No domas par Romu līdz sapnim par Kapri (Neapole - Kapri - Roma, 28.01 - 01.02.09)

  • 7 min lasīšanai
  • 24 foto
Trešdienas rīts. AirBaltic reiss uz Romu ir pietiekami vēlu, lai paspētu izgulēties un pietiekami agri, lai Romā ielidotu pa dienu (izlidojam plkst 11.00 un pēc 3h – 13.00 pēc Romas laika esam klāt). Ar to brīdi sākas mūsu komunikācija itāļu valodā – Ciao, Grazie, Boun Giorno, Prego utt.. Itāļi ir draudzīgi, atvērti, sveicinās un runājas. Un tas nemanot pielīp, pat neskatoties uz mūsu tiešām skopajām valodas zināšanām.. No Romas galvenās stacijas (Roma Termini) ar vilcienu nokļūstam Neapolē (biļete = 20 EUR). Ceļā pavadām vēl 2h ar kapeikām.. bet jūru redzēt gribas ļoti... un vilciens ir ārkārtīgi ērts.. Aiz loga zib lauku ainavas, kalni.. Ir jau satumsis, kad iebraucam Neapolē (Garibaldi stacijā). Mūsu viesnīca atrodas turpat, laukumā pie stacijas (Hotel Ideal, Piazza Giuseppe Garibaldi 99, rezervēta caur booking.com). Viesnīcā iečekojamies un apjautājamies recepcijā par labākajām ēstuvēm tuvākajā rajonā. Tā arī tiekam pie A4 izmēra printētas kartes, restorāna nosaukuma, adreses un ieteikuma izvēlei. Pie durvīm vēl paspējam iepazīties ar viesnīcas General Manager Nicola, kas sola mūs vakarā aizvest uz vietējo iecienītu klubu.. Izsalkušas, bet ļoti labā garastāvoklī dodamies meklēt ieteikto restorāniņu. Atrodam viegli, lai gan gabaliņš ar kājām jānostaigā. Viesmīlis gan angliski īpaši nerunā, bet tas netraucē nosaukt ieteikto ēdienu – esam gan mazliet piesardzīgas un pasūtam 1 uz 2ām. Un labi, ka tā, jo Antipasto misto nozīmē pilnu šķīvi ar sieriem, gaļu, zivīm, olīvām un vēl visādiem itāļu brīnumiem + šķīvi ar picas maizi – abi labi palieli. Klāt piedzeram mazliet mājas vīna (noskaņai) un par to prieku samaksājam 22.00 EUR kopā. Bonusā – kamēr mana draudzene dāmistabā, viesmīlis uz čeka uzraksta savu telefona numuru un smaidot dod man.. Ir vakars, bet nemiers dīda – jāapskata vismaz pilsētas centrs. Lēnā garā aizstaigājam līdz ostai. Viss tumšs un kluss, bet bailīgi vai drūmi nav ne mirkli. Nogurums tomēr liek par sevi manīt – stūrējam uz viesnīcas pusi. Pa ceļam tiekam pie vēl 2 pielūdzējiem, kas bija ļoooti apbēdināti, ka rīt no rīta atstājam Neapoli.. Neko darīt.. Esam viesnīcā, Nicola apjautājas, vai vakariņas bija OK un uzcienā ar glāzi vīna. Tā mēs pavadam pāris stundas sarunās par šo un to, līdz ļaujam viņam mūs iepazīstināt ar itāļu klubu („Flame”) un atpūtas tradīcijām. Klubs mājīgs un gaumīgs, publika raiba, atmosfēra patīkama. Jaunieši gan maz dejo, vairāk komunicē savā starpā. Vidējais vecums – virs 25. Mums patika! Rīts. Vairs nav būtiski, kas par dienu. Spīd saule. Un tas nozīmē, ka mēs braucam uz Kapri! Recepcijas meitene laipni izdrukā mums kuģīšu sarakstu, pastāsta par iespējām un atšķirībām. Piedāvā ekskursiju ar gidu nākamajā dienā, bet tas mūs neinteresē un mums ir tikai šodiena. Noskaidrojam, ka ostā var nokļūt ar R2 autobusu. Tāpēc – iekāpjam ērtos apavos un aidā! Sarunājam, ka somas pa dienu varam atstāt viesnīcā, jo vakarā mūs jau gaida vilciens uz Romu. Ostā ilgi nav jāmeklē kas un kā, jo kāds jauks itāļu onka jau mums jautā, vai brauksim uz Kapri un parāda uz vajadzīgo piestātni. Vēl tik jātiek pie biljetti (cena uz tuvāko kuģīti 16.00 EUR 1 virzienā). Lai jau būtu! Kāpjam uz klāja. Ir ziema un tas nozīmē, ka itāļi šo braucienu pavada apakšejā stāvā. Augšā pasakainos skatus un vēju baudīt saņēmušies – mēs 2as, aziātu pārītis un puisis ar foto aparātu. Intuīcija mums liek ieņemt labākās vietas – visu redzam, bet vēji mūs neskar visu brauciena laiku. Neapoles osta, jūras vārti, bākas, kuģi, Vezuvs... viļņi un šļakatas.. saule... 50 minūtes baudas Vidusjūras gaumē. Kapri mūs sagaida itāļu ziemas noskaņā – visapkārt miers, vietējie lēnā garā krāso laivas. Atbraucēji no ostas ātri izklīst vai dodas uz autobusu, kas uzved tos līdz Kapri pilsētiņai augšā kalnā. Mēs iejūtamies.. un to ir pamanījis ne viens vien pēc darba izslāpis vietējais stūrmanis un gids. Beigu beigās tiekam pie brauciena motorlaivā ap pusi no salas par 25 EUR katra. To eiro vērts bija katrs skats – sākot no iekāpšanas laiviņā līdz pat izkāpšanai salas otrā pusē. Viļņi, rokas stiepiena attālumā, kas laiviņu mētā pietiekoši, lai veicinātu attiecīgi nepieciešamo satraukumu šādam piedzīvojumam. Un klintis.. šī brauciena laikā aptvēru kādu iespaidu uz mani atstāj dabas varenums.. Pa ceļam apskatījām dažādas grotas, kas katra slavena ar kaut ko īpašu (klasiski vai mūsu italjano pavadoņa iztēlē – nebija būtiski)... un protams – Kapri simbols – Faraglioni (2 no salas atsevišķas klintis, vienai no tām iespējams izbraukt cauri). Tā kā ūdens auksts un peldēties viņiem tādā pat prātā nenāk, neredzējām slaveno Zilo grotu. Bet to nākamreiz! ;) Izkāpjam krastā laimīgas! Un turpinām baudīt pastkartes cienīgos skatus.. Katram savs, bet mani sajūsmina ūdens un debess zilums, saules atspīdums jūrā, klintis, mazi līcīši pludmalēm, palmas, vīnogulāji (un tas nekas, ka bez lapām, jo ir taču ziema).. un citronu koki katrā pagalmā!!!! Mute vaļā, acis lielas... klīstam starp mājām un skatāmies, kur varētu būt autobusa pietura, kas mūs aizgādātu uz pilsētiņu.. Nav tālu jāmeklē - stāv tādā kā mājas pagalmā busiņš mikriņa lielumā, pasažieri ap 15 pēc skaita, pārsvarā itāliski un krieviski runājoši(to novērojām praktiski jebkur).. Kāpjam iekšā un par 1,5 EUR vizināmies pa serpentīniem uz augšu. Fantastiskākais šinī braucienā bija - korī noskanējušais „Čao Džoanna!!!” izkāpjot kādai simpātiskai itāļu kundzītei.. Kapri pilsētiņa maza – 1 liela iela, no kuras uz abām pusēm var redzēt vienu un otru salas krastu.. Ir pienācis pusdienlaiks, tāpēc skatāmies pēc kāda Ristorante. Švaki mums iet – visur tikai sendviči un kūkas.. Pastā ēkā apjautājamies meitenēm par iespējām paēst un viņas iesaka kādu netālu restorāniņu ar skatu uz ostu tālu lejā. Es nu zinu kā garšo zobenzinvs, mana ceļabiedrene pazīst itāļu gaumē (cieti) gatavotus spagetti. Pēc pusdienām nolemjam, ka uz ostu lejā dosimies kājām, jo laika mums atliku likām. Ceļā ieskatāmies pagalmos, citronu un apelsīnu dārzos, garāžās.. un gūstam nojausmu par kapriešu ikdienu.. Vakarā atgriežamies Neapolē, atrodam savu vilcienu un... Arrivederci, Neapole! Arī Romā mūsu viesnīca (Hotel Serena, Via Principe Amadeo 64, www.hotelserenaroma.it) atrodas netālu no stacijas. Esam laimīgi ieradušās un pēc svaigā gaisā pavadītās dienas mazliet sagurušas. Tomēr izmetam mazu līkumiņu pa naksnīgo Romu. Nomaldamies mazliet un tādējādi tiekam pie burvīgām kūkām vietējā konditorejā. Lielās ēkas un mūri tumsā liekas nomācoši masīvi.. Kolizejs naktī skaisti izgaismots.. Romas gaiss ieelpots, nu var mierīgi laisties miegā! Rīts. Saule!!! Brokastis viesnīcas restorāniņā un sākas Romas apskate dienā. Man jau iepriekš jābrīdina vēstures mīļotāji – maz man informācijas un intereses par seno Romu. Tāpēc kultūrvēsturiskas informācijas nebūs. Tātad, gar Republikas laukumu (Piazza della Republica) dodamies „vecpilsētas” virzienā. Lēnā garā izstaigājam Monumento a Vittorio Emanuele II, kas iešām ir iespaidīgs. Tad gar senās Romas „atlikumu” ejam Kolizeja (Colloseo) virzienā, kas Romā nu laikam pieder pie must see. Esam rēķinājušās, ka būs jāstāv rindā, tāpēc lieki nesatraucamies par zaudētajām minūtēm. Tajā laikā vērojam cilvēkus sev apkārt – trīs draudzenītes no Francijas, jaunieši no Anglijas, kā vienmēr neiztiek bez aziātiem.. Raiba publika. Esam tikušas līdz kasēm, kur iegādājam biļetes (12 EUR katrai) un dodamies iekšā vēsturē.. Tā kā tas ir „mans trešais kolizejs”, tad no sajūsmas neģībstu, tomēr tā iespaidīgumu nevar noliegt. Vismaz 1reiz tas laikam ir jāredz! Tā kā Roma nudien nav maza, saprotam, ka prātīgāk būtu iepazīt tās sabiedrisko transportu, lai pārvarētu attālumus. Dodamies iekšā metro stacijā pie Kolizeja, aparātā nopērkam biļeti uz visu dienu (4 EUR). Pirmais pieturas punkts – Spāņu kāpnes (Piazza de Spagna, metro pietura Spagna). Lielāko sajūsmu par šo objektu izraisa nevis tās arhitektoniskā vērtība, bet gan atmosfēra, kas tur valda – trepes pilnas ar cilvēkiem, spāņiem un tūristiem, kas saulītē mācās, lasa grāmatas, pļāpā, dzer aliņus, ēd saldējumus un ko tik vēl ne.. arī mēs šeit nobaudām gardu itāļu saldējumu. Jauka vieta Romā! Nav tālu līdz Trevi strūklakai (Fontana di Trevi), tāpēc tas ir mūsu nākamais apskates objekts. Skaisti. Tad gar Panteonu (Pantheon) dodamies uz Navona laukumu (Piazza Navona). Saulīte jau sāk slēpties aiz torņiem un tornīšiem. Laukumā notiek remontdarbi (visā Romā redzama aktīva darbošanās, lai uz sezonu viss būtu saposts). Šī ir viena no manām mīļākajām vietām Romā. Skats burvīgs, sajūtas gaišas un vieglas.. Ja godīgi – pat nezinu kādēļ. Tālāk savu gājienu turpinām caur mazajām