Šveice - Lugano - pastaigas ar Raini

  • 11 min lasīšanai
  • 150 foto
Prologs Neuzkrītoši noskaidrojusi, ka vīra senlolots sapnis esot Raiņa un Aspazijas vietas Šveicē, uzsāku īstenot slepenu operāciju „kāzu gadadienas pārsteigums”. Ziemas viducī iegādājos e-desertu divu AirBaltic aviobiļešu veidolā (turp-atpakaļ biļete divām personām Ls 137), apzinoties, ka tas varētu būt viens no izdevīgākajiem pirkumiem, dodoties uz „dārgo” Šveices zemi. Nu man ir veseli septiņi mēneši rūpīgai ceļojuma izplānošanai, kam noder gan internetā iegūtā informācija (ieskaitot veselu kasti ar bukletiņiem, ko pilnīgi bez maksas var saņemt, pasūtot saitā www.myswitzerland.com), gan tepat karšu veikalā „Jāņa sēta” pirktie ceļveži un kartes. Nākas izbaudīt vienu no lēto aviobiļešu trūkumiem – reisu pārcelšanu. Šoreiz gan tas kļūst par papildus bonusu, jo, izlidojot pusseptiņos no rīta, iegūstam papildus četras stundas. Sākotnējais plāns iekļaut Lugano tikai kā vienu no apskates punktiem ceļojumā cauri visai Šveicei vai vismaz visam Tičino kantonam (Šveice iedalīta 4 kantonos, no kuriem Tičīno ir itāliski runājošs) tiek atmests kā nederīgs, jo atklājas, ka Lugano apkārtnē vien apskatāmo objektu ir vairāk, nekā ceļojuma laika limits ļauj izbaudīt. 1.diena. Cīrihe, Lugano, Gentilino, Montagnola, Collina d'Oro Tālā zeme, mīļā tauta, / Devi otru dzimtu zemi / Manim, tevī nedzimušam. / Mani mana dzimta zeme / Prom no sevis izraidīja, - / Tu man devi patvērumu. / Tu man vairāk laba devi: / Mācīji ar jaunu mīlu / Mīlēt pirmo dzimtu zemi. / Vai vēl vairāk laba dosi? /Mīlēt trešu dzimtu zemi: / Jaunu dzīvi - atdzimteni. / (Rainis) Un tā, 23.augustā jau deviņos no rīta esam Cīrihes lidostā, bet jau stundu vēlāk no Cīrihes galvenās stacijas (Zürich Hauptbahnhof) dodamies Lugano virzienā. Lai nebūtu jāstreso pagaidām vēl pilnīgi nepazīstamajā vidē, arī vilciena biļetes ir iepriekš iegādātas internetā (http://mct.sbb.ch) – atliek vien konduktoram uzrādīt biļetes izdruku un personu apliecinošu dokumentu. Šāds ceļojums gan izmaksā apmēram tikpat, cik lidojums no Latvijas uz Šveici (CHF 57 vienai personai vienā virzienā), un vēlāk konstatēju, ka ekonomiski izdevīgāk būtu bijis sākt ceļojumu no Milānas, kas ir tikai 77 km attālumā no Lugano. Taču izjūtas, ko sagādā četru stundu brauciens cauri Šveicei gar Lucernas ezeru, šķērsojot Gotharda kalnu pārejas (via Gotthard) tuneļus un serpentīnus, ir tā vērtas. Jau agrā pēcpusdienā esam Lugano un iekārtojamies viesnīcā „Pestalozzi” , kas Šveices mērogiem ir lēta (divvietīga numura cena CHF 108), taču atstāj patīkamu iespaidu. Esam gatavi doties nelielā Lugano iepazīšanas pārgājienā, kas, pateicoties stāvajām un līkumotajām ieliņām, mums gluži negaidot liek aizmaldīties līdz pat tuvējiem ciematiem Gentilino ( Sant’Abbondino baznīca), Montagnola, Collina d'Oro . Sajūtas ir fantastiskas – itāliski laisks miers, no cilvēkiem gandrīz tukšas ieliņas, uz kuru bruģa zviln desmitiem sīku ķirzaciņu, kas liek satrūkties pie šādu „zvēru” klātbūtnes nepieradušajiem ziemeļniekiem. Turpmākajās dienās čaboņa, ķirzaciņām