Namaste :) Nepāla

Amanda Lemešonoka 02.08.2015 13 min lasīšanai 61 foto

Ir pagājuši tieši 3 mēneši, kopš atgriezāmies no pagaidām lielākā izaicinājuma un beidzot laikam visas emocijas un iespaidi ir pietiekoši "nosēdušies", lai varētu par to visu kaut ko uzrakstīt.

Nepāla mani vilināja jau kopš seniem laikiem, bet nekad tā īsti nebija vai nu laika, vai naudas vai kompānijas, un tad pagājušā gada vasarā ar manu dzīves un ceļa biedru Pako nolēmām, ka ir pienācis brīdis kādam lielākam piedzīvojumam un kāpēc gan lai tā nebūtu Nepāla. Mani vairāk vilināja tempļi un Katmandu un būdama kārtīga pilsētniece uz kalniem dabu baudīt biju domājusi doties tikai dažas dienas, bet mana draudzene Ilze, tāpat kā daudzi citi cilvēki, kuru ceļojumu aprakstus salasījos internetā, tik stāstīja, ka bez kārtīga trekinga pa kalniem uz Nepālu braukt nevar. Labi, ka es padevos citu cilvēku saprāta balsij un uz kalniem ieplānoju 8 dienas, jo kaut ko tik iespaidīgu un skaistu tiešām es nezinu, vai vēl kādreiz dzīvē gadīsies redzēt. Tāpēc arī apraksts ir vairāk tieši par kalnos redzēto un piedzīvoto, varbūt vēlāk uzraksīšu ko sīkāk arī par Katmandu, Pokharu un Lumbini. Pako gribēja braukt uz Everestu, bet es tā kā biju salasījusies, ka pirmajā reizē labāk doties uz Anapurnu, ka tur skaistāki skati utt (neviens gan neteica, ka trekings, kuru izvēlējāmies mēs, ir viens no grūtākajiem ). Un cik tas bija prātīgs lēmums! Ja būtu gājuši pa Everesta pusi, kas to zina, kur mēs būtu atradušies zemestrīces laikā un kā un vai mēs sveiki un veseli būtu atgriezušies mājās. Bet nu par visu pēc kārtas.

Lidojums turp caur Stambulu, man kā vienmēr pirms lidošanas iestājas panika, bet neko darīt, kaut kā būs jāiztur divi gari lidojumi.. Vēlāk nožēloju, ka nebiju paņēmusi līdzi darba biedru piedāvātās miega zāles, nākamreiz zināšu labāk. Ielidojam Stambulā, bet izrādās, ka lidojums uz Katmandu laika apstākļu dēļ kavējas vismaz par četrām stundām, iestājas mērens satraukums, ko mēs darīsim, ja mums pēkšņi to reisu atceļ, bet beigās viss bija labi, izlidojām ap pusnakti, ielidojām Katmandu 10 no rīta pēc vietējā laika. Visu laiku bija bailes par to, ka ja nu bagāža neatnāk.. Trekinga drēbes un zābaki gan bija mugurā katram gadījumam, bet beigās atradām arī savas somas. Kopumā ceļojums sanāca gandrīz 24 stundas, varbūt arī tāpēc man pirmajā dienā tā īsti izbaudīt Katmandu neizdevās, jo vienīgais, ko gribējas, bija miers, bet tā laikam bija vienīgā lieta, ko Katmandu nav iespējams piedzīvot Pilnīgs haoss, uz ielām mašīnas, kas pīpina nepārtraukti (ilgākais laika posms, ko mēs saskaitījām bez nevienas pīpināšanas laikam bija 5 sekundes..), visi it kā kaut kur drausmīgi steidzas, bet satiksme kopumā plust ļoti lēni, un tad vēl pa vidu govis un suņi un pajūgi un kas tik vēl ne.

No mūsu hosteļa mums jau bija pretī šoferis, kurš mūs tādus mazliet apdullušus nogādaja līdz gala mērķim. Apskatījām istabiņu un devāmies ieturēt brokastis/pusdienas hosteļa restorānā, kurš pēc atsauksmēm skaitījas viens no labākajiem Katmandu un tiešām vilties nelika! Man kā veģetārietei, protams, šī reģiona virtuve vispār ļoti iet pie sirds, bet to, cik ļoti, nu ļoti man viss tur garšoja uz vietas, vispār nevaru pat izteikt!! Un pat Pako, kurš parasti vīpsnā par veģetāro virtuvi, Nepālā garšoja viss. Un tad es arī sapratu, ka šeit Eiropā tas, ko mēs uzskatām par asu ēdienu, tur vispār ir kaut kāds vājpiens, ēdieni tur ir daudz daudz asāki nekā jebkurā indiešu restorānā šeit. Procijas milzīgas un ļoti lētas (ko gan nevar teikt par alkoholu, jo, tā kā alkoholu tur pārsvarā patērē tūristi, tas arī attiecīgi ir ļoti dārgs, salīdzinot ar vispārējo cenu līmeni).

Tālāk nolemjam doties apskatīt pilsētu. Pirmajās 5 minūtēs saprotam, ka hostelī sadabūtā karte ir pilnīgi nederīga, jo tajā viss ir rakstīts latīņu burtiem, bet ielu un laukumu nosaukumi, ja tādi kaut kur uzrodas, ir, protams, viņu vietējā rakstībā, tā nu ejam vairāk vai mazāk meklēt galveno Durbar laukumu uz labu laimi. Uz ielas turpinās pilnīgs haoss, cilvēku masas mijam ar mašīnām un motocikliem, kas mēģina izbraukt cauri, ietvju nav.

Beigu beigās atrodam arī galveno laukumu. Šobrīd skatoties bildes no 1.dienas Durbar laukumā brīžiem paliek mazliet neomulīgi un ārkārtīgi skumji, apzinoties, ka nekā no tā, ko mēs redzējām, vairs nav un kas tur notika nedēļu vēlāk

Vakarā dodamies nobaudīt vietējo alu, kas saucas kā gan citādāk kā Everests. Pāris reizes vakara gaitā visā pilsētā pazūd elektrība. Kad gribam doties atpakaļ, taksists mūsu slavenajā kartē hosteli, protams, atrast nevar un pamatīgi izmaldāmies pa Katmandu vecpilsētu un centru un, kad jau esam atmetuši cerības un sakam taksistam, lai apstājas pie viena atvērta bāra, kur mēģināsim atrast kādu, kurš mums var palīdzet, pēkšņi attopamies, ka esam tieši kā hosteļa durvju priekšā!

2. diena sākas ar agru celšanos, autobuss uz Pokhāru, vistūristiskāko (bet ļoti jauku) pilsētu Nepālā, no kurienes sākas visi slavenie Anapurnas treki, atiet 7.30 no rīta. Pa ceļam uz autobusu saprotam, ka šeit visi ceļas līdz ar saules lēktu. 7 no rīta ielas ir pilnas ar cilvēkiem, parkos bērni jau spēlē futbolu un dzīve rit pilnā sparā. Nonākam pie "autoostas", kas ir tāda kā autobusu rinda ielas malā, atrodam savu busu un dodamies pretī kalniem. Attālums starp Katmandu un Pokharu ir tikai 200 km, bet ceļā paiet aptuveni 7 stundas, jo visa braukšana ir pa kalnu ceļiem un vēl pa ceļam pagūstam apstāties. Spītējot padomiem ārpus kafejnīcām un restorāniem uz ielas neko ēdamu nepirkt, iegādājos bambusa lapas "trauciņā" saliktas vienas no garšīgākajām nūdelēm, kādas esmu ēdusi! Starp citu, mīts par to, ka šajā reģionā ēdieni tiek gatavoti nehigiēniskos apstākļos un bez caurejas neiztikt, jo mūsu smalkie eiropiešu vēderi tak pie tādām lietām nav pieraduši, vismaz manā gadījumā izrādījās pilnīgi nepatiess! Ēdu no ielas stendiem, zobus tīrīju un muti mazgāju ar vietējo krāna ūdeni un nevienā brīdi slikti man nepalika (izņemot pēdejo dienu, bet man šķiet, ka tas gan bija vairāk no stresa nekā paša ēdiena).

Pokhārā mūs sagaidīja mūsu Ilzes ieteiktais trekinga gids. Iet pa kalniem gida pavadībā bija viens no prātīgākajiem lēmumiem saistībā ar šo ceļojumu. It kā kaut kādas norādes kalnos ir un var arī viens pats visu izstaigāt, bet tomēr apmaldīties 3000 metru augstumā man nešķiet īpaši vilinoši plus kā jau vietējais, viņš mums varēja daudz ko interesantu izstāstīt un paskaidrot un aizvest pa vietām, kur nezinot nenonāksi.

Viņa pavadībā tad arī nokārtojām nepieciešamās trekinga atļaujas un devāmies apksatīt pilsētu, noīrēt guļammaisus (kas vēlak ļoti noderēja) un vakariņot. Visskaistākās atmiņas no Pokharas, protams, saistās ar Phewa ezeru.

Vakara gaitā nobaudīju arī vietējo tradicionālo ēdienu Dal Bhat, kas ir rīsi ar tādu kā lēcu zupu, soju vai spinātiem un citiem dārzeņiem. Trekinga laikā to pamēģināju ēst arī ar rokām, kā to dara vietējie, diezgan kolorīts un šmucīgs pasākums

Pārkravājam mantas, nevajadzīgo atstājam mūsu superīgajā viesu namā un nākamajā rītā ap astoņiem dodamies ceļā uz treka sākumpunktu Naya Pul, kur vēl var iegādāties pēdējo nepieciešamo un tad gan beidzot doties ceļā.

Pa ceļam apskatījām, kā vietējie klints malā spēlē volejbolu..

Kā tiek apmazgāti bifeļi

Kā vietējais sacērt barību lopiņiem

Pēdējais kāpiens un tad jau esam galā. Pēcpusdienā/vakarā tur vienmēr tik daudz mākoņu, ka kalnus īsti pat nevar redzēt, jāgaida līdz rītam.

Tik mazliet no tā saucamā zivs astes kalna var ieraudzīt

Nākamajā rītā 6 no rīta gan paveras pavisam cits skats....

Ieraugām pirmo ēzelīšu brigāde, kas nes mantas uz vietējiem kalnu ciemiem (autoceļu, kā jau droši vien var iedomāties, tur, protams, nav), pēc 3000 m austuma mantas uz augstāk esošajām apmetnēm nes cilvēki. Mazliet bail man bija, ka tie ēzeļi man neiesper, bet nekādu starpagadījumu ne ar šiem, ne citiem dzīvniekiem mums treka laikā nebija. Tas, par ko mēs īsti nebijām aizdomājušies, ir, kas notiktu, ja pēkšņi kādam no mums paliktu slikti vai kaut ko izmežģītu/salauztu, jo nekādas ātrās palīdzības jau te, protams, nav un vienīgais līdzeklis, kā var kādu ātri evakuēt no kalniem, ir ar helikopteru, kā izmaksās ir tūkstošos dolāru.. Par laimi, ar mums nekas tāds nenotika, bet nolēmām, ka nākamreiz, dodoties līdzīgā piedzīvojumā, tomēr būtu prātīgi iegādāties ceļojuma apdrošināšanu, lai vismaz ārkārtas situācijā var helikopteri izsaukt.

Ar tiem tiltiem man gājā tā, kā gāja, bet galvenais neskatīties, kas apakšā un tad jau kaut kā lēnā garā šūpojoties uz priekšu tiek. Šitie vismaz bija no metāla, bet bija arī tādi, kas no koka, kur dēlīši knapi knapi turas kopā.

Dabūju tuvumā ieraudzīt arī vietējo bifeli!

Skola kalnu ciematos dzīvojošajiem bērniem

Un ceļš uz skolu (šī bija tikai maza daļiņa no kopējā kāpiena) - mums nav, ko čīkstēt! Šie pakāpieni bildēs izskatās diezgan skaisti, bet dzīvē nemaz tik viegli uzveicami nav, it īpaši, ja to skaits ir mērāms daudzos simtos...

Atpūšamies un dodamies uz nakts mītni. Šī un nākamā diena bija visgrūtākās, kaut gan man pašai pārsteigumu mēs diezgan labi izturējam bez liekas čīkstēšanas un pārāk liela saguruma, ņemot vērā mūsu sagatavotību (kā par mums pasmējās viens spānis, ko vēlāk satikām bāzes nometnē, priekš cilvēkiem, kuri vispār pirmo reizi dodas trekingā, tā neko pirmo maršrutu sev esam izvēlējušies ). Kāpelēšana bija ne pa jokam 30-35 grādu karstumā, 800 m pa kalnu takām lejā, 1000 m atkal augšā. Ja no sākuma mēs priecājām par atelpu, ko dod kāpšana lejā, tad ātri vien aptvērām, ka viss, ko kāpjam lejā, tūlīt būs atkal ar uzviju jākāpj augšā

Nākamajā dienā ceļamies ar domu sasniegt Deurali, kas ir jau 3200 metru augstumā. Kalnu virsotnes jau izskatās mazliet tuvāk

Un ceļš ved pa skaistām mežu takām, noklātām ar tikko nokritušām rododendru ziedlapām.

Kārtējie pakāpieni, bet esam spara pilni!

Un akmeņainas upes

Mazliet atpūtas

Neatceros vairs, kā tieši šo sauca, bet te viņi atstāj ziedus vai ko citu, lai veiksme pavada, kalnos kāpjot. Pati mājiņa bija apvilkta ar budistu karodziņiem, bet mūsu gids, kurš ir hinduists, arī tur kaut ko atstāja. Te man radās iespēja apvaicāties, vai tā tiešām ir taisnība, ka Nepālā budisti un hindusti iet viens otra tempļos un izrādās, ka tā tas tiešām ir. Mierīga sadzīvošana.

Te sākas riktīgā Nepālas Mordora, neko īsti pa to miglu nevar redzēt ne uz priekšu, ne atpakaļ un jau esam virs 3000 metriem, kur ne dzīvnieki vairs tiek, ne arī cilvēki dzīvo, vienīgi priekš trekotājiem ir pieejamas vietas, kur palikt pa nakti un paēst.

Uz kādu brīdi migla pazūd un redzamība uzlabojas

Kā izteicās mūsu gids, tur iet mūsu ēdiens Virs 3000 metriem ēzeļi vairs augstāk uznest mantas nevar un viņu ceļu turpina cilvēki. Līdz ar to, protams, visi ēdieni un dzērieni, jo augstāk kāpjam, jo ievērojami sadārdzinās, bet garšas ziņā kvalitāte mazinās, jo līdz šim viesu mājiņās, kur mēs palikām, ēdienu viņi gatavoja turpat no blakus dārzā pieejamajiem dārzeņiem un zaļumiem. Te arī pārliecinājos, ka cilvēkiem, kuri par prioritāti uzstāda kārtīgu trekinga zābaku iegādi šim ceļojumam, ir pilnīga taisnība. Labi, ka tādi man līdzi bija un potītes pa ceļam neizmežģīju, ar parastām botām te vispār nebūtu, ko darīt.

Kalnu upītes, ko veido izkusušais sniegs. Pa ceļam dzirdējām arī vairākas lavīnas. Pirmajā brīdī likās, ka tas kāds pērkona negaiss kaut kur tālumā, bet izrādās - tas sniegs, kas kūst un krīt pa kalnu lejā.

Beidzot esam nonākuši šīs dienas galamērķī, varam vērot, kā mākoņi slīdz garām, brīžiem neļaujot saredzēt neko pat 10 metru attālumā un brīžiem atklājot skatus uz tuvāk esošajām kalnu virsotnēm.

4. trekinga dienā nodoms ir tikt līdz Annapurna Base Camp, 4100 metru augstumā. Ceļamies kā vienmēr agri no rīta, kad saule tikko uzlēkusi, mākoņu vēl nav un var izbaudīt visskaistākos skatus. Pirms došanās pārgājienā mēs bijām nolēmuši, ka agrāk par 9 no rīta jau nu pilnīgi noteikti necelsimies, jo kā nekā esam taču atvaļinājumā! Bet atrodoties tur un apzinoties, ka visskaistākie brīži kalnos ir no paša rīta, cēlāmies 6 un pat 5 bez jebkādām grūtībām!

Šī bilde droši vien nešķiet ne ar ko īpaši atšķirīga no pārējām, bet man saistās ar vienu no skaistākajiem mirkļiem, kādu ir gadījies piedzīvot manā dzīvē. Tā kā mēs visu laiku gājām vairāk vai mazāk skatoties uz priekšu, tad skats, protams, tālumā bija viens un tas pats. Un tad kāda brīdī es pagriezos atpakaļ un uzmetu acis kalnu grēdai, kas bija palikusi aiz mums un man pēkšņi likās, ka nekā skaistāka vispār nevar būt visapkārt vieni kalni, saule, sniegs un miers. un tāds skaistums, ko var novērtēt tikai atrodoties tur, tajā vietā un tajā brīdī

Pamazām sāk parādīties arvien vairāk sniega

Tuvojamies 3700 metru nometnei, ap šo brīdi apmēram sāku nojaust, ka laikam no augstuma slimības man neizsprukt.. Sirds sāka sisties kā traka un mazliet arī galva sāpēt, vietējie gidi gan mierināja, ka tas esot normāli, bet sapratu, ka turpmākais ceļa posms īpaši viegls nebūs.

Tālāk ceļš jau ved tikai pa sniega takām

Viegli nebija tikt līdz bāzes nometnei. Labi, ka man spītīgums neļāva pusceļā griezties atpakaļ, jo sapratu, ka, pat ja atgrieztos 3700 metru augstumā, nākamajā rītā gan jau tāpat mēģinātu atkal tikt līdz augšai, ta jau labāk mēģināt visu pievarēt ar vienu reizi. Plus vēl skaudību man raisīja fakts, ka Pako nejuta pilnīgi nekādu diskomfortu dēļ augstuma un viņam šī likās visvieglākā trekinga diena. Kopumā laikam, lai mērotu apmēram 400 metrus, mums vajadzēja vairākas stundas. Arī tiem, kam no augstuma gluži slikti nepaliek, tomēr fiziski ir grūti kājas veikli cilāt un katri 10 metri var kļūt par pamatīgu izaicinājumu šādā augstumā. Atkal jau ir savākušies mākoņi un kalnus tālumā var tikai nojaust.

Beidzot esam galā!! 4130 metri!!!!

Nākamajā rītā, protams, skats bez mākoņiem ir pilnīgi cits

Nonākot tajos namiņos, kas tālak redzami pirmajā bildē, vienīgais, par ko es varēju padomāt, bija iekrist pirmajā krēslā, kas gadījas pa ceļam un mēģināt ievilkt pietiekoši daudz gaisa. Vēlāk pusstundu pagulēju, sadzēros zāles un pat varēju iziet nelielā pastaigā pa apkārtni. Satiku vēl vienu meiteni, kam nabagam no augstuma tik slikti bija, ka šī vēma visu laiku, tad es kaut kā nomierinājos un nospriedu, ka laikam vēl galīgi traki ar mani nav un nakti tepat var arī pārlaist (pirms tam bija doma doties atpakaļ lejā ar kādu grupu un palikt kaut kur zemāk pa nakti un gaidīt Pako ar gidu tur apakšā). Labi vien ir, ka paliku augšā, nākamā rīta skati bija vienkārši neaizvietojami.

Te mēs ar gidu kreisajā pusē un mugursomas nesēju - labajā. Mugursomas nesējs nāca līdzi gidam, man no sākuma bija ļoti grūti saņemties un ļaut, lai kāds cits nes mūsu mugursomu, bet kārtējo reizi pārliecinājos, ka tomēr citu cilvēku padomiem vajag klausīt - bez viņa es vispār nezinu, cik mēs augstu būtu uzkāpuši, it īpaši šajā dienā, kad tā jau knapi var kājas pavilkt uz priekšu, kur nu vēl ja kārtīga mugursoma uz pleciem. Un šis jau brīžiem gāja kā tāda gazele pa priekšu visiem neaizsniedzamā attālumā un ātrumā.

Nākamajā rītā, sabildējuši kādas 100 bildes piecos no rīta, dodamies atpakaļ. Biju lasījusi, ka cilvēkiem, kam paliek slikti no augstuma, uzlabojumi ir manāmi gandrīz vai ar katru metru, dodoties lejā, bet nebiju iedomājusies, ka tik tiešām šī ķermeņa reakcija uz augstuma samazināšanos ir tik momentāna un ievērojama! Jau ar pirmajiem soļiem, dodoties lejā, es sāku justies krietni labāk, varbūt daļēji tas arī psiholoģiski izskaidrojams, bet pārmaiņas bija milzīgas, pēkšņi man likās, ka es kā zaķis varētu pa tiem kalniem skriet

Cilvēki, kas nodarbojas ar kalnu taku uzturēšanu un uzlabošanu

Tā kā atpakaļ jāiet pa apmēram vienu un to pašu ceļu, nolemjam, ka nākamajā dienā, ja varēsim, mēģināsim noiet divu dienu normu un atgriezties Pokhārā 7.dienā. Kāpieni lejā un augšā paredzēti ne pa jokam.

Atā atā, skaistie kalni!

Šādus vārtiņus viņi liek, lai dzīvniekus no rīta izlaistu ārā kalnos un tur viņi arī visu dienu dzīvotos. Cilvēki apiet vārtiņus pa trepītēm, kas atrodas kreisajā pusē

Pa ceļam mūs pārtvēra negaiss un beidzot jutāmies ārkārtīgi laimīgi, ka bijām paņēmuši līdzi gan ūdensnecaurlaidīgās drēbes, gan apvalkus mugursomām, jo lija ne pa jokam. Un staigāt apkārt pa kalniem negaisa laikā vispār diezko omulīgi nav.

Mūsu pēdējais viesu namiņš kalnos

Viens no pēdējiem "dejojošajiem tiltiem", kur lielas pārliecības, ka pāri tikšana beigsies labi, vienmēr nebija

Pēdējais skats uz kalniem

Nepālas kristiešu baznīca

Atpakaļ pilsētā

Nākamās dienas rīts iesākās pavisam mierīgi, ar brokastu un kopējas atmosfēras baudīšanu vienā no daudzajām jaukajām Pokhāras vietiņām

Un kā nu ne, protams, bija jāiet arī šopingā apskatīt, ko aizvest uz mājam, ko uzdāvināt sev.. ap 11.30 kādā mazā veikaliņā uz Pokharas galvenās ielas skatījāmies auskarus, kad pēkšņi sajutām, ka zeme sāk trīcēt, no sākuma pavisam mazliet un tad pēkšņi aizvien vairāk un vairāk. Vietējā pārdevēja kaut ko sāka bļaut savā valodā un izskrēja ārā uz ielas. Mēs, protams, līdzi, vēl joprojām īsti nesaprotot, kas te notiek. Cilvēki bija saskrējuši uz ielas daudz. Trīcēšana sāka pieņemties spēkā arvien vairāk un vairāk, līdz sapratām, ka labi nav.. No zemes kustēšanās sāk zust līdzsvars, galva paliek dulla, vistrakākais, ka nevar zināt, cik ilgi vēl viss turpināsies. Logu stikli sāk svārtīties un elektrības stabi sāk līgoties.. Daži cilvēki sāk krist panikā, kliegt un raudāt, viena sieviete ģībonī nokrita.. Un tad pēkšņi, kad likās, ka tūlīt viss sāks brukt, iestājās miers! Tā, it kā nekas nebūtu noticis! Tikai cilvēki šokā un nesaprašanā, kāds steidza paziņot, ka zemestrīces epicentrs esot bijis Pokhara. Ziņās vēlāk teica, ka šis pirmais grūdiens ir bijis 40 sekunžu garš, godīgi sakot, tajā brīdī laika izjūtas vienkārši nav. Un pēkšņi saproti, lai cik mēs gribētu izlikties gudri un visvareni, šādā brīdī mēs nevaram ietekmēt pilnīgi neko. Tikai cerēt, ka viss beigsies, pirms mums zeme zem kājām atvērsies vai kāds stabs uzkritīs virsū.. Ka pirmais grūdiens beidzās, mēs pilnīgā nesaprašanā, ko darīt, turpinājām staigāt pa galveno ielu. Tā kā mums apkārt nekas nepaspēja sabrukt un vēl runāja, ka epicentrs ir bijis pašā pilsētā, nospriedām, ka laikam trakākais ir garām, vispār neapzinoties, kas norisinājās tikai 200 km tālāk esošajā Katmandu.. Pēc pusstundas sekoja vēl viens gandrīz tikpat spēcīgs grūdiens, bet šķiet īsāks laika ziņā. Tad nolēmām doties pie ezera, kur apkārt nav daudz māju vai koku, kam sabrukt, pēcgrūdieni turpinājās šo un visas turpmākas dienas.

Kad vēlāk pēcpusdienā atgriezāmies savā viesu namā un tikām pie interneta, vēl tikai ziņoja par pirmajiem 500 mirušajiem.. Sāka nākt īsziņas un zvani no Latvijas un Spānijas, no ģimenes, draugiem, kolēģiem, paziņām... Neiedziļināšos tālākās detaļās, cerams, ka nekad vairs dzīvē kaut kādu nenāksies piedzīvot. Zinu tikai to, ka mums paveicās, ļoti ļoti paveicās. Trauksme sajūta nepameta nevienu brīdi līdz izlidošanai, kas bija tikai nedēļu vēlāk. Kad pēdējā dienā pirms izlidošanas ieradāmies Katmandu, mums bija jāceļas 3.30, lai tiktu uz savu reisu, un 3.05 vēl dabūjām izjust kārtējo pēcgrūdienu.. Bet mēs aizlidojām, cilvēki tur palika... Skumji, ka vienā no skaistākajām pasaules vietām, kur tā jau nekāds ūberaugstais labklājības līmenis nav (kaut gan es neteiktu, ka viņi izskatītos diži nelaimīgi tāpēc, ka tur ne vienmēr ir elektrība vai internets un tamlīdzīgas lietas, bez kurām šeit vispār nav iespējams izdzīvot), viņiem vēl ir jāiziet cauri tādām grūtībām. Tā jau laikam ir, par visu skaisto nākas maksāt. Ja nebūtu tur aktīvas seismiskās zonas, nekad nebūtu arī izveidojušies Himalaju kalni.. Es ļoti ceru tur kādreiz atgriezties. Nepāla patiešām ir īpaša zeme un tagad es pilnībā saprotu, kāpēc tik daudz cilvēku šajā valstī ir iemīlējušies un tur nepārtraukti atgriežas.

Bez kalniem mēs vēl paspējām pabūt Lumbini, Budas dzimšanas vietā, pašos dienvidos netālu no Indijas robežas. Pārbrauciens gan uz turieni bija baismīgs, pa šauriem kalnu ceļiem, negaisā un miglā 2000 metru augstumā, kad pat 5 metrus uz priekšu nevarēja redzēt, tikai aizu gar autobusa malu... Godīgi sakot, ja nav kāds ļoti īpašs iemesls, lai uz turieni dotos (kā piemēram, autobusā bija viens zviedru puisis, kurš bija vienā no Lumbini klosteriem dzīvojis kādu laiku), es nezinu, vai rekomendētu turp braukt. Skaisti tur, protams, ir, bet pārbraucieni milzīgi gari un bīstami un vairāk par vienu dienu tur īpaši darīt nav ko, viena nabaga meitene, kas ar mums brauca kopā autobusā, visu ceļu (6-7 stundas) raudāja no vietas.. un arī man brīžiem likās, ka tepat mēs tūlīt pa krauju lejā ar visu autobusu nolidosim un neviens mūs nekad neatradīs.

Ko lai vēl es pasaku? Brauciet uz Nepālu! Jo īpaši tagad, pēc zemestrīces.