Pirmo reizi Āfrikā - Maroka

Sandra Tanne 10.07.2015 33 min lasīšanai

Maroka – tā ir vieta, kur austrumu tikumi satikušies ar Āfrikas likumiem. Kā savulaik teicis Marokas karalis Hasans II, Maroka ir kā koks, kura saknes aug Āfrikā, bet lapas elpo Eiropas gaisu. Tiešām, cik tad tālu no Marokas ir Eiropa – tikai nieka 14,3 km Gibraltāra šaurumā! Bet Maroka ir pilnīgi atšķirīga no Eiropas: ar austrumnieciski kolorītu piesitienu, krāsaina un ļoti, ļoti dažāda. Dažādi ir gan klimatiskie apstākļi, gan daba. Marokā ir gan jūra un okeāns, gan sniegoti kalni, gan tuksnesis, vareni ūdenskritumi, dramatiskas aizas, gan austrumnieciskas pilsētas ar šaurām, līkumotām ieliņām starp vecpilsētu mūriem, kurās nav iespējams neapmaldīties.

Marokā ciemojos aprīļa otrajā pusē, pavadot tur 11 dienas. Daļu ceļabiedru (ar Māri priekšgalā) jau pazinu no Sicīlijas un Dienviditālijas brauciena. Šoreiz brauciens notika ar vienu VW busiņu foršu deviņu cilvēku kompānijā. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka ceļot mazā grupā ir nesalīdzināmi labāk, it īpaši, ja ir cilvēks, kurš iepriekš jau ir Marokā pabijis, kurš pārzina vietējo braukšanas kultūru, vietējos paradumus un tradīcijas, zina apmešanās vietas, kam Marokā ir draugi un labi paziņas. Lidojām uz Marakešu caur Londonu (Stanstedu) ar nakšņošanu lidostā. Ceļojuma izmaksas par 11 dienām kopā sanāca apmēram 760 EUR (avio, viesnīcas, transports, degviela, ēšana, maksa apskates objektos un gidiem).

1.diena. (16.04.)

Marakešas lidostā pie pasu kontroles jāiesniedz jau lidmašīnā izsniegtās un aizpildītās deklarācijas (personas dati, tautība, profesija, viesnīcas nosaukums, kurā plānots palikt pirmo nakti), pēc kuru nodošanas saņemu zīmogu pasē. Laipni lūgta Āfrikā! Lidostā samainām naudu. Marokas valūta ir dirhams (MAD) un kurss ir gandrīz 10:1. Tātad, rupji rēķinot, 10 MAD ir 1 EUR (faktiski gan nedaudz mazāk). Naudas maiņas čeku noteikti vajag saglabāt gadījumam, ja visa nauda netiks iztērēta un vajadzēs samainīt atpakaļ.

Izejot no lidostas, sajūtu vasaru!!! Lidostas ārpusē atbraucējus priecē kaktusu dārzs. Pirmais iespaids – Marakeša ir zaļa un ziedoša! Pa ceļam acis priecē daudz ziedu, zaļumu – palmas, oleandri, bugenvilejas, eikalipti, ķīnas rozes dzīvžogos. No pavasara bez lapām esam nokļuvuši īstā karstā vasarā!!!! Nakts lidostā gan nav tas labākais risinājums ceļojumā, jo pēc negulētās nakts sajūtas ir nedaudz bremzētas. To gan pamanu, ka uz ielām, it īpaši krustojumos valda satiksmes haoss. Izskatās, ka te nav nekādu noteikumu, katrs brauc, kā grib. Riteņbraucēji, gājēji, mopēdi haotiski kustās starp mašīnām. Ja gājējs grib nokļūt pāri ielai pie gājēju pārejas, būs veltīgi gaidīt, ka mašīnas apstāsies un palaidīs. Ir vienkārši jāiet pāri ielai iekšā mašīnu straumē – tevi apbrauks, bet virsū nebrauks. Bet kā par brīnumu visi tiek uz priekšu un iztiek bez avārijām. Nelielajā gabalā, ko gājām no auto stāvlaukuma līdz viesnīcai ar visām ceļasomām, secināju, ka Marakešā ir milzīgi augstas ielu apmales. Daudzviet ērtāk ir iet pa ielu, nevis trotuāru, jo to aizņēmuši dažādi tirgotāji.

Dodamies uz Mažorēla dārziem (50 MAD) un nokļūstam paradīzē!!! Palmas, kaktusi, bambusi, bugenvilejas, dīķīši, strūklakas, krāsaini puķu podi, zilās krāsas pārpilnība un vēl daudz kas cits priecē acis un dvēseli. Šodien dārzs pieder modes māksliniekam Īvam Senlorānam. Taču sākotnēji šeit bija mākslinieka Žaka Mažorēla studija. Zemi un ēkas, kur tagad atrodas dārzs, Žaks iegādājas 1924.gadā. Kloda Monē iedvesmots, Žaks sāk aizrauties ar dažādu augu kolekcionēšanu. Apskatei šobrīd pieejami reti augi no pieciem kontinentiem – jukas, bugenvilejas, bambusi, lauru koki, ģerānijas, hibiski, cipreses, 400 veidu palmas, 1800 sugu kaktusi. Dārzā savdabīgi realizēta Žaka Mažorēla ideja nokrāsot ēku sienas spilgti zilā krāsā, lai tā kontrastētu ar krāšņo augu valstību un radītu atvēsinājuma izjūtu. Pateicoties tam, arī mūsdienās, šādu zilo krāsu dēvē par „Mažorēla-zilo” krāsu.

Mūsu viesnīca Imouzzer atrodas medīnā, pavisam netālu no Jemaa el-Fna laukuma un Kutūbijas mošejas. Viesnīcai ir flīzēts pagalms, ar strūklaku vidū un jumta terase ar skatu uz Kutūbijas mošeju. Apmetos 3-vietīgā istabiņā, kur bez gultām vēl bija galds un izlietne. Tualete un duša kopīga uz visu stāvu. Santehnika atbilstoša Marokas standartam – šis tas kustās, dušās nav pakaramo, ja ir, tad pusnokrituši.

Nogaršojām kafejnīcā pirmo tadžinu (tajine). Tadžina ir māla sautējamais trauks ar konusveida vāku, kuram augšā ir caurums. Tās darbības pamatā ir konvekcijas (gaisa cirkulācijas) princips. Tadžinā parasti gatavo vistas vai jēra gaļu ar dārzeņiem (kartupeļiem, burkāniem, papriku, zirnīšiem, cukīni, sīpoliem). Ēdiens sanāk kā sautējums, tas nav ass un ir ļoti garšīgs. Nogaršojam arī berberu viskiju – tā Marokā sauc zaļo tēju ar svaigām piparmētru lapām, ko pasniedz ļoti saldu un dzer no nelielām stikla glāzēm. Piparmētru tēju oficiants lēja glāzītēs, kanniņu turot augstu gaisā, lai rodas putas. Visās glāzītēs tika ieliets precīzi vienāds daudzums tējas! Tas nu ir jāmāk! Jemaa el-Fna laukumā nogaršojam pirmo svaigi spiesto apelsīnu sulu. Tā turpmāk mums kļuva par katras dienas neatņemamu sastāvdaļu. Tikai atcerieties, ka sula jāprasa bez ledus – tīra.

Netālu no Kutūbijas mošejas pulcējas zirgu karietes, kas piedāvā izvizināt tūristus. Sarunājam gidu, kurš mūs apsola izvadāt pa lielo tirgu un piekodina, ka beigās apmeklēsim berberu farmāciju. Ēzelīši medīnā pirmajā brīdī izskatās eksotiski, taču šeit tā ir ikdienas nepieciešamība. Pa medīnas šaurajām ieliņām brauc velosipēdi, mopēdi, tiek stumti ratiņi, pārvietojas gājēji. Ik pa laikam jāpamūk malā, kad tuvojas kāds uz četrām kājām vai riteņiem. Pārvietojoties pa šaurajiem Medīnas ceļiem, atcerieties nerakstītu likumu par ceļa priekšrocībām: 1) lopi; 2) jebkas uz riteņiem; 3) jebkurš ar spieķi; 4) bērni; 5) sievietes, kas iepērkas. Ar gidu izstaigājām tirgu pa daudzām mazām ieliņām, ko paši noteikti nebūtu atraduši un izstaigājuši. Vienā ieliņā mūs nobaida izmisīgs ēzeļa brēciens. Gids smejoties saka, ka ēzelim vajagot ēzeļa meiteni, tāpēc bļaujot. Redzējām gan metālkalējus, gan ādas apstrādes meistarus, gan dziju krāsošanu, gan kokapstrādi, audumus, krāsainas segas, lakatus, gan vietējos tērpus, gan milzum daudz rotaslietu, gan augļus, dārzeņus, gan daudz ko citu. Daudz kas tiek gatavots turpat uz vietas. Ekskursijas beigās mūs ieveda berberu farmācijā, kur berberu sievietes demonstrēja, kā tik iegūta argānas eļļa. Pēc tam mums tika demonstrēta produkcija no argānas eļļas un piedāvāta par „īpašām” cenām. Piedāvāja arī kakla masāžu. Tā kā jutos miegaina, tad šodien nolēmu neko nepirkt, lai pēc tam pašai nav nepatīkami pārsteigumi. Masāža gan bija patīkama un relaksējoša.

Lasot citu ceļotāju aprakstus, biju nedaudz nobijusies no Marakešas, jo gaidīju solīto kultūršoku, haosu un uzmācīgos tirgotājus. Bet nekā tāda nebija!!! Es biju sagatavojusies uz daudz ko trakāku, bet rezultātā haoss nebija tik liels, tirgotāji nebija tik uzmācīgi, čūsku dīdītāji virsū nebāzās. Jemaa el-Fna laukumā es nejutos diskomfortā, par ko brīdināja citi ceļotāji savos aprakstos. Tikai atcerieties, ka atklāti cilvēkus fotografēt Marokā nevajag, jo viņiem tas ļoti nepatīk. To arī visu ceļojuma laiku centos ievērot. Ja kādu fotografēju, tad pamatīgi „piezūmējot”, tā, lai nepamana (manam fotoaparātam ir 42x zūms). Toties bez problēmām varēja fotografēt tirgotāju izstrādājumus un ielu vai laukumu kopskatus, ēkas. Visu ceļojuma laiku tā arī nekur netiku maksājusi par to, ka kaut ko fotografēju. Bet fotografēju es ļoti daudz.

Pēcpusdienā pēc nakts lidostā jūtamies miegaini, tāpēc izlemjam doties ārā no medīnas uz Menaras dārziem. Pēc trokšņainās Marakešas šeit jūtos kā miera oāzē, visapkārt zaļo olīvu dārzi, palmas, zied bugenvilejas, oranžos sānus spīdina apelsīni. Milzīgajā baseinā peld palielas zivis. Ūdenī atspoguļojas paviljons, kas savulaik bijis sultānu romantisko tikšanos vieta. Stāsta, ka katru rītu kāds no sultāniem iemeta baseinā to konkubīni, kuru viņš bija izvēlējies iepriekšējā vakarā. Tālumā dūmakā redzamas Atlasa kalnu sniegotās virsotnes.

Vakariņas izbaudījām viesnīcas jumta terasē, vērojot saulrietu ar Kutūbijas mošeju fonā.

Par spīti nogurumam vakarā aizgājām vēlreiz līdz Jemaa el-Fna laukumam, lai paskatītos tā pārvērtības: vakaros laukums kļūst par lielu brīvdabas restorānu. Te ierodas milzum daudz šefpavāru, kas savā veidā sacenšas, cepot un grilējot. Kebaba dūmu ieskauti, laukumā ierodas arī dažādi mākslinieki. Redzējām arī stāstniekus un berberu dīvainos muzikālos priekšnesumus (viens bungo, otrs gaudulīgi piedzied un visiem tas it kā patīk), tradicionālās spēles un citas dīvainības Cilvēki stāv apkārt bariņos, klausās. Vienu brīdi mums uzkrītoši sāka spiesties virsū vietējie, jutām, ka nebūs labi un, neizlaižot no rokām somiņas, gājām prom. Uzkāpām viena restorāna jumta terasē, lai apskatītu laukumu no augšas. Bijām gatavas padzert tēju, ja prasīs naudu. Tā kā terasē nebija brīvu vietu pie galdiņiem, tad tikām cauri bez maksāšanas.

2.diena (17.04.)

No rīta tuvējā kafejnīcā ejam dzert avokado-mango-zemeņu kokteili – kaut ko tik garšīgu vēl nebiju baudījusi!!!! Kokteilis ir ne tikai garšīgs, bet arī ļoti košs – sarkani-dzelteni zaļš, kur sablenderētie augļi sajaukti zināmās proporcijās ar pienu un medu.

Kafejnīcā paēdam brokastis: pankūkas ar sieru, piparmētru tēja un apelsīnu sula. Pankūkas cepa uz metāla virsmas mūsu acu priekšā un tās bija samērā sīkstas un taukainas.

Šodien dodamies uz Atlasa kalniem, kas ir kalnu grēda, kas apmēram 2,500 km garumā stiepjas cauri trīs Āfrikas valstīm – Marokai, Alžīrijai un Tunisijai. Tie tiek iedalīti Augstajos Atlasa kalnos, Vidusatlasa kalnos un Anti Atlasa kalnos. Visiespaidīgākais ir Augstais Atlass ar Ziemeļāfrikas augstāko virsotni – Tubkalu (4167 m). Kalnu ciematos mitinās Marokas pamatiedzīvotāji – berberi, kuri saglabājuši savu gadsimtiem seno dzīvesveidu, tradīcijas un kultūru. Pa ceļam ik pa laikam pamanām Atlasa sniegotās virsotnes. Uz zilajām debesīm tas izskatās īpaši skaisti.

Ceļš kļūst šaurāks un līkumotāks. Ik pa laikam redzam kādu ēzelīti vai mūli, kurš apkrauts ar zāles nastām vai citu kravu. Paceļoties augstāk kalnos, aiz loga vasaru nomaina pavasaris – zied augļu koki, krāšņas pavasara puķes, dažiem kokiem maigi zaļas lapas, citiem vēl tikai plaukst – skaisti! Apmetamies Imlilā – mazā kalnu ciematiņā (1740 m) viesnīcā „Lepiney”, ko latviskojam kā Liepiņa viesnīca. Šoreiz apmetamies 4-vietīgā istabā, kur guļam trijatā un vienu gultu izmantojam kā plauktu, jo citu mēbeļu istabiņā nav. Duša un tualete gaitenī. Dušā atkal nav pakaramo. Ilgi bija jādomā, kur pakārt dvieli un drēbes. Bet sievietes intuīcija palīdzēja atrast vietu visam.

Šodien būs kalnu diena! Dodamies kalnu pārgājienā. Sākumā ejam pa taku gar kalnu strautiņu, cauri ziedošām pļavām – zied savvaļas īrisi un citi ziedi. Tad kādam rodas ideja neiet pa taku, bet gan kāpt kalnā pa taisno. Domāts – darīts! Sākumā ceļš kalnā bija samērā civilizēts, bet jo augstāk kāpām, jo grūtāka kļuva iešana. Tā mēs lavierējām starp birstošiem akmeņiem, klintīm, ērkšķainiem krūmiem un asiem zāles kušķiem. Priekšā visiem gāja Māris, kam ir pamatīga kalnu pieredze. Viņš ik pa laikam „aizskrēja” paskatīties labāko ceļu, pa kuru doties tālāk. Gājām lēni, nesteidzoties, ik pa laikam atpūšoties un izbaudot fantastiskos skatus uz sniegotajām virsotnēm.

Diena bija padevusies īpaši skaista un saulaina. Neskatoties uz augstumu 1800-2200 m v.j.l., bija karsti. Jo augstāk kāpām, jo skaistāki skati pavērās. Kalna augša bija līdzenāka, apaugusi ar skujeņiem. Uz leju iet bija vieglāk, kaut arī jāuzmanās, kur spert nākamo soli. Mūsu astoņu cilvēku kompānijā lielākā daļa bija „tūristi-vulgaris”, kas kalnos kāpuši pa tūristu takām. Bet visi izturēja šo kāpienu un galu galā bija milzīgs gandarījums par paveikto. Tām, kurām kāpšana palika par grūtu un kājas vairs negribēja klausīt, palīdzēja „vedings” (vešana pie rokas) –palīdzīga roka, pie kuras pieturēties. Jau nokāpusi lejā, atskatījos uz kalnu, pa kuru staigājām un nodomāju – nevar būt, ka es tur biju!!! Pa tādu kalnu taču normāli cilvēki nestaigā! Nonākot no kalna pie pirmajām ciema mājām, sagādājām šovu vietējām sievietēm un meitenēm – viens no mūsu vīriešiem bija kalnos novilcis un kreklu, un tāds pats mierīgi gāja kopā ar visiem. Sākumā nesapratām, par ko vietējās sievietes ķiķina. Kad viņās sāka fotografēt ar mobilajiem un saukt no mājām ārā pārējās, tad puisis saprata savu kļūmi un apģērbās. Smējāmies, ka vietējās ilgi pārspriedīs, kā redzējušas „pliku” balto vīrieti. Kopā gājām 5,5 stundas un nogājām 5,5 km. Augstumu starpība bija no 1845 m līdz 2328 m. Vakarā viesnīcā mūs gaidīja jau iepriekš pasūtītās pusdienvakariņas – biezeņzupa, tadžina, tēja, apelsīni ar kanēli. Pēc vakariņām aizgājām uz leju līdz Imlilas centram, pa ceļam izbaudot kalnu skatus un norietējušās saules iekrāsotās sārtās debesis.

3.diena (18.04.)

No rīta kalni ir paslēpušies mākoņos, brīžiem nedaudz uzpilina lietus. Gaiss ir samērā dzestrs. Mūsu nākamais mērķis ir Paradīzes ieleja, līdz kurai ir apmēram 290 km pa kalnu ceļiem. Braucam pa ļoti līkumotiem un ļoti skaistiem kalnu ceļiem. Atkal redzam daudz ēzelīšu, mūļu. Vietām kalnos zeme ir sarkanīga. Kalnos pamanu ziedam lavandas – pasakaini skaisti! Kalni ir ļoti dažādi, un skati nepārtraukti mainās – akmeņaini, ar zāli un sūnām apauguši, klinšaini. Braucam pa Tizi-n-Test kalnu pāreju, kas ir viens no skaistākajiem Marokas ceļiem un atrodas 2100 m augstumā. 19.gs. 30-tajos gados to būvēja franči. Apstājamies fotopauzei pašā augstākajā pārejas punktā. Visapkārt paveras skaisti skati, ceļš izlokās kā čūska. Gaiss ir dzestrs un vējains.

Jo zemāk braucam, jo karstāks paliek. Pēkšņi visu ceļu aizšķērso aitu-kazu bars. Apstājamies, kamēr tās aiziet un atbrīvo ceļu. Ārā kļuvis sutīgs un 28 grādus silts. Parādās argānas koki, kas savas īpaši cietās koksnes dēļ tiek saukts arī par dzelzskoku. Argānas koks tiek pieskaitīts pie vienas no vecākajām koku sugām pasaulē, kas sastopama tikai vairs Marokas dienvidaustrumu daļā. Argānas koks spēj izturēt ekstrēmos Āfrikas tuksneša dabas apstākļus – ilgstošu sausumu un 50°C lielo karstumu, tā stumbrs, līdzīgi kā kaktusam, ir klāts ar ērkšķiem. Argānas koka auglis ir līdzīgs plūmei, bet tam ir rūgta garša un tas nav cilvēkiem ēdams. Lietainos gados koks var nest augļus pat trīs reizes gadā. Argānas koka dzīves garums ir no 250 – 400 gadiem. No argānas koka augļiem tiek iegūta argānas eļļa, saukta arī par „šķidro Marokas zeltu”. Lai iegūtu vienu litru eļļas, nepieciešami 30 kg argānas augļu un 8 darba stundas. Argānas koka augļus ļoti labprāt ēd kazas, aitas un kamieļi. Pēkšņi ceļa malā pamanām kazas kokos un stājamies fotopauzei. Tuvumā nav neviena cilvēka, tātad kazas pašas sakāpušas kokā. Tās staigā pa kokiem kā akrobātes. Tas ir tik amizanti!

Kad esam jau pietiekoši sabildējuši, tālumā pamanām nākam ganu. Bet mēs jau sen esam prom, kamēr viņš atnāk. Ceļa malās parādās apelsīnu un mandarīnu dārzi, kukurūzas lauki. Redzam ēzelīšus ar milzīgiem zāles vezumiem.

Izbraucam cauri Tarudantei, kas tiek dēvēta par "mazo Marakešu". Apkārtne kļuvusi līdzena. Redzami dzelteni labības lauki kā Latvijā augusta otrajā pusē. Pēc kāda laika atkal dodamies iekšā kalnos. 1500 m augstumā atkal zied lavandas.

Paradīzes ieleja stiepjas 7 kilometru garumā gar kalnu upīti Ankrim. Paradīzes ielejas "sirds" ir šī upīte, kurā var nopeldēties un tās krastos baudīt saules peldes. Starp citu, sešdesmitajos gados ieleja bijusi populāra hipiju pulcēšanās vieta. Leģenda vēsta, ka reiz šeit ir nonācis smagi slims vācu pāris. Abi vācieši Paradīzes ielejā pavadīja sešus mēnešus un mājās atgriezušies pilnībā veseli. Mēļo, ka tā arī cēlies ielejas nosaukums. Pirmais, ko šeit pamanām, ir neskaitāmās palmas. Pēc neliela pārgājiena nonākam vietā, kur upīte izveidojusi baseinu, kurā var peldēties.

Uz milzu plakanas un slīpas akmens virsmas noklājam savus dvielīšus. Te pamatā atpūšas vietējie jaunieši. Puiši lec no klintīm, bet meitenes atpūšas (arī peldas) ar visām drēbēm. Jūtos mazliet neiederīgi starp vietējiem savā peldkostīmā. Taču pēc lielā karstuma pelde ir svētīga un atspirdzinoša, ūdens ir silts. Pēc peldes pilnai laimei vēl vajag tikai apelsīnu sulu!

Pie Tagazotes ceļš izvedis mūs pie okeāna – pirmo reizi mūžā redzu okeānu dabā. Sagaidām saulrietu okeāna krastā pie skaistām smilšakmens klintīm, vērojot, kā klintis iekrāsojas dzeltenas rietošās saules staros. Vēlāk atrodu internetā, ka šīs klintis sauc Amfiteātra grota. Tās atrodas kaut kur pa vidu starp Tamri un Imsouane.

Jau tumsā nonākam Esuveirā (Essaouira), kur arī nakšņojam viesnīcā Residence Essaouira Mogador, kas izrādījās viena no vislabākajām visa ceļojuma laikā.

4.diena (19.04.)

Esuveira ir neliela ostas pilsēta un kūrorts Atlantijas okeāna krastā. No rīta pirms brokastīm aizejam līdz okeānam. Diena ir saulaina, bet vējaina un mēreni silta. Ūdens okeānā vēss, taču tas neatturēja mani iebrist, lai sasveicinātos ar okeānu.

Tālumā redzama Esuveiras baltā vecpilsēta. Esuveiras pludmales ir iecienījuši sērfotāji, kas pilsētu sauc par 'pilsētu, kurā mājo vējš'. Sērfotājiem pievienojās arī brīvdomātāji un hipiji. Te, savulaik, dzīvojis mūziķis Džimijs Hendrikss, kurš, kā apgalvo vietējie, gribējis iegādāties vecpilsētā veselu kvartālu, lai tajā varētu valdīt tikai roks, gari mati un absolūta brīvība. Diemžēl viņa plāni nesaskanēja ar vietējās pašvaldības viedokli par pilsētas attīstību.

Ostā cita pie citas rindojās milzum daudz zilu laiviņu. Caur Esuveiras ostu iet 40% Atlantijas okeāna satiksmes. Agrāk tā bija pazīstama ar nosaukumu – Timbuktu osta. Pilsēta un it īpaši osta ir kaķu paradīze, un atšķirībā no iepriekš redzētajiem diezgan kārnajiem Marokas kaķiem, šie izskatās labi paēduši. Redzam, kā uz divriteņa atbrauc kāds vīrs un uzreiz vesels kaķu bars augstu izslietām astēm trinas tam apkārt. Un ne par velti – tie tiek pabaroti ar zivīm. Pie ostas atrodas vesela rinda ielu krodziņu, kuros piedāvā dažādas jūras radības un mošķus. Vienā pasūtām sev pusdienas uz vēlāku laiku.

Visai pilsētai ir viens vienojošais zilais motīvs, kas parādās gan māju, gan laivu krāsojumā, gan visur citur. Esuveiras vecpilsētā mājas ir baltas ar zilām durvīm. Medīnā ir daudz ielu tirgotāju, bet tie nav tik uzmācīgi kā Marakešā. Daudzviet redzam fiksētas cenas. Koka lādītes var nopirkt pat par 10 MAD! Šeit tirgo arī argānas eļļu un izstrādājumus no tās. Kad beigās visi pārrunājam, ko kurš nopircis, secinām, ka cenas ir ļoti dažādas (500 ml argānas pārtikas eļļu varēja nopirkt par 75-130 MAD). Esuveirā pagaršoju arī Marokas saldējumu – paņemu dateļu un pistāciju, bet secinu, ka tas nestāv ne tuvu Itālijas gardajam gelato. Nu vismaz esmu pagaršojusi dateļu saldējumu. Kad vecpilsēta izstaigāta, ir gatavas arī mūsu pusdienas - zivju mix (60 MAD). Tiek nestas visādas jūras radības, kur visām nezinu pat nosaukumus. Viss jau ir garšīgs, tikai no dažiem radījumiem nav īsti ko ēst. Kad vēderi visiem ir pilni, varam doties tālāk Marakešas virzienā. Pa ceļam busiņu apturēja policija, jo bija pārkāpts atļautais ātrums (atļauto 60 vietā braucām ar 80 km/h). Izrādās, ka arī sodu var nokaulēt un prasīto 300 MAD vietā jāmaksā 150 MAD. Nakšņojam Marakešā tajā pašā viesnīcā, kur pirmo nakti. Šovakar Marakešas medīna ir pārvērtusies – ielas tik pilnas, ka grūti pārvietoties. Laikam viņiem svētdienas vakars ir lielā svinamā diena. Vakarā aizejam līdz Kutūbijas mošejai, kas ir lielākā mošeja Marakešā. Tās minareta augstums ir 70 metru. Mošejas minarets kalpo kā labs orientieris, gan iedzīvotājiem, gan tūristiem, maldoties pa sarežģītajiem Marakešas ielu labirintiem, jo to var redzēt gandrīz no visiem vecpilsētas nostūriem. Aiz mošejas atrodas Kutūbijas dārzi, ko rotā palmas, miršu krūmi un daudz krāsainu rožu. Diemžēl dārzi bija jau slēgti un uz visu krāšņumu nācās lūkoties caur žogu.

5.diena (20.04.)

Rīts Marakešā tradicionāli sākas ar gardo mango-avokado-zemeņu kokteili un pankūkām. Braucam uz Ouzoud ūdenskritumiem. Ceļa malās aug eikalipti. Atkal redzam daudz ēzelīšus ar milzu zāles kravām. Līdz ar kalniem parādās pasakaini ziedošu magoņu lauki. Tas ir tik skaisti! Pie viena magoņu lauka apstājamies un dodamies fotografēt šo sarkano skaistumu. Ir sajūta, kā Latvijas vasarā. Jo vairāk iebraucam kalnos, jo skati kļūst skaistāki – viss zaļo, zied. Tā nemanot esam nonākuši līdz Ouzoud ūdenskritumiem, kas ir viena no pārsteidzošākajām vietām Marokā. Stāvvietā satiekam puisi vārdā Samirs, kurš piedāvā mūs izvadāt pa 5 km garu taku apkārt ūdenskritumam. Katram no mums tas izmaksātu 25 MAD. Tā kā šeit arī Māris iepriekš nav bijis, tad piekrītam piedāvājumam ar norunu, ka iesim lēnām, nesteidzoties, izbaudot. Ouzoud berberu valodā nozīmē „olīva”, un neskaitāmi olīvkoki ieskauj Marokas skaistāko un augstāko ūdenskritumu Ouzouda kaskādes. El-Abid upes ūdeņi vairākās kaskādēs gāžas apmēram 100 metru dziļumā pāri sarkanīgām klintīm. Vispirms ūdenskritumu skatām no augšas, kur tas ar varenu spēku gāžas bezdibenī. Skats tiešām ir iespaidīgd! Tālāk pa taku dodamies cauri ārkārtīgi vecu olīvkoku dārziem. Olīvkoku stumbri ir iekrāsoti ar dažādu krāsu svītrām. Samirs stāsta, ka pēc krāsas var atšķirt, kurai ģimenei koks pieder. Vienu brīdi Samira viedtālrunī ieskanas atgādinājums, ka klāt ir lūgšanu laiks. Re kā arī Marokā ienāk modernās tehnoloģijas! Vēlāk kādā vientuļā pļavā redzam bariņu vietējo, kas pārtraukuši darbu un satupuši turpat zālē, pielūdz Allahu. Nonākam pie vietas, kur pēc Samira vārdiem var nopeldēties. Upe ir ļoti strauja un peldētāji beigu beigās ir tikai trīs (mani ieskaitot). Ūdens ir dzestrs. Spēcīgajā straumē grūti tikt uz priekšu, taču skolas laikā apgūtā peldēšanas tehnika mani nepieviļ, un es nokļūstu līdz nelielam ūdenskritumam, kur izrāpjos uz akmeņiem. Pēc nelielas atpūtas atpakaļ pa straumi peldēt ir tīrais prieks, galvenais, lai straume neparauj garām vietai, kur gaida pārējie. Kopumā šis bija diezgan ekstrēms pasākums. Dodamies tālāk, ik pa laikam skatot ūdenskritumu no cita skatupunkta. Nu jau ūdenskritums ir augšā un mēs tuvojamies tam no lejas. Tas ir varens!!! Saulē un uz zilo debesu fona tas izskatās tik skaisti! Ap ūdenskritumu redzama varavīksne, kas rodas miglai paceļoties no ūdens.

Ir iespēja ar speciālām laiviņām pavizināties pie paša ūdenskrituma. Tālāk taka ved atkal augšup. Ārkārtīgi skaistā vietā ar panorāmas skatu uz ūdenskritumu ir ierīkota kafejnīca, kur nolemjam ieturēt pusdienas. Šeit nobaudām vienu no garšīgākajām tadžīnām visa ceļojuma laikā. Pēc pusdienām kāpjam pa stāvu taku augstāk un augstāk līdz nonākam līdz vietai, kur upes krastos augošajos vīģu un ceratoniju kokos lēkā un liānās šūpojas berberu makaki. Berberu makaki jeb magoti ir vienīgais primāts, neskaitot cilvēku, kas dzīvo uz ziemeļiem no Sahāras Āfrikā, kā arī vienīgais makaks, kurš dzīvo ārpus Āzijas. Mūsdienās berberu makaku areāls ir sarucis līdz nelieliem mežu apgabaliem Marokā un Alžīrijā, un vēl Gibraltārā ir daļēji pieradināta savvaļas populācija. Dabas aizstāvji lēš, ka kontrabandisti, lai apmierinātu augošo Eiropas dzīvnieku tirgu, no Marokas katru gadu aizved ap 300 mazuļu, tādējādi liekot apšaubīt populācijas ilgstošu pastāvēšanu. Ir atlicis tik vien kā 6 tūkstoši apdraudēto pērtiķu, no kuriem 4 līdz 5 tūkstoši dzīvo Marokā. Šie makaki nav tik droši kā Gibraltāra brāļi. Tie arī nav tik nekaunīgi un somās iekšā nelien, no rokām ārā neko nerauj. Paglaudīt un aizskart sevi gan neatļauj, bet fotografēt un vērot, kā viens ieskā otru uz ūdenskrituma fona, gan atļauj. Pa stāvu taku esam nonākuši augstu kalnā un ūdenskritums nu ir zemāk par mums otrajā kalna pusē. Kopā gājām nepilnas 3 stundas (bez peldēšanās un pusdienu pauzes) un nogājām 5,20 km. Samirs aicina mūs pārnakšņot savā mājā. Viņa māja ir jauna, glīta, kā īstam vietējam „biezajam”. Tur arī pārnakšņojam. Vakarā vēl pastaigājam pa apkārtni. Šeit mājām nav dārzu ar puķēm, bet pie mājām daudzviet audzē labību. Redzam daudz aprikožu ar zaļiem auglīšiem. Aizejam vēlreiz līdz ūdenskritumam, tikai šoreiz no otras puses. Atkal satiekam pērtiķīšus. Kad ēdam vakariņas, Samirs atnes mammas ceptās pankūkas un aprikožu ievārījumu – tās nu gan bija garšīgas un pavisam citādas, nekā ēdām Marakešā.

6.diena. (21.04.)

Rīts ir nedaudz apmācies, nesen ir nolijis, pamalē redzama kolosāla dubulta varavīksne. Šodien mums paredzams visgarākais pārbrauciens – gandrīz 500 km, dosimies pāri Atlasa kalniem līdz Todras aizai. Sākumā ceļš ir puslīdz normāls. Augstāk kalnos tas kļūst aizvien sliktāks, vietām ceļa malas ir nograuztas, vietām tas no asfaltēta ir kļuvis par zemes ceļu, vietām ir pamatīgas bedres un peļķes. Tam visam vēl klāt līkumi un serpentīni. Sākumā navigācija rāda šo ceļu, bet tad kādā brīdī jau braucam pa nekurieni. Ik pa laikam izbraucam cauri kādam ciematiņam ar senām akmens mājām. Pa ceļu pilnīgā nekurienē iet skolnieki, kaut arī tuvumā neredz ne skolu, ne mājas. Netrūkst ēzelīšu ar zāles nastām un daudz citu kolorīto skatu. Vietām upīte tek pāri ceļam. Vietām ceļa malās redzam sakritušus akmeņus. Kad redzam pretī braucošu mašīnu, visi atviegloti uzelpojam – tātad ceļš ir izbraucams! Augstums virs jūras līmeņa mainās, ik pa laikam paceļoties līdz 2000 - 2230 metriem. Laiks šodien ir pelēks, ik pa laikam uzpilina lietus.

Kad esam laimīgi tikuši pāri kalniem, nonākam Varzazātas (Quarzazate) pilsētā, kur satiekas trīs upju: Varzāzatas, Dādisas un Drā ielejas. Ceļš ved gar daudzu pasaules valstu filmu studiju kompleksu ēkām, (filmu studijas izvēlējušās Maroku tās lieliskā klimata un saules gaismas dēļ). Ceļa malā esošās Atlasa filmu studijas ieejas mūrus rotā vareni faraonu stāvi, kas gan, tuvāk piebraucot, izskatās jau diezgan apdrupuši, turpat blakus arī CLA studijas ēka.

Ait -Benhaddou ir viena no cietokšņpilsētām, kura iekļauta UNESCO mantojumu sarakstā. Nokļūšana līdz Ait-Benhaddou ir interesanta – pāri upītei ir tiltiņš, kas izveidots no atsevišķi stāvošiem maisiem ar smiltīm. Lai tiktu pāri, ir jālēkā no viena maisa uz otru. Neteikšu, ka šis būtu ļoti drošs pasākums tiem, kam nav laba līdzsvara sajūta. Pie kļūmes iebrišana upē ir nodrošināta. Citi ir novilkuši apavus un iet basām kājām. Man drošības sajūtai roku padod viens no mūsu puišiem. Ļoti jauks ir ciematiņš pats – terasveidīgi izvietojies nelielā, visai stāvā pakalnā, tas uzrunā ar savu šauro ieliņu un mazo namiņu labirintu, kur veikaliņi – galerijas mijas ar sensenām dzīvojamām mājām, kam apakšējā stāvā paredzēta mītne ēzelīšiem, vistām un aitām, bet augšstāvā – saimnieka ģimenei. Mājas gatavotas no māliem un salmiem. Pirms dažiem gadiem Ait-Benhaddou lietavās stipri cieta, tika nopostīti daudzi ēku tornīši. Šobrīd ciemats ir nedaudz atkopies, bet tie, kas bijuši te pirms postījumiem, saka, ka vairs neesot kā agrāk.

Izbraucam cauri arī Kalaat Mgūna (El Kelaa-el- M’Gouna) pilsētai, ko vietējie sauc par „rožu galvaspilsētu”. Te audzē Damaskas rozes un vietējie puiši ceļa malās tirgo rožu sirdis. Jau tumsā nonākam viesnīcā „La Lune des Gorges” netālu aiz Tinghīras. Šī ir ļoti jauka, omulīgi iekārtota viesnīca. Viesnīcai ir jauks dārzs ar ziedošām rozēm, krūmiem, kokiem. 1.stāvā, kā jau Marokā pierasts, iekārtota telpa ar dīvāniņiem un spilveniem omulīgai pasēdēšanai. Mūsu numuriņam ir balkons, sava duša un tualete (aiz aizkariem).

7.diena (22.04.)

No rīta mūs pamodina skaļš aicinājums uz lūgšanu no tuvējās mošejas. Paskatoties ārā, ieraugām, ka atrodamies kalnu ieskautā ielejā, kurai pa vidu tek strautiņš, apkārt šalko palmas un vieta burtiski līdzinās tuksneša oāzei.

Todras upe virs Tinghīras veido dziļu un iespaidīgu kanjonu, kas ir viena no skaistākajām vietām visā Marokā – Todras aiza. Tās apmeklētāju priekšā paveras elpu aizraujošs skats – 300 metru augstas gandrīz paralēlas akmens sienas, kas vietām sašaurinās, ceļotājiem atstājot tikai 10 metrus platu ceļu. Tas brīžiem rada viegli klaustrofobiskas sajūtas, tomēr neliedz izbaudīt apdzīvotās vietas skaistumu. Šodien mums paredzēts pārgājiens pa Todras aizu – vispirms pa apakšu, tad pa taku augšā kalnā. Diena ir saulaina un solās būt karsta. Vispirms aizu skatām no apakšas, kur lielo klinšu priekšā sajūtos niecīga kā skudriņa. Aizai cauri iet autoceļš un tek upīte. Upīti vietējie izmanto kā ledusskapi, tur dzesējot ūdens pudeles. Kalni ir akmeņaini, klinšaini, tajos gandrīz nekas neaug. Šur tur ir pa kādam asas zāles kušķim vai krūmam. Redzu ko ļoti līdzīgu mirtēm. Nesteidzoties un baudot apkārtni, ejam pa akmeņainu taku. Iet nav grūti, drīz esam augšā kalnā. Izrādās, ka te – akmeņos un nekurienē dzīvo cilvēki!!! Redzam berberu apmetni, kas izveidota alās un daļēji teltīs. Vietējie bērni nāk mums prasīt saldumus. Ko nu katrs atrodam, to arī iedodam. Akmeņos ganās ēzelīši un zirgi. Nav saprotams, ko viņi atrod ēdamu... Tālu lejā redzam mūsu ciematu. Kopā gājām apmēram 3 stundas, nogājām 7,2 km. Sākām no 1467 m, pacēlāmies līdz 1918 m.

Pēc pārgājiena pa Todras aizu aizbraucam līdz Dādisas aizai, kur aplūkojam un arī izbraucam vienu no Marokas skaistākajiem serpentīniem. Gleznaino aizu, ko sauc arī par Sarkano aizu, kaļķakmens un smilšakmens sienās laika gaitā izgrauzusi Dādisas upe. Aizas sienas sasniedz 500 m augstumu. Vēl 19.gadsimtā šīs ielejas piekalnēs esot mitinājušās Atlasa lauvas. Pēdējā esot manīta 1905.gadā. Dādisas aizā atrodas ļoti īpatnējas formas klintis – Monkey fingers klintis, kas tiešām atgādina pērtiķa pirkstus.

Pirms atgriešanās viesnīcā, iepērkam apelsīnus, jo viesnīcā ir pieejama apelsīnu sulas spiede, kādas mēs daudz esam redzējuši darbībā. Būs pašiem iespēja pamēģināt izspiest sulu. Kā pēc tam izrādās, tā sula nemaz tik viegli ārā netek, ir jāpielieto diezgan daudz spēka. Bet cik garda ir pašas spiestā sula!!!! Viesnīcā mūs gaida pasūtītās pusdienvakariņas – tradicionālā tadžina, tēja un augļi.

8.diena (23.04.)

No rīta vēlreiz izstaigājam Todras aizu pa apakšu. Divi mūsu grupas puiši nolēmuši uzkāpt klintī pa ierīkotu klinšu kāpšanas taku, kur nepieciešams speciāls aprīkojums. Mums pārējiem (pārējām) tas ir īsts šovs, skatīties, kā viņi rāpjas klintī galvu reibinošā augstumā. Tālāk mūsu ceļš ved tuksneša virzienā. Nopērku vietējos banānus, kas ir mazi un neizskatās smuki, toties ir ļoti garšīgi un saldi. Pa ceļam kalnus nomaina palmas. Šur tur ceļa malās ganās kamieļi. Āra temperatūra visu laiku kāpj uz augšu, tā ir jau krietni virs 30 grādiem. Apstājamies iedzert kārtējo svaigi spiesto apelsīnu sulu. Spainī ar ūdeni saliktas dzeramā ūdens pudeles, lai nesakarstu. Tajā pašā ūdenī tiek izskalotas sulas glāzes, tā teikt divi vienā. Tā kā ļoti gribas sulu, tad riskējam un tomēr dzeram, cerot, ka īpatnējā higiēna nenodarīs kaitējumu mūsu vēderiem. Protams, ar vēderiem pēc tam viss ir kārtībā.

Esam nonākuši līdz Mūlāja Alī Šerifa mauzolejam, kas atrodas uz dienvidiem no Risani. Tas nav mauzolejs klasiskajā izpratnē. Šeit ir cietoksnis-kasba, kurā izveidotas kapenes. Ieeja mauzolejā atļauta tikai gida pavadībā. Mums jau iepriekš ir sarunāts gids, kurš mūs izvadā pa mauzoleju, kā arī pa tuvumā esošo seno kasbu, kur joprojām dzīvo 65 ģimenes. Pēc tam apmeklējam vietējo berberu amatnieku kooperatīvu, kur iespējams iegādāties gan rotaslietas, gan lampas un citus amatniecības izstrādājumus, gan audumus, lakatus. Arī šeit ir jākaulējas. Te ir tik daudz un dažādu rotaslietu, ka acis ņirb. Pārsvarā šeit tirgo pašu berberu gatavotas sudraba rotaslietas. Atlasīto preci nosver, pasaka cenu, kas liekas nesamērīgi dārga un tad var sākt tirgošanos. Gribēju nopirkt meitām sudraba rotaslietas – vienai auskarus, bet otrai – kaklarotu, bet nobijos no dārgās cenas un paņēmu tikai auskarus par 250 MAD. Tad man piedāvāja kaklarotu par lētāku cenu, kas vienalga bija par dārgu. Tā kā es nepiekritu cenai, tad beigās kaklarotu nokaulēju no 1300 MAD uz 300 MAD!!! Tad es sapratu, ka arī auskarus būtu varējusi nokaulēt daudz lētāk... Šeit bija viena no retajām vietām, kur varēja maksāt ar karti. Tas sanāca pat izdevīgāk, jo mājās redzēju, ka no kartes atvilkti tikai 28 eur (300 MAD).

Zeme kļūst aizvien sausāka un neauglīgāka. Aiz loga jau redzams melnais akmens tuksnesis. Līdz pat pamalei nekā nav, tikai mazi melni akmeņi un melna neauglīga zeme... Tālumā redzam nelielu smilšu vētru, kas pietuvojās un kurai izbraucam cauri. Ir sasniegts mūsu brauciena absolūtais temperatūras maksimums – +37 grādi!!! Ir sajūta, ka pa auto atvērto logu kāds pūš gaisu no karsta fēna. Tālumā jau redzam Erg Chebbi kāpas. Marokas teritorijā iesniedzas pasaulē karstākais un lielākais smilšu tuksnesis – Sahāra. Šeit ceļotāju sagaida ekstrēmas temperatūras maiņas 24 stundu laikā, smilšu vētras, simtiem kilometru hamadas –neauglīga klinšu plato, ceļojošas kāpas un palmu apēnotas oāzes. Sahārā ir reģistrēta visaugstākā gaisa temperatūra pasaulē – Lībijas pilsētā Azīzijā ir reģistrēti +57,7 grādi. Bet te var arī ieelpot vistīrāko gaisu, redzēt neticami daudz un spožu zvaigžņu un sagaidīt visbrīnišķīgākos saullēktus. Zinātnieki uzskata, ka pirms aptuveni 20000 gadiem, Sahāras tuksneša vietā bija īsta paradīze. Šeit tecēja upes un bijuši lieli ezeri, kuru krastos mudžējis no dzīvniekiem.

Sasniedzam mūsu viesnīcu „Rose du Sable”, kas atrodas netālu no Merzūgas paša tuksneša pakājē. Aiz viesnīcas ir tikai smilšu kāpas. Ārā ir ļoti karsti, bet, par laimi, arī vējaini. Iekārtojamies viesnīcā, kur nav daudz vēsāks. Pēc remdenas dušas atkal sajūtos tik spirgta, lai izmestu mazu līkumu pa tuksnesi.

Šoreiz viesnīcas numuriņā bija netipiski plašas dušas telpas. Vakarā no viesnīcas jumta terases izbaudām skaistu saulrietu, vērojot, kā smilšu kāpas maina krāsu rietošās saules staros. Vakariņu laikā precizējam, cikos rīt iziesim, lai paspētu uzkāpt un sagaidīt saullēktu Erg Chebbi kāpā.

Naktī ir tik karsti, ka nav iespējams aizmigt. Gribas nomest arī palagu, bet tad klāt ir izbadējušies odi, kuri to vien gaida!!! Nekad nebūtu iedomājusies, ka tuksnesī sausumā un karstumā var būt arī odi. Šī bija nakts, kurā neviens tā arī īsti neizgulējās...

9.diena (24.04.)

Neskatoties uz negulēto nakti, 5:30 jau visi ir ierindā un gatavi doties sagaidīt saullēktu tuksnesī. Ārā ir pavisam tumšs, un pie debesīm redzams neticami daudz spožu zvaigžņu! Un beidzot nav karsti!

Erg Chebbi kāpas stiepjas 30 km garumā, to platums ir nedaudz vairāk, kā 5 km, tās sasniedz līdz pat 250 m augstumu. Patiesībā priekš Sahāras tā nebūt nav liela kāpa, jo šāda tipa kāpas šeit mēdz aizņemt vairākus tūkstošus km2 platību. Erg Chebbi vienkārši ir vistuvākā un pieejamākā šāda izmēra kāpa. Tieši aiz Erg Chebbi, tikai pāris kilometru attālumā, jau sākas Alžīrijas teritorija. Robežas tuksneša teritorijā nav iespējams precīzi nospraust, tādēļ tās nav pamanāmas, tāpēc tūristiem jāievēro zināma piesardzība, klejojot pa šo apvidu, lai nejauši nesanāktu nokļūt Alžīrijas teritorijā. Lieki nebūtu piebilst, ka Marokai ar Alžīriju ir pastāvīgas domstarpības gan par robežām, gan politiskajā spektrā. Alžīrija salīdzinot ar Maroku nebūt nav labvēlīgākā valsts tūrismam, jo sevišķi, ja runa iet par tuksnešu rajoniem.

Esam nonākuši līdz kāpām un sākam kāpienu augšup. Pamazām debesis pamalē aiz kāpām nedaudz sārtojas. Kāpiens kļūst aizvien stāvāks un beigās eju četrrāpus. Botas ar katru kustību kļūst aizvien pilnākas ar smiltīm. Ik pa laikam atpūšos un tad atkal rāpjos augstāk. Nav viegli, jo birstošajās smiltīs kājas stieg un slīd atpakaļ. Kopā augstumā uzkāpām apmēram 140 metrus. Beidzot sasniedzu kāpas virsotni. Iekārtojamies, lai sagaidītu saules pirmos starus. Slēdzam derības, cikos tad īsti parādīsies saulīte. Beidzot pamalē parādās maza saules maliņa, kas ātri kļūst lielāka. Kāpas iekrāsojas spilgti dzelteni oranžīgas un ik pēc brītiņa krāsas mainās. Ir tik skaisti! Šis ir viens no tiem emocionālajiem brīžiem, kad gribas teikt: mirkli, apstājies! To nevar izstāstīt, tas vienkārši ir jāredz un jāpiedzīvo pašam! Kāpās nepārtraukti mainās gaismas un ēnas. Atpakaļ katrs ejam savā gaitā, kā vēlamies. Nekur nav jāsteidzas. Es ierodos viesnīcā pati pēdējā, jo tik daudz bija, ko skatīties un fotografēt. Baltās botas no Sahāras smiltīm iekrāsojušās dzeltenīgi oranžas. Kaut arī vēl ir agrs rīts, ārā jau ir karsti.

Šodien mums vēl ir paredzēta divu stundu izjāde ar kamieļiem tuksnesī (150 MAD). Vietējie puiši uzsien mums jau iepriekš sagādātos lakatus, un esam gatavas kāpt kamieļu mugurās. Kamieļiem uz muguras ir segli ar tādiem kā ragiem, kur turēties, un sega sēdēšanai. Kad kamielis ceļas kājās, tad ir sajūta, ka pārlidošu pāri tā galvai. Sākumā kamieļa mugurā ir ļoti nedroša sajūta, tas ejot, stipri šūpojas. Īpaši bailīgi ir, kad kamielis iet uz leju. Kamieļi ir sasieti karavānā viens aiz otra. Aizmugurējais kamielis ik pa laikam pienāk pie manējā un berzē savu degunu tam pie sāna. Bet visi kamieļi uzvedās labi, neviens nesāka spļaudīties vai neklausīt. Tuksnesī apstājāmies, kamieļi viens pēc otra apgūlās, un mēs varējām nokāpt un izstaipīt kājas. Kamieļa mugurā biju pirmo reizi, tas bija interesants piedzīvojums, bet otrreiz diez vai gribēšu jāt uz kamieļa.

Pienācis laiks atvadīties no tuksneša un doties atpakaļ kalnu virzienā. Ceļš ved gar Tāfīlāltas oāzi (Tafilalt), kas vijas no Ārfūdas un slīgst saļumos pie Risani. Palmu pavēnī vietām iekopti dārzi. Tāfīlālta jau izsenis bijusi slavena ar savām daudzajām dateļpalmu audzēm. Te atrodas vislielākās dateļpalmu plantācijas Dienvidmarokā. Šobrīd te aug 800 000 dateļpalmu. Palmu audze tiešām ir milzīga un kā zaļa čūska vijas gar ceļu. Tuvojamies kalniem un braucam caur gleznaino Zizas aizu ar iespaidīgām sarkanām klintīm. Skati pa logu atkal ir pasakaini! Ceļš iet augšup, apkārtne kļūst zaļāka, un acis atkal priecē ziedošās pļavas. Atkal parādās ziedošie augļu koki, no vasaras nokļūstam pavasarī. Ārā ir kļuvis krietni dzestrāks. Piestājam veikalā Mīdeltā. Veikalā iepērkas tikai vietējās sievietes garajās kleitās un es atkal savos šortiņos sajūtos te neiederīga. Neviens uz mani pat neskatījās, bet sajūta bija tāda, ka neatrodos īstajā vietā un pareizajā tērpā. Tā kā pēc negulētās nakts un agrās celšanās visi esam saguruši, arī Māris, kam jāstūrē busiņš, tad meklējam naktsmītni ātrāk, kā plānots, un atrodam to nedaudz aiz Mīdeltas. Iekārtojamies tikko uzceltā viesnīcā, kur istabiņā vēl ož pēc krāsas. Šī viesnīca ir eiropeiskā stilā, bet vienalga celta pēc Marokas celtniecības standartiem. Atverot logu, rokā paliek rokturis. Uzkarot dvieli, tas nokrīt kopā ar dvieļu turētāju.

10.diena (25.04.)

Turpinām ceļu Atlasa kalnu virzienā. Pamalē redzami sniegotie kalni. Atkal acis priecē sarkanie magoņu lauki. Uz ceļa braucamās daļas guļ suns, ir sajūta, ka tas ir aizgājis uz labākiem medību laukiem. Tomēr nē – kad braucam garām, tas paceļ galvu un paskatās, bet no ceļa nost neiet. 2100 m augstumā parādās pirmās ciedru priedes. Apstājamies fotopauzei vietā, kur kalnos zied zili krūmu pudurīši. Izskatās tik skaisti!

Netālu no Azrou atrodas Marokā vecākie un plašākie ciedru meži. Ciedru priedes var pārsniegt pat 50 m augstumu. Izstaigājāmies pa ciedru mežiem, gaiss ir tik svaigs un smaržīgs! Daži ciedri ir ļoti resni. Satiekam arī berberu makakus – tādus pašus pērtiķīšus, kurus jau satikām pie Ouzoud ūdenskrituma. Šie gan nav tik droši, kā pie ūdenskrituma satiktie.

Nonākam Ifranā, pilsētā, ko dēvē par Marokas Šveici. To tā dēvē ne jau tāpēc, ka te būtu kalni, bet gan eiropeisko māju un dārzu dēļ. Te redzamas Marokai netipiskas mājas ar divslīpju jumtiem, zied ceriņi, kastaņas un atraitnītes, ko iepriekš nekur neredzējām. Ir iekopti dārzi un ceļa malas un nemaz neizskatās pēc Marokas...

Beidzot esam sasniegušu Fezu (Fes), kas ir Marokas garīgais centrs. Pilsēta tiek dēvēta par "Rietumu Meku" un "Āfrikas Atēnām". Šī leģendārā pilsēta ir viena no labāk saglabātajām arābu pasaules vecpilsētām. Fezas vecpilsēta ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojumu sarakstā. Bab Boujeloud (Zilie vārti) ir centrālā ieeja Fezas medīnā, celti mauru stilā, tos veido trīs pakavveida arkas. Interesanti, ka no ārpuses vārti ir zili, bet no vecpilsētas puses tie ir zaļi. Tieši pa šiem vārtiem arī ieejam medīnā un mūsu viesnīca „Cascade” atrodas pavisam blakus Zilajiem vārtiem.

Medīna ir cilvēku pārpilna, grūti pārvietoties, it īpaši ar lielajām somām. Ir sajūta, ka esmu nokļuvusi citā laikmetā – viduslaikos. Pēc iekārtošanās viesnīcā uzbraucam kalnā, kur apskatām Fezu no augšas. Tā ar savām baltajām mājām iekārtojusies ieplakā starp kalniem. Redzam arī medīnu ar māju biezokni un pa kādai mošejai. Redzam Karavījinas mošejas zaļos jumtus, zem kuriem atrodas pasaulē vecākā universitāte, kas darbojas bez pārtraukuma. Pēc tam ienirstam medīnas ieliņās. Rue Talaa Kebira ir medīnas galvenā iela. Tā beidzas pie Karavījinas mošejas. Paralēli tai iet Rue Talaa Seghira. Ejam pa vienu no divām galvenajām ielām, kas sākas pie Zilajiem vārtiem, tad tā sadalās un pēc krietna laika abas ieliņas atkal saiet kopā. Atrodam gidu, kurš bez maksas mūs sola nogādāt uz ādas miecētavām. No lielās ielas ieejam šauru ieliņu labirintā, kas ir tik samudžināts, ka nebūtu iespējams pašiem atrast mērķi. Ādas miecētavās var nokļūt caur veikalu, kurā ir bezgala daudz ādas izstrādājumu. Nokļūstam uz jumta un ... kāda vilšanās... ādas miecētavas atrodas rekonstrukcijā! Nav ne gaidītā skata, ne gaidītās smakas! Lejā notiek rekonstrukcijas darbi – ar ēzelīšiem tiek vestas kravas, betonēti cisternu dibeni utt. Ārā no ieliņu labirinta mūs neviens nepavada, ceram paši atrast ceļu, bet tas neizdodas. Ieliņas ir tik šauras, tik samudžinātas, ka neapmaldīties nav iespējams! Vietējie puišeļi to tik vien gaida un ar prieku ir gatavi mums palīdzēt, protams, par to gaidot samaksu. Vakarā vēl pastaigājam pa medīnu, nekur neejot nost no lielākās ielas. Fezas tirgotāji ir uzmācīgāki par Marakešas tirgotājiem, taču nevajag pievērst uzmanību viņu saucieniem un aicinājumiem „tikai apskatīties”. Saucieni un aicinājumi ko nopirkt skanēja nepārtraukti. Bet, ja to ignorēja, tad tik traki nebija.

Viesnīcā istabiņas ir maziņas, bet toties ir sava tualete un duša. Mūsu viesnīcas saimnieks ir ļoti jauks un netipisks arābs, kas pavisam neuzbāzīgi piedāvā savus pakalpojumus. Paēst viesnīcā sanāk lētāk nekā tuvējās kafejnīcās. Kā izrādījās, tad arī ļoti garšīgi. Vienīgi grūti bija saprasties, jo saimnieks gandrīz nerunāja angliski.

11.diena. (26.04.)

No rīta vēl pirms brokastīm uzkāpjam mūsu viesnīcas jumta terasē, lai apskatītu skatu, kas paveras uz medīnas jumtiem. Pavisam lejā ir Zilie vārti. Tālāk redzam Bū Ināna medreses zaļi flīzēto minaretu. Lejā pie viesnīcas izdzeram vēl pēdējo apelsīnu sulu. Šorīt brokastis ēdīsim kafejnīcā tieši pretī viesnīcai. Katrā kafejnīcas stāvā ir omulīgi iekārtotas zāles ar mīkstiem dīvāniņiem, spilveniem. Laikam no Marokas nāk ideja mūsu Apsara tējnīcas interjeram. Šī diena mums ir brīva, un katrs to izmanto pēc saviem ieskatiem. Aizejam līdz Karavījinas mošejai, kas ir tik ļoti ieslēpusies starp vecpilsētas mājām, ka apskatāma ir tikai pa fragmentiem. Bet arī šie fragmenti ir ārkārtīgi grezni – skaistas flīzes, smalki kokgriezumi. Ieeja mošejā ir atļauta tikai musulmaņiem, mēs iztiekam ar paskatīšanos caur durvīm uz mošejas pagalmu un strūklaku tajā. Karavījinas mošeja viena no vecākajām un slavenākajām mošejām islāma pasaules rietumos. Te atrodas arī pasaulē vecākā universitāte (dibināta 859.gadā)!!!

Atpakaļ ejam lēnām, nesteidzīgi, iemetot acis visos interesantajos veikaliņos. Kāds zili baltās keramikas tirgotājs mūs ieaicina savā veikaliņā, stāstot, ka tas atrodas senā mājā, ko sauc par Zilo māju. Māja tiešām ir skaista, griesti ar kokgriezumiem, sienas flīzētas. Ieejam Bū Ināna medresē, kas ir viena no retajām, kuru atļauts apmeklēt arī citu ticību pārstāvjiem (20 MAD). To rotā skaistas vitrāžas, kokgriezumi, flīzes. Padodos iepirkšanās drudzim un sapērku veselu kaudzi auskaru, rokassprādžu, šallītes par mazām naudiņām. Šur tur ir veikali ar fiksētām cenām, piemēram, auskari 10-20 MAD, tāpat arī šallītes par 10 MAD. Nu kā lai nepērk?

Diemžēl ir jau laiks atvadīties no Māra un doties uz Fezas lidostu. 11 dienas ir paskrējušas tik ātri! Toties iespaidu ir tik daudz!!!! Lidostā atkal ir jāpilda tāda pati deklarācija, tikai šoreiz jānorāda pēdējās viesnīcas nosaukums. Deklarācija jāiesniedz tur, kur nodod reģistrējamo bagāžu. Tad biļetei tiek uzspiests zīmogs un ar šādu biļetei var tikt tālāk uz bagāžas kontroli. Bagāžas kontrolē valda pilnīgs „pofigisms”, nevienam neinteresē, kas atrodas somās. Redzu, ka izlaiž cauri cilvēkus ar lielajām 1,5 l ūdens pudelēm... Nožēloju, ka tik apzinīgi savējo pudeli izmetu, lai pēc kontroles pirktu dārgo ūdeni (1,40 eur mazā pudelīte). Izlidojam saulrietā un mūs vēl pēdējo reizi iepriecina Marokas rietošās saules iekrāsotās sārtās debesis. Londonas lidostā redzam uzkrītoši daudz ļoti resnu cilvēku – esam atgriezušies Eiropā ar McDonalds un to radītajām sekām. Naktī lidostā izdodas iekārtoties uz trīs krēsliem, bet vienalga aizmigt neizdodas. Izkāpjot Rīgas lidostā, saprotu, ka pavasaris nav nokavēts! Esmu atgriezusies mājās pašā skaistākajā laikā – pavasara plaukšanas laikā, kad kokiem tūlīt raisīsies lapas un ziedi. Esmu atpakaļ no vasaras pavasarī.

Iespaidi, secinājumi:

Sulīga, krāšņa, un mazliet eiropieša prātam neaptverama – tā ir Maroka!

Ceļojuma fotogrāfiju ir daudz, un tās ir aplūkojamas vairākās galerijās:

Marakeša: https://www.draugiem.lv/user/304208/gallery/#/gallery/?pid=389900629

Atlasa kalni: https://www.draugiem.lv/user/304208/gallery/#/gallery/?pid=390367497

Tizi-n-Tset kalnu pāreja, Paradīzes ieleja un Esuveira: https://www.draugiem.lv/user/304208/gallery/#/gallery/?pid=390780993

Ouzoud ūdenskritums un Ait-Benhaddou: https://www.draugiem.lv/user/304208/gallery/#/gallery/?pid=391409505

Todras kanjons un Dades aiza: https://www.draugiem.lv/user/304208/gallery/#/gallery/?pid=392314270

Sahāras tuksnesis: https://www.draugiem.lv/user/304208/gallery/#/gallery/?pid=393266671

Ciedru meži un Feza: https://www.draugiem.lv/user/304208/gallery/#/gallery/?pid=394046499

Marokas ziedi (galerija puķu mīļiem): https://www.draugiem.lv/user/304208/gallery/#/gallery/?pid=395149852

Uz Marokas ceļiem redzētais: https://www.draugiem.lv/user/304208/gallery/#/gallery/?pid=396049800