Vasara paradīzē (Grand Paradizo kalna rajonā)

  • 16 min lasīšanai
(9 dienas 13 ceļotājiem) Izvēlētais kalnu rajons tiešām ir šī nosaukuma cienīgs... Ne velti tiek dēvēts arī par Itālijas alpīnistu paradīzi. Maršruti šeit ir katrai gaumei: gan vieglām pastaigām, gan grūtākām pastaigām pa sniegu un ledu, gan klinšu kāpējiem. Rajons ļoti kontrastains – mežiem apauguši kalni, ziedošas kalnu pļavas, sniega lauki, ledāji, daudz dažāda lieluma un jaudas ūdenskritumi, kā arī zvēriņi. Ielejās kolorīti kalnu ciematiņi ar simpātiskām ēstuvēm un atsaucīgiem ļaudīm. Mūsu plānos bija izstaigāt šo rajonu un nakšņot kalnos (teltīs) pēc iespējas tālāk no cilvēkiem, kur tas ir iespējams. Dažas naktis mums tiešām izdevās nonakšņot augstkalnu smaržīgajās pļavās vieniem un netraucēti ieklausīties dabā, kad diena nomaina nakti un otrādi, kā arī vērot vienreizējās zvaigžņotās debesis... Vienkārši baudīt mieru... Uz pasākuma norises vietu daļa devās ar autobusiņu, bet daļa lidoja ar lidmašīnu. Tas pats autobusiņš ceļā devās ātrāk, lai varētu jau Milānā sagaidīt tos, kas atlido. Autobusiņš visus nogādā jau iepriekš rezervētajā kempingā, kurā pavadījām tās naktis, kad negulējām augšā kalnos. Pirmajā vakarā vāram aklimatizācijas zupu, spriežam par tuvāko dienu maršrutiem, iepazīstamies ar kempinga sadzīvi un vērojam, kā itālis (vēlāk izrādījās kempinga īpašnieks) “dancina” zirdziņu pa apli. PIRMAJĀ dienā tiek ieplānota vieglāka pastaiga – sākumā ar pacēlāju un pēc tam akājām. Izrādās, ka lielais pacēlājs tiek remontēts, tāpēc pirmo posmu braucam augšā ar savu autobusiņu, bet tālāk vizināmies ar krēsliņiem (~20 min). Tālāk jau turpinām iet ar kājām pa kalnu taku. Ejam tik tālu, lai līdz plkst. 17iem būtu atpakaļ, jo šī ir aklimatizācijas diena. Taka šeit iet jau pa apvidu, kas ir bez kokiem un taka ved augšā un lejā gar gleznainiem ezeriņiem. Pie ezeriņiem romantiskas pļaviņas atpūtai. Pusdienojam pie Arboles ezeriņa kalnu viesnīciņas bārā. Lai gan ir līdzi maizītes, nevaram noturēties un katrs pasūtam kādu ēdienu pēc ēdienkartes (protams, par to, kas slēpjas zem nezināmajiem nosaukumiem , neviens nesaprotam)... Viss izrādās ļoti garšīgs un DAUDZ!!! Pēc maltītes turpinām gājienu augšup. Aiz Chemole ezeriņa ir varens cēliens augšup – to pievārējot nonākam panorāmas punktā, no kura paveras fantastisks skats uz Aostas ieleju un kalnu grēdu dienvidos, kā arī uz Emiliusa kalnu (3559 m). Paejam vēl uz priekšu un saprotam, ka līdz plānotajai pārejai nenokļūsim, ierobežotā laika un diezgan sarežģītā reljefa dēļ, tāpēc nolemjam doties atpakaļ. Lejā ejot atkal jāpārvar cēlums uz panorāmas punktu – šoreiz gāja grūtāk, jo spēki jau izsīkuši. Laimīgi nokļūstam līdz pacēlāja augšējai stacijai, lai brauktu lejā. Pa ceļam redzam kā trakie “baicenieki” pilnā “apbruņojumā” traucas lejā pa līkloču, speciāli iekārtoto velo nobrauciena trasi starp augšējo un apakšējo pacēlāja stacijām. Izskatījās, ka tikai retais šo trasi varēja izbraukt vienā paņēmienā. Laimīgi nokļūstam līdz autobusiņam, bet izrādās ka šeit ir silts laiks - saulē ~ 400C.Izrādās viena nav, kā noskaidrojas, viņš ātrumā nākot lejā pa krūmiem paskrējis garām augšējai pacēlāja platformai, un negribēdams griezties atpakaļ, turpinājis ceļu lejup kājām gar trako velo trasi. Viņam šī diena bija nedaudz ekstrēmāka. Vakarā visi laimīgi atgriežamies kempingā pie teltīm. Atkal vakara zupa, duša, pelnīta atpūta un pārrunas par šodienu, un turpmāko darbību. Nolemjam braukt (kā tas bija arī ieplānots) uz Rutoro ieleju, kur pavadīsim trīs dienas un divas naktis, tikai, vienu dienu ātrāk. OTRĀS dienas rīta cēliens paiet gatavojoties, pēc brokastīm –trīs dienu gājienam uz Rutora ieleju. Tagad līdz ņemamās mantas-teltis, pārtika, apģērbs, virtuves saimniecība, personīgie sīkumi. Ar to visu tiekam diezgan ātri galā, pieredze jau ir. Sakraujam to visu autobusā, arī sevi un dodamies ceļā uz blakus ieleju, uz Tules pilsētiņu no kuras atzarojas ceļš uz Rutoru ieleju. Ceļš pa Tules ieleju ar daudziem serpentīniem strauji paceļ mūs uz augšu, apmēram pa 1000 metriem. Ceļš ļoti gleznains, tuneļi, serpentīni, klintis, ūdenskritumi, kalnu ciemati. Tules pilsētiņā nogriežamies pa Bella Combas ieleju uz augšu. Ceļš atkal iet strauji augšup, braucam līdz ceļš beidzas pie neliela stāvlaukuma. Tur atstājam autobusu un dodamies pilnā ekipējumā ar kājām augšup pa Rutora ieleju. Mums šodien jāpaceļas pa vertikāli apmēram 1000 metri diezgan stāvu taku, bet labu, marķētu, skatot, milzīgus trīs ūdenskritumu kaskādes. Sākumā pa mežu , kurš uzaudzis uz klintīm, tad krūmāju, kalnu pļavām līdz pēc sešām stundām nonākam pie kalnu viesnīcas “Deffeyes” 2500 metru augstumā no kuras paveras skats uz vareno Rutora ledāju. Nedaudz pasēžam viesnīcas kafejnīcā, malkojot kakao, kafiju, karsto šokolādi, alu. Daži aiziet izlūkot apkārtni, jo mums šeit kaut kur jānakšņo. Aiz interesantas kapelas uz klintsraga paveras skats uz zaļu pļavu lejā, ezeru un milzīgu ūdenskritumu kaskādi. Vieta kā radīta mūsu nometnei. Pēc atgūšanās bārā ejam gar kapelu (ielūkojoties arī tajā) lejā pa stāvu krauju uz noskatītām naktsmītnēm, kuras pasargā no diezgan paliela vēja, dabīgs vecs morēnas valnis. Telšu vietas ideālas, līdzens, blakus strautiņš, netālu divi ezeriņi, ūdenskritumu kaskāde un ledājs virs tā-idille. Ceļam teltis un gatavojam vakariņas , vērojam apkārtējo kalnu ainavu rietošās saules gaismā un tveram šos mirkļus objektīvos, lai būtu mājiniekiem ko atrādīt .Pēc nelielas vakara pastaigas pa “auna pierēm” lienam guļammaisos un mēģināsim nogulēt līdz rītam-tumsa kalnos iestājas ātri un no rīta agri nav jāceļas. TREŠĀS dienas rītā visi jau augšā, kad saulīte vēl nav redzama. Gatavojam tēju, kafiju, zupiņu, ko kurš .Šodien doma ir iet augšā pa” auna pierēm” blakus ūdenskritumam (bet vai tur ir ejams?) Pastaigāt pa ledāju. Nometni novācam un visu saliekam pa somām, jo dienas otrā pusē ir paredzēts pa taku doties jau uz citu pusi, lejā pie citiem ezeriņiem. Ejam uz dārdošo kaskādi , kura ir ap divi simti, varbūt vairāk metrus augsta, no kuras ceļas ūdens pilienu migla, kura saulē zaigo visās varavīksnes krāsās. Pienākot pie kraujas meklējam varbūtējo uzeju pa Auna pierēm. Pa iespējamo variantu, it kā, virzāmies uz augšu pa ūdenskrituma kaskādes labo krastu tālāk no tā, reizēm pat pa stipri nogludinātu virsmu. Augstāk auna pieres kļūst vienkāršākas, vieglāk ejamas. Esot augšā redzam, ka ir iespēja pāriet upei uz kreiso krastu pa paralēlām trosēm zem kurām mežonīgā ātrumā plūst ūdens masa ūdenskritumā. Bez sistēmām (specaprīkojums) neviens nevēlas riskēt iet pa taisnāko ceļu uz ledāju. Uz to var nokļūt arī paejot kādu kilometru uz augšu neriskējot Mēs izvēlamies iet gar upes labo krastu pa daļēji ar zāli, sūnām apaugušu akmens pamatni, vairāk uz ledāja labo mēli. Ļoti interesants apvidus, it kā plato, kuru nogludinājis kādreiz pāri slīdošais ledājs, kurš senos laikos ir piepildījis visu šo ieleju. Virzāmies ortogrāfiski gar upi uz kreiso pusi, uz ledāja mēli, kura iestiepjas pāri nobiru morēnām, strautiņiem, peļķēm, dubļu staignājiem. Visi grib uzkāpt uz ledus t. i. uz ledāja. Ledāja mēle lēzena bez plaisām, bet virzienā uz augšu kļūst stāvāka un tālāk jau pāriet ledus kritumā. Ieleja-plato visiem ļoti patīk ar savu mieru, nogludinātām klinšu sienām, puķītēm un vardītēm. Ap pusdienlaiku esam jau lejā pie somām, ieēdam un turpinām jau gājienu uz nākošo nakšņošanas vietu nedaudz zemāk. Pagājuši nedaudz pa plato, taka ļoti neizteikta iet lejā pa un starp akmeņiem diezgan stāvu nogāzi. labi , ka pa šejieni nav jāiet augšā. Noeja prasa apmēram stundu, tad nonākam pļaviņā. Šeit arī doma rīkot nākošo nometni, bet ne tagad. Nedaudz atpūšamies, pabaudām dabu, atstājam somas sīkos krūmiņos un paši dodamies pa ieleju uz augšu, sākumā bez takas, tad pa taku, forsējam upīti. Ielejas augšdaļā pēc kartes ir vesela virkne ezeriņu dažāda lieluma, tos arī ir nolemts apskatīt. Apmēram pēc stundas esam pie pamestas būves, kas kādreiz ir bijusi, kā var spriest, tūristu mītne. Vieta jauka, bet laikam ekonomiski neizdevīgā vietā, tāpēc pamesta. Uz šiem ezeriem (Bella Komba)Dodas diezgan daudz tūristu, bet visi pārsvarā tai pašā dienā atgriežas lejas dzīvošanas vietās. Tikai retais dodas tālāk pa ļoti neizteiktu taku aiz ezeriem, kura iet pa grēdas kori. Vēl pēc stundas esam jau pie otrā ezeriņa ar saliņu. Ezeriņi savā starpā ir savienoti ar upīti, taka iet pāri tiltiņam uz otru ezera krastu. Mēs tālāk neejam, baudām dabu tepat peldvietā. Starp mums atrodas viena nāra, kura dodas ezera dzīlēs, pārējie diezgan atturīgi, jo ūdens nav Vidusjūras, bet nāk no sniegāja augšpus ezera. Papriecājušies par skaistajiem skatiem citu tūristu netraucēti, dodamies atpakaļ pa ieleju uz leju, uz mūsu noskatītām telšu vietām, dažs ātrāk, dažs lēnāk, baudot jauko dabu ielejā, jo vakars vienalga garš. Nonākot pie somām, noskatām pļaviņā smukāko vietu un iekārtojam nometni, ceļam teltis, ierīkojam pavardu, gatavojam vakara zupu. Mūsu nometne ir tik brīnišķīgā vietā, kā pasakā, divi ūdens kritumi, katrs savā pusē, divas upītes ar dzidru, dzidru ūdeni, mīksta, zaļa pļaviņa un brīnišķīgi skati uz visām pusēm-labāk nemēdz būt. Ēdam vakariņas un baudām apkārtni. Pēc vakariņām ejam apskatīt un fotografēt lielo ūdenskritumu, netālu, kur no apmēram simts metru augstuma gāžas lielas ūdens masas lejā sašķīstot pret klinšu pamatni, veidojot milzīgu pilienu mākoni. Sevišķi lielas ūdens masas gāžas lejā vakarā, kā šobrīd, kad ir maksimāli daudz ledāju kušanas ūdeņu. Nedaudz pafotografējam un veicam nelielu apkārtnes izlūkošanu pirms gulētiešanas, baudot brīnišķīgo saulrietu. Drīz vien visi dodas uz savām teltīm, lai baudītu garo nakti un kaimiņa krākšanu! CETURTĀS dienas rīts ir vēl brīnišķīgāks nekā visi iepriekšējie. Diena solās būt skaista. Brokastojam un gatavojamies izejai uz nometni. Kad visi ir novākuši teltis un sakrāmējuši somas, dodamies lejā... Kā jau nu kurš!!! Dažs brien pāri upe, cits rāpjas augstāk pa akmeņiem. Pa ceļam redzam trīs kaskāžu ūdenskritumus... Ap plkst. 12iem esam atgriezušies pie sava autobusiņa. Tam blakus atrodas krodziņš, kurā saimnieko omulīga krodziniece. Nespējam noturēties un nolemjam šeit papusdienot un nogaršot grapu! Dažs pasūta pastu ar gaļu, dažs mamaligu ar sieru un ko nu vēl katrs atrod ēdienkartē, lai apmierinātu savu apetīti, jo augšā jau nebija liela izvēle. Pēc maltītes sēžamies autobusiņā un dienas atlikušo daļu veltām kalnu ciematiņu iepazīšanai. Jo vairāk laižamies no kalna lejā, jo siltāks klimats paliek. Aostā, kuru nedaudz arī apskatām, ir pavisam silts... Aosta ir veca romiešu pilsēta, kurā vēl joprojām daudz kas ir saglabājies no romiešu laikiem! Neticami! Triumfa vārti, nocietinājuma sienas, amfiteātris, sabiedrisko celtņu paliekas. Apmeklējam lielveikalu, lai katrs papildinātu savus krājumus vai arī atrastu tieši to, kas kārojas. Atgriežamies kempingā. Atkal vāram tradicionālo zupu ar Latvijas kāpostiem. Telšu celšana un emocionāla iepriekšējo dienu apspriešana, kā arī nākamo dienu plānošana. Nākamajās četrās dienās ir paredzēts iekarot Gran Paradiso virsotni (4061 m), ar šo domu arī ejam gulēt. PIEKTĀ diena sākas ar labu laiku, brokastīm un mantu šķirošanu, proti, jāsaprot, kuras lietas būs vajadzīgas nākamās četras dienas un kuras ne... Pārtika, “virtuve”, piemērots apģērbs, speciālais inventārs, videoaprāts, fotoaparāts un citas lietas, bez kā neiztikt... Tā kā neesam šajā jomā nekādi “zaļie”, tad tas notiek gana ātri! Uz izejas pozīcijām mūs uzved kolēģis, kurš ir izdomājis iekarot citu virsotni, citā grēdā... Kāpiens uz virsotni var sākties! Izejam cauri pieblīvētai autostāvvietai un taka ieved mūs mežā, kur arī uzreiz sākas pacēlums. Līdz šodienas mērķim Vitorio Emanuele II kalnu viesnīcai būs jāpārvar apmēram tūkstoš metru pacēlums pa vertikāli un tas varētu aizņemt 4-6 h, kas ir atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem. Pārsvarā ejam kopā un ik pēc 30-40 min cenšamies atpūsties un sagaidīt tos, kuri dažādu iemeslu dēļ ir aizkavējušies. Kāpēju pa taku ir diezgan daudz – gan augšup, gan lejup! Uz takas var satikt gājējus gan ar somām, gan bez, kā arī tādus, kas līdzi paņēmuši suņus... Jau virs meža zonas uznāk neliels kalnu lietiņš, kļūst vēsāks, dažs tūlīt pat ietinas plēvē, dažs ciešās, jo cer, ka drīz pāries. Lietus patiešām nav ilgstošs un visi salijušie paspēj izžūt līdz nākamajam lietum. Nākošais lietus gan uznāk tikai tad, kad jau lielākā daļa ir paspējusi paslēpties augšā, kalnu viesnīciņas krogā/ Uzejot augšā, tiek apsekota kalnu viesnīciņas apkārtne, lai atrastu vietu, kur var celt teltis. Dažas telšu vietas aiz viesnīcas vēl ir brīva, daļēji aizsargātas ar akmens sienu visapkārt. Daudz gribētāju dzīvot teltīs – nav, protams, ja neskaita mūsējos. Šai brīdī atkal sāk līt (diezgan spēcīgi)... Visi cenšas ieiet viesnīcas ēdamzālē... Mēs izkarojam sev vietu pie galda, kas atrodas pie loga. Tur tad nu arī sēžam, ēdam un īsinām laiku! Brīžiem lietus pieņemas spēkā, brīžiem pierimst... Domājam, ka būs jāmeklē naktsmītnes tepat viesnīcā, kaut gan maz ticams, ka šeit varētu būt kāda brīva vieta. Mēs varam tikai pieteikties gaidītāju rindā. Pēc kāda laika, kā par brīnumu, lietus pierimst un mūsu cilvēka diezgan negribīgi iet ārā skatīties telšu vietas, jo citas iespējas nav. Tomēr nolemjam, ka teltis celsim! Katrs izraugās sev labāko vietu! Mums ir trīs teltis, bet vietas ir četras, tad nu saprotams, ka izvēle ir... Naski uzceļam teltis, kamēr nelīst... Arī vakariņas izdodas gan pagatavot, gan paēst, kamēr nelīst lietus. Visa ieleja, no kuras mēs nācām – pilna ar mākoņiem... Nevar saskatīt neko, kas ir zemāk par mums... Sirreāls skats! Pēc brīža ejam vēlreiz painteresēties par brīvajām vietām viesnīcā, protams, izrādās, ka vietu nav. Labi, ka esam paspējuši uzcelt teltis! Vēlāk dodamies pasēdēt viesnīcā, jo ārā ir gana vēss. Nolemjam, ka plkst. 3:00 necelsimies, jo tāpat visu paspēsim... Nakts izvēršas diez gan interesanta, jo līst lietus (reizēm vairāk, reizēm mazāk) un arī zibeņo, šķiet, ka ļoti tuvu! Guļam ar domu, kad tad ūdens sāks līt teltīs?! Nekā! No rīta visi esam sausi, izņemot zeķītes, kas izkārtas ārā! SESTĀS dienas rītā paēdam zupiņu, izdzeram tēju, kafiju, paņem dienai nepieciešamās lietas un dodamies iekarot Gran Paradizo. Pēc stundas gājiena pa ieleju, kartē mēģinām atrast vietu, kur esam nonākuši. Atrodam līdzīgu vietu! J Vēl pēc stundas esam pie sniega (ledāja), tāpēc velkam dzelkšņus un nolemjam šķērsot sniega lauku. Šobrīd no sniega nonāk trīs tādi paši kā mēs, bet viņi jau ņem nost dzelkšņus un dodas lejā. Pārmijam dažus vārdus arī par Gran Paradizo... Viņi rāda uz varenu klinšu sienu pa kreisi. Nu ja tāda ir tā taka uz Gran Paradizo, tad tur gan mēs neiesim... Tā kā visiem ir vēlme pastaigāt pa sniegu un pakāpties augstāk, lai redzētu, kas tur ir uz tās “ribas”. Sākumā – lēzens sniega lauks (apakšā ledus), tad kļūst stāvāks, ejam traversā uz tādi kā nobiru pleķīti virs sniega. Plaisu nav. Dažiem šķiet, ka tomēr ir gana stāvs un dzelkšņi arī nav pietiekoši labi, tāpēc labāk ir vērot no apakšas un pārējos fiksēt bildēs. Lielākā daļa turpina virzīties uz augšu. Esam uz tāda kā pleca, no kura paveras skats uz klinšu sienu pa kreisi, pa labi ir izteikta virsotne ar skaistu sniega cepuri un arī priekšā ir skaista virsotnīte. No tās lejā nāk daži cilvēciņi. Viņiem pajautājam par šo virsotni, kad viņi mums iet garām. Noprotam, ka virsotni, no kuras viņi atgriežas, sauc La Traventa. Kas atliek? Tik uz priekšu, uz La Traventu! Mūs ir pārņēmis niknums par Gran Paradizo un mēs rāpjamies pa ledainiem, sniegainiem akmeņiem pa diezgan stāvu nogāzi uz augšu. Tas, kas pagājušajā naktī lejā ir lijis, augšā – snidzis, kas rada ne visai ērtus apstākļus iešanai. Jārāpjas vien ir! Kad viss jau ir apnicis, tad ieraugam virsotni – akmeņu krāvumu. Augšā ir ļoti mierīgs, nekāda vējiņa. Tas ir tāds kā gandarījums pēc šīs ne visai patīkamās klunkurēšanas pa šiem apledojušajiem akmeņiem. Velkam ārā fotoaparātus un iemūžinām apkārtesošo panorāmu, jo laiks ir tiešām brīnišķīgs, kā arī ieēdam pelnītās pusdienas. Baudām šo mirkli, jo nāciens augšā bija prasījis gana daudz spēka. Tā kā patīkamie brīži nav mūžīgi, tad dodamies lejā. Kāpšana lejup ar dzelkšņiem ir gana sarežģīta, jo jāuzmanās, lai tie neaizķeras aiz akmeņiem. Nu jau sniegs uz melnajiem akmeņiem ir stingri pakusis. Sākumā ejam lejā pa to pašu vietu, pa kuru uzkāpām augšā, bet tad meklējam vietu, pa kurieni nebūtu jāiet ar dzelkšņiem, pa sadrupušām klintīm un akmeņiem. Paskatoties atpakaļ ir tikai viena doma – pa tādu nogāzi otrreiz augšā neietu. Pēc nokļūšanas lejā, vēl diezgan liels attālums līdz nometnei – arī pāri ledāja nogludinātām, slīpām, monolītām akmens virsmām, kur jāuzmanās no izslīdēšanas. Nevaram vien sagaidīt brīdi, kad atkal būsim nometnē, šķiet, ka tūlīt jau būs, bet nekā... Protams, galā nonākam... Dodamies uz viesnīcas ēdamzāli, lai kaut ko ieēstu, protams, ja kaut kas vēl būs palicis. Izrādās, ka vēl ir dabūjamas tikai zupiņas un kūkas gabaliņi, alus, vīns un citi garšīgi dzērieni. Ēdienreize ievelkas, jo visu laiku vēl kaut kas tiek pasūtīts! Protams, gana emocionāli tiek apspriesti dienas notikumi un kalti plāni nākamajai dienai, kad patiešām būs jādodas uz Gran Paradizo. Secinājums – visiem bija laba aklimatizācija rītdienai, vienīgi jāceļas agrāk, jo gājiens līdz virsotnei un atpakaļ ir apmēram 10 stundas un pacēlums pa vertikāli ~ 1km. Pēc laiciņa, uz vakarpusi mūs dzen laukā, jo te atkal būs vakariņas tiem, kas oficiāli dzīvo viesnīciņā kā organizētas grupas. Ejam uz savām teltīm. Dažs iet mazgāties uz netālo ūdenskritumu, dažs pastaigā pa apkārtni, dažs apkopj iegūtos ievainojumus. Vakarā atkal ejam uz bāru, lai ieņemtu kaut ko naktsmieram. Šoreiz nakts ir mierīga, skaidra, dažam pat bija pavēsi. SEPTĪTĀS dienas rītā ceļamies agrāk, jo jāiet uz Gran Paradizo. Ātri paēdam brokastis un saliekam somās visu nepieciešamo un jau plkst. 7:00 izejam uz augšu pa lielajiem akmeņiem. Visi no viesnīcas šajā virzienā izgāja jau pirms kāda laika. Dažs gan vēl klunkurē mums pa priekšu, bet mūs tas nesatrauc, jo virsotne nekur nepazudīs un laiks arī ir brīnišķīgs. Pa nakti ir bijis nedaudz zem nulles, tāpēc ir apledojuši akmeņi... Jāiet uzmanīgi! No sākuma ejam pa upītes gultni, pēc tam klinšaino labo krastu līdz ledāja mēlei, kur atkal velkam dzelkšņus un dodamies pa sniegoto nogāzi jau pa iemītu sniega reni. Visu laiku pa sniega lauku... Dažam iet vieglāk, dažam grūtāk, bet visi ir apņēmušies sasniegt iecerēto. Beidzot visā savā grācijā paveras arī mūsu vakardienas virsotne – La Traventa! No šejienes tā izskatās diezgan stāva, pat nogāze ~ 450 . Šeit ir lēzenāks! Ik pa brīdim atpūšamies, pafotografējam un atkal stampājam augšup! Virsotni jau var skaidri saskatīt! Tur jau daži stāv, daži nāk lejā, bet daži tāpat kā mēs vēl tikai kāpj augšā! Pa labi paceļas divi sniegaini klinšu “zobi”. Sākotnēji šķiet, ka tie ir augstāki, bet tas ir tikai līdz brīdim, kad nokļūstam augšā. Pēc pēdējā cēluma, kas ir ~ 450 , esam jau tikpat kā augšā. Vēl nedaudz pa sadrupušu klinšu sienu uz augšu un esam pie Madonnas statujas, kura ir uzstādīta pašā virsotnē (4006 m) uz klints bluķa. Nokļūt līdz viņai, kad augšā ir daudz cilvēku, ir diezgan bīstami. Šodien, kā par brīnumu, nav daudz cilvēku! Mūsējie lēnām vācās augšā. Virsotnē esam plkst. 12:30. Iemūžinām šo mirkli bildēs... Visapkārt brīnišķīgi skati, lai gan pārsvarā melnbalti – klintis un sniegs. Ar mums augšā uznāca arī divas poļu sasaites. Viens polis gandrīz “nobrauca” lejā, jo nez kāpēc bija sadomājis traversēt stāvo sniega nogāzi tieši zem virsotnes – stāvums - 700 līdz Madonnai. Protams, tik tālu viņš netika un bija spiests iet atpakaļ. Domājams, kad nonāca drošā vietā, tad arī visu dzīvi pārdomāja! Paši virsotnē ilgi neuzkavējamies un dodamies uz drošāku sniega laukumiņu, kur ieturam pusdienas. Gājiens lejup notiek raitāk, bet sniegs sāk kust un lipt klāt vecajiem dzelkšņiem, tāpēc tie ik pa brīdim ir jāpadauza, lai atbrīvotos no liekā sniega, citādi varētu izlauzt kājas. Lejā klunkurējam kopā ar poļu sasaitēm. Lejā, uz klinšu laukumiņa, noņemam dzelkšņus un atvadāmies no jauniegūtajiem poļu draugiem. Savās telšu vietās esam ap plkst. 16:30. Atkal steidzam uz bāru paēst zupiņu, jo visticamāk nekas cits jau nebūs palicis pāri. Tā arī ir! Atkal zupiņa, kūkas, tēja, alus, vīns... Pārdomājam dienas notikumus, līdz mūs atkal dzen laukā. Paklausām un aizejam. Vakars atkal pavēss, bet skaists. Izlūkojam rītdienas noeju aiz viesnīcas. Rīt iesim lejā pa citu taku, lai būtu interesantāk un nebūtu jāiet pa to pašu, pa kuru nācām augšā. Vakarā atkal ejam uz bāru, lai atzīmētu visnotaļ veiksmīgo virsotnes sasniegšanu! Protams, pārrunājam, kā nu kuram gājis, kā ir veicies ar dzelkšņiem. Kopumā kalnos nakšņojam 3 naktis. ASTOTĀS dienas rīts atkal sola jauku laiku. Paēdam brokastis un dodamies pa noskatīto taku lejup! Nekur nav jāsteidzas... Tāpēc apēdam, kas vēl ēdams, nojaucam teltis, sadalām, kas kuram ir jānes no kopīgā inventāra un esam gatavi iet! Vēl veltam pēdējo skatu šai vietai, atvadāmies no iemīļotā bāra un dodamies pa taku lejup! Pēc neliela brītiņa mūsu taku šķērso bars ragaiņu (kazu), kuras dodas pa ieleju uz augšu, grabinādamas zvaniņus! Pēc izskata kazas ir ļoti līdzīgas savvaļas kalnu kazām – gan pēc brūnganpelēkās spalvas, gan pēc varenajiem ragiem! Mums atkal ir ko darīt, jo šie dzīvnieciņi atkal ir jāiemūžina. Jaunie buciņi mērojas spēkiem, savā starpā badoties! Vienā brīdī paveras skats arī uz iepriekšējā dienā iekaroto Gran Paradizo! Mūsu gājiens uz leju izvēršas ne tikai par gājienu lejup, bet arī uz augšu, reizēm pat šķiet, ka pārāk augstu, šķērsojot lielas gravas. Pēc brīža tiešām sākas gājiens uz leju un nu jau pamatīgi! Katrs izvēlas savādāku ceļu, proti, viens izvēlas iet pa taisno, bet cits pa serpentīniem. Šodien uz mūsu kempingu plānots braukt ar satiksmes autobusu, kuri iet gan plkst. 14:00, gan 18:00. Mūsu plāns ir paspēt uz to, kas iet plkst. 14:00, bet laikrādis nepielūdzami iet uz priekšu un tuvojas kritiskajai iedaļai... Paspēsim vai tomēr nē? Pēdējais takas posms labu gabalu ir bruģēts. Bez 2 minūtēm 14os esam uz ceļa, bet ne visi, jo daļa vēl klunkurē pa krūmiem. Autobuss vēl nenāk! Visi paspēj atnāk tieši līdz tam brīdim, kad pienāk autobuss. Pie kempinga mūs izlaiž, kaut gan ar nelielu repliku, ka šeit neesot pietura un par to pienākas pateicība (materiāla). Tā kā mēs itāļu valodu nesaprotam, ņemam savas mantas, pasmaidām un ejam prom. Šoferītis nav dusmīgs, jo viņam vienkārši gribējās ar mums pakontaktēties... Paņemam savu autobusiņu un dodamies uz netālo veikalu, lai papildinātu pārtikas krājumus! Iepērkam visādus gardumus, jo visiem apnikusi standartpārtika, ko ēdām augšā! Vakarā atkal vāram iemīļoto svaigu dārzeņu zupiņu un apspriežam iepriekšējo dienu notikumus! Vakaru pavadām jautrā omā, jo uzzinām, ko ir darījuši tie, kas gāja atsevišķi. Viens otru pavelkam uz zoba! Tā paiet pēdējais vakars šajā jaukajā vietā! Rīt pus dienu veltām vecās romiešu pilsētas apskatei un suvenīru iepirkšanai mājiniekiem. DEVĪTAJĀ dienā dodamies vairāk iepazīt pilsētu, kurā atradās mūsu kempings – Aostu. Par pārsteigumu mums un droši vien citiem, šeit ļoti daudz kas ir saglabājies no tiem laikiem. Šodien staigājam pa vienam vai pa interešu grupiņām. Visi satiekamies plkst. 13:00 jau iepriekš norunātā vietā. Apskatām to, kas vēl nav redzēts. Iepērkam to, kas vēl nav nopirkts. Pasēžam kafejnīcā un tad jau ir laiks doties uz autobusiņu. Visi ierodas laikā! Vēl esam iecerējuši apskatīt kādu viduslaiku pili, kas atrodas netālu no Aostas. Pils atrodas pakalnā un tai apkārt ir varens aizsargmūris ar šaujamlūkām. Nopērkam ieejas biļetes un paņemam gidu, kā pavadībā ejam iepazīt pili... Klausāmies stāstījumu itāļu valodā, kaut gan bija solīts angliski. Droši vien angliski stāstīja nākamajai grupai! Tāpat bija interesanti! Pilī ir to laiku ekspozīcija: galdi, krēsli, skapji, gultas. Katrā telpā viens kamīns. Iznākot no pils, redzam, ka nedaudz līst, tāpēc steidzam uz autobusiņu, lai atgrieztos kempingā. Tur izvārām vēl pēdējo zupu, sakravājam mantas, jo jau plkst. 19:00 ir paredzēts izbraukt uz Bergamo lidostu, kas ir apmēram 250 km attālumā! Daļa mantas tiek ņemtas līdzi uz lidostu, daļa tiek saliktas vešanai ar autobusiņu. Tie, kas brauc ar autobusiņu, Rīgā būs tikai pēc 2 dienām. Viss notiek kā plānots! Plkst. 19:00 izbraucam uz lidostu! Braucam pa bāni un vērojam bastionu upes vidū, kas kādreiz ir aizsargājis ieleju pret iebrukumiem, bet Napaleonu tas neaizkavēja. Ap plkst. 23:00 esam lidostā. Tā kā lidmašīna ir tikai no rīta, tad meklējam mierīgāku vietu, kur piesēst un paēst. Jāgaida septiņas stundas. Cenšamies izdomāt dažādas lietas, kā īsināt laiku. Mēģinām arī gulēt... Tiek izmēģināti dažādi veidi, pozas miegam uz krēsla un pat uz grīdas! Uz vienu pleķīti ir konkurence. Uzvar A.S., bet tas nav uz ilgu laiku! Nākošajā rītā, kad sākas reģistrācija uz reisu, mēs rindā esam pirmie... Vēl neliela ekskursija pa taxfree zonu un tad jau jākāpj lidmašīnā! Izlidojam paredzētajā laikā! Atkal varam gulēt... Pārsteidzoši, bet lidmašīna Rīgā ielido par 1 h ātrāk nekā paredzēts, tāpēc arī sagaidītāji nokavē! Somas nākas gaidīt ilgi, bet varbūt tā tikai šķiet, jo ātrāk gribas nokļūt mājās. Atvadāmies un katrs skrienam uz savu pusi, lai nākamvasar atkal satiktos un kopā dotos ceļojumā, bet šoreiz jau uz citiem kalniem... Tas jau būs cits stāsts... 2008. gada vasarā. Rakstnieks


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais