Piezīmes fluviālās ģeomorfoloģijas malās un rakija brokastīs.

Marika Kacare 27.07.2015 8 min lasīšanai

Ir noslēdzies viens no šīs vasaras galvenajiem stāstiem, vismaz noteikti – galvenais ceļojums. Bezatbildīgs atvaļinājums no pieaugušo dzīves nākošajā dienā pēc izlaiduma, lai iepazītu vecenīti Eiropu vēl par vienu solīti tuvāk.

Dzīve esot grāmata, un tie, kas neceļo, lasot tikai vienu lappusi. Šis ceļojums bija tāda lappuse, ko es priecājos izlasīt un pierakstīt uz apbružātas fluviālās ģeomorfoloģijas malām.

Izbraucu un samērā veiksmīgi tiku līdz Kauņai, citu starpā nostopējot taksometru, kas aizveda līdz Zarasiem, neņemot naudu, bet pieprasot stāstus, jo es esot galīgi traka. Pie Kauņas tiku izlaista galīgi sliktā vietā, un gandrīz vai jau paspēju saskumt, kad apstājās poļu benzīnvedējs. Durvis man atvēra jauns puisis, kas runāja angliski, un es dzirdēju džinkstošo lūstošu stereotipu par tālbraucējiem skaņu savā galvā, pirms sapratu, ka viņš ir tāds pats stopētājs kā es.

Viņš ir no Igaunijas un saka savu ceļojumu dienu agrāk par mani. Ceļos pa Eiropu visu nākamo pusgadu, šobrīd lēnītiņām dodas uz Portugāli, bet, ja pa ceļam gadīsies kas labāks, tad izvēlēsies to. Viņam līdzi ir ceļu karte, bet viņš apsver domu to izmest, jo karte palīdz tikai tad, ja Tu zini, kur ej. Pēc tam viņš stopēs uz Nepālu. Bet varbūt nē. Izpļāpājāmies līdz Belostokai par visu pasaulē – filozofisko literatūru, nacistiem, alkoholu, dzīvību uz citām planētām. Uzzināju, ka šņabis ar alu esot Jeseņina kokteilis, pēc tam kādu laiku pavadījām, citējot Jeseņina dzeju. Jeseņins laikam ir vienīgais dzejnieks, kura darbus es diezgan masveidīgi zinu no galvas un spēju citēt, tā kā man pat radās izdevība radīt izglītota cilvēka priekšstatu. Kamēr viņš pīpēja Belostokā, un mēs, negribot tik āri izklīst, tomēr piekritām, ka atsevišķi stopēt ir vieglāk, čehu šoferis pamanīja Varšavas zīmi man rokās un apstājās. Tā mēs dabūjām muldēt vēl arī visai atlikušajai Polijai cauri, jo šoferis gan bija jauks un klausījās Led Zeppelin un Metallica, bet angliski vai krieviski nerunāja. Pašķīrāmies netālu no Čehijas robežas, ļoti ceru, ka tam puisim viss izdosies. Pat, ja runādams par dzīvošanu pēc iespējas bez naudas, viņš nepamanīja kā automātiski nopirka fasēta ūdens pudeli. Ieradumiem ir spēks, bet tādēļ jau ir pasaule un ceļojumi, lai pozitīvā veidā sevi mazliet salauztu.

Bratislavā satiku savu līdzbraucēju. Koučsērfingu atradām tikai vienai naktij, bet vairāk arī nevajadzēja. Cilvēki ar lielām ceļasomām. Tieši tādu es tevi mīlu, pasaule. Grūti atrast kādu kočsērfingā, jo visi ceļo. Man patīk šis atteikuma iemesls, es labāk palieku teltī, bet lai pasaule ceļo.

Bet Bratislavā pat vietējie nav diez ko optimistiski par izklaides iespējām šeit, kad teicām hostam, ka pavadījām dienu, staigājot pa centru un apskatot pili, viņa reakcija bija: „nu labi, tā ir pusstunda, bet pēc tam?” Otrā Bratislavas diena tika atdota Budapeštai, līdz ar to jau otrajā ceļojuma dienā pieturēšanās pie plāna saka pieklibot.

Budapeštai varētu piederēt mana par lielpilsētām atbildīgā sirds daļa, ja vien tā jau nepiederētu Barselonai. Tur ir tāda mazliet Disnejlendīga vieta ar vijoļmūziku, kur ir patīkami noklīst, noklausoties tūristu sarunas un smejoties par viņu īgno vaimanāšanu. Lidmašīnu festivāli, vijoļmūzika parkos ar bruņurupučiem, daudz kāpšanas pa kalniem un lejām, un gan jau, ka vjoļmūzika vēl kaut kur. Ir svarīgi, ka ir cilvēki, ar ko parkā svešā pilsētā gulšņāt zālītē ēdot margarīnmaizes. Bonusā skaisti saulrieti pār parlamenta ēku. Gaisīga, mežģīņaina sajūta.

Uzkāpu tilta margās. Likās tik kārdinošas un kāpšanai piemērotas, bet ierastās „ai, šādi taču nedrīkst” sajūtas neļāva. Sevis pārvarēšanas prieks un mazītiņas bailes no augstuma. Jā, šī pilsēta mūžam paliks manā atmiņā kā pilsēta, kura es atļāvos uzkāpt tilta margās. Pat ja pavisam viegli kāpjamās margās. Visam klāt vēl veiksmīga koučsērfinga pieredze pie hosta ar meitiņu peciņu, sarunām par politiku un rīta pārmetumiem, kā es vispār spēju tik ilgi pagulēt (līdz pusdesmitiem).

Reizēm liekas, ka es pavadu pārāk lielu savas dzīves daļu benzīntankos un svešās mašīnās, vismaz tā likās, mēģinot tikt uz Serbiju, jo cilvēki nebija diez ko naski uz stopētāju ņemšanu, šķērsojot robežu. Pie robežas satikām vēl vienu klejotāju – čehu puisi, kas dodas uz Kazahstānu. Mazliet papļāpājām, pašķīrāmies ērtākai stopēšanai. Pēc kāda laiciņa robežsargi mūs palūdza iet prom, un tieši tajā brīdī visi trīs dabūjām šoferi – Bosnijas un Hercegovinas un Serbijas Elle žurnāla redaktori. Fantastiskas sarunas, kas turpinājās līdz Novisadai, kur mēs palikām dzert kafiju un sarunas turpināt vēl divas stundas. Puisis izrādījās konservatīvais, sieviete teica, ka viņa arī, kaut gan patiesībā nebija gan, un mums pat sanāca nedaudz izbīdīt viņas viedokli imigrācijas jautājumos. Drausmīga pašapmierinātības sajūta. Ir patīkami diskutēt ar inteliģentiem cilvēkiem ar atšķirīgu viedokli, pārmaiņas pēc pacīkstēties ar tiešām labiem argumentiem. Jutos iedvesmota. Sonja gan mūs paņēma mašīnā, domājot, ka braucam uz Exit – Novisadā esošo vienu no lielākajiem Eiropas mūzikas festivāliem. Pilnīgi katrs cilvēks, ko Novisadā satikām prasīja, vai mēs braucam uz Exit.. Taču pilnīgi noteikti ne.

Novisadā palikām pie paziņas, tāpēc sanāca iepazīt kārtīgāk, nekā jebkuru citu vietu – caur vietējo acīm, ar kārtīgu izvazāšanu visapkārt, pamestām ēkām, īstajām vietām saulrietu vērošanai un citām lietām, ko tā uz sitiena pats neatradīsi. Neskatoties uz to, ka pilsēta ir tāda nu mazliet cerīgāka par Daugavpili, bija tāda silta labās vietas sajūta. „Slita” sajūta gan bija arī bezdievīga ap 40 grādiem karstuma dēļ, pie kā ar laiku nācās pierast..

Stopēšana uz Serbijas dienvidiem ievilkās. Gan nepiemērotu vietu dēļ, gan tāpēc, ka bija cilvēki, kas aizkavēja, uzaicinot savā dārzā pieēsties aprikozes, plūmes un avenes un vēl pielasīja pilnu maisu līdzi. Es biju sajūsmā par serbu viesmīlību, tad es vēl nepazinu albāņus, un man likās, ka tā ir maksimālā iespējamā robeža. Serbi ir līdzīgi horvātiem, tikai nav tūristu izlutināti, viņos vēl ir daudz tās naivās sirsnības. Cenots ar šoferiem uzturēt serbkrievismas sarunas, no tā man briesmīgi sāpēja galva, bet kaut kā jau sapratāmies.

Nakti pavadījām teltī pie Surdulicas. Pirmā lieta, ko ieraudzījām, nākamajā rītā pamostoties – vīrietis ar cirvi rokās un diviem lieliem suņiem. Ak, lauku dzīves romantika. Turpinājām stopēt uz Vlasino ezeru, kas esot kalnos un esot skaists. Ar peldošām salām un salnām naktīs šajā karstumā. Dabūjām divus vīriešus ar mazu puiku, kas uz turieni brauca makšķerēt. Mūs uzcienāja ar alu un piedāvāja pavadīt pie ezera visu dienu, tad braukt ar viņiem atpakaļ. Tā kā sanāca laiks izpeldēties, izpļāpāties, izstaigāties kalnu ezera apkārtnē. Darba šeit apkārt neesot, tāpēc viņi makšķerē un dzer caurām dienām. Nu, ko lai dara, par to jāiedzer. Kad ar viņiem tikām atpakaļ Surdulicā, palikām uz vakariņām un pa nakti. Spēlēju bumbu ar bērniem. No rīta mums brokastu vietā piedāvāja kafiju un rakiju, tad aizveda līdz stopēšanas vietai, iedzerot vel aliņu pa ceļam. Šai sirsnīgajai atmosfērai ir mazliet „ti menja uvažaješ?” piegarša.

Maķedoniju izlaidām, noticot grieķiem, ka tur nav, ko redzēt. Nu, patiesībā izlaidām, jo pārmocījāmies līdz pusnāvei, un dabūjām mašīnu uzreiz līdz Salonikiem. Bet grieķu propagandai tur bija sava loma. Vēlāk es to nožēloju, jo veidot priekšstatu par Maķedoniju no grieķu stāstiem ir ka veidot priekšstatu par albāņiem no serbu stāstiem. Patiesībā taču fantastiskas ir šīs abas tautas. Labi, bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija citreiz, šoreiz tikai tā Maķedonija, kas ir vel arvien Grieķija. Pa ceļam redzējām bēgļu ģimeni, sāpīgs skats, un vēl – bēgļu dēļ ir dažviet ir problemātiski stopēt, cilvēki ir noraizējušies un prasa uzrādīt dokumentus.

Saloniki ir briesmīga vieta, ko kalni piespiež pie jūras, tāpēc cilvēki mēģina saspiesties kaut kā kopā, jaucoties vietējiem, tūristiem un iebraucējiem viena katlā. Ja, mēs bijām drausmīgi pārguruši, un mums riebās viss pasaulē, bet esmu droša, Saloniki man nepatiktu arī tagad. Gulēt palikām skaistākajā zālājā pie viesnīcas, un no rīta pamodāmies no zālāja laistītāja. Labi, ka tā, jo vēlāk sākās lietusgāze, un būt tās pamodinātiem būtu vēl mazāk patīkami. Toties iepazināmies ar imigrantu no Irānas, kas gulēja zālītē turpat blakus, dabūja oficiālo patvēruma meklētāja statusu. Aizbēga no Irānas, jo apnika noskatīties, kā tiek nogalināti viņa draugi. Krīzes dēļ Grieķijā vairs nevarot tikt pie darba, bet viņš ir optimisma pilns. Deva dažus noderīgus padomus, guļot Grieķijā uz ielām. Satikām nākamajā vakarā paziņu un aizstopējām nakšņot uz Katerine, ja stopējot Grieķijā sāka rasties izcili labais priekšstats par albāņiem.

Grieķi par grieķu kafiju sauc turku kafiju, bet frappe, kas īstā grieķu kafija, sauc franču vārdā. Izgaršoju to frappe ceļmalā ar pārsaltiem ķiršiem, un šī kombinācija patiesi garšoja pēc vasaras. Šī ceļojuma labākā kafija gan tomēr paliks pludmales ugunskurā taisītā, tā, kuras iegūšanai tika sadedzināta fluviālās ģeomorfoloģijas titullapa.

Ak, jā, kāpēc es te ik pa laikam par to fluviālo ģeomorfoloģiju. Katrā ceļojumā jābūt Grāmatai. Grāmatas ir smagas, tāpēc es paņēmu ko tādu, ko ilgi, ilgi lasīt, bet kas būtu plāns un viegls. Tā bija Eberharda fluviālā ģeomorfoloģijas, kuras gudrības praksē pārbaudīju uz Albānijas upju piemēra. Kad man beidzās baltās lapas, ķecerīgi skribelēju notikumu kopsavilkumu uz malām. Vispār, man liekas, šis ir pats ģeogrāfa dzīves būtību piedzīvojošākais šīs grāmatas eksemplārs. Man bija līdzi arī īsā grāmatiņa par Krišnu, no kuras tulkoju murgainākās vietas, uzsākot daudzas interesantas reliģiskas sarunas.

Atēnās tika apskatīta Akropole, ievelkot svarīgu ķeksīti klasiska tūrista sarakstā. Pēc Salonikiem tās bija skaistas pārmaiņas. Atbraucām svētdienas vakarā, pilsēta bija noklususi un tīra baltā spozmē. Jā, kā visas dienvidu pilsētas tajā bija putekļi un gruži, bet salīdzinot ar citām vietām tā bija tīra gan. Un tāda kā veldzējoša. Ar pārdabiski lielu kaķu daudzumu, spīdīgie kažociņi un izveicība. Vispār pamanīju, ka viņu gala kaķi ir krietni mazāki par mūsējiem, taču tādi kopti un graciozi. Ak, senā arhitektūra, kaķi un miers - šī pilsēta izdarīja visu, lai man patiktu. Pirmdien es iekļuvu trakajā skaļuma burzmā, bet sabojāt pirmo mirkli tas vairs nevarēja. Mēs palikām nakšņot uz kraujas malas kalnā pilsētas vidū, ar skatu uz saulrietu, jūru un lielpilsētas trakumu, labākā vieta, kur meditēt, labākā vieta, kur var gulēt uz akmenscieta maza skatu laukuma pleķīša, ik pa laikam mostoties no sajūtas, ka tūlīt velsies lejā. Nakšņošanas vietu skaistuma latiņa tika pacelta debesīs, nekas to vēlāk nepārspēja, lai gan bija dažas jaukas naktis pludmalēs, piemēram, Kalamatā, ko šoferis nodēvēja par skaistāko pludmaļu vietu pasaulē, bet es šo izteikumu ļoti apšaubu. Lai piebeigtu to tūrista sarakstu līdz galam, aizbraucam uz Olimpiju arī.

Mēģinājām uz Meteoru, bet nācās palikt ceļmalā turpat pie preterozijas stiprinājumiem, pa kuriem bija interesanti kāpelēt, meklējot ugunsmušiņas un caurulēs paslēpta strautiņa sākumu. Brīdī, kad jāstopē viena vietā divas dienas pēc kārtas sāk šķist, ka Grieķija mazliet apnika, ka ir mazliet par daudz, bet tad var atrast atkal kaut ko jaunu, kur pieķerties. Tirgū uzdāvinātie bumbieri vai traka ome, kas runā franciski un uzaicina uz kafiju, ar jauku meitu, kas iedod maisu ar mandarīniem un runā par mūziku.

Albānija ir nepareizā pirmā priekšstata karaliene. Vienīgā lieta, kas Albānijā un Kosovo ir bīstama – cilvēki savā viesmīlībā var pārbarot līdz pusnāvei. Tiesa, kā teica kāds gudrs cilvēks „Viss, kas ir uz A vai D, ir potenciāli bīstams vēderam”, un vai nu šis vai saules dūriens lika man mazliet pagulšņāt pa nostopēto cilvēku gultu ik pa laikam ģībstot. Kas tikai pierāda, ka cilvēki te ir pārdabiski atsaucīgi, jo tiešām tiku aprūpēta kā pašu mīļā meita.

Šī valsts ir cita. Es nezināju, ka Eiropā vēl var dabūt šo sajūtu. Mīļa, dīvaina, neizvazāta. Tai var atdoties. Labākais, ko var dabūt pie neliela dzīves paguruma. Visas interesantākās sarunas gan notika, kamēr es pastaigājos viena pa pilsētu, bet dabūju dzirdēt kopsavilkumu un nogaršot vietējo anīsa šņabi. Restorānā dabūjām kūku no blakusgaldiņa. Vienu nakti bijām arī hostelī, kur iepazinām turku grupiņu, kas veido dokumentālo filmu par Albānijas kāzu rituāliem. Cilvēki uz ielas pienāk klāt, lai apjautātos, no kurienes esam un kā mums te patīk. Kosova tikām tikai līdz Prizrenai, jo tur bija pārāk labi, lai dotos kur tālāk, turklāt mums izmaksāja viesnīcas numuriņu un vakariņas, un mēs jau pārāk atpalikām no grafika. Viesnīcā bija baisas saulrieta sienas un baisas Eifeļtorņu uzlīmes uz logiem, kas radīja mūžīgu nomācošu pustumsu, tiešām padomijas deviņdesmito ceļmalas motelis, kur visi baisie stāsti notiek. Tas viss tikai pastiprināja tādu veco filmu ceļojumu auru. Un stopēt te ir vienkārši, ne tā, kā Melnkalnē vai Horvātijā, kas padarīja ceļojuma pašas, pašas beigas par lielām mokām. Neplānoti sanāca šķērsot Bosniju un Hercegovinu, bet pa maziem kalnu ceļiem, redzot dievināmas vietas, klausoties dievināmus stāstus no cilvēkiem, kas pa ceļam pīpēja zāli. Ar līdzbraucēju pašķīros pie Zagrebas. Tur mūs savukārt atveda tālbraucējs, kura dēls pienāca pie mums un pats pajautāja, vai mēs nestopējam, un vai viņš nevarot ar savu tēvu sarunāt, lai mūs aizved. Protams, ka var, īpaši ņemot vērā, ka migām ciet un bijām izmisuši. Ai, bet, ja esi Albānijā, Kosovā vai Bosnijā un Hercegovinā, vari aizmirst par izmisumu pavisam viegli.

Ja ceļotāji varētu sēdēt uz vietas, viņi tā darītu. Bet cilvēki ir ka putni, un dažiem ik pa laikam ir jāaizlido uz citām zemēm. Es esmu zvirbulis. Nekāds lielais lidotājs nav, bet nespēj nosēdēt uz vietas un vismaz pa tuvāko apkaimi lēkā nepārtraukti.

Šis ceļojums mani sagatavoja nākamajam. Es samierinājos ar savu dzīvi, un es pat laikam to mīlu.