Brīvdienas pie latviešiem Austrijas Alpos

Māris Jākobsons 27.07.2015 15 min lasīšanai

Brauciens uz Austrijas Alpiem 23.06.2015.-04.07.2015

Ievads. Kāpēc Mansaura

Pirms dažiem gadiem latvieši Jānis un Nora piepildīja savu sapni un ar Austrijā ņemta kredīta palīdzību iegādājās brīvdienu māju Mansaura Montafonas ielejā. Šī vieta pamazām kļūst arvien populārāka latviešu vidū. Uz to var braukt slēpot ziemā, un var pastaigāties pa kalniem vasarā. Daudzi tur brauc ar kalnu velosipēdiem, ir arī vietas klinšu kāpējiem.

Mansaura piedāvā vairākus nummuriņus ar guļamistabu un ar virtuvi apvienotu ēdamistabu, ir arī viens lielāks numuriņš, kurā var apmesties grupa, kas atbraukusi ar mikroautobusu vai pāris vieglajās a/m, un grib dzīvot kopā. Sīkākas ziņas var atrast www.mansaura-montafon.at .

Pie mājas ieejas redzam izkārtni, kas skaidri apliecina, ka šī ir latviešu māja (varētu pat teikt, ka tā ir 3-zvaigžņu viesnīca, tikai zvaigznes te nozīmē kaut ko citu, mums saprotamu).

Aizbraukt uz brīvdienu māju Mansaura Montafonas ielejā, ja izvēlas lidot, nevis braukt 2000 km vienā virzienā ar auto, varēja caur Minheni Vācijā vai caur Cīrihi Šveicē. Šoreiz izvēlējāmies Cīrihi, jo Swiss aviolīnijas piedāvājums bija ērts laika ziņā un lētāks, nekā caur Minheni.

Tālāk no lidostas bija jābrauc ar vilcienu, pērkot biļeti līdz Bludencai (Bludenz) Austrijā. No šīs stacijas līdz Mansauras brīvdienu mājai ir tikai kādi 10 km, un Jānis mums atbrauca pretī. Varējām jau vēl braukt tālāk ar vietējo vilcienu, kas iet uz Šrunu (Schruns), un tad bija jāizkāpj Vandans stacijā, no kuras līdz Mansaurai ir kādi 1,5 km. Tā kā tie iet pret kalnu, pirmajā reizē labāk palūgt Jāni atbraukt pretī, lai nebūtu jāstiepj mantas kalnā. Vietējā vilcienā biļetes var nopirkt pie konduktora. Parasti Šrunas vilciens atiet no Bludencas kādas 10 minūtes pēc tālsatiksmes vilciena pienākšanas – transporti Austrijā ir lieliski saskaņoti. Ja sanāk, ka Bludencā vilciens pienāk ar kavēšanos, Šrunas vilcieni iet 1-2 reizes stundā, nav pārāk ilgi jāgaida nākošo.

23.jūnijs, ierašanās Mansaurā

Ieradāmies Mansaurā pie Jāņa un Noras ar Rīgā pirktu Jāņu vainagu.

Priekšā jau bija vairāki latvieši no Īrijas, visi kora dalībnieki. Tāpēc Jāņu nakts pagāja ar dancošanu un dziedāšanu. Austrijā gan nav pieņemts ārā kurt ugunskurus, bet Jānis bija pie birģermeistara dabūjis piekrišanu, ka policija mūsu svinībās neiejauksies, varējām nakti pavadīt pie ugunskura.

24.jūnijs.Fersetla ( Versettla)

Jāņu dienas rītā modāmies pavēlu. Koristi bija sagaidījuši saullēktu un bija vairāk saguruši, nekā mēs. Mēs nebijām tik izturīgi un gulēt aizgājām agrāk par viņiem. No rīta Jānis ar savu mašīnu un viena no koristēm ar īrēto mašīnu visus aizveda uz Fersetlas (Versettla) ielejas pacēlāju Gašrunas (Gashrun) pilsētiņā, kas bija pa ieleju uz augšu vēl aiz Šrunas stacijas. Ja nebrauktu ar a/m, šo ceļu varētu veikt ar vilcienu līdz Šrunai, un tālāk ar autobusu (kas no Šrunas parasti attiet drīz pēc vilciena pienākšanas – atkal viss lieliski saskaņots).

Gašrunā pacēlāja kasē nopirkām Montafonas ielejas karti 7 dienām – pensionāriem tā maksāja 55 EUR, bet tad visā ielejā vilcieni, autobusi un pacēlāji bija ietverti šajā maksā. Karte tāpēc drīz vien atmaksājās, jo īpaši pacēlāji bija diezgan dārgi – no kādiem 5 līdz padsmit EUR par katru braucienu.

Gašruna atrodas ap 1000 m virs jūras līmeņa. Ar diviem jaukiem slēgta vagoniņa tipa pacēlājiem (Versettla I un Versettla II) mēs uzbraucām 2010 m virs jūras līmeņa. Augšā kā jau parasti pie pacēlāju galapunktiem, atradās restorāniņš, kurā sagurušie varēja padzerties kafiju vai alu, ko nu kuram vairāk vajadzēja.

Tālāk Jānis mūs veda pa visvieglāko maršrutu pāri 1958 m augstajai (virs jūras līmeņa, protams) Gantekopfas (Gantekopf) virsotnei uz Garfrešu (Garfrescha), kur atradās Brunellawirt restorāniņš un Garfrešas alpu viesnīca. Bija iespējami vēl 2-3 citi maršruti, bet pirmajai dienai jau ar šo bija pietiekami. Sākumā bija jāiet lejup, tad pa serpentīna taciņu uz Gantekopfas virsotnīti, no kuras pavērās jauks skats uz visām pusēm.

Tālākais ceļš bija nepārtraukts kāpiens pa līkumotu taciņu uz leju – sākumā pa alpu pļavāk, kurās bagātīgi ziedēja alpu rozes, tad cauri meža joslai ar milzīgi garām eglēm, kuras auga stāvajā kraujā.

Kopējais ceļa garums bija tikai kādi 6 km, lēnā garā to nogājām pāris stundās, bet kājas jau bija krietni piekusušas. Brunellavirtas (Brunellawirt) krodziņā uzēdām pusdienas (vai 2.brokastis).

Tad Jānis mūs aizveda pie pacēlāja, ar kuru vajadzēja nobraukt lejā ielejā. Tas izrādījās krēslu pacēlājs ar 2-vietīgiem sēdekļiem un ne visai saprotami nolaižamu drošības stieni priekšā. Pie augstuma nepieradušiem tas mums bija pabaigs piedzīvojums – sēdēt šūpojošā krēsliņā virs koku galotnēm, kad priekšā ir nevis kalna nogāze (kā tas būtu, braucot augšā), bet gan visa plašā ieleja. Galvas reiba, daži turēja ciet acis (bet ir jau jāredz, kas vajadzēs izkāpt, jo pacēlājs jau neapstājas). Pa laikam pacēlāju apturēja (laikam kāds neprata ātri iesēsties vai izkāpt), un tad krēsli „jauki” šūpojās. Īpaši „jauks” bija pēdējais posms, kad nogāze palika stipri stāva. Likās, ka krēsli pēkšņi gāžas lejā, priekšējos krēslos sēdošie vienkārši pazuda aiz kraujas malas. Tomēr neviens samaņu aiz bailēm nezaudēja, un beigās visi bijām lejā.

Nācās pagaidīt autobusu (tas kursē reizi stundā), lai abi šoferīši aizbrauktu pāc mašīnām, kuras palika Gašrumā pie pirmajiem pacēlājiem. Un tad jau visi laimīgi tikām mājās Mansaurā. Sagurušajiem Īrijas latviešiem vajadzēja vēl ar noīrēto mašīnu doties uz lidostu, bet mēs pēc vakariņām laimīgi atkritām savā gultā un varējām atpūsties.

25.jūnijs. Lindaueras māja (Lindauer Hütte)

Šo dienu izmantojām „piemājas” maršrutam. No Mansauras pagājām augšup kādus 100 m ārā no Vandans pilsētiņas un atradāmies pie dambja, kas pasargā Vandans no kalnu upītes paliem. Pa dambja augšu gāja jauka taciņa, pa kuru nogājām lejā līdz vistuvāk Mansaurai esošajam Golmas pacēlājam (ap 1,5 km). Ar to braucām augšā caur Latšauas (Latschau) un Matšvicas (Matschwitz) stacijām līdz Grīnekas (Grüneck) panorāmas restorānam.

Restorānu šoreiz nevajadzēja izmantot, jo brokastis bijām paēduši. Izpriecājāmies par skaistajiem kalnu skatiem un pa vieglāko maršrutu gar kalna nogāzi devāmies uz Lindaueras māju (Lindauer Hütte). Ja mēs būtu spēcīgāki gājēji, varētu izvēlēties ceļu pāri virsotnēm, bet mums tas likās otrajai diena par šerpu. Taciņa vijās pa Alpu pļavām, uz tās pa laikam bija redzami arī citi gājēji.

Nepilnās 2 stundās, kā jau to bija solījušas ceļa norādes, nonācām pie Lindaueras mājas.

Tur īsi atpūtāmies, apēdām savas maizītes, un pa Gaueras ieleju (Gauertal) pa autoceļa serpentīnu gājām lejum līdz mūsu šīrīta pacēlāja Latšauas (Latschau) stacijai. Serpentīns vijās pa alpu pļavām un mežiem, pa laikam gājām gar govju bariņiem, kas ar skaļiem zvaniem ap kaklu klejo pa Alpu pļavām. Govis slauc tepat kalnos ierīkotās slaukšanas mājiņās, kuras neatbilst ES prasībām attiecībā uz piena iegūšanu. Vietēji par to nesatraucas – no piena gatavotie sieri tiek apēsti tepat Austrijā. Tie esot pārāk labi, lai vēl vestu kādiem citiem, kas uzlikuši kalnos neizpildāmas piena kvalitātes normas.

Ceļā pa laikam bija redzamas nelielas mājiņas, kurās ziemu apmetoties slēpotāji.

Pa ceļam varējām apbrīnot pie liela krusta piestājušos zirgu, kas vienā rakursā izskatījās kā uzkāpis uz mājas jumta. Kā Minhauzena stāstos par zirgu pie baznīcas torņa!

Pēdējo ceļa posmu nobraucām ar pacēlāju, atkal nonākot Golmas stacijā Vandanas pilsētiņā. Kopā bijām nogājuši kādus 20 km.

26.jūnijs. Šruna (Schruns) un kapellas restorāns (Kappelrestaurant)

Šodien nolēmām pārāk nenoslogoties, tikai ar vilcienu aizbraukt līdz Šrunai (Schruns), apskatīties ar Hemingveju saistītās vietas un drusku uzbraukt ar pacēlāju kalnos līdz kapellas restorānam, bet neko vairāk.

Iebraucām Šrunā un no stacijas uzreiz nonācām pie Taube viesnīcas, kurā 1925/26.gada ziemā bija dzīvojis Ernests Hemingvejs, un rakstījis tur savu darbu „Fiesta”. Kā Nora stāstīja, tad tajos laikos nav bijis ne pacēlāju, ne mūsdienu slaloma zābaku un slēpju, ne retraku, kas sagatavo slēpošanas trases. Slēpju zābaki bijuši no filca, vajadzējis pašiem rāpties augšā kalnā un tad, stūrējot ar garu nūju, laisties lejā. Šis pasākums ir aprakstīts Hemingveja darbos, es drusku atceros, ka tur bija runa par cieši nosaitētām potītēm un laišanos jejā pa ledāju. Iespaidīgi.

Netālu no viesnīcas atradām arī nelielu Hemingvejam veltītu piemineklīti.

Ar vagoniņa tipa pacēlāju uzbraucām līdz kapellas restorānam, bet tur tikai fotogrāfējām skaistos kalnu skatus, nekur tālāk negājām.

Braukšanu augstāk (jau ar krēslu tipa pacēlāju) atlikām uz vēlāku laiku. 30.jūnijā to arī izdarījām kopā ar Noru.

Šodien gan nostaigāts pavisam nedaudz, tomēr daudzi kāju muskuļi sākuši izpausties ar sāpēšanu. Nemaz nezināju, ka to ir tik daudz.

Vakarā Nora mums izstāstīja, ka nākošajā dienā sola lietu (prognozes Austrijā ir precīzas, to mēs paši pārbaudījām), tāpēc kalnos labāk neiet. Nolēmām šo dienu izmantot, lai aizbrauktu un „atzīmētos” Lihtenšteinas firstijā, kas ir viena no mazākajām Eiropas valstiņām, pie tam monarhija, kuras priekšgalā ir firsts (nez, vai tas būtu kā „pirmais”, angliski „first”, vāciski gan „erste”), kura senči šo zemes gabaliņu nopirkuši sākumā bez īpaša nolūka, vienkārši kā ieguldījumu nekustamajā īpašumā. Vēlāk zemes īpašnieks no ekonomiski diezgan atpalikušā zemes gabaliņa izveidojis plaukstošu minivalstiņu. Pie kam monarhs pats nevis tērē nodokļu maksātāju naudu, bet gan pats ir viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem valstī. Firsta govis vasarā ganās arī Austrijas kalnu pļavās (firsts tās iznomā), Jānis mums tās dažas dienas vēlāk arī parādīja.

27.jūnijs. Feldkirhe (Feldkirch) un Vaduca (Vaduz, Lihtenšteinas galvaspilsēta)

No rīta nokāpām uz Vandans staciju un ar vilcienu aizbraucām līdz Feldkirhes (Feldkirch) stacijai (līdz Feldkirhei bija derīga mūsu 7-dienu karte), no kuras atiet autobuss (starpvalstu līnija!) uz Lihtenšteinas galvaspilsētu Vaducu. Jau neilgi pēc izbraukšanas pamanījām robežpunktu, bet mūs tajā neapturēja. Ja mēs brauktu ar mašīnu, kurai būtu Latvijas nummurs, tad apturēšanas un muitas pārbaudes procedūra būtu diezgan droša. Robežkontroli veic Šveices robežsargi un muitnieki, jo Lihtenšteina ar Šveici ir izveidojusi ūniju ar kopāju robežkontroli.

Pēc nepilnas stundas brauciena bijām Vaducas centrā, no kura uzreiz pamanījām kalnā esošo firsta pili.

Centrālā Vaducas iela ir atstāta gājējiem, un tajā ir daudz interesantu skulptūru dažādā stilā un no dažādiem materiāliem. Lēni virzoties pa šo ielu, tās tālākajā galā nonācām pie plaša dzelteniem ķieģeļiem klāta laukuma. Arī apkārtējās ēkas un mūra sētas bija no šī skaistā materiāla. Diemžēl digitālais fotoaparāts skaisto krāsu redzēja nedaudz brūnāku. Laukuma galā cauri ķieģeļu klājumam vijās šaurs zaļas zāles celiņš – tiešam skaisti.

Tālāk atradām arī pieminekli ar firsta un viņa kundzes (firstes vai firstienes – kā būtu pareizi?) krūšutēliem. Tur tad arī noskaidrojām, kā viņus īsti sauc: Francis Jozefs II un Gina.

Atradām augšupejošu celiņu, pa kuru lēnā garā uzkāpām līdz firsta pilij. Tā ir privāta teritorija, un apmeklētājus tajā neielaiž.

Apkārtējos kalnos redzējām tumšus lietus mākoņus, bet Vaducā tas tikai drusku pasmidzināja, netraucējot pilsētiņas apskatīšanu.

Nokāpām lejā no pils, uzēdām vieglas pusdienas (kebabu), un ar autobusu atgriezāmies Feldkirhē. Tajā vēl drusku pastaigājām, bet uzkāpt pa kāpnēm kalnā, lai redzētu skaisto skatu uz ieleju, atlikām uz nākošo reizi. Kaut kā tās kājas vēl sāpēja.

Kalnos brīžiem pamatīgi gāza lietus, vakarā arī pāri Mansaurai vairākas reizes gāja spēcīgs gāziens. Nākošajā dienā kalnu takās varējām redzēt lietus sanestos gružus, vietām arī zemes noslīdējumus.

28.jūnijs. Linerezers (Lünersee)

No rīta Jānis ar Noru mūs aizved līdz Bludencas stacijai. Nora ar mašīnu atgriežas Mansaurā, mēs ejam kopā ar Jāni, kurš šodien būs mūsu gids. Sākumā ar autobusu uzbraucam līdz Linerezera (mēs to ērtības labad nosaucām par Linezeru) pacēlājam, kas mūs uzveda līdz „Linezeram” 1970 metrus virs jūras līmeņa.

Restorāniņā paēdām 2.brokastis un tad Jānis pa taku veda mūs uz Linerkrines (Lünerkrine) pāreju, kas atrodas jau 2155 metrus virs jūras līmeņa.

Apkārt pavērās ārkārtīgi skaisti kalnu skati.

Pa taciņu pamazāk kāpām lejā, līdz nonācām nākošajā pieturas punktā: Henriha Huetera mājā (Henrich Hueter Hütte), kas jau atrodas tikai 1766 metrus virs jūras līmeņa. Pa ceļam fotografēju Saula Kopf (2517 m) un Cimbas (Zimba, 2643 m) virsotnes.

Krodziņā priekšā bija jautra kompānija, no kuras kāds vīrs ar sasaitētu roku (likās, ka ieģipsēts kāds lauzts pirksts) pienāca un parunājās ar Jāni kā labs paziņa. Izrādījās, ka tas ir Vandans briģermeistars, kuram Jānis bija izprasījis atļauju Jāņu naktī ārā kurt uguni un dziedāt. Arī mēs izmantojām krodziņu, lai paēstu pusdienas.

Sekoja apmēram 2,5 stundu kāpiens lejup pa līkumotu ceļu līdz Mansaurai. Pa šo ceļu drīkst braukt tikai ar speciālām atļaujām vai nu ap to esošo zemju īpašnieki, vai mednieki. Jānim šādas atļaujas nav. Pa ceļam Jānis parādīja Lihtenšteinas firsta govju ganāmpulku, kas te ganījās īrētās vasaras ganībās.

Kādā vietā pie ceļa notika arī lieli celtniecības darbi, cik sapratām, tad Austrijas enerģētiķi veido kārtējo ūdenskrātuvi elektrības ražošanai. Pēc dažām dienām (3.jūlijā) ceļa sākumā Vandansā bija brīdinājums, ka šodien pa ceļu virzīsies daudz smagās tehnikas, un citiem tur neiesaka braukt. Šajā dienā ik pa brīdim augšup devās betona vedēji – acīm redzot notika lieli aizsprosta betonēšanas darbi.

Šajā dienā kopā ap 5,5 stundās bijām nostaigājuši ap 20 km. Tomēr kājas jau bija pieradušas, un nākošajā dienā nesāpēja vairāk, kā šajā dienā. Mazāk arī ne.

29.jūnijs. Bīleras augstiene (Bielerhöhe)

No rīta liekas, ka šodien pārāk lielus gabalus staigāt negribas, un Nora iesaka apmeklēt Bīleras augstieni. Tajā īsākais maršruts (ap 6 km) ved apkārt Austrijas augstākajam Silveretas Štauezeram (Silveretta-Stausee), kas attrodas 2039 m virs jūras līmeņa. Ja mums būtu vairāk spēciņa, no ezera varētu iet arī garākus un sarežģītākus maršrutus.

Ar vilcienu aizbraucam līdz Šrunai, un tālāk pēc dažām minūtēm dodas 85.autobuss. Ceļš stundas garumā vijas pa serpentīnu ar vairāk nekā 30 līkumiem (tātad krietni vairāk, nekā slavenais Troļļu ceļš Norvēģijā, vienīgi Troļļu ceļa līkumi dažos skatu punktos ir redzami visi kopā). Izbaudām skaistos skatus pa autobusa logu.

Uzbraukuši augšā dodamies pa taku apkārt ezeram. Ezera tālākajā galā pa Oksenas ieleju (Ochsental) vēl paejam pāris kilometrus Visbādneras mājas (Wiesbadner Hütte) virzienā. Līdz minētajai mājai vajadzētu pāriet kalnu pāreju, tas būtu grūtāks maršruts, kuru šodien neizvēlamies. Mūsu gājiena tālākajā punktā paveras skats uz ledājiem zem Šatensmailes (Schattenspitze, 3202 m) un Šnēglokas (Schneeglocke, 3223 m) kalniem.

Gar ezera otru krastu atgriežamies pie autobusa pieturas, pa skaisto srpentīnu nobraucam Šrunā. Laika vēl ir pietiekami, tāpēc ar vilcienu dodamies uz Bludencu ar domu apskatīt , kādas šokolādes piedāvā Milka ražotnes veikalā. Diemžēl izrādās, ka pirmdienās veikals strādā tikai līdz 13.00. Atliek tikai apskatīt Bludencu, ko arī izdarām.

Vakarā ar Jāni un Noru paēdam manas dzimšanas dienas vakariņas itāļu krodziņā. Ēdam ļoti garšīgu zivi, piedzeram vēsu baltvīnu. Jauka relaksēšanās.

30.jūnijs. Senigrata (Sennigrat) un Hohjoha (Hochjoch)

Šodien mūsu ceļvedis ir Nora, kurai arī gribas izstaigāties pa kalniem. Ar vilcienu braucam uz Šrunu, ejam uz Hohjohas ielejas pacēlāju. Pirmie 2 posmi līdz Kropfenai un Kapellas restorānam ir vagoniņu tipa pacēlāji, ar kuriem jau braucām 26.jūnijā. Tālāk jāizmanto krēslu pacēlājs, kas mūs uzved līdz Senigratai (Sennigrat, 2300 m). Šoreiz krēslu pacēlājs neiet tik bailīgi augstu, kā pirmajā dienā izmantotais, bez tam esam ar seju pret nogāzi, nevis visu plašo ieleju.

No pacēlāja ejam līdz skaistajai Vormsera mājai (Wormser Hütte), kuras slēģi ir skaisti baltsarkani.

Mājā neapstājamies, un dodamies tālāk ua Kreicjohas (Kreuzjoch, 2395 m) virsotni. Virsotnē, tāpat kā daudzās citās Austrijas alpu virsotnēs, uzsliets milzīgs krusts ar uzrakstu „Im Kreutz ist Heil” (aptuveni tulkoju kā „Krustā ir svētlaime”). Par svētlaimi nezinu, bet skats no virsotnes ir skaists.

Tālāk vēl aizejam līdz pretējās ielejas pacēlāja galapunktam (tas ir slēpotāju pacēlājs un vasarās nedarbojas), kur ir kartēs ieteiktais fotogrāfēšanas punkts. Tad pa sniegotām taciņām (ir izvēle – iet pa sniegu, vai pa taciņas atkusušo malu) lēnām kāpjam lejup uz Sirdsezeru (Herzsee), kas gan vairāk izskatās pēc tulpes.

Pie Sirdsezera atsēžamies un paklausāmies, kā kāds vietējair priecājas, pūšot Alpu tauri. Liekas, ka visa ieleja skan!

Tālāk taciņa mūs ved gar Melnezeru (Schwarzsee). Abi minētie ezeri faktiski ir sekli dīķīši kalnu ieplakās. Ar ūdeni tos bagātīgi apgādā apkārt esošie kūstošā sniega lauki. No Melnezera ir iespēja iet pāri nākošajam kalnam, bet mēs izvēlamies izmantot pasaules garāko slēpotāju tuneli cauri kalnam. Tunelis ir gandrīz puskilometru garš, un tas ir apgaismots, nav jātaustās pa tumsu. Pēc tuneļa ceļš gar Špeihera (Schpeichersee) ezeru ved lejup līdz Kapellas restorānam, kas ir vagoniņu tipa pacēlāja galapunkts.

Mūsu šodienas maršruts ved tālāk pa autoceļa serpentīnu līdz nākošajai pacēlāja stacijai Kropfenai. Vasarā autoceļu izmanto mašīnas, bet ziemā te esot kamaniņu trase, pa kuri Nora apmēram 25 minūtēs laižoties lejā līdz pacēlājam (ar kājām ceļu veicām stundā un 10 minūtēs). To kamaniņu braucienu arī man patiktu izmēģināt. Ceļš ar 5 serpentīna līkumiem ved gar ļoti stāvu krauju, uz kuras aug egļu mežs. Krauja ir tiks stāva, ka pa to lejup nav nevienas gājēju taciņas, kas ļautu saīsināt ceļu – visi rātni soļo pa ceļu.

Nobraucam ar pacēlāju Šrunā, ar vilcienu dodamies un Vandans, kur stacijā mūs sagaida Jānis ar auto. Pēc nostaigātajiem 10-15 km ir tik patīkami, kad tevi uzved kalnā, nevis tajā 15-20 minūtes jākāpj pašam!

1.jūlijs. Feldkirhe (Feldkirch) un Bludenca (Bludenz)

Aizbraucam atkal uz Feldkirhi (Feldkirch) un apskatām to drusku viarāik, nekā iepriekšējā reizē. Kalnā tomēr neuzkāpjam, un tā skaistais skats palika nebaudīts.

Pēcpusdienā Bludencā beidzot tiekam apskatīt Milka firmas veikaliņu. Tā dižpārdoklis ir paka ar 7 lielajām Milka šokolādēm (kopā 1,8 kg šokolādes) par tikai ~10 EUR. Katram pircējam atļauts ņemt tikai 10 pakas! Mēs pa abiem paņemam 1 paku, un pietiek. Vakarā Jānis ar Noru paskaidroja, ka pa 10 pakām pērkot mazumtirgotāji, kas šokolādi tālāk pārdod savos veikaliņos.

Vakarā Vandansā pie kādas viesnīcas (un krodziņa) notiek vietējā pūtēju orķestra koncerts. Dzeram vēsu baltvīnu un izbaudām jauko mūziku.

2.jūlijs. Lindaua (Lindau) un Bregenca (Bregenz)

Šajā dienā izmantojam iespēju paskatīties uz lielo Bodenas ezeru (Bodensee) gan no Vācijas pilsētiņas Lindauas, gan no Austrijas pilsētiņas Bregencas.

Jānis ved uz veļas mazgātavu Vācijā veļu (Austrijā mazgātuve esot pavirša, nodoto veļu sajauc ar citu, un tas bijis īpaši nepatīkami tad, kad Mansaura bija iegādājusies jaunus veļas komplektus, un daļa no tiem tika mazgātavā samainīti). Tā kā tas ir pa ceļam, viņš mūs aizved līdz Lindauas stacijai, Nora šo dienu nolēmusi pastaigāt kopā ar mums. Mums tas ir ļoti izdevīgi, jo Nora šīs pilsētiņas pārzina, un nekas pašiem nebūs jāmeklē.

Lindauas vecpilsēta atrodas uz pussala Bodenas ezerā, stacija atrodas blakus ostai. Vecpilsēta nav liela, dažās stundās to lēni izstaigājam. Nora parāda dažus labus veikalus, kuros ar pašreizējām atlaidēm var izdevīgi nopirkt šikas lietas. Ida to arī izmanto. Man kā parasti neko nevajag.

Lindauai ir burvīga vecpilsēta ar daudzām šaurām ieliņām. Zem mājām dažviet ir ejas, kurās mēs ar Noru pilnā augumā izslieties nevaram, Ida gan tiek cauri.

Viens no interesantiem apskates objektiem ir milzīga sekvoja, kas gan vēl nav sasniegusi tādu lielumu, kā tas ir sekvojām Amerikā. Priekš tā vēl jāpaiet dažiem simtiem gadiņu.

Ostā aizejam līdz bākai un varam izbaudīt skatus, kā no ostas izbrauc un iebrauc kuģi un dažāda lieluma jahtas un laivas.

No Lindauas ar vilcienu aizbraucam līdz Bregencai, kas jau ir Austrijas pilsēta pie Bodenas ezera. Te slavenākais apskates objekts ir brīvdabas operas skatuve pie ezera. Uz skatuves ir uzbūvētas Turandotas dekorācijas, un drīzumā sāksies izrādes. Slavenākie operdziedātāji gan šo skatuvi ne sevišķi gribot izmantot, jo brīvā dabā un vēl uz ūdens dziedāt ir kaitīgi viņu jutīgām balssaitēm.

Diena ir ļoti karsta, esam tā noguruši, ka pat nav spēka izmantot Bregencas pludmali. Īsi apskatām jauko pilsētiņu un dodamies uz vilcienu.

Ap 20-iem es jau nolūztu, gan pamožos ap 22-iem, kad mājās atgriežas poļi no 3.stāva nummuriņa, un tad vismaz palienu zem segas. Ida tai brīdī nepamožas un tā arī līdz 2-iem naktī guļ virs segas.

3.jūlijs. Mansauras kapella un atvadu vakariņas

Šī ir pēdējā diena Mansaurā, spēka vēl kāpt augstos kalnos vairs nav. Nolemjam aiziet līdz Mansauras kapellai, kas ir tepat netālu – tikai kādas stundas gājiena (kāpiena) attālumā.

Ceļa sākumā papriecājamies par skaistu apjumto tiltiņu (tādu šeit kalnos ir daudz) pāri upītei. Pati upīte ir iesprostota starp pretplūdu dambjiem, un ik pa gabaliņam tajā ir mākslīgi izveidots ūdenskritums. Liekas, ka tas paredzēts, lai palu laikā sabremzētu no kalniem plūstošās ūdens masas, kas citādi stāvajā kritumā uzņemtu milzu ātrumu.

Pēc apmēram stundas kāpiena pa ēnainu meža ceļu nonākam pie Mansauras kapellas. Blakus kapellai Jānis ir iestādījis eglīti, kas reiz bija viņu Jaungada eglīte. Tagad tā braši aug.

Lēnā garā nokāpjam atpakaļ Vandansā, vēl uzmetam aci peldbaseinam. Diena ir karsta, derētu arī mums nopeldēties, bet jau ir maz laika, lai ietu pēc peldkostīmiem.

Pēcpusdienā ar Jāni un Noru aizbraucam uz vietu, kur pēc sacensību brauciena pa kalnu serpentīnu, pa kuru mēs 29.jūnijā ar autobusu braucām uz Bīleras augstieni un Silveretta-Stausee ezeru, atgriežas no visas Eiropas sabraukušas antīkās automašīnas. Auto pazinējam tas būtu īsts saldais ēdiens, bet arī mums šis šovs liekas jauks.

Atgriežamies mājās Mansaurā, un Ida mums uzsauc atvadu vakariņas krodziņā. Esam Mansaurā pavadījuši 11 brīnišķīgas dienas un varējuši apskatīt tikai mazu daļiņu no tā, kas tur būtu apskatāms. Jaunāki cilvēki, protams, būtu gājuši arī grūtākus maršrutus, bet mēs izvēlējāmies tādus ne pārāk grūtus, bet tāpat ļoti skaistus.

4.jūlijs. Aizbraukšanas diena, Cīrihe

Mums ir laimējies – uz Cīrihi Jānis un Nora mūs aizvedīs ar auto, jo viņiem jādodas uz kādu pasākumu Šveicē, un tas iznāk pa ceļam.

Jāņa tom-toms Cīrihē saniķojas, un mums pie stacijas ir pagrūti atrast, kur noparkoties. Cīrihieši ir lecīgi braucēji un nikni taurē, ja pa priekšu „velkas” auto ar Austrijas numuru, kas īsti nezina ceļu. Beidzot tomār noparkojamies, aiznesam mantas uz stacijas bagāžas glabātuvi un varam dažas stundas apskatīt Cīrihi. Uz tiltiņa atvadāmies no Noras un Jāņa.

Mēs drusku paejamies pa Cīrihes vecpilsētu, aizejam līdz Cīrihes ezeram ar daudziem kuteriem, laivām un jahtām, un daudziem gulbjiem.

Cīrihē kādā ieliņā redzam arī Stendera ziepju fabrikas veikalu. Vecpilsēta ir skaista, tomēr mums jau pietiek, un neesam arī pilsētu fani. Mums labāk patīk brīva daba un kalni. Tāpēc drīz vien ar vilcienu braucam līdz lidostai, un vakarā jau esam Rīgā.

Nākošreiz jābrauc uz Montafonu ar mazdēliem! Noteikti.

Nobeigums. Ar kādiem galvenajiem izdevumiem jārēķinās.

Galvenās izdevumu pozīcijas mums bija sekojošas (dati doti 1 cilvēkam):