ieliņām – gribas apskatīt Tibras krastus. Trāpam tur tieši saulrietā – krasti, koki un torņi iekrāsojas rudi. Skati iespaidīgi.. Bildes kā fotokartiņas. Kājas un vēders liek par sevi manīt, tādēļ meklējam tuvāko metro pieturu (Spagna) un braucam līdz Barberini stacijai, cerībā atrast kādu mājīgu ēstuvīti. Tas arī izdodas un mēs tiekam pie burvīgas Lazanjas. Tā kā priekšā vēl garš vakars, braucam uz viesnīcu nomainīt apavus, mazliet atpūsties.. Vēlāk nolemjam izmatot savu iegādāto metro biļeti maksimāli un dodamies uz Spāņu kāpnēm un Trevi strūklaku vēlreiz. Tumsā viss izskatās pavisam savādāk. Rīts. Šodien braucam uz Vatikānu. Ar metro līdz stacijai Ottavianao, pāris kvartāli pa ieliņām un klāt esam. Vatikāna laukums patukšs, tā vidū vēl Ziemassvētku rotājumi – egle un kūtiņa. Mēs neesam vienīgās, kas Vatikāna apskatei ieplānojušas rītu, tāpēc pastāvam rindā kādas 20 min. Laiku izmantojam fotografēšanai, taču te plašumi ir tik lieli, ka kadrā to visu iedabūt grūti. Pēc brīža esam iekšā, izstaigājam Basilica S.Pietro. Grezni un iespaidīgi. Un – tas ir bez maksas!! Lai tiktu augšā tornī un baudītu Romas panorāmu gan jāmaksā (5 EUR katrai). Pievārējam visādu veidu un augstumu trepes un esam augšā – skaists skats uz Vatikāna laukumu, Tibras upi. Diemžēl pārējā Roma likās diezgan vienveidīga un slavenos 7 pakalnus uz kuriem tā celta neatradu.. Arī te augšā cilvēki bauda saulīti kur vien var – laikam mēs neesam vienīgie kam ar to pagrūti ziemas mēnešos. Tiekam lejā un nu priekšā ir pirmais un vienīgais muzejs šinī ceļojumā – Vatikāna muzejs (Musei Vaticani). Tajā visa kā ļoti daudz, bet mūsu galvenais mērķis ir Siksta Kapella (Capela Sistina). Veiksmīgi to atrodam. Njā... Pilna ar cilvēkiem, citi sasēduši uz soliņiem gar sienām, citi turpat vidū galvas atgāzuši skatās griestos un uz sienām, sajūsmināti baudot mākslu. Esam nolēmušas vakarā iepazīties ar Romas atpūtas vietām. Padomu prasam viesmīlīgajam recepcijas itālim Sergio, kas laipni pastāsta, ka populārākās vietas jauniešiem ir Tratesvere un Campo de Fiori rajons. Izvēlamies otro, jo tas ir tuvāk. Līdz turienei tiekam ar 64 autobusu, biļeti iegādājam automātā autoostā (1brauciens (75 min) = 1 EUR). Autobusā pieturas sajūk jau pēc trešās, taču mēs apjautājamies blakus stāvošajam puisim, kas pastāsta, ka esam mazliet par tālu, bet tas nekas – pieturas nav garas un mēs lecam ārā no autobusa. Laukumā vairākas āra kafejnīcas, kurās uzstādītās gāzes lampas silda pietiekoši. Sēžam, baudām dzērienus un skatus, pētam cilvēkus.. Burvīgi.. Nākamais rīts. Mājupceļš. Termini stacija, vilciens uz lidostu, kas atiet pēc viņam vien zināma saraksta, shopings lidostā un lidojums uz Rīgu, kur mūs sagaida ziema ar -15 grādiem. Bet mums ir piedzīvojumi un sajūtas pie kurām pakavēties aukstos un drūmos vakaros.. Lai sagaidītu pavasari.. vai nākamo ceļojumu..


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais