Gaujas laivojums

Gita Kalniņa 14.07.2015 5 min lasīšanai

(Raksts pilnā apjomā un ar bildēm lasāms manā blogā - http://lieliskagita.blogspot.com/search/label/M%C5%ABsu%20ce%C4%BCojumi . Lasi ar baudu!)

Gaujas laivojums

Sāksim ar to, ka par laivojumu domājām jau sen. Tiesa gan, pa Ogres upi. Gauja radās gluži neviļus, kad, apceļojot Līgatnes pusi, pamanīju Gaujas smilšakmens atsegumus un nospriedu, ka šie skaistumi jāaplūko vairāk un tuvāk. Un sanāca tā, ka arī Daumanta draugi bija nobrieduši laivojumam pa Gauju, nolikuši termiņus, kilometrus, maršrutus. Tik viegli – pievienoties baram, kuram jau viss sagatavots ceļojumam. Un šī būs medusmēneša otra daļa. Un, jā, šoreiz arī ar suni.

No Daumanta sapratu, ka sākums būs Cēsīs. Un finišs kaut kur aiz Siguldas. Rāmkalnos. Man neko neizteica šie vietvārdi, jo attālumus kartē nebiju stalkojusi un iespringt uz „paspēs”, „nepaspēs” nebija ne mazākās vēlēšanās. Vien zināju to, ka maršrutā šādiem smilšakmens atsegumiem vajadzētu būt vairākiem.

Kad automašīna mūs izlaida pie Līgatnes pārceltuves, izrādījās, ka nekādas Cēsis plānos iekļautas nav. Komunikācijas kļūda? Varbūt labi, jo tagad, uzmetot aci kartei, nākas secināt kā Cēsis-Rāmkalni ir mazais, neispējamais brauciens, kuru vienā dienā un vienā pēcpusdienā pievārēt nemaz nesanāktu.

Braucēju pulciņš kravājās krastā, daži vēl nebija atbraukuši. Daumants pumpēja laivu, bet es, Rodi siksniņā turēdama, domāju, kā izdosies brauciens – Roda pirmais laivu brauciens, brauciens ar nepazīstamajiem cilvēkiem, ceļojums svešajā vidē.

Ieriktējāmies laivās. Daumanta galvenais uzdevums bija airēt un čilot, taču mans – labi izskatīties un pieskatīt Rožu. Atšķirībā no fizmatu laivu braucieniem, kuros esmu devusies iepriekš, šis brauciens tika aizvadīts pilnīgā skaidrībā (trīs mutes alus neskaitās) un divvientulībā vienā laivā. Labi trīsvientulībā. Vēl Rodis. Ok, ja būsim pilnīgi precīzi – četrvientulībā.

Baudot pasakaino pēcpusdienu/vakarpusi lēni slīdējām pa straumi, skatījāmies tumšajā ūdenī un filozofējām par to, cik Gauja tomēr esot bīstama upe – ūdens necaurredzams, bieži vien ar visādiem kokiem, zariem un akmeņiem, kas spējīgi sadurt laivu, krasti mānīgi, atvari un dubultie pamati, kuros, uz viena uzkāpjot, var noiet dibenā un paiet zem zemes. Labi, ka pierunāju vīru nopirkt glābšanas vestes un ar to tad arī sēdēt laivā. Rožam tikai pietrūka, smējāmies, ka jāpiestiprina tukšs divucis pie muguras – tad jau dibenā nenoies.

Tā kā šis ceļojums lielā mērā ir arī suņa ceļojums, tad atklāšu pāris interesantas lietas arī šai aspektā. Suns izbaudīja laivu braucienu, mazais ekstrēmists staigāja pa piepūšamās laivas malu un vienmēr bija priekšgalā. Viņam bija svarīgi, redzēt, kur kuģis to aiznesīs.

Otra lieta – viņš pierādīja lojalitāti. Braucot ar laivu, vienu mirkli pamanīju, ka suns paliek nemierīgs. Sāk svaidīties no stūra uz stūri. Pirmā doma – laikam pa darīšanām vajag. Civilizēts suns laivā nelaidīs, tas nu skaidrs. Ko nu? Jālaiž uz krastu. Tuvojoties krastam, suns leca un izleca. Aizskrēja, mazliet paskaidrīja pa sauszemi, atrada vietu, kur pačurāt un pakakāt. Kārtīgs puiks. Kad bija jānāk atpakaļ laivā, to vis viņš vairs negribēja darīt. Sak’ man jau tā jūsu laivošana līdz koklam, labāk uz sauszemes, te var gan izskraidīties, gan paostīties… Vienreiz iecēlu. Biju tikko kā nomazgājusi kājas, kā manu - šis atkal laukā. Nu labi, ja negribi braukt, paliec! Sākām irties no krasta prom. Skatos, ko suns darīs. Skraida, skraida, kad samana, ka attālinamies, sāk panikot. Metas ūdenī un peld pakaļ. Jā, ar mammu tomēr laikam vislabāk. Pietuvojāmies, savācu aiz škvarkas un iecēlu laivā. Mazais šmurgulis.

Šīs dienas laivošanas posmā sanāca redzēt arī vienu vai divus smilšakmens atsegumus. Jā, tikai braucot ar laivu un piebraucot tiem pavisam klāt, top manāms viņu graciozums un iespaidīgums.

Vēl izbrīnas vērts bija fakts, ka Gauja nekad nebija tukša. Lai arī kur mēs braucām, mēs vai nu kādu apdzinām vai arī kāds apdzina mūs. Tik daudz cilvēku-laivotāju! Un ne tikai latvieši! Arī tūristi! Krievi. Ķīnieši. Vai nu Latvijā upju trūkst, ka tādā jaukā sestdienas pievakarē visiem un uzreiz jāsalasās Gaujā? Vai arī Gauja ir skaistākā, interesantākā, iespaidīgākā Latvijas upe?...

Trešais izbrīnas vērtais atklājums bija tas, ka Gaujas krasti ir pilni labiekārtotām nometnes vietām. Ar soliņiem, galdiņiem, telts vietām un ķemertiņu. Viss kārtīgi nopļauts, izcirsts. Lielai daļai doti pat nosaukumi, lai vietējie un tūristi labāk spētu orientēties un atrast vietas, kur pārlaist naktis.

Vienā šādā labiekārtotā nometnes punktā - Braslā - piestājām arī mēs. Bijām vienīgie. Kādu laiku. Aizkurinājām ugunskuru, sākām vakarēt - cept, ēst un dzert, un sildīties pie ugunskura -, kad mūs pārsteidza vēl viena paprāva tūristu grupiņa. Jau iepriekš sastaptie krievi, kas nemānīšos, uz atsegumu sienām bija zīmējuši nodrāztas sirdis un vilkuši iniciāļus. Nomurminādami, ka vakars pabojāts, turpinājām. Tiesa gan, tik slikti nebija, kā šķita, ka būs. Pie mums neviens nenāca un arī Rodis, labas manieres saprazdams, nekur prom neskrēja. Ganījās pie kājām. Kad uztvēru, ka pārāk daudzi no mūsu grupiņas vēlas mazo suņa ģīmi pabarot, piesēju pavadā. Ēdiens un mīlestība no svešajiem nav jāmango. Viss tiešām bija labāk, kā šķita, ka būs. Tikai ērces, tās gan, pamatīgi izbrīnija – kā iespējams, ka tādā jauki attīrītā, nopļautā, bezkrūmu un bezgaras zāles klajumā iespējams noķert sešas ērces? Jā, tās es nocēlu no Roda. Un divas vēl no savām kailajām kājām. Mēs jau nekur nevazājāmies...

Nakts pienāca ātri. Ilgāk par pusnakti, lai arī kā es censtos, es vairs nespēju izturēt. Arī Roža. Vienīgais, kas bija spējīgs vakarēšanu turpināt, bija vīrs, bet tā kā labās manieres un savstarpējā pieklājība prasa visur iet un visu pamest vienlaicīgi, viņš ar prieku nāca uz telti. Tā kā jau iepriekš visas savas drēbes biju izmērcējusi (jā, es taču jums, dārgie lasītāji, nemaz nepavēstīju, ka gandrīz pagāju dibenā, uzkāpjot uz viena no šiem mānīgajiem pamatiem), nācās gulēt Daumanta šortos, satīties sintētiskajā (kuram, starp citu vajadzēja būt siltākajam no abiem guļammaisiem) guļammaisā un salt. Uz rīta pusi guļammaisā, pie manis, ielīda arī Roža, bet viņš bija slikts sildītājs. Nosalu kā mazā uts, neskatoties uz to, ka laukā ir vasara.

Nākamā diena iesākās ar spilgtu sauli, skaidrām debesīm. Laiks solījās būt ideāls laivošanai, čilošanai un atpūtai. Ap pulksten desmitiem uzsākot ceļa turpināšanu, uzzinājām, ka līdz Siguldai nu vajadzētu paairēt un tad varētu vienkārši nodoties straumei. Domāts, darīts – airējam. Man par brīnumu atklājās, ka maršruta vadītājs (jā, jā, tas, kam visu vajadzēja izplānot kilometru, laiku un attālumu ziņā) ir totālā neziņā par to, kur mēs atrodamies un cik tālu vēl jāairē. Viena stunda, otra stunda. Un Siguldu nemana. Nonstopā airēt, nē, tā nav nekāda atpūta un nekāda čilošana. Vaiga sviedros stūrmaņi nositās. Un tad, kad uznāca lietus, visi spļaudījās un lādējās, un turpināja airēt, acs pārgriezuši.

Arī šis upes posms ne ar ko neizcēlās. Ne vairs skaisto krastu ar milzīgajām kraujām, ne krāču, ne straumes. Iries kā pliks pa nātrēm. Daumants irās. Es salu. Roža sala, zem mana saplēstā lietusmēteļa saritinājies. Un gribējās ēst. Visu laiku gribējās kaut ko ēst. Grrrr. Un somas tukšas – pāris desiņas, gabaliņi maizes, tomāts, gurķis. Bet neviena salduma, nevienas šokolādītes, nevienas bulciņas ar putukrējumu….

Tikuši līdz Siguldai, sākām skenēt telefonos kartes un attālumus un sapratām, ka līdz galapunktam vēl ir trejdeviņi līkumi… Un jau smaga pēcpusdiena. Vairāku stundu nonstop airēšanās ir jātrupina, lai uz vakarpusi, pulksten sešiem septiņiem, spētu izkāpt krastā. Līdz riebumam. Visi nosaluši, piekusuši un īgni. Un vīrs, iroties, droši vien pārkarsis, sāk dziedāt visādas melodijas bez satura. Nopietni? Auksti. Auksti. Slapji… Līdz riebumam. Nē, paldies, nākamreiz laivu brauciens būs tikai tādās dienās, kad saule solīsies cepināt visu dienu bez pārtraukuma. Un tad, kad es varēšu airēt arī pati...