Ceļojums pa Žemaitiju un Mazo Lietuvu.
|
Anitra Jurševska
|
Žemaitija- maiņas objekts
Šķērsojam Latvijā Zemgales līdzenumu un dodamies Žemaitijas augstienes virzienā. Tā atrodas Lietuvas ziemeļrietumos un tai vārdu devis Žemaitijas novads, kurā lielākā pilsēta ir Šauļi, kas ir Jelgavas sadraudzības pilsēta un 4. lielākā pilsēta Lietuvā. Žemaitijas augstienē sākas daudzas upes, arī viena no lielākajām Latvijas upēm - Venta. Braucam garām Šauļiem, no kurienes netālu 1236. gadā esot notikusi Saules kauja, kurā apvienotie žemaišu un zemgaļu spēki esot sakāvuši Zobenbrāļu ordeni, pret kuru Lietuva cīnījusies 180 gadus. No šī gada Šauļi kā pilsēta skaita savu dzimšanas gadu. Žemaitijas rietumu daļa vairākas reizes tikusi iemainīta pret citiem labumiem Ordenim. Dižkunigaitis Mindaugs iemainīja Žemaitiju Livonijas ordenim pret karaļa kroni un 1251. gadā tika kristīts un pāris gadus vēlāk kronēts par Lietuvas karali, tādējādi būdams vienīgais Lietuvas karalis vēsturē. Vēlāk Mindaugs lauza Miera līgumu ar Ordeni, atteicās no kristietības un sāka karu pret krutsnešiem. Arī dižkunigaitis Vītauts Dižais ir 2x mainījis Žemaitiju ar Ordeni. Pirms Vītauta Dižā nāves pāvests jau bija sagatavojies viņu kristīt par Lietuvas karali, bet tas tomēr nekad nenotika.
Kņaza Oginska pils
Esam ceļā uz Pluņģi, kas atrodas Babrungas upes krastos. Pa ceļam redzamas raksturīgās žemaišu mājas - zaļi un dzelteni krāsotas, noteikti ar vējtveri un verandu.
Pluņgē ierīkots Oginska parks, kurā atrodas neoklasicisma stilā būvētā kņaza Mikolas Oginska pils (1879) un senlaicīgi staļļi. Oginskis muižu nopirka no Katrīnas II favorīta Platona Zubova. Muižnieki Oginski vēsturē palikuši ar to, ka nodarbojās ar izglītību un mecenātismu. Viņu muižā tika uzbūvēta māja 200 bāreņiem un nodibināta mūzikas un orķestra skola, kur 4 gadus spēlēja, studēja un savus pirmos darbus komponēja izcilākais lietuviešu komponists un gleznotājs M.K. Čurļonis.
Mūsdienās aizsākta pils renovācija un tajā iekārtots Zemaišu mākslas muzejs un staļļos savukārt ir koncertzāle, kur katru gadu notiek starptautisks Mikolas Oginska festivāls, kurā tiek spēlēta Oginska polonēze, ko viesi noklausās kājās stāvot.
Cita starpā šī ir latviešu dziedātājas Olgas Rajeckas un lietuviešu rakstnieces Žemaites dzimtā pilsēta.
PSRS raķešu bāze
Uz ziemeļiem no Pluņges atrodas Žemaitijas Nacionālais parks, kas ir viens no 5 Nacionālajiem Lietuvas parkiem. Tā teritorijā, agrāk samērā maz apdzīvotā vietā, netālu no Plateļa ezera (dziļākais un lielākais Žemaitijā) atrodas bijušas PSRS Plokštines raķešu kara bāze. Bāzi sāka veidot 1960. gadā, to uzcēla aptuveni 10 000 karavīru, galvenokārt igauņi, rokot bedri 30 m dziļumā ar lāpstām. Darbs ilga 6-8 mēnešus un to atklāja 1963. gadā un tā darbojās līdz 1978. gadam. Bāzē bija izvietotas 4 vidējās darbības ballistiskās raķetes, kas bija notēmētas uz vairākām Rietum- un Dienvideiropas valstīm un katrus 4-5 gadus mērķvalstis tika mainītas. Tās varēja sagraut visu Eiropu, tomēr no raķešu bāzes tās darbības laikā netika palaista neviena raķete, arī ne izmēģinājuma nolūkos. Pateicoties PSRS un ASV noslēgtajiem līgumiem, lai palaistu raķeti, vajadzēja vienlaicīgi pagriezt 2 dažādas atslēgas 2 dažādiem operatoriem. Militārā bāze bija tik slepena, ka ASV to atklāja tikai 1978. gadā, kad no turienes aizvāca raķetes.
Pašlaik bāzē ierīkots Aukstā kara muzejs, kas bauda lietu popularitāti Eiropas tūristu vidū.
Enerģētiskie labirinti
Netālu no Pluņģes ir izvietojušās lietuviešu saimnieku Dana un Jurges lauku mājas ar iekoptām puķu dobēm visās debesu krasās. Puķu dobes un mazu kociņu stādījumi, mijoties, atdalīti ar šaurām taciņām, veido enerģētiskos labirintus. Pie katra puķu un koku labirinta stādījuma uzstādīta arī atbilstoša ģeometriska figūra. Viena puķu dobe, pie kuras atrodas ģeometriska figūra Dāvida zvaigznes formā, esot veidota vissenākās mandalas- dzīvības zieda formā. Ir attiecību jeb draudzības labirints. Saimnieks Dans stāsta, ka, ejot pa šo puķu labirintu, ik pa laikam pagriežoties, sāk labāk strādāt abas smadzeņu puslodes, pazūd sliktās domas un parādās labā enerģija. Dārzā ir izveidoti vairāki atsevišķi labirinti un to kopgarums esot 4,5 km. Pie tiem ir novietoti soliņi, atpūtas krēsli un vietas meditācijai un pārdomām. Vienā enerģētiskajā labirintā sastādīti kociņi vai no Ēdenes dārza - katrs ar savas formas ziediem un aromātu. Pēc šī piedzīvojuma saimnieki mūs cienā ar piparmētru tēju un plātsmaizi ar riekstiem un krēmu.
Pēc tam seko brauciens uz Pluņģi, kur apskatām pilsētu un Svētā Floriana statuju (katoļu svētais) un dodamies uz nakstmītni - atpūtas kompleksu “Zemsodis”, kur mūs sagaida vakariņas lietuviešu gaumē- kupati ar īpaši saputotu sviestu ar ķimenēm un kartupeļiem.
Brokastīs saimnieki mūs cienā ar lietuviešu bliņām- pankūkām ar gaļu.
Tāravas Anniņa
Otrajā dienā pirmais apskates objekts mums ir Klaipēda, kura ir 3. lielākā Lietuvas pilsēta un vienīgā šis valsts osta. Gadsimtiem ilgi Klaipēdas nosaukums bijis Mēmele, jo tā ietilpusi Austrumprūsijas sastāvā. Klaipēda atrodas netālu no Kuršu līča, kura garums ir 100 km un, no kura puse pieder Lietuvai, bet otra puse - Krievijai. Uz Kuršu līcī ir arī Lietuvas un līdz ar to ES un Krievijas robeža. Klaipēda un Kuršu kāpa, kas tika Lietuvai pievienota tikai 1923. gadā, veido atsevišķu etnogrāfiskais reģionu – sauktu par Mazo Lietuvu, kas no pārējās Lietuvas atšķiras gan vēsturiski, gan kultūras, gan saimnieciskā ziņā. Mazā Lietuva ir etnogrāfisks Prūsijas, vēlāk Austrumprūsijas reģions, ko apdzīvoja Prūsijas lietuvieši. Pati Lietuvas valsts ir vairāk kā 1000 gadu sena. Klaipēdā pie Danas upes uzcelts īpašs, Lietuvā lielākais granīta piemineklis, uz kura rakstīts: “Viena tauta, viena zeme, viena Lietuva”. Pieminekļa pelēkā daļa ir senā Lietuva, bet sarkanā granīta kolonna pārstāv Mazo Lietuvu.
Pilsētā daudzām mājām ir sarkani kārniņu jumti, ir pildrežģa ēkas un daudzas celtas no autentiskiem ķieģeļiem kā senlaikos. Vērojām, kā par Danas upi paceļ tiltu. Gar Danas upi ir izvietojusies vecpilsēta kurā tieši tolaik gatavojas svinēt Jūras svētkus. Apskatām Vecpilsētas simbolu - Tāravas Anniņu, par kuru dzejas sacerējis un solījis precēt, bet neapprecēja dzejnieks Simons Dačs. Tāravas Anniņa minēta arī Brēmenes pilsētas himnā un ar šādu pseidonīmu savus darbus parakstījis Andrejs Upīts, kad gribējis kariķēt pastāvošo varu vai pasmieties par to. Klaipēdā ielām doti līdzīgi nosaukumi kā Brēmenē vai Rīgā- Miesnieku, Kurpnieku, Zvejnieku un mēs atrodam gan Vecpilsētas pelīti, kurai ausi jāiečukst vēlēšanās, gan gudro kaķi, kam jāpaberzē ausis un aste, gan brīnumputnu, kurš ievietots būrītī, bet laiku pa laikam tiekot palaist brīvībā. Promenādē netālu no burukuģa “Meridiāns” (Klaipēdas simbols) var vērot izliktus apskatei īsta kuģa burinieku masta, klāja, dzenskrūves un bākas u.c. fragmentus.
Tālāk dodamies dziļāk iekšā Mazajā Lietuvā.
Vītīša (Phylloscopus trochilus) gredzenošana
Pabraucot garām Priekulei (arī Latvijā ir Priekule), kas 16. gadsimtā bija preču pārkraušanas vieta un Klaipēdas satelītosta, nonākam Ventes ragā, kas atrodas Kuršu jomas malā, iepretī Nidai. Pāri Ventes ragam iet nozīmīgs putnu migrācijas ceļš. Tas slavens ar ornitoloģijas staciju, kas ir viena no vecākajām pasaulē (dibināta 1929. gadā) un 150 gadu veco bāku.
Mūs sagaida ornitologs ar 38 gadus stāžu un putnu kalendāra un vairāku grāmatu par putniem autors Vītauts Jusis. Viņš ir asprātīgs un erudīts gids un stāstot par putniem, putnu nosaukumus zina minēt latviešu valodā. Vītauta safotogrāfētajā un veidotajā putnu kalendārā putnu nosaukumi minēti 7 valodās, arī latviešu un, protams, latīņu. Darba dienā stacijā ilgstot no 5.00- 22.00 neatkarīgi no laika apstākļiem. Vītauts esot apgredzenojis 680 tūkstošu putnu. Putnus ķerot slazdos jeb tīklos un tā augstums esot 25 metri, bet garums 120 metri. Visagrāk, 7. jūnijā, aizlidojot mājas strazds, kurš jūnija beigās jau esot Vācijā un tur ēdot ķiršus un esot šogad apgredzenoti jau 23 tūkstoši šīs sugas putni. Pār staciju dienā pārlidojot 3 miljoni putnu, tomēr daļa putnu baidoties lidot pāri ūdenim. No Latvijas putniem vistālāk lido baltais stārķis, kurs nolido 10 000 km un ziemo Dienvidāfrikā. Februāra sākumā baltais stārķis jau sākot atgriezties. Stārķu daudzuma ziņā Lietuva pārspējot Latviju- tur esot 21 tūkstotis balto stārķu (Latvijā -10 000). Tīklos mēdzot iekļūt arī spāres (vienreiz to dēļ grieza tīklus), tauriņi, vardes, pat zalkši un lapsas.
Stāstot par putniem, ornitologs piemin arī Latvijas nacionālo putnu balto cielavu (Motacilla alba), kurai esot skanīgs nosaukums itāliski - ballerina blanca.
Vītauts mums demonstrē kāda zvirbuļveidīga putniņa- vītīša (Phylloscopus trochilus) apgredzenošanu, pēc kuras putniņš uzreiz tiek palaists brīvībā.
Pēc tam braucam uz kūrortpilsētu Kintai, kur ir zivju dīķu kaskāde un kādā restorānā pusdienojam - ēdam zivju zupu un otrajā - ceptu karpu.
Vēlāk dodamies uz Mingi, ko uzskata par Lietuvas Venēciju un braucam ar kuģīti pa Mintajas upi un Kuršu līci, kurā izvietotas dažādu krāsu bojas un ir diezgan lieli viļņi. Gide Iveta spēlē lietuviešu nacionālo instrumentu kankli, kas pēc konstrukcijas un izcelsmes ir līdzīgs latviešu koklei un visi kopā uzdziedam lietuviešu tautas dziesmu par meitenēm, kas gribēja nokļūt Rīgā. Izkāpjam Rusnes salā, kas ir lielākā Lietuvas sala un, kas ir galējais Lietuvas rietumu punkts un robeža ar Krieviju.
Atpakaļceļā nopērkam zivis un caur Mažeiķiem atgriežamies mājās.