Kaleidoskops. Polija, Čenstohova.
|
Aivars Mežulis
|
Nu nevaram- ne mēs, ne jūs ar auto tikt uz Eiropu bez Polijas!
Šī zeme ceļojumā ir gan kā prologs, gan epilogs. Polija ir kā iesildošā grupa ceļā uz mega zvaigznes koncertu.
Šoreiz mūsu galvenie ceļojuma atdures punkti atradīsies Slovēnijā, Horvātijā un Itālijā.
Tradicionāli izbraucām vakarā plkst 22-os, šoreiz karstajā 3.jūlijā no Rīgas. Lai būtu jautrāka braukšana, nevienu no GPS sistēmām neatjauninājām. Tā nu bez liekas steigas virzamies uz Čenstohovu, kur iebukinēta pirmā naktsmītne. Jau iebraucot Polijā sajūtas ekonomiski labas, jo autogāze krietni lētāka nekā Latvijā. Tas iedvesmoja neklausīt vecajam GPS un nobraukt liekus 100km pa lēnajiem ceļiem aiz Lodzas. Ar gaismiņu esam Varšavā un ap pusdienas laiku Čenstohovā....+36...ar negulēto nakti sajūtas kā pie... +36.1.
Iemetamies 1* hotelī "Ha-Ga" jau laicīgi un ejam baudīt pilsētu, kurai līdz šim metām līkumu. Tik vien bijām dzirdējuši kā par Jasna Gora klosteri. Tā kā esam ieradušies sestdienā, tad pilsētas aktivitātes iespējams izbaudīt maksimāli. Ceļā uz klosteri iegriezāmies kaut ko uzēst. Mēs ar mazmeitu izvēlējāmies zivju zupu. Pagaršoju...nogaidīju, kad atgūšu elpu, lai uguns no mutes neizšautos, nemanot noslaucīju asariņu. Tad teicu Betijai lai biki pagaršo, bet ļļļoti uzmanīgi. Esot asa. Manī pavērās izbrīns par tik mierīgu 12-gadīgas meitenes reakciju uz hiperasu zivju zupu. Bija gan mums alternatīvas zupas. Bet es to zivju zupu pieveicu atcerēdamies meksikāni tuksnesī, kurš pie +40 melnā pančo, melnā sombrero sēž izlaidies zem palmas. Vienā rokā tam tekila, otrā liels sarkanais asais pipars. Tā viņš iemalko tekilu un uzkož piparu- sviedri jūk uz visām pusēm, bet šamējais jūtās labi. Arī man palika labāk, jo vienkārši vairs nebija ko svīst pie šiem pašiem +36 un pat dzert negribējās.
Jasna Gora klosterī gadījāmies tieši uz plkst 14-iem, kad mūķenes pūš taures un uz centrālās ikonas parādās melnās dievmātes portrets. Bet īsi pirms tam mēs uzrunājām vienu mūku, kurš sapratis, ka mēs no Latvijas, ik pa brīdim mūs atrada lielajā pūlī, lai kaut ko jaunu paskaidrotu.
Tā mēs visi četri- sieva Ilze, meita Dārta un mazmeita Betija un es pats - pārguruši un apgaismoti devāmies uz viesnīcu. Pa ceļam satikām klusējoši noformētu gājienu uz klosteri, bet mums pietrūka atraktivitātes, lai iedziļinātos tā būtībā. Laikam tie bija lietuvieši, bet varbūt poļi. Vispār manī ir 25% poļu asinis. Es gan tās cenšos saprast- kaut kas patīk, gan dusmas uz tām. Šoreiz jutos tā pārguris, ka man vienalga kādas man asinis, laikam daudz un dažādas. Man jau ir teikuši, ka uz mani paskatoties var redzēt, ka manai dzimtai ir mongoļu- tatāru jūgs gājis pāri. Bet tagad dodiet man mieru, tikai mieru, jo nobraukts 950km, it kā ne daudz, bet nakts režīms paņem savu! Ap 17-iem jau gulējām saldā miegā līdz rītam plkst 04-iem.
Tā mūs Polija kārtīgi iesildīja un, varētu teikt, svētīja tālākceļam.
Devāmies uz Slovēniju izbraucot pa pavisam tukšajām Čenstohovas ielām uz Čehiju, Austriju, lai nokļūtu nākamajā bookingpunktā pie Bledas ezera Slovēnijā.