Līgo-velo-pārgājiens-2015 jeb „Mazais Austrumkursas loks”

Aija Šakale 17.07.2015 9 min lasīšanai

Tā kā šogad ar laika apstākļiem ir tā kā ar bitēm, kur neko nevar zināt, tad nolemjam pilnīgi ignorēt norvēģus, bricīšus, windguru un citus sliktā laika pareģus, kas ar draudiem grib izjaukt mūsu ieceri par ikgadējo saulgriežu velopārgājienu.

22.06.2015.

Laiks ir vasarīgi mainīgais – brīžam saulains, brīžam mākoņains, taču pietiekami silts un entuziasmu veicinošs. Izbraucam no Talsiem ap 16.00 un raiti ripojam Laidzes virzienā. Šogad savam ekipējumam esam pievienojuši vēl vienu uzparikti – velo ratus, kas patiesībā domāti bērniem, bet lieti noder mantu pārvadāšanai. Tā vismaz mēs sākumā domājām.

Mūsu ričukiem nav atpakaļskata spoguļu, tāpēc tikai pie Laidzes ezera Sārcenē pamanām mūs panāktgribošus negaisa mākoņus. Tā kā pirmajā dienā paredzēts nobraukt nieka 20 km, tad īpašas bažas šie mākoņi mūsos neraisa. Tomēr liek šad un tad pamest skatu pāri plecam.

Laidzes ezeru īpaši neapskatām, vienīgi iepazīstamies ar informāciju par tā dziļākajā vietā it kā dzīvojošām līdakām – albīniem.

Pa skaisti līkumainu ceļu iebraucam Vandzenē. Vandzenes pagasts radies, apvienojot 1893.gadā vairākus mazus pagastiņus - Oktes, Garlenes, Iģenes, Sārcenes. Interesanti, ka Vandzenes pagasts bija pirmais Latvijā, kur tika pabeigta vienlaidus kolektivizācija 1947.gadā. Pagasta teritorijā atrodas viena no vecākajām koka celtnēm Latvijā - Iģenes baznīca (1757) ar oriģinālu koka guļbūvi un dēļu apšuvumu. Baznīcā joprojām notiek dievkalpojumi.

Tā nu Vandzenes centrā griežam pa labi un mērojam ~3 km pa grants seguma ceļu uz Iģenes baznīcu. Šajā brīdī mūs panāk lietus mākonis. Pārpilni entuziasma, nolemjam to ignorēt. Liegam lietum sijājot, braucam pa viegli paugurotu ceļu, kam vienā pusē plešas cūkupuku lauks, līdz pakalna galā manām baltu sakrālo celtni ar sarkanu jumtu. Skaisti, vai ne? Baznīcas apjoma forma, plānojums un proporcijas ir arhaiskas, kas liecina par senu koka amatniecības tradīciju saglabāšanos. Dievnams celts 1757.gadā par Iģenes muižas īpašnieka Aleksandra fon den Brinkena (Alexander von Brincken) līdzekļiem. Ēka remontēta 1877., 1932.gadā. 1996.-2004.gadā veikts apjomīgs kapitālais remonts - nostiprināti baznīcas pamati, restaurētas sienu guļbūves konstrukcijas, uzlikts jauns dakstiņu jumts, atjaunots tornis, ielikti jauni logi, kā arī tiek restaurēts interjers. Saglabājušies vairāki vērtīgi iekārtas priekšmeti: altāris (1752) un kancele, kuri 1932.gadā ne visai veiksmīgi krāsoti. Restaurācijas gaitā, attīrot virsējā melnā krāsojuma kārtu, atsegušies gleznojumi, kas ļauj spriest, ka kancele un altāris ir vecāki par pašu baznīcu. Savdabīgs ir durvju atslēgas apkalums (18.gs.) un koka tornī sēdošais vēja gailis (1757).

Jā... Velorati ir paredzēti labākam ceļa segumam par granti, un tas sāk izpausties sīkās, bet ļoti kaitinošās ķibelēs ar to stiprinājumiem pie ričuka. Bez tam, pa grants redeli braucot, ar katru uzsitienu vedējs tiek it kā parauts atpakaļ... Bet – kurš teica, ka būs viegli?

Pēc Iģenes baznīcas ārējas apskates dodamies atpakaļ uz Vandzeni, lai gar Vandzenes muižu turpinātu ceļu uz Dārti - šīsdienas galapunktu.

Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Vandzenes muiža rakstos pirmo reizi minēta Kurzemes hercogistes un Piltenes bīskapijas 1666.gada robežlīgumā kā Vecodres palīgmuiža. Vandzenes (Wandsen) muižas ansamblis veidots baronu Heikingu dzimtai 19.gadsimtā kā simetrisks komplekss ar uzsvērtu centrālo asi ap parādes pagalmu. Abās pusēs iebraucamam ceļam ir stallis un klēts ar klasicisma stila iezīmēm, parādes pagalma otrā pusē pils. Muižas pils celta 19. gadsimta sākumā klasicisma stilā. Pils priekšā uzejas kāpņu stūros ierakti 17.gadsimta čuguna lielgabali. Apkārt pilij ainavu parks ar eksotiskiem kokiem un krūmiem, dīķi un muižas īpašnieku kapenēm. Šobrīd muižas pilī mājvietu radusi Vandzenes skola.

Aiz Vandzenes muižas nogriežamies uz Dārti, un atkal jau grants seguma ceļš... Arī lietus nemitējas, tādēļ ātri un garāmbraucoši apskatām ārkārtīgi ainavisko Dārtes dzirnavdīķi un Dārtes baznīcu.

Kad sasniedzam galamērķi – pirtsmāju kādā ļoti jauku cilvēku pagalmā -, lietus mitējas! Mūs sagaida saule, Užavas alus, iekurtas pirts apsolījums, svaigi kūpināti brekši utt., resp., - IDILLE! Pēc pārģērbšanās, drēbju izžaušanas un dvēseles un miesas stiprināšanas ar alu un zivīm sākas aktivitātes, - daži dodas spēlēt bumbu (Dārtē ir jauns un jauks volejbola laukums), citi – griezt pirtsslotas. Mājas saimnieki – Reinis un Margita ierosina naksnīgu pastaigu pa Dārti, kam ar prieku mēs (ne-bumbotāji) piekrītam.

Tā nu apskatām Dārtes dievnamu, kas ir neliela, ainavā iederīga lauku baznīca, celta no laukakmeņiem, vienkāršās klasicisma formās, ar askētisku interjeru. 1895.gadā celtās baznīcas mūrī pa labi no ieejas iemūrēts akmens ar gadskaitli 1600, kas kalpo kā senatnes liecība par šajā vietā reiz slējušos vēl senāko baznīcu. Ēkas ziemeļu stūrī veidoti ornamenti no sīkiem akmeņiem. Tā kā Margita nav paņēmusi līdzi baznīcas atslēgas, tad iekšā netiekam, taču mums ir info, ka baznīcas altāris veidots klasicisma formās, vienkāršs, ar apzeltītām pildiņu kontūrām, un ievērības cienīga ir altārglezna „Kristus”, gleznota 19.gs. beigās.

Turpinām ceļu uz Dārtes dzirnavezeru, kas ir mākslīga ūdenstilpe, uzstādināta uz Grīvas upes pie 1934.gadā būvētām ūdensdzirnavām, kas 2.pasaules kara laikā nopostītas.

Apskatām Dārtes muižu, kas netiek apsaimniekota un grimst nezālēs un krūmu aizaugumos, un turpinām saulgriežu nakts pastaigu pa pļavām un laukiem. Ceļas migla, un saulgriežu nakts ir balta vārda vistiešākajā nozīmē. Kārtējo reizi pārliecināmies, ka saulgriežu laikam Latvijas dabā NEKAS nespēj līdzināties...

Atgriežamies nakšņošanas vietā tuvu pusnaktij, bet mums vēl jāpaspēj gan desas izcept, gan saviesīgās sarunās pakavēties, gan arī vēl nopiršoties! Ko lai dara, - gada īsāko nakšu laiks...

23.06.2015. Līgo diena

No rīta pabrokastojam un „uztankojam” velosipēdus, un tad jau arī tas ir klāt, - sīks, smidzinošs lietelis. Tādējādi ceļu turpina 7 velobraucēji un absolūti uzticamais astotais draugs – lietus.

Esam nolēmuši izvēlēties ceļus ar ne tik intensīvu satiksmi, tādēļ no Dārtes pa grants seguma ceļu dodamies uz Nogali.

Apskates objekts - Nogales pils - celta 1880.gadā kā barona Firksa medību pils. Nogales pili mēdz dēvēt arī par mazo Kurzemes Rundāli. Klasicisma stilā būvētās pils iekštelpu apdarē dominē rokoko iezīmes. Pils krāšņie interjeri mūsdienās ir restaurēti, no pils terases paveras jauks skats uz parku un Nogales dīķi. Parkā pie pils aug vairāki dižozoli, bet dīķa krastā izveidota grota. Ja grotā dziedot 2-3 cilvēki, klausītāji pie pils dzirdot veselu kori. Diemžēl mūsdienās pils ir privātīpašums, tādēļ tās apskate jāsaskaņo ar īpašniekiem, kuri kādreiz tik skaisto vietu nolaiduši līdz kliņķim. Ielīduši pa spraugu žogā, izstaigājam nekopto parku, gremdējamies atmiņās par zudušo greznību... Nospiedoši un skumji.

Ceļš (jau vispār bez seguma, kas braukšanai ir daudz patīkamāks) ved mūs uz Bīlavu Velna laivu. Tas ir viens no retajiem arheoloģiskajiem pieminekļiem Latvijā, kur, apvienojot arheoloģiskos pētījumus un uz tiem pamatotu rekonstrukciju, ir izdevies radīt arheoloģisku brīvdabas objektu, kas pārstāv vienu no unikālākajiem senkapu veidiem Latvijas teritorijā. Šajā vietā bijusi seno skandināvu ieceļotāju apbedījuma vieta no Ziemeļeiropas bronzas laikmeta (1500. – 500.g.p.m.ē.). Apskatām, atveldzējamies un dodamies tālāk.

Tālāk ir lokāls apskates objekts – Dižkalns. Tas ir kokiem apaudzis stāvs kalns, par ko mums itin nekas nav zināms. Uzkāpjam, nokāpjam un neko neuzzinājuši dodamies tālāk. Nu ko, nāksies papētīt...

Ripojam gar Rojas upes mežonīgo daļu uz priekšu, līdz sasniedzam Lūrmaņu klintis. Tas ir ģeoloģisks dabas piemineklis, - atsegums ar augstumu līdz 6 m, kas veidojies Rojas upes kanjonveida ielejas posmā. Tas ietver arī nišas un avotus. Pat apnicīgais lietus nespēj mazināt šīs vietas skaistumu, tomēr liedz mums ilgāk to pabaudīt.

Pa sakņotu meža ceļu aizbraucam līdz P126 Talsi – Roja un nogriežamies uz Rudi. Sapulcējamies pie Rudes veikala cerībā uz pajumti un īslaicīgu aizsardzību no kaitinošā lietus. Noskaņojums visiem acīmredzami ir zem nulles, jo esam izsalkuši, caurmirkuši un nosaluši. Nu ko, stiprināmies ar snikerīšiem un sildoša dzēriena malku (tik tiešām malku, jo priekšā vēl garš ceļš braucams); kam nepieciešams, tie turpat pie veikala vai veikala priekštelpā pārģērbjas. Protams, izraisām interesi veikala apmeklētājos, jo mūsu acīmredzamais nodoms turpināt ceļu ar velosipēdiem galīgi nesader ar laika apstākļiem un to turpmāko prognozi. Tomēr uzņemtie energoresursi dara savu, - esam atguvuši optimismu! Pārjūdzam veloratu vilcēju un sparīgi dodamies tālāk.

Braucam Ģipkas virzienā caur Velkumpļavām (man tik ļoti iepatikās šis nosaukums, ka nevarēju to nepieminēt). Pēc ~3km iepriekšējais veloratu vilcējs attopas, ka savas pietiekami vērtīgās saulesbrilles pārģērbšanās laikā atstājis veikalā. Bet – kas gan ir 6 lieki km, ja ir tikts vaļā no veloratiem!

Krustojumā ar ceļu Ģipka - Dundaga piestājam, lai sagaidītu aizmāršīgo biedru, pie viena nospriežam, ka grants ceļa segums ir sliktāks nekā bija domāts. Nolemjam – Pūrciema Baltās kāpas apskati atliekam, jo papildus 10 km mūs varētu piebeigt, nesasniedzot nakšņošanas vietu.

Pie tam, ņemot vērā laika apstākļus, mums katram uz ričuka, muguras un somām jau ir sava baltā kāpa...

Tātad - krustojumā nogriežamies Dundagas virzienā. Seko 21 km pa nešpetnu grants segumu, pie kam - visu laiku kalnup. Izskan frāze: „... Nezināju, ka Dundaga atrodas Everestā...”. Smieklīgi, ja kāds tobrīd vēl varētu pasmieties.

Pa ceļam bija nolemts apskatīties Kaļķupes ieleju un Puiškalnu, taču – nekādu norāžu nav! Tā nu paliekam šos objektus neredzējuši. Toties lietus ir mitējies!

Kaļķos, šķiet, sasniegts augstākais posms, un tālākie kāpumi vairs nav tik baisi, tomēr spēku rezerves arī ir izsmeltas. Neilgi pirms pašas Dundagas nāvējošo sitienu mums dod kārtīga lietusgāze.

Ieripojam Dundagā un pulcējamies zem liepām pie krokodila – pieminekļa Dundagā dzimušajam Arvīdam Blūmentālam, kurš ir latviešiem vienīgais krokodilu mednieks, opālu racējs, vienīgais, kas ar aborigēniem kopā svinējis Līgo un apprecējis īstu baronesi, vienīgais, kas ar helikopteru lidojis iepirkt viskiju un auto bagāžniekā audzējis rozes, vienīgais, kurš Austrālijas klintī izraka alu un nodibināja tur Krokodilu ligzdas demokrātisko republiku.

Kamēr pulcējamies, ir sazvanīta Dundagas kultūras pils tūrisma organizatore Alanda, kura, neskatoties, ka ir plkst.17.00 Līgo vakarā, piekrīt mums noorganizēt ekskursiju Dundagas pilī. Nostāsti par kurzemnieku, tai skaitā dundžiņu, noslēgtību un neviesmīlīgumu ir pilnīgas muļķības! Ne vien šajā, bet arī iepriekšējos velpārgājienos un citās tūrisma aktivitātēs esam saskārušies ar lielu pretīmnākšanu un viesmīlību.

Tā nu Pūliņas kundzes akurātā vadībā tiekam iepazīstināti ar Dundagas pils vēsturi. Dundagas pils ir lielākā un vecākā (no 13.gs.) pils Ziemeļkurzemē. Ilgajā pastāvēšanas laikā tā piedzīvojusi karus, īpašnieku maiņas, vairākkārt pārbūvēta un divas reizes nodegusi, tomēr atjaunota un pat paplašināta. Pašreizējo izskatu ieguvusi pirms I pasaules kara, šī perioda interjera apdare daļēji saglabājusies otrajā stāvā. Ar Dundagas pili saistās daudz nostāstu un teiku – par rūķīšu kāzām un Zaļo jumpravu, par ganiņu u.c. Līdzās pilij ir 21,7 ha liels parks, iekopts jau 17. gs., te aug 48 dažādu sugu koki, 5 dižkoki. Viens no tiem – Naudas ozols, rotājis 1919.gadā Latvijā izdoto 100 rubļu naudas zīmi. Parku no pils šķir Pāces upes ūdeņu uzpludināts dīķis.

Jāpiebilst, ka visa ekskursija ir caurstrāvota ar dzirkstošu humoru, diemžēl mēs – slapji, nosaluši un ar stīvām kājām – ne visu tobrīd spējam adekvāti uztvert. Visgrūtāk ir tad, kad tiekam aicināti pārvietoties starp pils stāviem vai apsēsties... Redzot mūsu nožēlojamo stāvokli, mūsu labās Zaļās jumpravas (Alanda un Pūliņas kundze) noorganizē mums pat nakšņošanas vietu turpat pie Dundagas – kempingā pie viesu mājas „Pūpoli”.

Un tad starp mākoņiem parādās saule! Lai gan nepilnais km līdz viesu mājai ir pats grūtākais, tomēr tas ir PĒDĒJAIS! Šodien...

Pārģērbjamie (kam vēl kas sauss lieks atlicis, tas dalās ar ne tik veiksmīgajiem), saliekam žāvēties visas slapjās drēbes un somas. Slapjo / vienīgo apavu problēmu atrisinām inovatīvi – uz slapjām un nosalušām kājām uzvelkam sausas zeķes, tām pa virsu PE maisiņu (te lieti noder Maximas produktu maisiņi), un to visu iekš slapja apava. SSS - silti, sausi un stilīgi!

Līgo vakars atnāk ar visiem nepieciešamajiem atribūtiem – sauli, īslaicīgu lietu, varavīksni, desām un namatēva kurtu kārtīgu jāņuguni. Jauki, - diena ir bijusi pārpilna dažāda veida emocijām, un tas piederas pie kārtīgiem saulgriežiem!

24.06.2015. Jāņu diena

Tāpat, kā iepriekšējā dienā. Tāpat, kā pērn. Pabrokastojam bez lietus, un tad viņš ATKAL ir klāt, - mūsu astotais...

Šoreiz viņš nav viens, bet gan kopā ar pretvēju, kas lietus lāses pārvērš asās šaltīs.

Uzpildot savas ūdens pudeles, iepazīstamies ar apskates objektu – Dakterleju. Doktorāts Dundagā dibināts 1811.gadā, un no tā arī radies upes ielejas nosaukums. Pati doktorāta ēka šodien vairs nav skatāma, taču Dakterlejā 1883.gadā iedibinātā aptieka joprojām darbojas. Visspilgtāko akcentu Dakterlejai devis ārsts un valodnieks Juris Bārs, kurš te darbojies no 1844. līdz 1855.gadam. Blakus ārsta specialitātei viņš paguvis veikt īstu apvērsumu latviešu valodniecībā, iesakot jaunu ortogrāfiju, ieviešot garumzīmes lietošanu svītriņas veidā, tādējadi novēršot dubultlīdzskaņus un „čupu burtus”, kā arī veicis citus valodas uzlabojumus.

Tā kā Dakterlejā atrodas t.s. veselības avotiņš (citviet saukts par svētavotu), tad visas cerības spēku saglabāšanā liekam uz pudelēs iepildītā ūdens spēku. Nekā! Spēki čākst ārā acīmredzami...

Lai atvilktu elpu, nogriežamies uz Valpeni. Tā pirmo reizi rakstos minēta kā „Walpene” 1290.gada dokumentā par strīdu starp Kursas bīskapu un Rīgas domkapitulu. Valpenes pusmuižā dzīvojis un pie Ernesta Dinsberga Kubalu skolā mācījies Krišjānis Barons. Dainu Tēva māte Eņģele apglabāta Valpenes kapos, bet māsas bērnu atzars joprojām mīt ciemā. Apskatām un neatturamies uzkāpt arī Valpenes piramīdā. Ap 9 m augsto akmeņu krāvumu – veltījumu Dainu tēvam Krišjānim Baronam – 1980.gadu vidū izveidojusi Imanta Ziedoņa domubiedru grupa tēlnieka Viļņa Titāna vadībā. Akmeņos iekalti Valpenes ciema māju vārdi.

Par godu Titānam, Baronam un Ziedonim Valpenē nelīst. Bet pēc tam sākas... Īsajos starplaikos starp brāzmaino lietu vēl paspējam ievērot dabas krāsu rotaļas, stārķu konsīlijus pļavās. Reljefs ir viļņots, taču nobraucienu nav, - tos aptur pretvējš. Toties ir uzbraucieni! Slodzi neiztur mana ričuka ķēde, piedāvājot atelpas brīžus tās uzlikšanai. Tomēr tas viss ir sīkums, salīdzinot ar autobraucēju aptrakumu, tuvojoties Talsiem. Baidoties no apsutušiem līgotājiem, kas pie stūres sēdušies, vēl lāgā neizgulējušies, Talsu pēdējos km veicam pa klusākām ieliņām. Un pareizi vien darām, - tur var baudīt mieru, klusumu un jasmīnu smaržu.

Galapunkts – „bāze” Talsos. Automazgātuvē ar „kerčeru” no mums, mantām un riteņiem tiek nomazgātas baltās kāpas un dubļi. Un tad saprotam, ka svētki ir cauri, un rīt atkal jāatgriežas pie darba. Tā teikt, atpūsties no atpūtas...

Rezumē: kopā – 130 km, ~50 km pa asfaltu, pārējais pa grants segumu. Neviens nav saslimis, nav būtisku traumu. Pazudusi viena jaka. Secināts, ka velorati nav piemēroti grants segumam. Un nebija nemaz tik grūti!