadzīvot un braucam tālāk uz Gaujienu. Gaujienā visievērojamākais objekts ir Gaujienas muižas pils ar parku un viduslaiku pils drupas. No viduslaiku pils, kas celta 1238.g. pāri palikuši vien pāris fragmenti, toties jo cēla vēl stāv Gaujienas muižas jaunā pils, kas celta 1850.gadā, šeit jau kopš 1922.gada atrodas Gaujienas vidusskola. Mēs gan šo kompleksu esam apmeklējuši vairakkārt, tāpēc īsti nav iemesla iegriezties šeit arī šoreiz. Toties veikalā tiekam pie pusdienpīrādziņiem.

Nu vairs tik 8km līdz brāļu –Igauņu robežai, bet lēnām nāk virsū besītis. Netālu no robežas, pārbraucot pāri Gaujas pietekai Mustjogi, sākas Igauņu valsts mežu iekoptā paradīze: takas gājējiem, velobraucējiem, sakoptās piknika un nakšņošanas vietas. Apmeklējam arī skatu torni, bet vējš zēģelē diezgan stipri un tāpēc ātri aplaižam skatu gar horizontu un vicojam lejā. Pavisam nejauši iznāk apskatīt arī Tahevas muižas kompleksu, kurš nu jau ir drupās , bet gadsimta sākumā bijusi varena muiža ar leduspagrabu, dzirnavām un skaistu parku. Nākošais pieturas punkts – ezers meža vidū, kur nopeldamies, ieturamies, ieogojam un atvelkam elpu pirms pēdējā asfaltētā posma uz Valgu. Asfalts mūs tā labi nes, ir gan kalni, gan lejas un piekusumu nemaz tā vairs nejūt. Tomēr īsi pirms Valgas tomēr slikts pārsteigums – ceļa remonts 10km garumā. Labi, ka apmēram pusi no šī attāluma viņi bija paspējuši jau saremontēt un tad tik traki nebija, bet pietiekoši , lai atgrieztos lūzuma punkts.

Tā kā līdz vilcienam vēl 3h, nolemjam noripināt lejā uz Valku un atbalstīt LV uzņēmējus ar savu pusdienošanu, bet kas tev deva. Svētdienas dienā visas kafejnīcas, ēdnīcas (2atradām) ir ciet.. kaut kā neloģiski mazliet. Nākas vien atgriezties Igaunijā un ieturēties Hesburgerā. Valgas puse tāda krietni dzīvīgāka un sakoptāka. Vēl uzmundrinoši, atsvaidzinošā pelde vietējā pludmalē un kustamies uz stacijas pusi. Beidzot atnāk arī šodien solītais lietus. Labi, ka nesabijāmies no laika prognozēm, kas solīja stipru lietu visas dienas garumā.

Un nu sākas Dzelceļceļošanas piedzīvojumi. Sākumā ievērtējam Latvijas un Igaunijas vilciensastāvu atšķirības. Tāda sajūta, ka Igauņi dzīvo Eiropā, bet mēs vēl PSRS. Labi, ka esam laicīgi un iekārtojamies vilcienā Valga-Rīga ar 1.5h rezervi, jo pēc 10minūtēm sāk ierasties citi transportēties gribētāji un velotūristu grupas ir acīmredzami krietni plašākas, nekā vilciena spēja tos uzņemt. Vilciena sastāvā ir oficiāli iekārtotas 6 velo novietošanas vietas. Kopā pa visu maršrutu tika pārvadāti ap 50 velosipēdi + parastie pasažieri. Nabaga konduktores bija ļoti nelaimīgas. Bet tā kopumā bija jautri, jo viss mūsu gala vagons bija aizpildīts ar jautru ceļotāju grupu un kādiem 14 velosipēdiem. Konduktore tika cienāta ar šokolādi un konfektēm, lai tikai nesāk atkal bārties un tā. Mazs izaicinājums bija spēt Garkalnē no vilciena arī izkļūt, bet beidzās viss labi. Forši pabraukājāmies vienvārdsakot