Nedēļa Bavārijā. Pa karaļa Ludviga takām

Guna Hāne 14.07.2015 16 min lasīšanai

Doma vēlreiz atgriezties Bavārijā un šoreiz aizvest turp arī savu vīru, radās neilgi pēc jaunā gada sagaidīšanas. Prātā svaigi vēl vecgada baļļuks, kad gadumijā, šampanietim līstot, apņēmos- šis būs mans gads! Todien, pāris dienas 2015tajā, sapratu,ja neko neplānošu, tad tā arī nekur neaizbraukšu. Tā parasti ir! Ar lielu entuziasmu veru vaļā airbaltic.com mājas lapu, kā galamērķi atzīmēju Minheni. Ilgi nav jāgaida pirmā gada vilšanās, cenas debesīs un vēl nedaudz augstāk. Tomēr āķis lūpā ir un nākamās pāris nedēļas airbaltic.com mājas lapa tiek izčekota krustu šķērsu. 100 reiz jau pagūstu uzmest lūpu, bet te, kādā februāra rītā visas zvaigznes sastājas man labvēlīgā pozīcijā un biļetes dabonu par daudz pievilcīgāku cenu. Joprojām šķiet vēl nekaunīgi dārgas, bet neļauju sev domāt un vienkārši nopērku tās. Nu vairs nevaru pārdomāt! Tai pat laikā paralēli nododos apartamentu meklēšanai, tur gan man paveicās uzreiz, pietam necerēti labi - 4 naktis Schwangau pilsētiņā, Alpu kalnu pakājē, tikai 152 eiro. Tas gan ir neatmaksājams dzīvoklis, bet ilgi nedomādama ķeru ciet. ( http://www.booking.com/hotel/de/haus-am-weiher.lv.html?sid=5a6d730fd8f8b72021bb75b8ff368d88;dcid=4;dist=0;group_adults=2;srfid=f3b51619c0fd24701fcb969a825c248ed569cceaX1;type=total;ucfs=1& ) Esmu dzirdējusi, ja kautko ļoti gaida, laiks paskrien ātri. Kautkā šis likums neattiecas uz mani un laiks līdz jūlijam velkas gliemeža ātrumos. Un tomēr 30. jūnijs atnāk. Somas ņemam tikai katrs pa vienai, jo mums ir tikai rokas bagāža! -Artūr, sola mežonīgu svelmi, bikses neņem līdzi, nevajadzēs! -Labi, labi... atstāšu mājās... -Tu tiešām, tikai nepaunojies ļoti, būs tiešām karsts! -Labi, mīļā... Ejam gulēt agri, jo 5 no rīta jāceļās. Līdz lidostai nedaudz ilgāk kā stunda ceļā, lidmašīnas iekāpšanas laiks 06:45. Nakts paiet ātri, no rīta pacilāts garstāvoklis!1.07 Rīga- Minhene. Füssen, Schwangau -Klau, Artūr, es te tā pa nakti padomāju, es laikam savas bikses paņemšu līdzi, bet tu, mīļum, atstāj savējās mājās! -Ko tā pārdomāji...? -Labāk kautko pa daudz, nekā pa maz.. Esam lidostā īstajā laikā un drīz sākas iekāpšana. Lidojums paiet ātri, ielidojam Vācijā nedaudz pirms 9. Tikko laukā no lidmašīnas, uzreiz iekšā tropu svelmē. Artūrs baksta man sānu, skatās uz manām džinsenēm un knapi valda smieklus. Pašai arī smieklīgi. Nu neko darīt! Sekojam S norādēm, pirmstam nopērkam Bayern Ticket. Biļešu automātos par 2 cilvēkiem- 28 eur, pie kases 30eur. Vāciešu vilciena sistēmu, visu par un ap biļetēm, automātiem man sīki uz smalki bija apstāstījusi kāda latviešu sieviete Skaidrīte, kura man bija pat uztaisījusi plašu izklāstu teju vai referāta formā (ja ir vēleme, droši varu padalīties). Par to es saku viņai lielu, lielu paldies! Mūsu ceļojuma plānošanā Skaidrītei bija liela loma, jo biju izlasījusi viņas ceļojuma stāstu par Bavāriju. Toreiz nekautrējos viņai aizsūtīt vēstuli ar sevis interesējošiem jautājumiem. Viņa laipni palīdzēja kad vien to lūdzu! Ar S8 bāni nepilnas stundas laikā esam nokļuvuši Minhenē. Pirmais iespaids- karsts kā ellē, šķiet visi pasaules cilvēki koncentrējas vienā pilsētā. Iesākumā vēlamies apskatīt Marienplatz, ko arī veiksmīgi izdaram. Esmu tur jau reiz bijusi, tiesa gan sen, tomēr arī otrajā reizē šķiet, ka laukums ir mazāks kā google attēlos. Turpat blakus nobaudam perfekti garšīgu saldējumu, kas šādā karstā dienā ir kā ķirsītis uz kūkas! Ideāli! Nedaudz nostāk, bet burtiski aiz stūra, sameklējam Pētera baznīcu, kur katrs, kurš vien vēlas, pa 2 eur var uzkāpt baznīcas tornī un baudīt Minhenes panorāmu. To izmantojam arī mēs. Kāpiens šķiet ilgs, pēc kura secinu, ka formā īsti neesmu. Sevi mierinu ar faktu, ka mana mugursoma ir smaga, kā nekā 3kg - tā nav joka lieta! Pašā augšā ir tiešām perfekts skats uz visu pilsētu, svelme bija gan tik liela, ka kalnus neredzējām dūmakas dēļ, bet skats bija grandiozs! Pilsēta tiešām ir lieliska! Man vīrs ir praktisks cilvēks, tomēr viņam ir viena sirdslieta, viņš kolekcionē alus glāzes un kausus. Par cik ir sagadījies tā, ka esam pilsētā, kurā ir viens no pasaules slaveniem alus krogiem, divreiz nedomājot meklējam ceļu uz to. Talkā nedaudz ņemam mobilā telefona navigācijas un pēc 15 minūtēm jau lepni sēžam Hofbräuhaus krogā. Vīram šis ir kā bērnam rotaļlietu veikals, man pašai arī patīk. Oficianti visi Bavārijas tautas tērpos, katrā rokā pa 4 alus litrīgajiem kausiem. Šeit beidzot sajūtu tik ilgi gaidīto, tiešām unikālo Bavārijas atmosfēru. Cenas arī diezgan, nu vidējas. Vīrs pasūta cūkgaļas cepeti ar alu. Kauss ir tik liels, ka pilnībā pietiek kauss uz diviem! Šī atmosfēra mums tik ļoti patīk, ka izlemjam šeit iegriezties arī ceļojuma pēdējā dienā, pie reizes vīrs papildinās savu kolekciju ar īpašo HB alus glāzi. Atgriežamies Minhenes centrālajā vilciena stacijā un meklējam peronu, no kura attiet vilciens uz Füssen pilsētu Alpu pakājē. Ja kārtīgi palasa monitoros rakstīto, tad nekāda sarežģītā raķešu zinātne nav, bez stresa sameklējam īsto peronu, bet vilciens kavējas par 20 min. Iesākumā pat neticu savam acīm, jo pirms tam biju Vācijas vilcienus izlielījusi kā ārkārtīgi precīzus un punktuālus. Nekas ārkārtējs jau nav noticis un drīz jau arī mūsu vilciens ir klāt. Bez tam, kas ta tur tāds liels, vienreiz kavējas vilciens, otrreiz nedēļas laikā diezvai vēl to piedzīvosim. Diemžēl vilciens neplānoti stāvēja 15 minūtes vēl vienā no stacijām un galā nonācām ar apt. 40min nokavēšanos. Bet mūs tas neskumdina, jo nav nekādas steigas, esam šeit lai atpūstos, nevis meklētu blusas suņa kažokā. Tuvojoties Füssen gluži kā pirmo reizi, redzot kalnus, aiz sajūsmas nezinu kur likties. Nu tie ir tepat- lieli un majestātiski milži. Arī visas nākamās dienas nebeidzu par tiem jūsmot. Informātikas centrā palūdzam pāris pilsētas bukletus un karti, ko arī laipni mums izsniedz, visu kartē parāda un apstāsta. Es kā tūrists tur jutos gaidīts. Iepērkam šo to ēdamu un ar 73. busu braucam uz apt. 4km netālu esošo Schwangau ciematu, kur dzīvosi nākamās 4 naktis. Mūs laipni sagaida namamāte Anna, kura visu izrāda un pastāsta, laipni piedāvājot arī viņas personīgos velosipēdus. Ciemiņus te gaida, to sajūtu uzreiz. Tiekam izjautāti par valsti no kurienes nākam, saimniece arī zin, ka mūsu galvaspilsēta ir Rīga, to vācieši zinot, jo Rīga esot skaista pilsēta! Mēs nevaram nepiekrist! Arlabvakaru novēlējuši, izkravājamies un gatavojam vakariņas. Pa to laiku paspējam saķīvēties kurš sēdēs galda pusē, no kuras pa logu perfekti var redzēt kalnus un skaisto karaļa Ludviga II Neuschwanstein pili. Sagadījās tā, ka šodien labākā vieta tika man un visas pārējās dienas arī!02.07. Neuschwanstein un Hohenschwangau Ceļamies agri, jo vēlamies tikt uz kases atvēršanu pirmie. Ja būtu iepriekš zinājuši, ka tā domā vēl vismaz tūkstotis cilvēku, būtu atļāvušies gulēt arī ilgāk. Lai vai kā, īsi pēc kases atvēršanas godam stāvam rindā, pēc skata kādi sešsimtie! Cilvēku rinda aiz mums progresē neticamā ātrumā un pēc burtiski minūtes aiz mums stāv vēl vismaz tikpat cik priekšā. Kase vaļā tikai viena, rinda kūst lēni. Bet ik pa brīdim atver nākamās kases, ko pavada cilvēku ovācijas un applausi. Brīdī, kad dabonam savas biļetes (12eur/pers.) smaids mums līdz ausīm. Iesākumā ieturam nelielu sapulci, kurā lemjam, ka augšā iesim ar kājām, jo ceļš līdz pilij priekš mums pats par sevi ir kā apskates objekts. Pusceļā paspējam sabildēties un nosūtīt mājniekiem pāris pasta kartiņas. Mūsu ieejas laiks nav ilgi jāgaida. Angļu gida pavadībā esam gatavi aplūkot šo vienu no mūsdienu 7 pasaules brīnumiem. Šī pils ir celta 19.gs beigās. Karalis Ludvigs II šo pili lika uzbūvēt kā veltījumu R. Vāgnera daiļradei. Karalis bijis visai noslēgts cilvēks, liels sapņotājs un valsts naudu nežēloja lai īstenotus savus sapņus un fantāzijas. Pils interjers ir visai iespaidīgs un uzreiz var saprast, ka karalis ir bijis ārkārtīgi izšķērdīgs, tāpēc viņam tuvu stāvošas personas panāca, ka karali atzīst par garā neveselu, pirms viņš paspējis valsts ''ķešu" izsūkt sausu! Pils apskate ilgst aptuveni 40 minūtes un tā laikā var uzzināt daudz ko jaunu un interesantu. Interesants cilvēks ir bijis šis Ludvigs II. Šī nav karaļa vienīgā pils. Kopā viņš bija iecerējis sev 4 pilis, cik sapratu, 2 no tām ir gatavas, bet otras 2 nekad nav bijušas iesāktas. Šai pilī karalis paspējis nodzīvot, ja nemaldos 172 dienas, līdz kopā ar savu psihologu mīklainos apstākļos gājis bojā. Vairāk par karaļa dzīves gaitām viegli var atrast google.lv. Pēc pils apskates, turpat pils telpās esašajā kafejnīcā, nobaudam siera kūku, ābolu strūdeli un kafiju. Cenas priekš pasaules slavena tūristu objekta ir diezgan ok. Uzreiz pēc tam izejam uz pils balkona, no kura paveras brīnišķīgs skats, kurš ilgi paliek atmiņā. Nav tādas fototehnikas uz pasaules, ar kuru varētu iemūžināt visu to varenumu un elpu aizraujošo skaistumu. Tas ir jāredz un jāsajūt.

Tai pat dienā mēs vēlamies apskatīt arī turpat netālu esošo Hohenschwangau pili. To gan izdaram tikai no ārpuses. Iekšā izlemjam nedoties, vai doties kādu citu dienu. Šī ir karaļa Ludviga II bērnības pils. Tā ir skaista un ar skaistu dārzu un skaistām strūklakām. Ļoti iespaidīgs skats uz kalniem un turpat esošo Alpsee ezeru. Pēc pils dārza apskates iznākam uz celiņa, kas ved gar gleznaino Alpsee ezeru. Izsecinam, ka labprāt apiesim šim ezeram apkārt, ko arī daram. Lai gan diena ir nenormāli karsta, tomēr sajūtas ir fantastiskas. Uz norādēm teikts, ka taku var iziet nedaudz ilgāk kā 2 stundās, mums liekas, ka ir ilgāk, bet ainava ir tik grandioza, ka nejūtam nekādu nogurumu. Kājas gan liek par sevi manīt, bet tas nekas. Pusceļā beidzas ūdens un tad gan paliek tā paskumjām, jo diena tiešām ir ļoti, ļoti karsta +35' ēnā. Pilsētiņas iemītnieki un atpūtnieki naski izmanto iespēju atveldzēties ezerā. Mūsu viesu nama saimniece arī ieteica šo ezeru, jo tas esot ļoti veldzējošs. Piestājam pie kalna avota un kādu brīdi domājam- ir tas ūdens dzerams un no kalniem, vai nedzerams un no dīķa. Kādam makšķerniekam pajautāju un viņš atbild, ka esot ļoti labs, varot lietot uzturā. Tā nu atlikušo ceļu ejam palēkdamies un priecājamies par vēso kalnu avota ūdeni. Cik maz vajag pilnai laimei! Par cik diena jau lēnām taisās uz vakaru, izlemjam atgriezties mūsu dzīvoklītī. Artūra aplikācija telefonā vēsta, ka nostaigāti 22 km. Tam es ticu, jo kājas būtu gatava aizāķēt aiz ausīm. Tās sāp kā vēl nekad. Līdz dzīvoklim vēl tikai 2 km, bet liekas, ka kājas atsakās sadarboties. Knapi velkos, bet uz priekšu iet. Ik pa laikam izdvešu kādu klusu šņukstu, līdz Artūrs piedāvājas mani panest. Kādu brīdi piedāvājums liekas pat tīri tā neko, bet tad kauna sajūta dara savu un ar dziļu nopūtu atsakos no cēlā žesta. Galu galā viņš visu dienu nesis mūsu ūdens krājumus. Mans varonis, pie sevis nodomāju!

03.07 Šodien esam nolēmuši atļaut sev pagulēt kādu stundu ilgāk un vēlāk aiziet uz kalna vagoniņu un uzbraukt kalnos. Tagelbergbahn Schwangau. http://www.tegelbergbahn.de/tegelbergbahn.html Nesteidzīgi paēdam, sapošamies un esam ceļā. Laiks vēl joprojām karsts un ļoti spiedīgs. Šorīt saņēmu sms no mājniekiem. Latvijā esot nežēlīgs karstums, +28' ēnā. Salīdzinājumā ar šejieni, tāds neliels siltumiņš vien ir. Pat nezinam vai mums ir paveicies ar laikapstākļiem vai nav? Pie kases nopērkam biļetes (12,40eur/pers turp) un salienam visi brauktgribētāji vagoniņā. Diemžēl tikpat ātri mums palūdz izkāpt, jo kalnos ir liels vējš un vētra. Ko?!!! Vētra???Kur??? mums paliek mutes vaļā. Un gluži vai tūlīt viss paliek tumšs, vienā momentā zeme ar debesīm jaucas kopā. Zibeņo un ducina tā ar visu spēku. Dabonam uz biļetēm uzrakstu Gewitter un personāla puiša parakstu, tiekam lūgti atgriezties vēlāk. Par cik ārā pērkona negaiss, tad nākas vien palikt un gaidīt kad vētra beigsies. Un pēc 3 h beidzas arī. Priecīgi braucam augšā kalnā un baudam ainavu. Iespaidīgi! Esmu no tiem laimīgajiem cilvēkiem, kurus daba apveltījusi ar lielām bailēm no augstuma, tomēr šeit to tā nejūtu un varu izbaudīt skatu pilnībā. Kalnā ātri vien atrodam taku, kas ved augstāk, kurp arī dodamies, līdz gribot negribot ir jāapstājas- mums priekšā Alpi- lieli, milzīgi kalni. Tai brīdī viss liekas sireāli. Kalni ir tik majestātiski, ka sajūtos kā mazs smilšu graudiņš. Mirkli, kavējies, tu esi skaists! Izlemjam pusdienas ieturēt turpat kafejnīcā, jo ļoti gribas te uzturēties pēc iespējas ilgāk. Par cik neesam iegādājušies biļetes lejup, izlemjam, ka lejā dosimies pa taku, kas noved līdz Neuschwanstein pils Marijas tiltam. Tas ir 2h un 20min ilgs pastaigas maršruts. Par cik diena vēl tikai pusē un šodienai citu plānu nav, tad šī pastaiga mums liekas ļoti laba doma. Ja tajā mirklī zinātu, kas mani sagaida tālāk, gluži šāds optimisms man noteikti nebūtu. Katrā ziņā pastaigu taka ir ļoti, ļoti, tiešām ļoti skaista, ar lielisku ainavu un svaigu gaisu pārpārēm, kurš pēc nesenā negaisa ir īpaši patīkams. Šur tur gan man liekas bīstamas vietas, kas liek man pasvīst. Ceļš ir grūts, visu laiku jāiet vai nu kalnā augšā, vai lejā. Pēdas sāk ilgoties pēc taisnas virsmas. Kādā brīdī pat paliek grūti, jo kāpiens tomēr ir smags, bet visu atsver skaistā kalnu kopaina. Kādā brīdī sajūta paliek tāda dīvaina, jo gar takas malu īsti vairāk par aizu nekā nav. Man dūša saskrien papēžos. Tālāk tieku, tikai intensīvi ieelpojot un izelpojot. Tas viss līdz vienam brīdim, kad saprotu- esmu pie pamatīgas aizas, lejā vairākus simtus metru nekā nav. Taka paliek tikpat plata kā divas pēdas kopā. Blakus virve pie kā pieturēties. Artūrs uzmet man bažīgu skatienu uzreiz nolasot, ka nu man vairs nekas nešķiet smieklīgi. Viņš liek man palikt turpat, pats iet izlūkos. Saņemu sevi rokās un cenšos sevi iedrošināt, ka nekā traka tak nav. Galu galā satikām pāris cilvēkus, dažus arī vecāka gadagājuma, viņi visi tika pāri, es tak arī varu. Ar mediatīvu jogas elpošanu, turēdamās pie virves, uzsāku savu uzvaras gājienu. Uzmācās panika, bet to cenšos aizvairīt ar domām par savu mājās palikušo runci Timo. Tieku tā labu gabalu, bet tad vairs neizturu un palaižu vaļā lielo bļāvienu. Puņķi un asaras pa gaisu un nevaru ne paiet pa labi vai kreisi, ne arī sakarīgi padomāt. Vienīgais, ko tiešām varu - bailēs drebēt un skaļi raudāt. Pa vidu maisās domas, ka laikam vajadzēs izsaukt Medikopteru. Pag, kur man jāzvana? 112? 911? Un ko man teikt? Lūgt lai atlido un noceļ mani no tūristu takas? Kamēr apdomāju tālāko rīcību, Artūrs jau klāt un, mierinot saka, ka tālāk ir drošāk. Saņemu visu savu pēdējo drosmi un kautkā nobeidzu atlikušo bīstamo posmu. Pēc tam vēl ilgi nevaru atjēgties. Taka liekas tik gara, pat vairs neceru, ka tā kādreiz beigsies. Gājiens ir grūts, bet takai reiz pienāk arī gals. Esam iznākuši pie Marijas tilta. Un tur es ieraugu... jā, beidzot... asfaltu! Pat vairs necerēju! Prieks kur tu rodies! Dienas atlikušo daļu izlemjam pavadīt Füssen pilsētā. Tur tiekam ar jau zināmo 73. busu. Pilsētiņa ir ļoti skaista, ar glītu vecpilsētu. Ejam pa galveno gājēju ielu. Visur skaistas āra kafejnīcas. Pilsētiņas iedzīvotāji ir ārā, atpūšas, runājas, smejas, bauda dienu. Nedaudz atveldzēju pēdas strūklakas baseinā un sameklējam mājīgu kafejnīciņu un omulīgi pasēžam. Diena ir bijusi iespaidiem bagāta. Vakarā kārtējo reizi nevaru pavilkt kājas, un mājās secinu, ka pat uz tulznām ir uzmetušās tulznas. Bet es esmu laimīga!

04.07 Oberammergau un Linderhof pils Ceļamies agri, jo 8:05 no Füssen attiet autobuss uz Oberammergau. Par cik ir sesdiena, autobusi no mūsu ciemata līdz Füssen iet retāk kā darba dienās. Nu neko, ceļu līdz pilsētai varam veikt arī ar kājām. Tie ir mazāk kā 5km. Pārejam pāri Lech upei, kas ir tik nedabīgā zilganzaļā krāsā, ka izskatās itkā būtu radioaktīva. Šī upe ietek no kalniem, to avotiem, tāpēc arī šis tonis. Īstajā laikā esam autoostā un pēc neilga brīža ar vairākiem aziātu izcelsmes tūristiem jau braucam. Secinām, ka autobuss brauc uz mūsu ciematiņa pusi. Abi nospriežam, ka būtu zinājuši- būtu gājuši uz kādu tuvāku pieturu, bet brīdī, kad autobuss pabrauc garām teju mūsu apartamentiem, saskatamies un smejamies kā kutināti. Aziātu sieviete uzmet mums skatienu un viņai smieklīgi ka mums smieklīgi. Ak, mēs, lauku muļķīši!!! Pēc vairāk kā stundas esam Oberramergau. Tā ir pazīstama kokgriezēju pilsētiņa ar apgleznotām mājām. Mājas cita par citu skaistāka, Bavāriešiem raksturīgās puķes pie logiem un balkoniem. Un vēl tie zīmējumi uz mājām. Grūti iztēloties kādu skaistāku pilsētiņu par šo. Sagaidām citu busu ar kuru tiekam aizvizināti uz Linderhof pili. Autobusā čalojam un pēkšņi no blakus sola izdzirdam skaļu uz negaidītu "Sveiki!" Jūtamies patīkami pārsteigti dzirdot latviešu valodu. Atlikušo ceļu sarunājamies ar 2 latviešu sievietēm, kuras arī atbraukušas Bavārijas Alpus lūkoties. Izrādās, sēdējuši visi vienā reisā uz Minheni. Uzzinam kur bijušas un ko redzējušas. Aplūkojam viens otra bildes un video. Forši satikt latviešus pasaulē! Izkāpjam no autobusa un ejam uz kases pusi. Ieejas biļete pilī maksā 8,50eur/pers. Nonākot pie pils nedaudz apstulbstu, jo biju gaidījusi ko lielāku. Pils ir vairāk kā villa, maza, toties nereāli grezna. Pat teiktu pompozi grezns tur ir viss, gan fasāde, gan pagalms ar dārzu, gan, kā vēlāk pārliecinamies, arī iekštelpas! Šī ir vēl viena karaļa Ludviga II pils, kurā kārtējo reizi pārliecinamies, cik ļoti karalis nav žēlojis līdzekļus. Šī nav tik iespaidīga kā Neuschwanstein, bet noteikti daudz, daudz greznāka. Viss vienā zeltā. Pompozi un smalki! Iekšā ir pieejamas mapes ar aprakstu latviešu valodā, par ko esmu ļoti priecīga, jo visas ekskursijas izvēlamies angļu valodā. Es daudz labāk saprotu vācu valodu, bet Artūrs to neprot necik, viņam padodas angļu valoda, man ne īpaši, tāpēc esmu priecīga visu līdz sīkumiem izlasīt latviešu valodā. Laukā vēlreiz izstaigājam pagalmu un dārzu, nespējot noticēt cik viss te ir līdz pēdējam sīkumam smalks un pārdomāts. Šī bez ierunām ir skaistākā un smalkākā vieta, kur jebkad esmu bijusi. Aizejam līdz pils parkā esošai alai, kuru Ludvigs esot licis uzbūvēt, lai pilnmēness naktīs varētu klausīties operu. Ak, šis romantiķis! Vēlāk autobuss aizvizina mūs atpakaļ līdz Oberammergau. Mūsu autobuss uz Fussen ir tikai 17:10, tāpēc mums ir kādas 2 stundas pilsētiņas apskatei. Ik desmitgadi te ierodas pusmiljons viesu, lai noskatītos iedzīvotāju iestudējumu par Kristus ciešanām. Viduslaikos pasauli ir piemeklējis mēris, tāpēc pilsētiņas iedzīvotāji lūguši Dievu pasargāt viņus no šīs slimības. Kā pateicību viņi apsolījuši ik desmit gadus uzvest lugu par Kristus pēdējām dzīves dienām. Šo solījumu pilsētiņas iedzīvotāji pilda vēl mūsdinās. Pilsētnieki pat audzē īstas bārdas! Biļetes uz šo iestudējumu tiek izpirktas zibenīgi. Aizejam arī uz Ziemassvētku veikaliņu. Šeit visu gadu ir Ziemassvētki. Ieejot sajūtamies kā Lapzemē. Visapkārt Ziemassvētki, Jūlijā! Nedaudz iepirkušies, izlemjam ieturēt pusdienas vecajā pasta ēkas kafejnīcā. Pasūtam šniceli ar piedevām un alu, kas ir auksts un kā radīts šādai karstai dienai. Sagaidam autobusu un braucam atpakaļ uz Füssen. Mācību jau dabujuši, tāpēc izkāpjam ārā gandrīz pie viesu nama. Par cik šī ir pēdējā diena kalnos, tad pēc neilgas apspriedes izlemjam stundiņu atpūsties un tad iziet pastaigā. Domāts, darīts. Nolemjam vēlreiz aiziet uz Neuschwanstein un, ja jau reiz esam aizgājuši, tad kāpēc gan neuziet augšā pie pašas pils? Ir jau nedaudz vēls un sāk krēslot, bet mēs esam apņēmušies uziet pašā augšā, pateikt šai vietai skaistu ardievu! Izrādās- mēs neesam vienīgie, kas bauda vasarīgu vakara pastaigu pie pils. Vakarā tur gan ir daudz savādāka atmosfēra un noskaņa, tāda īpaša un nedaudz maģiska. Uz Marien tilta saulriets ir fantastisks, mani pārņem te prieks par skaisto vakaru, te skumjas par rītdienas aizbraukšanu. Cenšos paturēt šo skatu un sajūtu sev sirdī, jo zinu, ka šai skaistajā vietā, iespējams, esmu pēdējo reizi, jo pasaulē ir vēl tik daudz neredzētu vietu. Un tomēr, šī vienmēr būs īpaša. Lejā ejam jau melnā naktī.

05.07 Rīts atkal ir karsts, liekas vēl karstāks kā iepriekš. Skumīgi sakrāmējam savas somas, jo ir laiks aizbraukt no šī jaukā pasaules stūrīša. Tik ļoti negribas, bet kas jādara, tas jādara. Uz Füssen esam ieplānojuši tikt nevis ar kājām vai autobusu kā ierasts, bet ar kuģīti pa Forgensee ezeru no Waltenhofen ostas. Kā atklājas vēlāk, lai nu ko, bet ostu šī vieta neatgādina- viena laipa peldētājiem un tas arī viss. Pēc pāris minūšu domāšanas vai tiešām esam īstajā vietā, mūsu kuģītis ir arī klāt. Tas veikli piestāj pašā krastā un uzņem jaunus brauktgribētājus. No šīs "ostas" līdz Füssen ir 10-15 min brauciens un izmaksā 3eur/pers. Pa fantastiski zilganzaļo ezeru kursē 2 kuģi, piedāvājost gan lielo, gan mazo izbraucienu. Ilgais ilgst 2 h, mazai tikai 1 h. Ļoti vēlējāmies kaut mums būtu bijis vairāk laika, vismaz mazajam braucienam. Tomēr izbaudam arī šīs 15 minūtes skaistā ezera un kalnu ainavas. Grandiozi skaisti! Vairāk par Forgensee kuģīšu piedāvājumu var sameklēt šeit: http://www.fuessen.de/wasser/forggenseeschifffahrt/fahrplan-und-preise.html Tālāk mums ir randiņš ar biļešu automātu. Lai gan biļešu piedāvājumi ir daudz, man ar biļešu automātiem izdodas saprasties jau no pirmās dienas. To krietni vien atvieglo vācu valodas zināšanas, kas man ir vidējā līmenī. Kad biļete jau rokā, paspējam pamāt vēl ardievas kalniem un tālākais ceļš aizved uz Memmingenu, kur pēdējo dienu apciemojam mūsu vācu radus! Kārtējo reizi nedēļas laikā viļamies vilcienos, jo šis, nevien tikai kavējās, bet arī neaizveda līdz galam. Sapratu, ka vaina ir priekšā sliedēm un arī pats vilciens ir sabojājies. Tiekam izsēdināti 2 pieturas pirms galastacijas. Par cik ir svētdiena, tad stacijas darbinieks pastāsta, ka iespējams mums šodien atsūtīs pakaļ autobusu. Kā tas ir - iespējams? Tas ir iespējams jā un varbūt nē? Onkulis spēj tik noplātīt rokas. Kad gaidam jau stundu pajautājam vēlreiz, vai pēc mums kāds brauks pakaļ. Nu ir izlādēts vēlviens vilciens un nu mēs esam paprāvs pulciņš neapmierinātu seju. Onkulis paziņo, ka svētdien visi atpūšas, nav šofera. Blakus stāvošā sieviete rāda uz savu vīru un bļauj, ka mums esot šoferis. Onkulis atbild, ka autobusa jau arī nav! Sauļojamies tālāk ar cerību, ka kāds nāks un mūs izglābs. Par cik temperatūra krietni pārsniedz normu, tad ieeju stacijā, lai no dzēriena pašapkalpošanās stenda nopirktu ūdeni. Automāts izlēma pievākt manu naudu, bet atdot pudeli pat negrasījās. Pēc nelielas automāta kaunināšanas metu mieru un ejam pasaulē laimi meklēt- kādu citu veidu kā nokļūt galā. Un tur jau tas brauc, taksis. Cilvēku masa sāk plūst uz taxi pusi, bet par cik bijām pirmie, tad pirmie arī braucam. Vācijā šādos gadījumos var atgriezt naudu atpakaļ, bet birokrātijai mums nav ne laika, ne vēlēšanās. Beigās, cik nu veiksmīgi, cik nē, tiekam galā!

06.07. Mājupceļš. Pa nakti Vācijas dienvidus piemeklējis liels negaiss un šorīt ir patīkams dzestrums, protams, tas tik uz īsu brīdi, jo diena būs ļoti, ļoti karsta. Pusdienaslaikā iekāpjam vilcienā un klusi ceram, ka sliedes ir sataisītas un Minhenē nokļūsim laikā. Šodien tādu "greznību" kā vakar atļauties vairs nevaram, jo saprotam, ka lidmašīna mūs negaidīs. Tavu laimi, bet vilciens attiet un galā nokļūst tieši laikā. Mums ir plāns vēlreiz aiziet līdz Hofbräuhaus. Tākā taciņa jau iemīta, problēmas ar tā sameklēšanu mūs nepiemeklē. Artūrs priecīgs par savu papildināto glāžu kolekcijas, bet man prieks, ka viņam prieks. Ieturam pusdienas un lēnām virzamies uz Marienplatz laukumu, kur mums norunāta tikšanās ar manu tanti. Prieks par atkalredzēšanos ir liels un atlikušās stundas vadam laiski sarunājoties Minhenes āra kafejnīcā. Mūsu lidmašīnas izlido pirms astoņiem vakarā. Lidmašīnā sēžam blakus latviešu kundzei ar kuru patīkami norunājam lielāko lidojuma daļu. Vārds pa vārdam, līdz kautkur Polijas debesīs saprotam, ka šī kundze ir Artūra omes māsas laba draudzene un dzīvo 10 min braukšanas attālumā no mums. Jā, pasaule gan ir maza! Tuvojoties Latvijai iebraucam lielā mākonī un, lampiņai iedegoties, mūs laipni aicina piesprādzēties un ļauties turbolences baudīšanai. Baudam arī un uz pilnu klapi!!! Tomēr veiksmīgi nolaižamies. Tikko no lidmašīnas ārā, tā rudens drēgnumā iekšā. Par cik Minhenē baudījām svelmi, tad apģērbs, protams, niecīgs. Artūrs atkal baksta man sānu,skatās uz maniem šortiņiem un knapi valda smieklus! Kopš mūsu ceļojuma ir pagājušas pāris dienas. Viss vēl svaigi atmiņā. Šis priekš mums bijis skaists un iespaidiem bagāts ceļojums! Novēlu tādu katram!Kopsavilkums: Lidmašīnas biļetes: 250eur Vilcienu biļetes: 80eur Autobusa biļetes: 30eur Pārtika: To neskaitījām, jo mājās tak arī ēstu. Neparedzēti izdevumi: 100eur (kafejnīcas, taksis utt.) Suvenīri: 30 eur Ieejas biļetes: ap 70 eurStatistika: Noieti: 100km, no tiem lielākā daļa kalnos Izdzerti: 20 l ūdens Nomesti: vidēji 3 kg svara Pavadītas: Sešas 100% laimīgas dienas!

Iesaku, tas ir to vērts!