Vācijas gabaliņš + Polija = uz velo 2 nedēļas

Egils Turks 14.07.2015 4 min lasīšanai

Šis bija veloceļojums vienatnē pa daļu Vācijas un visu Polijas Baltijas jūras piekrasti: no Travemindes līdz Kalvarijai (Lietuva). Ideja par šādu pasākumu man ienāca prātā, kad tieši pirms gada, braucot vilcienā Liepāja-Rīga, kad biju pabeidzis savu salīdzinoši īso 5-dienu velobraucienu pa Kurzemes piekrasti (5 dienas ar velo pa Kurzemes jūrmalu no Ķesterciema līdz Liepājai), satiku vienu vācieti, kas savos 70+ gados bija 2 nedēļu laikā atriteņojis no pašas Hamburgas.

Stimuls bija arī tas, ka no Ventspils un Liepājas tieši uz šo Vācijas pusi, uz Trāvemindi/Libeku, iet prāmji, kas stipri mazina galvassāpes par velosipēda pārvadāšanu. Atkrīt visādas problēmas ar velo saiņošanu kaut kādās kastēs/somās, naudas tērēšana.

Man nebija lielu šaubu, vai spēšu pievarēt šo samērā garo un fiziski diezgan prasīgo maršrutu. Es jau biju pāris reizes solo braucis ārzemēs: pa Krimu (Krima: ar velosipēdu cauri Jautrajam ciemam un Pārpilnībai) un pa Kipru (piem., Kipra - 9. diena - 14 stundas uz velo), nemaz jau nerunājot par velobraucieniem grupā ārzemēs (Itālija, Norvēģija) un tepat. Lielu problēmu tiešām nebija - ne veselības, ne citā ziņā. Ja neskaita permanentās un laikam jau neizbēgamās dibensāpes no dienām ilgās trīšanās uz velosēdekļa un Ahilleja cīpslas jūtīgumu (ko savas muļķības dēļ ieguvu jau pimajā ceļojuma dienā, braucot 150 km uz Ventspili un pārlieku mēģinot to staipīt). Bet no vecuma ir arī savs labums - pieredze, kas šoreiz izpaudās tā, ka biju paņēmis līdz elastīgo saiti un arī Volfaren smēri, kas vismaz ar otro vainu daudzmaz līdzēja tikt galā. Jā, varbūt par problēmu var uzskatīt, ka pēc 10 gadu kalpošanas saplīsa velosoma; atrisināju to, Štrālzundes veloveikalā nopērkot jaunu (un glaunu).

Šis nav hronoloģisks pārskats. Mēģinu tikai izcelt savus atmiņā visvairāk palikušos iespaidus/domas/faktus.

Par poļiem. Nepaliku diez cik augstās domās - ne par viņu valodu zināšanām, ne laipnību. Valodu ziņā tomēr jāņem vērā, ka es pārsvarā braucu cauri mazām pilsētiņām un miestiem; tiklīdz iebraucu Gdiņā, tā uzreiz cita aina, piemēram šāda epizode: vēls vakars, meklēju naktsmītni, 3 cilvēki uz ielu stūra sarunājas, es klāt, uzrunāju angliski, un 2,5 no viņiem tekoši spēja ar mani komunicēt. Bet, kad izteicu komplimentu un minēju, ka citur Polijā mani pat ēstuvēs nespēja saprast, šie temperamentīgi protestēja, ka nevarot būt. Poļu lepnums. Pa gabalu redzu uz ceļa palielu putekļu mākoni, piebraucu tuvāk, liela mašīna tīra ceļa malu, daži strādnieki blakus; nu, es neko, braucu cauri, droši vien tādi puteklīši vien ir, bet, kad izbraucu tam mākonim, konstatēju, ka esmu noklāts ar brūnganiem traipiem! Ienāca prātā epizode no filmas "Операция "ы" и другие приключения Шурика" 1. daļas, kur Verzila izskrien cauri piķa tvaiku mākonim un 'kļūst" par nēģeri Varēja taču šie poļu darbarūķi piebremzēt uz brīdi savu darbaprieku, bet nekā... Starp citu, uzreiz pierādījās, ka cilvēks nekad nevar zināt, kas galu galā izrādīsies laime, kas nelaime: aptraipīts sāku uzreiz raudzīties, kur varētu nomazgāties; pamanu netālu dīķi un apstājos ceļa malā pie autobusa pieturas nojumes; kamēr pētu, vai tam dīķim vispār var piekļūt, uzkrīt dažas lietus lāses, un tad uzreiz sākas tāds negaiss! Knapi paspēju zem nojumes. Ja nebūtu sasmērējies, būtu aizbraucis garām nojumei un salijis līdz kaulam, jo no tik stipra lietus un brāzmām neviens koks mani nespētu paglābt (sk. video no Galerijas). Braucot pa ceļiem, jutos kā mājās, proti, pieredzēju gandrīz tikpat lielu nekaunību; vairākas reizes piedzīvoju, ka auto speciāli pavirzās uz mana velo pusi, lai mani nobiedētu.Toties poļu sievietes man patika (es gan nevaru būt 100% drošs, ka nekauņas šoferi vienmēr bija vīrieši...). Viņas uzkrītoši izceļas ar vienu īpašību - ļoti glītām kājām Biju par to jau iepriekš dzirdējis, un tagad pārliecinājos. Samērā liels kontrasts, no Vācijas iebraucot Polijā; te bija, ar ko acis pamielot.

[Es nevaru saprast, kāpēc te rakstītais reizēm nesaglabājas? Dabonu pārrakstīt teksta gabalus pa vairāki lāgi. Šedevri pazūd! Vēl viens iemesls pamazām "pārcelties" uz Facebook.]

Par vāciešiem. Šai pasaul's daļā, kur 100+ gadus valdījis kapitālisms un kur "cilvēks cilvēkam vilks", kā mācīja padomju skolā, laipnība sit krietni augstāku vilni. Reizēm, kad uz veloceliņa pabraucu ar savu vareno un jauno spēkratu kādam garām, dzirdēju novēlējumu: "Gute Reise!", proti, labu/jauku ceļojumu!

Par manu jauno velo-GPS jeb Garmin Edge Touring LM. Tas ir īpaši programmēts, lai no visiem ceļiem izvēlētos velobraukšanai piemērotākos. Tas pat "aizved" uz blakus esošiem tūrisma objektiem. Vācijā to izbaudīju pilnā mērā, jo tur veloceliņi ir gandrīz vai gar visiem galvenajiem virzieniem/ceļiem, tāpēc visus 350 km varēju braukt praktiski pa veloceliņiem; dažreiz tie pat gāja cauri dabas/putnu rezervātiem. Problēma bija, ka tā baterija ātri izlādējās (pēc 6-8 stundām, solīto 15 stundu vietā), tāpēc dabūju ilgāk nekā varbūt gribētos uzkavēties ēstuvēs/veikalos, kur bija iespēja aparātu uzādēt. Vienu reizi aparāts gan mani iegāza: biju nolūkojis vienu šauru zemes strēli, kas ieiet jūrā; būtu forši - brauc, un abās pusēs ceļam skalojas jūrja; aizlaidu uz attiecīgo poļu kūrortu, bet nevaru atrast solīto ceļu; izrādās, mans gudrinieks par ceļu noturējis līdz puslielam smilšaino pludmali! Dabūju kādus 20 km braukt atpakaļ...

Par nakšņošanu. No visām naktīm tikai vienu pavadīju zem cieta jumta: iebraucot Polijā no Vācijas (ar prāmi pāri Svinas upei - Svinoujscē), jau pienāk vakars, paliek dzestrs; palielā miestā uz paneļa ieraugu temperatūras rādītāju 14,2 un daudzus "Zimmer frei", un nolemju pašikot - pārlaist nakti ar ērtībām. Arī tāpēc, ka bija jāizmazgā vešiņa. Aprunājos ar vienu poļu pani, kuras vīrs izrādās prot krieviski, un par nieka 10 eiro tiku pie istabas ar 2-guļamu gultu un siltas dušas, un plīts.Pārējās visas naktis gulēju teltī, ļoti pieradu. Un nekādu īpašu grūtību ar vietas sameklēšanu telts celšanai - ne Vācijā, ne jo īpaši Polijā; nu ja, ja būtu vajadzīga vieta daudzām teltīm, braucot grupā, būtu etwas anderes.

Par mēģinājumu tikt Krievijā. Ja tas izdotos, varētu krietni saīsināt ceļu un tiešām aizbraukt līdz Liepājai. Un ne tikai tas - man bija nostalģiska interese apskatīt vietas, kur pēc LVU 4. kursa bija jāpavada 2 mēneši, gatavojoties valsts eksāmenam kara zinībās (Gusevā).Vīzas man nebija, bet biju dzirdējis par t.s. 72-stundu vīzu, kuru Rīgā nokārtot bija tikpat sarežģīti kā parasto vīzu; iedomājos, ka uz robežas Bagrationovskā varbūt varēs vieglāk sarunāt. Не тут то было! Lika pagaidīt! Griezos riņķi un garām milzīgajai vieglo un smago auto rindai laidu atpakaļ, lai sāktu mīt 200 km garo posmu gar Polijas un Kaļiņingradas apgabala robežu. Vienā no posmiem (26 km) riskēju pabraukt pa šoseju, kur velo ir aizliegts, jo tā es ievērojami saīsināju ceļu (jau gribējās ātrāk tikt pie "braļukiem" leišiem); skatos, pa visu vienīgo braukšanas joslu iet liels cilvēku bars, droši vien kādi 100 gab., un kāds poliski kaut ko stāsta megafonā - svētceļnieki, ja pareizi sapratu. Ar velo nevar, bet ar kājām, aizņemot visu brauktuvi - katoliskajā Polijā prosze bardzo! Starp citu, drīz pēc tam piedzīvoju vienīgo reizi, kad visa ceļojuma laikā man bija "mīkstais" - viena no riepām sāka kļūt šļaugana, zuda gaiss no velokameras.Dieva sods par grēka darbu - ceļazīmju neievērošanu?!

Nobraucu kādus 1300 - 1400 km. Iztērēju, man liekas, vēl pārbaudīšu, kādus 300 eiro.

Pagaidām viss. Ļoti iespējams, pierakstīšu vēl ko, bet mazliet vēlāk.

Saite uz ceļojuma bilžu Galeriju: https://www.draugiem.lv/egils.turks/gallery/?aid=60025821