slēpjoties sausajās lapās, jau būs kļuvusi par mūsu gaitu neatņemamu sastāvdaļu. Kad beidzot izdodas atrast ieliņu, kas ved no kalna lejup, jau krēslā nonākam Paradiso un izbaudām naksnīgu pastaigu gar ezeru Lugano virzienā. Ir sajūta, ka esam paveikuši dižus darbus, ņemot vērā, ka vēl šorīt bijām Rīgā. 2.diena. Ceresio pussala "Bet, jo ilgāk padzīvojām un noskatījāmies Lugānā, jo neiespējamāki tika mums pašiem atstāt šo skaistumu. Un robežu stacija, uzgaidāmā vieta - Lugāna - tapa mums par paliekamu vietu un par robežu staciju visā mūsu mūžā. Lugāna - Kastaņola saturēja mūs pus mūžu, piecpadsmit gadus. Vēl tagad gars atgriežas vienmēr uz šo vietu, un gars gandrīz ik gadus velk līdzi miesas - ciemā Kastaņolā.” (Rainis; „Kastaņola. Pa atmiņu pēdām otrā dzimtenē”) Uzskatot nosaukumu Lago di Lugano (Lugano ezers) par ģeogrāfiski bezpersonisku, vietējie iedzīvotāji to dēvē par Lago di Ceresio , kas cēlies no ķeltu vārda Keresios – rags. Tā sauc arī ezera ieskauto pussalu uz dienvidiem no Lugano. Sākam ceļojumu ar Šveices miniatūru parka (http://www.swissminiatur.ch) apskati Melidē (Melide) , kas atrodas 7 minūšu brauciena attālumā no Lugano. Šveices 120 ievērojamākās celtnes un sliežu ceļi 3500 metru garumā ar ņipri skraidošiem vilcienu modelīšiem mērogā 1:25 kalnu ielokā izskatās tik fascinējoši, ka, aizrautīgi meklējot veiksmīgāko fotografēšanas rakursu, gluži nemanot paiet pāris stundas. Pārsimts metru attālumā sākas 1,8 km gara taka augšup uz Karonu (Carona) . Šeit kā pilnīgi nepieredzējuši kalnu tūristi pirmo reizi apjaušam, ka kartēs vairāk uzmanības jāvelta nevis attālumam, bet augstuma starpībai. Karona atrodas tikai 323 metrus virs Melides, bet galamērķi elsdami pūzdami sasniedzam vairāk kā pēc stundas. Šis maršruts tiek dēvēts arī par „mirušo ceļu”, jo kādreiz Melides iedzīvotāji to izmantojuši, lai savus mirušos nogādātu augšup apbedīšanai Karonā! Sviedros mirkdami, nespējam tam noticēt. Dīvaini, ka tūristi gan šeit, gan arī turpmākajās ceļojuma dienās ir retums. Ir sajūta, ka arī vietējie iedzīvotāji ir paslēpušies aiz sarkanajiem slēģiem savās nelielajās itāļu tradīcijās būvētājas akmens mājelēs. Omulīgu, galvenokārt vācu mēlē runājošu ekskursantu grupas sastopamas Lugano, kā arī ar kalnu tramvajiem viegli sasniedzamu kalnu virsotnēs. Vienīgie tūristi, ko negaidīti sastopam šeit Karonā, ir divi latvieši (kā vēlāk noskaidrojas, arī viesnīcas izvēlē mēs esam bijuši vienoti). Karona (http://www.carona.ch) , tāpat kā visi turpmāk apskatītie ciemati, apbur ar savu arhitektūru – senatnīgi akmens namiņi, baznīcas un kapelas, šauru bruģētu ieliņu labirinti, kur aiz katra līkuma paveras jauna gleznas cienīga ainava. Sevišķu uzmanību pelnoši objekti – Casa Solar i, baznīcas chiesa di S.Giorgio e S.Andrea, chiesa Madonna d’Ongero, chiesa Madonna d’Ongero . Paverot dzelzs vārtiņus, kas ved uz chiesa di S.Marta baznīcai blakus esošo kapsētu, piedzīvoju nelielu šoku, kad pāri kapakmenim, daudziem līkumiem izritinājusies, aizlien liela drūmi melna čūska. Turpmākajās dienās tās, lai arī mazākas, pamanām vēl pāris reizes, tāpēc esam piesardzīgi. Pēc pāris stundām sasniedzam pussalas galējo punktu. Lai arī no augšas izskatās kā ar roku aizsniedzama, kalna pakājē dusošā Morkote (Morcote) ir sasniedzama tikai pēc krietnas stundas kāpiena lejup. Torre del Capitano kāpņu 400 pakāpieni ved uz Santa Maria de Sasso baznīcu, bet kalna nogāzē slejas Sant’Antonio Abate kapela. Interesenti var aplūkot arī Šerrera parku – mums gan šoreiz tam laika nepietiek. Ir divi veidi, kā ar sabiedrisko transportu nokļūt nelielajos Tičino ciematos – ar kuģīti vai pasta autobusu (PostBus) . Taču jārēķinās, ka gan viens, gan otrs kursē tikai apmēram līdz septiņiem vakarā, tāpēc to kustības sarakstus ieteicams iepriekš precizēt (www.lakelugano.ch; www.postauto.ch) . Konstatējam, ka par 5 minūtēm esam nokavējuši pēdējo autobusu uz Lugano, tādēļ nākas soļot vairākus kilometrus līdz vilcienam Melidē. Savukārt, ja jums atļauj laika limits, ieteicams kājām doties atpakaļ pa kalna kori uz Monte San Salvatore , kas atrodas 3,4 km no Karonas. Neskatoties uz to, ka kājas nespēkā ļimst, ar to mums vēl nav gana. Nospriežam – ja nepaspējām uzkāpt Monte San Salvatore pašu spēkiem, dosimies turp ar funikulieri no Paradiso . Un savu izvēli turp doties nakts tumsā nenožēlojam – cēlā vientulībā izbaudām fantastisko skatu ar mēnesnīcu un dodamies lejup ar pēdējo funikulieri. 3.diena. Monte San Giorgio „Tāpat kā Lugāna prata slēpt savu skaistumu, tā arī apkārtnes katra savu īpatnību uzglabājušas par sevi aiz kalniem, aiz klintīm, aiz mežiem un ezeriem atsevišķā daiļumā. Bagāta ir „Ceresio karaliene” Lugāna, neizrāda uz reizi savas mantas, grib, lai tās apbrīno katru par sevi un iemīļo. Piecus gadus mēs ar Aspaziju bijām jau še dzīvojuši un vēl ik dienas atradām jaunus noslēptus skaistumus, un katrs likās tas skaistākais un mīļākais par visiem. Liela meistara gleznā var lūkoties ilgi un vienmēr, dziļu dzeju var lasīt un pārlasīt, un vienmēr atradīs tanī ko jaunu un neredzētu, un pārsteidzošu un brīnīsies, kā to nau tūdaļ pamanījis. Lielā meistariene daba šo vietu radījusi; un Tičīnas mākslinieciskā fantāzija to izkopusi [..] (Rainis; „Kastaņola. Pa atmiņu pēdām otrā dzimtenē”) Nākošajā dienā nolemjam izvēlēties vieglāku maršrutu un doties uz Monte San Giorgio (1097 m.vjl.) – kalnu, kurš kopš 2003.gada iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Ar kuģīti dodamies uz Brusino Funivia un no iecerētā plāna mūs nespēj atturēt pat kapteiņa negaidītais paziņojums, ka „funikolare ist kaput” . Rezultātā četru stundu ilgais pēdojums ( a pjedi (it.) – kājām) pa stāvām kalnu taciņām izvēršas par grūtāko pārbaudījumu visā ceļojuma laikā. Tāpēc neviltotu sajūsmu izraisa ceļā sastaptais vācu pensionāru pārītis, kam, kā noskaidrojas, šovasar neesot izdevies realizēt ieplānoto velobraucienu no Tartu līdz Rīgai, jo vīra pārciestā infarkta dēļ to nācies nomainīt ar kaut ko vieglāku, proti, pastaigām Šveices kalnos! Pāris stundu baudījuši grandiozo skatu, kas paveras no kalna virsotnes, negribīgi dodamies lejup pa pretējo kalna nogāzi uz Meridi (Meride) . Ceļš „bruģēts” ar nelieliem plakaniem akmentiņiem – to pirmā pasaules kara laikā esot paveikuši Šveices karavīri. Nezinu, kādam nolūkam tas ticis darīts, jo iet pa šaurajām akmens šķembām liekas daudz grūtāk nekā pa vienkāršu zemes taku. Ātri apskatam Meridi, jo izrādās, ka galamērķis Riva S.Vitale , kas kartē likās turpat blakus, realitātē ir vairākus kilometrus zem mums. Slavenais Fosiliju muzejs diemžēl jau slēgts. Priecājamies, ka vēl nav satumsis, jo aizas, kuras gluži negaidot vairākkārt paveras mums tieši priekšā, neviens, protams, nav papūlējies norobežot. Beidzot sasniedzam vilcienu – lai slava viesnīcai un ērtajai gultiņai! 4.diena Monte Tamaro „Visas dienas mums aiziet staigājot, skatoties, brīnoties; ik dien' mēs redzam jaunu, ik dien' skaistu, to pašu un gluži citādu. Šai dabai viens raksturs, bet tūkstots dažādību. Mākslinieku cilts pratusi piemēroties šai dabai: celtnēm viens raksturs, bet tūkstots dažādību, tūkstots pretējību; galējības, kas izslēdz viena otru, še saplūst vienā lielā saskaņā. Visas bēdas še top rāmākas; sašķeltais, lauzītais, izmocītais gars jūt savādas, nekad nejustas sāpes, kas viņam liekas kā veldzes; sirdī izplešas jauns nogurums, kā no atlaistām žņaugām. (Rainis; „Kastaņola. Pa atmiņu pēdām otrā dzimtenē”) Ir svētdiena. Pirmie stīvie soļi liek domāt, ka mūsu šodienas maršruts beigsies labākajā gadījumā kādā Lugano kafejnīcā. Kad locekļi ir kaut cik atguvuši dzīvības pazīmes, nolemjam tomēr doties uz Monte Tamaro . Ar vilcienu aizvizinājušies līdz stacijai Rivera , ar funikulieri uzbraucam Alpe Foppa (1530 m vjl.). Saulainajā brīvdienā šeit ir tiešām daudz ļaužu - vietējie, tāpat kā mēs, vēlas izbaudīt rodeļu trasi (800m) un 440 metru garo lidojumu ar flying fox , bet ārzemju tūristu skatus saista ievērojamā arhitekta Mario Bottas projektētā baznīca Santa Maria degli Angeli . To visu izbaudījuši, tusnījam augšup uz Monte Tamaro (1961 m vjl.). No plāna doties 11 km garajā un 4,5 stundas ilgajā pārgājienā par kalna kori uz Monte Lema (1550 m vjl.) gan nākas atteikties, jo mēs nespētu tur nokļūt līdz plkst. 18:00, kad lejup dodas pēdējais funikulieris uz Miglieglia . Vēl jo mazākas ir izredzes no šī mazā ciemata nakts tumsā nokļūt līdz Lugano. Par spīti norādei, ka ceļš lejup līdz Monte Tamaro veicams stundas laikā, saraujam to 40 minūtēs, lai paspētu lejup ar pēdējo funikulieri, kas atiet 18:00. Tā kā ir svētdiena, dodamies uz dievkalpojumu Lorenzo baznīcā Lugano. Gaidot dievkalpojuma sākumu, no skatu laukuma baudām krāšņu skatu uz Lugano, ezeru un kalniem, kad apkārt valdošajā klusumā pēkšņi ielaužas varenas smagā roka skaņas – majestātisko skatu savā gaumē vēlas baudīt arī impozants ādās tērpies vietējais jaunietis ar radioaparātu uz pleca tikpat impozanta suņa pavadībā. Taču neizskatās, ka šādu „tusiņu” baznīcas priekšā dievkalpojuma laikā kāds uzskatītu par ķecerību. Beidzot jau nakts tumsā ir iespēja iesēsties tūristu tramvajiņā (kā vienmēr - pēdējā), kas izvizina no Lugano uz Paradiso un Gandriju (CHF 8). 5.diena. Castagnola, Gandria Caur baltu ziedu zariem/Es redzu dziļdziļi lejā/Zaļdzidru ezeru plūstam/Pret sauli. / Caur sarkanu ziedu zariem/Es redzu tāltāli augšā/Sniegbaltus kalnus mirdzam/Pret sauli. / Caur zilu ziedu zariem/Pa līkumotu taku /Kāpj kalnā augšup pie manim/Bella signora . . ./ Castagnola! / (Rainis) Pateicoties kalnainajam reljefam un ceļu serpentīniem, Raiņa un Aspazijas muzeju Kastaņjolā ( Archivio Storico, Strada di Gandria ; atvērts darba dienās plkst. 9:00-12:00) izdodas atrast ar ievērojamām grūtībām. Ekspozīcija iekārtota vienā nelielā istabiņā un nākošās stundas laikā muzeja darbiniecēm nākas noklausīties, kā aizrautīgi lasām aprakstus un norādes. Katram latvietim pazīstamais nosaukums „Kastaņjola” beidzot ir ieguvis taustāmas aprises – un tās ir tiešām iespaidīgas. Noraugāmies pāri ezeram uz Monte San Salvatore – kalnu, kurā Antiņš tik uzcītīgi jāja Raiņa „Zelta zirgā”. Citējot Raini: „Salvatore ir Lugānai, kas Japānai Fudžijama; nau neviena glezna pilnīga, ja nau uz tās Fudžijama”. Ar funikulieri vizināmies Monte Bre kalnā (916 m vjl.). Tāda pat nosaukuma ciemats ir tiešām fascinējošs – tā vien gribas vēl un vēl klaiņot pa šaurajām bruģētajām, saules gaismas pielietajām ieliņām starp akmens ēkām, pie reizes apskatot arī kādu no 20 ciematā uzstādītajiem pazīstamo Tičīno skulptoru darbiem. Tad garām Chiesa di St. Fedele e Simone baznīcai dodamies lejup mazā zvejnieku ciematiņa Gandrijas (Gandria) virzienā. Tur nonākam sviedriem klāti un izsalkuši, tāpēc apņēmīgi dodamies ristorante virzienā, taču izrādās, ka varam cerēt vienīgi uz saldējumu un vīnu – pārējie apetelīgie firmas ēdieni pieejami vienīgi pēc 18:00. Nedaudz augstāk (te viss mērāms nevis metros uz priekšu un atpakaļ, bet gan uz augšu un leju) pamanām picēriju – un varu galvot, ka šajā vienkāršajā ēstuvē baudītā pica bija viena no gardākajām manā mūžā! Sagaidām kuģīti, lai dotos uz Lugano, un vērojam brīnišķīgu saulrietu! 6.diena. Monte San Generoso „Še daba atver savu skaistumu tikpat priekš vienkārša apceļotāja, kā priekš izsmalcināta mākslinieka. Cik daudz te krāsu un nokrāsu! Ik kalns te izdod savu atbalsu, kas maldinoši atskan no visām pusēm. Tas maina savas krāsas un kontūras ar katru saules pagriešanos. Rītos, pusdienā, vakaros arvien cits krāsu pārsteigums, arvien citas formas, kuras saskaņojas gan ar spilgti zilo debesi un sudrabbalto mākoņu čokurojumu augšā, gan ar tumšzaļo ezeru apakšā, kurš visā savā platībā tiek lokā apkārt ieturēts no kalniem. Spilgtā zaļumā, apauguši ar lazdām, kastaņām un lejāk ar vīna laukiem, rožainiem firziķu un aprikozu kokiem, kalni aicināt aicina, lai pa viņu baltajiem celiņiem, kuri tālu jo tālu redzami, dotos uz augšu. Drīz vien šīs krāsas un panorāma zūd, parādās tumšāki, brūni lillā toņi, kuri pret vakaru pāriet plūstošā vara sarkanumā. Baltie celiņi un mīlīgās taciņas izgaist, un, kur bijušas, kur nebijušas, parādās asas klintis. Saulei rietot, debess uz kalniem top oranžu dzeltena un kalni zem viņas rēgojas piķa melnumā un tādā draudošā asumā un nepieejamā augstumā, it kā klintis tur būtu rindā nolikti krēsli, uz kuriem sēdējuši kādas pirmpasaules milži. Pašā galotnē starp tiem paceļas pats sātana sēdeklis.” (Rainis; „Kastaņola. Pa atmiņu pēdām otrā dzimtenē”) Lugano apkārtnes augstākā virsotne Monte San Generoso (1701 m vjl.) pataupīta saldajam ēdienam. Turp nu dodas pamatīgs tūristu pulciņš, un vilcieniņš ir gluži vai piebāzts. Bet vairums no viņiem aiztipina līdz kalna virsotnei un dodas uz ristorante sagaidīt nākošo vilcieniņu, lai dotos lejup. Nesteidzīgi apskatam „Planētu ceļu” – mūsu galaktikas planētu modeļus mērogā 1:10 biljoni. Pieveicam pēdējos pārsimts metrus līdz virsotnei. Laika apstākļi te mainās ļoti strauji. Sākumā apkārtnes ainava slēpjas aiz mākoņu segas, bet pēc kāda laika mākoņus negaidot nomaina saule un varam saskatīt gan Lugano, gan citu kalnu virsotnes. Vērojot (un likumsakarīgi – arī fotografējot) šīs gaismas spēles, pilnīgi nemanot paiet vismaz divas stundas... Kad jau esam sasparojušies doties lokveida maršrutā pa kalna virsotnēm uz Alpe d’Orimento , mums ceļu negaidīti aizšķērso pilnīgi necaurredzams mākonis. Jau saulei spīdot man šis ceļš nelikās īpaši drošs, tāpēc uzskatam to par zīmi, lai dotos pretējā virzienā – lejup uz Muggio ieleju (Valle di Muggio) . Savu izvēli ne mirkli nenožēlojam. Līkumojam pa šaurām taciņām garām akmens būdiņām, kuru vienīgās iemītnieces ir fotogēniskas kazas. Nesteidzīgi esam veikuši apmēram pusceļu, kad nobirst pirmās lietus lāses. Naski rikšojam uz Muggio ciematu ielejā, zinot, ka atkal riskējam nokavēt pēdējo PostBus . Ciematu sasniedzam pēdējā brīdī, jo sākas fantastisks negaiss – pērkoņi, zibeņi un lietusgāze. Starp negaisa mākoņiem izlauzies saules stars lieliski izgaismo ielejā esošo Oratorio do San Giovanni – ainavisku baznīciņu Tūrā. Laimīgi un sausi to vērojam no autobusa pieturas nojumes apakšas. Pa pasakainu kalnu ceļu autobuss mūs aizvizina uz Šveices un Itālijas robežpilsētiņu Chiasso . Lietus ir beidzies, izstaigājam pilsētu un ar vilcienu dodamies uz Lugano. 7.diena. Lugano - Cīrihe – Rīga Atkal atpakaļ man jābrauc rītu - mājās. / Lēni tālāk soļi negriboši - velkas, / Tikko plūkta roze rokā - nokrīt. / Līdzi ziedu lapām smarša birst un - nozūd. / Pirmo reiz es jūtu - saule spiež un - tveicē, / Vai tā roze bij, kas nobirst? - Roze! Roze! / Tas, kas sarkans birst uz sirds - nau rožu lapas. - / Atkal atpakaļ man jābrauc rītu - mājās. / Mājās jābūt ir, vai dzīvs - tas nau no svara. / Smarša, rožu smarša, paliec tu - jel sirdī! / (Rainis) Ar patiesām skumjām vēlamies, lai mūsu „trimda” šajā saulainajā zemes stūrītī tiktu pagarināta uz nenoteiktu laiku. Mūsu skumjas cenšas remdināt lietus, kas nerimst ne Lugano, ne arī Cīrihē. Tātad mums šeit atvēlētais laiks šogad tiešām ir beidzies. Saules baterijas ir uzlādētas vismaz uz gadu, bet tad, varbūt, atkal varēsim teikt bon giorno, Ticino ! Jo vēl ir tik daudz, ko redzēt! „Bet nu es brīnos: kādēļ tad es meklēju pats sevi tur Kastaņolā? Es taču nebiju Kastaņolā, bet gan Kastaņola bija manī. Tur viņa vēl tagad ir, un tur viņa paliks." (Rainis; „Kastaņola. Pa atmiņu pēdām otrā dzimtenē”)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais