Gruzija, Tušetija jeb Ekstrēmais Ekoceļojums

Dina Zobena 08.07.2015 22 min lasīšanai

Kā parasti ievadā par iemesliem un izvēli. Gribējās uz kalniem, pastaigāties un atpūsties. Eiropas kalnos šur tur ir būts, gribējās ko vēl citu. Tā kā savā būtībā neesmu pārāk liela avantūriste, tad diezgan maz plānošanai pieejamā informācija un tur bijušo viedoklis, ka „nav vērts plānot, bet pirmais taksists tevi adoptēs, izvadās, paēdinās, mazliet paņems piķi un visi apmierināti“- nelikās tāds komfortabls ceļojuma varinats. Tomēr agrā pavasarī sociālajos tīklos arvien vairāk uzdūros uz foto un visādiem savādākiem pamudinājumiem, un tomēr izvēlamies Gruziju. Nopērkam avio biļetes un lēnā garā kasam informāciju, lai nebūtu bezpalīdzīgi, ja mistiskais Taksists neuzrodas.

Lai arī sākotnēji škiet, ka brauksim pakāpties Kazbeka kalna apkārtnē, tomēr iepirktā Kaukāza kalnu trekinga karte un pēdējā brīža ieteikumi, mūsu izvēli pavērš uz Tušetijas pusi. Tušetija ir skaists, no ārpasaules gandrīz noslēgts apgabals Kaukāzu kalnos, Gruzijas ziemeļaustrumos, kurš apdzīvojams un sasniedzams vien apmēram 4 mēnešus gadā: no jūnija līdz septembrim, kamēr kalnu pārejās nav pārāk daudz sniega. Papildus pirmceļojuma uztraukumu (vairāk gan mammām) piedeva tiko notikušie traģiskie plūdi Tbilisi, ar Zooloģiskā dārza izpostīšanu un Jumandži nakti, bet mūsu ceļā šiem uztraukumiem nebija vietas.

Par ekoceļojumu mūsu piedzīvojumu nodēvēju tāpēc, ka lielāko daļu pavadījām ārpus civilizācijas un ja vienas somas kabata tukšojās no pārtikas, tad otras somas kabata pildījās ar miniatkritumiem, ko centīgi un atbildīgi aiz sevis šajā neskartajā dabas stūrītī neatstājām.

19.06.2015

Izbraukšana. Rīga- Kijeva-Tbilisi.

Lidostšoks, takša neprātīgais brauciens.

Ar avio biļetēm mazliet pasteidzamies, nopērkot savienotos reisus caur Kijevu, jo vien nedēļu vēlāk Airbaltic nolaiž savas cenas. Tomēr aizlidojam veiksmīgi un ierašanās Tbilisi ir tikpat lielā naktī kā Airbaltic reisiem. Somas veiksmīgi dabūtas un atveras durvis uz Gruziju, Tbilisi. Ļoti strauji piemetas Lidostšoks, jo neskatoties uz vēlo stundu lidosta mudž no melnīgsnējiem vīriešiem, taksistiem, kuri katrs gandrīz katrs uzstājīgi mēģina ievilināt savā mašīnā. Bijām jau aptuveni izdomājuši potenciālo cenu par ko būtu gatavi braukt, kā arī bija skaidrs mērķis kur, - jo caur Booking.com biju rezervējusi viesnīcu pirmajai naktij, tā aptuveni pa ceļam no Lidostas uz centru. Neskatoties uz sagatavošanos, tomēr mirkļi līdz tikām mašīnā bija ne pārāk omulīgi, gan atrāvāmies neglaimojošus vārdus par skopumu, gan mazu stresiņu, gan protams pārmaksājām tiekot pie 30LAR jeb aptuveni 12EUR vērta rallija, bez drošības jostām, bet ar pīpināšanu, gaismu midžināšanu un bezmazvai citu mašīnu izgrūstīšānu pa malām. Tomēr veikmīgi nonākam Hotelī Nina, kur mūs sagaida jauna meitene, kas ne īsti labi komunicē ne pa krieviski, ne angliski, tomēr ļoti uzstājīgi vēlas labas atsauksmes internetā. Škiet, ka ja neapsolīšu, tad pie WiFi paroles netikšu. Tomēr viesnīcai pa lielo nebija ne vainas, durvis gan klēmējās, duša pielaistīja visu vannasistabu, ieskaitot podu, bet tā viss tīrs un kārtīgs. Pa 2vietīgu numuriņu samaksājam 80LAR (32EUR) kopā ar brokastīm.

20.06.2015

Brokastis. Gāzes problēma. Taksis un Tirgus. +30 un ceļš līdz Akhmetai. 4x4 uz Omalo un viesu māja Mirgvela. Vakariņas un negaiss.

Gruzijās brokastīs dod vārītas olas, vietējo sieru, ievārījumu un lavašu. Tā kā pie šāda komlekta tikām 2x, varētu domāt, ka tā ir tāda norma. Kafeinīcā otro reizi (pirmā bija lidostā) sapratu, cik labi ceļot jauktā kompānijā, jo vecā paaudze, diezgan uzkrītoši turās pie viendzimumu komunikācijas. Brokastu kafeinīcas saimniece uzstājīgi runāja tikai ar mani, vai es gribu to vai es gribētu šito.. tālāk jau parūpēties par mums abiem bija mana sadaļa.

Paēduši esam un nu sākas interesantākā sadaļa: mums ir jādabūn kempinga gāze, lai nekurienē spētu izdzīvot. Iedarbinam WIFI un jo tālāk meklējam, jo saprotam kādi ir s...i. Šodien ir sestdiena, ieteiktie specializētie veikali Magelan un Geoland ir ciet, potenciāli var mēģināt Carrefour lielveikalā, bet tas ir pilnīgi pretējā pilsētas pusē un arī iespējams, ka baloni nav uzskrūvējamie. Lēnām piezogas panika, liekas, ka nekādi netiksim ar to galā, laicīgi prom no pilsētas, tomēr saņemamies un pieņemam lēmumu uzticēties mistiskajam Taksistam. Izejot ārā mūs apžilbina saule, karstums un Maskačkas cienīga priekšpilsētas burzma, ieteverot tirgu uz ielām un pilnīgu gājēju ignoranci, mēģinot škērsot ielas. Pie vietājās Metro stacijas, kur burzma sit visaugstāko vilni, izvēlamies taksistu ar mersi...nu tā uz sajūtām. Uz mūsu vēlēšanos nokļūt tur, kur var nopirkt gāzes baloniņus, pēc maza apdomas mirkļa saņemam pārliecinošu : jā , viss būs ok, vajadzīgs Mārkets!!!... Arī šajā mašīnā piesprādzēties nav ar ko, lai gan ļoti prasās, jo mašīnu plūšana pa visām joslām notiek pilnīgā haosā + nepārtraukta pīpināšana = tāda neierasta braukšanas metode. Parādās pirmās bažas, jo nogriežamies, cik saprotams, ne centra virzienā, palaižam atkal garām lidostai...un bažām ir pamats, jo tiekam atvesti nevis uz lielveikalu, kā bijām iedomājušies, bet uz tādu pamatīgu, mežonīgi lielu Tirgu ar miljons nodalījumiem, tirgotājiem, kur pardod visu: no ēdamajiem, līdz lupatām un gumijas laivām. Esot tikai jāiet iekšā un jājautā,- tāda bija mūsu ceļa maize. Labi, ka bijām jau apspriedušies un sarunājuši, ka Taksists mūs aizvedīs arī uz Telavi pilsētu, jo viņa piedāvātā cena bija aptuveni tikai 2x lielāka kā potenciālās Maršrutkas biļetes, bet tā kā bija sajūta, ka braukājot atpakaļ uz centru uz maršrutku, pazaudēsim pārāk daudz laika, nolēmām šikot ar taksi. Pēc aptuveni 5 minūšu izgājiena pa tirgu sapratām, ka ir auzas, gājām ārā un teicām, lai taksists parāda kā ar šādu tirgu ir jāapietas. Un tiešām, nepagāja ne 5 min., kad nonācām tādā kā Depo tirgus sadaļā un mums tika atrādīti gāzes baloni... Bet protams, ne jau sporta varianti , kam mēs savā naivumā bijām uz brīdi noticējuši. Aprunājmies ar sevi un sapratām, ka nav jau pārāk daudz variantu un par 22LAR tikām pie vasarnīcas tipa balona, bet vismaz tik mini, lai varētu iedabūt arī somā. Gāzes uzpilde arī bija ne mazāk eksotiska... Taksists pieveda mūs pie cauruma žogā, šosejas malā... atnāca vecīts, atgrieza krānu un pa 2LAR uzpildīja to balonu. Paši neko tādu būtu ne pamanījuši, ne izdomājuši, tā kā mistikais Taksistu fenomens tomēr strādā.

Nu beidzot rullējam ārā no pilsētas, karstums mežonīgs, visi logi vaļā un mati plīvo vējā. Ceļā pavadam ap 170km, kas nepaiet pārāk ātri. Pa ceļam šo to uzzinām par Gruziju, Kahetiju, pagaršojam nacionālos saldumus, jeb mājās gatavotos riekstus iebiezinātas vīnogu sulas apvalkā un kādus zaļus augļus, kas atgādina plūmes. Pirmajā pilsētiņā Telavi, kur vajadzēja būt pilnam ar džipiem, kas to vien gaida, kā uzvest mūs kalnos, nevienu džipu ieraudzīt neizdodas. Tomēr Taksists pilda komunikāciju funkciju ar vietējiem un braucam tālāk līdz Akhmetas pilsētiņai, kura jau ir daudz klusāka, bet, ja apstājas pareizājā krustojumā pie mazajiem veikaliņiem un aprunājas ar vietējiem večukiem, tad tiek izsaukts džeks ar džipu. Nu varam atvadīties no viena Taksista un pieslieties nākošajam. Taksists bija gan noderīgs un draudzīgs, tomēr izrādās arī mazliet par daudz alkatīgs, jo solīto 10+80 LAR vietā, nokāš 130 (ap 52EUR). Tomēr tā kā džips, internetā solīto 200-250LAR vietā paprasa tikai 150LAR, tad jau izmaksas tā kā izlīdzinās. Mazākas izmaksas iznāktu, ja ceļotu četratā , bet kā ir tā ir.

Ceļš džipā, uz mūsu plānotā maršruta sākumpunktu – ciematu Omalo, bija garš (vairāk kā 5h), žoklis patstāvīgi bija atkāries varbūt ne tik daudz no skatiem un bailēm, kad ceļš ved stāvu pa serpentīnu , klintsmalu vai šķērso upītes , cik no nepārtrauktās kratīšanās. Pats šoferis ar vienu roku turējās pie mašīnas un tik ar otru stūrēja. Lai arī šoferis ne pārāk labi runāja krieviski, tomēr dabūjām vairākas stundas atklausīties un atskatīties uz mazā ekrāna krievu popmūziku. Ceļa malu diezgan bieži rotāja krusti un kapakmeņi, tiem neveiksmīgajiem braucējiem, kuru vidū galīgi nekārojas atrasties.

Caur Booking.com bijām rezervējuši nakstmītni par 60LAR viesu mājā Mirgvela, mazliet aiz Omalo. Jauka vieta, ideāla priekš maršruta sākuma. Elektrību gan pieslēdza tik uz pāris h no 9 līdz 11 vakarā, karstais ūdens mazliet niķojās, bet tie ir sīkumi. Ir iespēja pieteikties uz vietējo ēdināšanu 10LAR no personas gan vakariņās, gan brokastīs. To arī izmantojam, jo turpmāk jau nāksies šmorēt viegli pārvietojamo paiku. Bija garšīgi... nogaršojām jēra gaļu, klāt piedzeramo dzērienu izvēle gan bija tāda smieklīga: vietējo vīnu vai čaču (vietējā kandža)..izvēlies nu! Man vairāk iegaršojās čača, jo vīns likās tāds kautkas pa vidu starp mums zināmo vīnu un alu, kautkā nepavilka.

Naktī priecājāmies, ka esam zem jumta, jo bija pamatīgs negaiss ar ilmuināciju un skaņas efektiem.

21.06.2015

Trekings Mirgvela – Dartlo - Parsma 6.5h apmēram 21.5km. Telts govju ganībās, pastaiga uz ciematu un torņiem, vakarēšana pie gana.

Jau braucot uz Omalo, pa ceļam paķertais vietējais gids pastāstīja, ka Atsunta Pass jeb kalnu pāreja caur kuru bija jāizkļūst no Tušetijas uz Khevsureti reģionu, esot nepārejama- esot daudz sniega. Viesu mājas saimniece arī stāstīja, ka divi francūži esot mēģinājuši, bet atgriezušies. Nu mums jāpieņem lēmums: klausīt vietējiem un pastaigāt kādus vairākus maršrutus tepat vai cerēt, ka pavasarī pie stiprās saules un nakts negaisa, pēc pāris dienām jau viss būs šķērsojams. Bet tā kā baigi, baigi negribējās piedzīvot vēlreiz to pašu garo augšupceļu un negribas atkāpties no sava ieplānojuma, nolemjam riskēt un doties tik uz priekšu. Ja būsim spiesti atgriezties, tad laiks mums to izdarīt vēl pietiks.

Lai arī somas ir smagas 15-20kg, un diezgan nepierasti tā pārvietoties, tomēr soļojam it ņipri. Maršruta sākumā ir paliels pacēlums, lai nomainītu ielejas, bet pēc tam gan svilpojot uz leju līdz Alzani upei un pa ieleju gar to. Upe tāda pavasarīgi strauja un nemierīga, met dubļukrāsas mutuļus un galīgi neaicina sev ne tuvumā. Pirmais apskates objekts- Dartlo ciematiņš. Visas ēkas celtas senajā tehnikā – saliekot plakanus akmeņus vienu virs otra, bez kādām papildus saistvielām. Te sadzīvo gan seno gadsimtu sargtorņu drupas, gan ar nātrēm aizaugušas taciņas jeb ieliņas, gan patreiz apdzīvojamas mājas ar atjaunotiem koka balkoniņiem, gan kāda viesu māja, gan kafejnīca ar vairākām terasēm. Iemaldamies arī kapsētā, lai gan sākotnēji to nenojaušam. Stāvus saslietie akmeņi tikpat labi varēja būt arī klints atlūzas. Tomēr tādas zemās kapličmājiņas, atklāt šīs vietas patieso seju. Kopumā – tā senatnīgi un interesanti.

Šodien pastaiga tā pa mierīgo, pārāk lieli uzkāpieni nekur vairs nav un jau pirms plkst 4triem esam ciematiņā Parsma, kur pēc maršruta plānojuma paredzētas mūsu pirmās naktsmājas. Jāpiebilst, ka „ciematiņš“- tas uzreiz nenozīmē, ka šeit būs cilvēki, veikals utml. No takas redzami vien senie nocietinājuma torņi, pāris drupas un viena puslīdz pieklājīga izskata māja. Tomēr ar roku uzrakstītā zīmīte, kas piestiprināta pie koka norādes, liek saprast, ka te tomēr ir Parsma un varbūt ir iespējams dabūt sieru vai maizi (kautkur).

Līdzenā plaviņā uzceļam telti, mazliet atpūtinamies un nolemjam uzkāpt kalnā apskatīt vecos nocietinājumus. Nu jau bez somām kalns padodas krietni vieglāk un aizslēpies aiz pirmās nogāzes stāvuma ir arī pats īstais ciematiņš. Šis ir vēl par kapeiku iepspaidīgāks, gan tāpēc, ka galīgi nemaz nav tūristiskots, es teiktu pat - naturaly wild, gan tāpēc, ka šeit ir iespējams izložnāt vecos nocietinājuma torņus. Šajā ciematā tie ir kādi 4-5, diezgan labi saglabājušies, celti tie esot vēlajos viduslaikos. Vakara pasākumā uzzinājām, ka tik cik torņu ir ciematā, tik ģimeņu toreiz šeit mitinājies. Tajos iedzīvotāji slēpušies no Čečenu laupītājiem, kas dzīvojuši tepat (ja tā var izteikties – aiz 3-4km augstām virsotnēm) kalnu grēdai otrā pusē. Torņi arī nav mūrēti, bet krauti no tiem pašiem akmeņiem kā visas pārējās būves, iekšpusē pa stūriem ir tādi kā pakāpieni, bet tomēr gribas domāt, ka viņiem ir bijuši kādas iekšējas konstrukcijas no koka, nevis tolaik visi pārvietojās kā klinšukāpēji. Satiekam arī dažus vietējos, kas ar zirgiem izjoņo cauri centrālajai, aizaugušajai ielai. Nokāpjot lejā, izrādās, ka esam iebūvējušies lopiņu ceļā... govis, teliņi, bullīši pārvietojas garām un ap mūsu naktsmājām, lūdzamies lai mūs nenobradā.

Šovakar satiekam pirmos līdzīgi ceļojošos: divus čehus un vienu amerikāni ar zirgu, kurš meklēja viesu māju. Amerikānis kā nāca, tā pazuda, bet čehi, lai arī fiziski vairs netika sastapti, tomēr pārdomās par to kā un kur viņi tikuši, mūsu sarunās vēl izkursē ne vienu reizi vien.

Drīz parādās arī gans, kas mūs krieviski uzrunā un aicina vēlāk nobaudīt pienu un sieru, turpat pāri mazajai upītei. Sākumā atrunājamies, bet beigās uzraujamies. Un labi, ka tā – tāds kolorīts pasākums sanāca. Piena vietā gan tiekam pie čačas un vīna, jo ierodas viņa radinieks ar proviantu, vietējā siera, lavaša un tomātiem. Tādas izskatās ganu tradicionālās vakariņas. Mūsu draugs, gans Georgijs, ir viesmīlīgs..allaž piedāvā ceļotājiem to kas viņam ir, naudu neprasa, tas ir zem viņa goda. Uzzinām daudz par ganu dzīvi, gruzijas tostu un dzeršanas kultūru, vēsturi, ikdienu un siera gatavošanu.

22.06.2015

Trekings Parsma – Girevi – pļava. 8.5h, apmēram 16.5km . Robežkontrole, kāpelējieni , upes škērsošana. Nakts šalkoņa stereo un bailes par nākotni.

Lai arī karte šodien solīja īsāku pastaigu, laika un spēka patēriņa ziņā bija krietni garāk un grūtāk. Girevi ciematiņā atradās Robežkontroles postenis, kur nācās atrādīt pases un saņemt rakstisku atļauju vazāties robežas tuvumā. Taka vairs nevijās pa apakšu gar upi, bet ik pa brīdim lika pacelt diezgan augstuma metrus, lai apietu klintis, nobiras vai vienkārši tāpat – lai pārvietotos pa nogāzes vidu. Lai arī Girevi bija pēdējā apdzīvotā vieta mūsu maršrutā (līdz pārejai), tomēr pavisam vientuļi nebija, jo sastapām diezgan daudz lopiņus ar ganiem. Ar dažiem parunājāmies, apprasoties par sniega daudzumu pārejā, daži tik noskatījās pa gabalu, labākajā gadījumā sarājot suņus, kuri ir aitu ganāmpulku neatņemami pavadoņi. Par lopiņiem nebeidzam brīnīties, tie ganās/tiek ganīti tā kā tiem nebūtu miera... vislaik pārvietojoties un jo augstāk kalnos, jo grūtāk pieejamās vietās, jo labāk. Atbilstoši kartei un maršrutam, gatavojāmies celt telti vairāku ieleju satikšanās vietā, kur ir pāris km gara pieteikoši līdzena un atklāta pļava. Atbilstoši kartei vajadzēja būt tiltiņam gan pāri Alzani upei, gan atpakaļ pļavas tālakajā galā, tāpēc ieraugot pirmo tiltiņu, daudz nedomājam tiekam pāri upei un domājam aizstaigāt līdz pļavas galam, lai nākošajā dienā jāveic mazāks attālums un varam nočekot otro tiltu arī. Nogurums jau baigais, kustēties vairs īsti negribas, bet saņemos uz pēdējo gabsīti pa zilo zvaniņu klātajām pļavām. Vakara bonuss strauja kalnu upīte!! Šeit arī atklājam ekstrēmo upīššķērsošanas sezonu. Platums apmēram 4-5 metri, straumes ātrums – biedējošs. Toms pārbrien pirmais, straume jau gandrīz viņu norauj no kājām , bet skrienot un mēģinot atsildīt vienā mirklī sasalušos stilbus, viņš ierauga „tiltiņu“. Tiltiņš jeb upei pāri pārlikti 2 baļķi, ko kopā tur skava – pats par sevi būtu labāks variants par brišanu, ja neņem vērā, ka pusei no tiltiņa nepārtraukti pāri skalojas mutuļojošā straume, baļķu miza ir lobīšanās procesā un tilts atrodas pie pašas ietekas daudz lielākajā un krietni nevilinošākajā Alzani upē. Nogurumā gan visu šo bīstamību nepaspēju izanalizēt un diezgan droši, sāniski šļūcu pāri, atviegloti pieķeroties pie pretīm pasniegtajām rokām.

Turpat terasē arī būvējam telti, atvelkam elpu, uzšmorējam vakariņas un izejam vēl izlūkgājienā tiltiņa meklējumos. Diemžēl tilta nav, pārsimts metrus uz priekšu ir variants lielo upi šķērsot pār sniega/ledus noslīdējumu, kam apakšā ir izskalota arka, bet novērtējam to kā pārāk bīstamu variantu. Vienkāršu lielās upes šķērsošanu arī novērtējam kā neiespējamu (bez sliktām sekām). Tā nu paliek variants- atgriezties pļavas sākumā un upes otrā krastā, pa kuru pēc kartes takai nevajadzētu iet. Vakarā uz satraukumiem iemalkojam līdzi paņemto upeņu balzāmiņu un pa gruzīņu modei, caur tostiem, mēģinam sarunāt ar alkohola dievu, lai govis ar pļekām mums parāda, kur var iziet un lai laiks labs. Vakarā vēl ledanajā upē veicam mazgāšanos+rūdīšanos un lienam migās. Šonakt, neskatoties, ka esam uz terases un mazliet nost no krastmalas, upes skan stereo: lielā un mazā. Diemžēl bailes no atkalšķērsošanas šalkoņu padara no ieaijājošas par biedējošu un naktī slikti guļu, jo fantāzija jau nes mani pa trakojošu straumi prom.. Lēnā garā nakts laikā nolemju, ka tiltiņu otreiz neņemšu, bet izmantosim telts striķa sakabi un bridīsim pāri divatā.

23.06.2015

Piknikpļava-Atsunta pass- Rododendru kalns. 9.5h, apmŗam 13.5km. Kārtīgs kāpiens, 60soļu tehnika, sniegi ar stresu, skaistais uzkāpiens rododendru kalnā, vanna purviņā un līgo, līgo.

Laika Dievs mūs mīl, jo neskatoties uz pāris biedējošiem rasinājumiem nakts laikā, rīts atkal ir saulains un silts. Rīta putriņas, kafija un dodamies ceļā. Ejam atpakaļ pāri pļavām un iešaujas prātā, ka vakar vienā no pļāvām ar roku rakstītā norāde „Atsunta ->“ varētu norādīt nevis uz vajadzīgo ieleju, bet uz vietu upē, kur to škērsot. Toms atstāj pie manis somu un nodeso lejā apskatīt variantus. Šeit lejā upe ir nevis plata un strauja, bet iegrauzusies tādā kā kanjonā. Teorētiski var mēģināt lekt uz pretējo krastu – jāpiezemējas kādus 2 m zemāk un 1.5m tālāk, bet tiltiņu vēljoprojām neredz. Tā nu turpinam vien atpakaļceļu. Govis ar savām taciņām un pļekām mums tiešām rāda ceļu un veiksmīgi nokļūstam upei otrā pusē, bet sasniedzot naktmāju attālumu esam jau rosījušies turpat 2h. Šodien ir pārejas diena un gatavojamies pamatīgam kāpienam. Tālākais maršruta posms iet pa upes krastu/gultni, akmeņiem un sniega noslīdējumiem, bet škērsojot (vēlvienu) strauju upīti bez tiltiņa, taka pagriežas pa vienu no ielejām un sāk uzstājīgi cakināt savu ceļu augšup. Kāpjam un kāpjam, apskatoties atpakaļ liekas – tik augstu jau, apskatoties uz priekšu – škiet tik tālu vēl. Arvien biežāk škērsojam vai apejam sniega laukus, upītes te augšā vēl nav uzņēmušas savu spēku un tādas salīdzinoši sīciņas. Mācījāmies no vakardienas kļūdas, kad jau vakarpusē, noguruma fāzē pānēmu pilnu dzeramo sistēmu un nostiepos liekus 2kg. Šodien augšā stiepju minimumu, cik no domāju līdz augšai izdzert (mazāk par litru). Pēc kārtējā strautiņa šķērsošanas sākas stāvais nobiru posms. Nobiras šeit melnas, tāda sajūta, ka vulkāniskas izcelsmes, nav ļoti slidenas un brūkošas, bet iet lejā pa šādu stāvumu būtu diezgan nepatīkami. Arvien biežāk jāstājas atvilkt elpa, beigās, lai ieviestu kautkādu jēdzīgu kārtību sevī, nolemju iet 60 soļus un tad uz mirkli piestāt,- tiešām paliek vieglāk. Toms bišķi pakāpies ātrāk, jo strādā ritmiski kā pulkstenis un pauzes netaisa, paskrien man pretīm un gabaliņu pirms pēdējā kāpiena pat panes manu somu.. o, tā jau ir pavisam vieglāk!

Pēdējā stāvā nogāze pirms Atsunta Pass pārejas , kas atrodas 3600m.vj.l. nu beidzot gaida mūs ar to stresu, ar ko baidīja visi tie, kas teica, ka pāreja nav škērsojama: apmēram 45grādi slīpa nogāze, kur mijas sniegs pāris cm dziļumā, nobiras un sniegs – mazliet pāri ceļiem. Lai kopumā justos mazliet drošāk, sasienamies kopā kā šķērsojot straujās upes. Pirms mums ir gājuši kādi kāpēji, tāpēc ir iemītas pēdas un var redzēt kur kāds ir izslīdējis. Lēnītēm, izmantojot vismaz 3 atbalstu punktus (ieskaitot trekingnūjas), minam pāri bīstamajām vietām. Kādu reizi pa kādam mazam kājas izslīdēšanas incidentam jau bija, bet kopumā diezgan veiksmīgi tiekam augšā. Fūuuuuuuuuuuuu!!!! Cik labi !!! Uzliekam katrs savu akmeni virsotnes krāvumā, pateicamies viesmīlīgajai Tušetijai un griežam jau savus skatus uz Khevsureti pusi. Pavisam atslābt nevar, jo arī lejā ir jātiek un no augšas pat īsti droši nevar saskatīt kā to veiksmīgi varētu izdarīt. Paldies Dievam, ieraugam pirms mums pāreju škērsojušo ceļotāju pulciņu, kas palīdz saskatīt virzienu, kurā jādodas. Mazliet stresiņu pa sniegiem saķērām arī lejupejot, bet drīz jau tas pāri un serpentīnojam lejup, cerot satikt kādu avotiņu vai upīti, jo esam pavisam sausā. Pie pirmajiem avotiem panākam arī jau redzēto grupiņu, kas izrādās ir 4 čehu jaunieši, kas pastāsta par saviem piedzīvojumiem upju škērsošanas jomā – viņiem izdevies sarunāt ganu, kas ar zirgu viņus pa vienam vien pārcēlis pāri. Īsti gan nesapratām vai pār lielo upi, vai kādu no mazajām. Bet šā vai tā, arī variants!

Līdz ieteicamajai teltsvietai vēl mazliet jāpaietas, bet, lai arī izskatās, ka būs jāforsē viens no kalna deguniem, tomēr pastaiga izvēršas patīkama un viegla, apkārt ziedot rododendriem un spīdot saulītei. Jau sadzejoju savu Jāņu vainagu- aiz bufa lentes aizbāžu 3 baltos rododendru ziedus. Šogad tāds netradicionāls vainadziņš! ;))

Teltsvietu izvēlamies deguna virsotnē, bet daba veiksmīgi izveidojusi gar malu tādu kā valni un arī vējš tā nejoņo un nesaldē. Naktsmāju pļaviņā mums par prieku zied zilie zvaniņi un dzeltenas ugunspuķes, iegulies zālē un vainadziņš visam rumpītim gatavs! Vienīgais, kas mazliet traucē dzīvot ir tas, ka kalna galā nemēdz būt ūdens- viss notecējis lejā... Tradicionālajā vakara pastaigā bez somām atrodam vienu puspurviņu, kur gan izskatās, ka rodas kāds avots un ja nu par vannošanos to īsti nosaukt nevar, tad mazliet apmazgājam dienas sviedrus gan.

24.06.2015

Nokāpiens no Rododendru kalna – upītes piedzīvojumi – Shatili. 8.5H , apmēram 24.5km. Pļavas līdz celim, tiltiņi, draugs no pretējā krasta, smags lēmums un risks, garā svelmainā pastaiga, kapu mājas un Shatili.

Ceļamies agri un paejam garām čehu jauniešiem, kad tie knapi mostas. Nokāpienam pēc kartes ir iespējams izvēlēties divus variantus : melno un sarkano taku t.i. pa kreiso nogāzi vai pa labo. Tā kā sarkanā taka sola upes škērsošanu pa tiltiņiem daudz reizes, bet uzticība tiltiņu esamībai ir sagrauta, nolemjam veikt nokāpienu pa melni marķēto taku un bonusā apskatīt Ardoti ciematiņu, no kura solās sākties jau tāds vismaz 4x4 ceļš. Izklausās īzī.. Nokāpiens tāds garš un jau beigās apnīk. Šī nogāze ir apaugusi ar garu zāli, kas pamanās noslēpt arī taciņu un šur tur izbrienam uz labu laimi. Satraukumu rada Latvāņiem līdzīgi augi, kurus apiet palielam nav iespējams. Mēģinam viņus pieklājīgi pieliekt ar nūjām, bet garās bikses neuzvelkam – šodien karstums pamatīgs. Apdegumus nekādus neiegūstam, -vismaz šajā jomā uztraukums bijis lieks. Nokļūstam pie upes un patīkams pārsteigums: jauni, skaisti tiltiņi! Taka vijas blakus upei, un izsaku pravietisku vēlēšanos..aj kā gribas nopeldēties! Ja tik vēl upe nebūtu tik strauja un ūdens tik auksts. Pa tiltiņiem tā smuki škērsojam upi vairākās vietās un otrpus upei jau parādās Ardoti senais ciemats. Te pēkšņi no pretējā krasta mums māj vīriņš, kurš uzbūvējis tur telti un visādi apkārt tai rosas. No zīmēm saprotam, ka mūsu taka tālāk beidzas un jāgriežas atpakaļ, 2 tiltiņus ieriekš un jāmēģina uz ciematu nokļūt pāri visam lielajam kalnam. Domīgi izvelkam karti.. takai tiešām būtu jāiet pa otru krastu, bet tiltiņa uz turieni nav... jeb pareizāk sakot, tas tur ir bijis (kādu citu gadu).. Mazliet paliekam uz pauzes. Negribas īsti ticēt, ka tāda normāla taka uz kuras stāvam tā pēkšņi izbeigsies... nolemjam nolikt somas un nevis akli ļauties kāda pusvietējā norādījumiem, bet tomēr pārbaudīt situāciju. Tomēr , diemžēl, viņam izrādās taisnība. Taciņa augstāk kalnos, klintīs izšķīst. Iemēģinam šo upi, bet tā tomēr škiet par strauju un platu škērsošanai. Dodamies vēlreiz atpakaļ un mēģinam pāri upei ar vīriņu sazināties krievu valodā, lai būtu droši. Zīmju valoda visu bija pateikusi diezgan precīzi. Kalns, kur divus tiltiņus (apmēram 2km) atpakaļ mūs mēģina uzrunāt vīriņš..kartē iekrāsots pelēks, t.i. liek domāt ka tās ir klintis, augstums ir apmēram 1km, nevienas pat vietēja mēroga takas tur nav iezīmētas. Nu pilnīgi , pilnīgi tāds variants nevilina un nolemjam riskēt ar upes forsēšanu. Pajautājam vīriņam padomu par labāko upes škērsošanas vietu, sasienamies kopā max striķa garumā (apm 5m), atstājam atbalstam pret straumi tikai vienu trekingnūju (kā uzzinam- jo vienu ir vieglāk novaldīt un var atbalstīt pret ķermeni, nevis uz roku spēku). No neizpildītajiem padomiem- vajadzēja pa upi virzīties kā ejot pa straumi lejup, škērsām upei – tjipa nepretojoties. Kautko tādu izpildīt mums nesanāca. Mums nācās iet vienlaicīgi, vienam aiz otra, jo striķis nebija tik garš kā upes platums. Vīriņš otrā krastā bija sadabūjis garu kārti un gatavojās mums kautkādīgi palīdzēt. Kad atrados tuvu upes vidum ar vienu acs kaktiņu redzēju, ka Tomu straume tā kā rauj, bet viņš jau bija pavisam tuvu otram krastam un ķeras pie pasniegtā koka, ķepurojas ārā. Lai arī kā cenšos virzīties un turēties, straume izrādās par mani stiprāka un izsit pamatu no kājām... protams, ka īsti jau nevar izstāstīt kā tiku krastā, bet mūsu sasaite nostrādāja. Sasaite nostiepās un puiši pa abiem, man kautkādīgi ķepurojoties un piepalīdzot izķeksēja mani no tās velna straumes. Te tev nu bija īzī pastaiga....!!! Vēl labu brīdi sēdējām krastā, attapāmies un sabučojāmies uz laimīgu iznākumu. Vīriņš gan ar izskatījās nobijies..teica, ka laikma jau mēs tā vairs nekad nekad nedarīsim, ko gan nekādīgi apsolīt mums neizdevās. Uzzinājām arī , ka iepriekšējā vakarā 2puiši (padomājām par iepriekš sastaptajiem čehiem) , arī uzrāvušies, bet aizgājuši atpakaļ. Tā arī nesapratām , kur viņi likušies, jo pa ceļu tālāk esošo Robežkontroles posteni viņi pirms mums šķērsojuši nebija..

Pārdzīvotais stress un adrenalīns galīgi vairs nevilināja uz kultūrvēsturiskajiem objektiem Ardani ciematiņā un pagājām garām arī Mutso drupām. Turpmāk galvenās grūtības mums sagādāja vien karstums.. ik pa laikam mērcējām bufus avotos un gājām, līdz galvās tie izžuvuši, un atkārtojām procedūru no jauna. Visu ceļu pieskatījām upi, jo cerējām ka viņa kur krastā izmetīs aizskaloto trekingnūju, bet upe ar katru pagriezienu, pieteku kļuva ar vien mežonīgāka un mežonīgāka, ka jau nospriedām, ka nūja jau samalta un aiznesta prom uz Krieviju. Diemžēl pie cietušā ekipējuma pieskaitāms arī fotoaparāts, bet pavisam liela bēda jau nav.. tas jau bija krietni gados

Netālu no mūsu galamērķa – Shatili ciemata, upju satekā vēl apskatam tādas jocīgas mājiņas.. kas izrādās ir Mirušo mājas, pa logiem var redzēt iekšā baltus kaulus...vīī... te ir arī vistuvākais punkts Krievijas robežai, - varbūt sakritība, bet varbūt likumsakarība?

Sasniedzot Shatili jau gandrīz gavilējam no atvieglojuma...esam pavisam noguruši. Gribas dušu, gultu un aukstu alu. Diemžēl mūsu pirmās dienas izgājieni ar taksi ir sarucinājuši mūsu pieejamo skaidro naudu un atrēķinot Maršrutkas, kas mūs novedīs lejā uz Tbilisi, izmaksas pāri palikuši vien 30LAR, kas ir aptuveni 12EUR. Viesumāju par šādu naudu mums neizdodas sarunāt, bet tā kā viņiem nav pat dušas, tad pārāk lielu kreņķi arī neķeram. Pie tās pašas viesumājas saimnieces esot arī tjip veikals, bet ..alus ir beidzies, toties var dabūt limonādi un šokolādes batoniņus.. Bet kautkā atslābstam, galvenais, ka esam paspējuši līdz šejienei līdz ceturtdienai, jo busiņš uz leju iet tikai 2x nedēļā : ceturtdienās un sestdienās.

Shatili ir tāds interesants.. pēcpusdienā, kad ieradāmies škita, ka viss te ir izmiris, kursēja vien pāris večuki, kuri likās ieinteresēti tikai pie kaimiņiem atrast čaču. Bet vakarpusē, kad palika vēsāks redzējām tādu īstāku ciematiņa seju..: ieradās busiņš ar skolēniem ekskursantiem, mazas meitenītes laida pūķi, uzspēlēja tautasbumbu, sāka parādīties lopiņi arī pa kādam pieaugušajam. Mūs sajūsmināja joņojošu teliņu bars, kas pa gabalu izskatījās tik ātri, draiski un nebēdnīgi kā suņi, kas vicina astes un nesas uz mājām. Apakšējā jeb vecākā Shatili ciemata galveno ielu rotāja tāds ekskluzīvs priekšmets kā ielas apgaismojuma lampa. Vēlāk pagājām pa mazo upīti uz augšu un redzējām, ka sadarbībā ar ES vtml. šeit ierīkota maza hidroelektrostacija...nu tad beidzot redzam, ka upju spēku jēdzīgi izmanto.

25.06.2015

Brokastis, cietokšņa apskate, agrās pusdienas un dīdīšanās pie baznīcas, Marshrutka ekstralong, Tbilisi šoks, viesnīcas meklējumos un naktsdzīve.

Ciemata galvenais apskates objekts ir viduslaiku cietoksnis, pilsētiņa, kura tāpat kā Tušetijā redzētās būves celtas no sakrāmētiem akmeņiem, bet šeit viss ir tādā kā kalnu labirintā, jo pārvietoties var gan pa takām (ielām), gan pa jumtiem, gan caur mājām.. ļoti, ļoti iespaidīgi. Izložnājam visu diezgan sirsnīgi, bet vispār...gribas dikti atpakaļ civilizācijā. Lai arī informācijas avoti un arī vietējie apstiprina, ka busiņš jeb Maršrutka tiešām kursē, un ka izbrauc no laukuma pie baznīcas plkst 12 ceturtdienās un svētdienās. Tomēr vērojot vietējo klusumu un tukšumu, kādas šaubas tomēr iezogas. Esam izdomājuši plāniņu, kā pieskatīt „autoostu“. Kāpjam baznīcas kalnā jau 11, iekārtojamies ēnā un uzšmorējam agrās pusdienas, vienlaicīgi nolikvidējot visu atlikušo pārtiku. Ekoceļojuma garā tiekam vaļā no gāzes balona – piedāvājam un atdodam vietējajam, kuram laimējas iet pirmajam garām. Mūsu netradicionālā gāzes balona ieguvējs izskatījās priecīgs un mēs arī, - soma vieglāka. 12tos jau trinamies un pārejam no dežūras sēdus stāvoklī un stāvus stāvokli+ kakla snaikstīšanu, mēģinot saskatīt kustību marštrutaks vadītāja sētā. Nepaiet ne pusstunda, kad šoferis ir izkasījies no mājas un atviegloti sasēžam busiņā. Atvieglojumam gan vēl par agru, jo „brauciens ar maršrutku“ , kas parasti associējas lielākais ar braucienu Centrs- Imanta, izrādās ilgst ap 6h. Ceļš tikai par kapeiku atškiras no augšupejošā 4x4 ceļa, arī tiek škersota pāreja, arī serpentīni, upītes un stāvas kraujas. Ja augšupceļā mūs tjipa mēgināja izklaidēt krievu popmūzika, tad busiņa šoferis ir īstens patriots.. dabūnam noklausīties gruzīnu tautasdziesmas, šovu dziesmas, mūsdienu un vēsturisku repertuāru, bet tā pat interesanti bija, kamēr neapnika. Pa ceļam tika piestāts uz 15min pauzēm pie visādām bodītēm: tikām gan pie saldējuma, gan alus, gan lavaša. Toties iebraukšana Tbilisi sagaidīja mūs vēl lielāku šoku kā šurpbraucot. Mašīnu un cilvēku bardaks pec vairāku dienu klusuma un miera, bija gandrži nāvējošs. Paldies Grimmim, kas bija iedevis mums Natālijas viesu mājas (hosteļa) atsauksmi, ātri patvērāmies tuvākajā taksī un devāmies turp naktsmāju meklējumos. M.Tsinamdzghvrishvili ielā (izlasīt neiespējami, uzrakstīt arī ar grūtībām) mūs gan sagaidīja maza vilšanās, jo Natālijas viesu māja bija pilna , bet pati Natālija ļoti atsaucīgi iesaistījās mūsu problēmas risināšanā un tepat kvartālu tālāk, sarunāja draudzenes dzīvokli ar vairākām guļamistabām, iespaidīgu Staļinlaika iekštelpu istabu apjomu un griestu augstumu. Šis gan arī bija dzīvoklītis, kas šādiem mērķiem tiek turēts, bet cena bija ļoti pieklājīga 40LAR pa dienu no abiem, katrā ziņā tuvu centram un lētāk kā jebkura līdz šim tur rezervētā naktsmītne. Vakarā vēl paspējām iziet loku pa naksnīgo Tbilisi, pasēdēt ar vīna glāzi uz balkoniņa, vērojot vietējo rosību.

26.06.2015

Tbilisi. Agrie putniņi, vecpilsēta, kalna tramvajiņš un izklaides parks, pusdienas, atpūta, Krimas viesi, otrais loks un Baznīcu, trešais loks un vakariņām.

Kā jau vakar bija sācis likties, ka Tbilisi ir vakara un nakts pilsēta, šorīt mūsu aizdomas apstiprinās. Kā pieraduši ceļamies ap 7ņiem, ap 8 jau esam gatavi pilsētas dienai. Bet izskatās, ka mēs tādi gandrīz vienīgie, jo lai arī ir darbdiena, ir diezgan tukšs un kluss, pilsēta vēl guļ. Lielu kreņķi neķeram un stūrējam tik centra virzienā. Sākotnējais mērķis atrast Rustaveli, kas kā dzirdēts ir centrālā iela. Pārejam par upi, škērsojam pāris parciņus un esam klāt.. bet nekas tāds graujošs: liela iela, kāda baznīca, kāda parlamenta ēka.. vadamies pēc norādēm un tiekam pat pie informācijas centra. Bet.... arī tas vēl ir ciet, bet ar informāciju itin labi izlīdz arī lietoto grāmatu tirgotājs turpat blakus. Noskaidrojam Must see vietas un dodamies uz netālo Vecpilsētu. Ē...tā gan bija jocīgi, spocīgi, kontrastaina: bez pāris sapostām gājējieliņām, pārējais bija tāds Shatili pilsētvariants ar dažādās plaknēs izvietotu mājeļu labirintu, kur iekšpagalmi mijas ar pa ātrpusi izbūvētām trepēm. Brīžiem pat palika baisīgi.. Savukārt izejot uz upes pusi, mūs sagaida vairākas modernās arhitektūras paraugi.. futūristisks tilts, kuru mazgā ar tādu aparātu kā lielveikalos grīdu, ārlietu ministijas māja, kas vairāk atgādināja sēnes vai koncertzāli un vēl kautkas lielām trubām līdzīgs. Kā nākošo apskates objektu, ko ieteica grāmattirgotājs , izvēlamies Mtatsminda izklaies parks un kuru var uzbraukt ar funikulieri (kalna tramvaju). Vairāk jau tas skats uz pilsētu no augšas un funikulieris mūs saintriģēja, bet pie viena izstaigājam arī atrakciju parku un pilsētiņu. Arī šeit mūs sagaida agro putniņu problēma, atrakcijas pat vēl nav vaļā, toties tiekam pie alus, jo kiosku pārdevēji jau lēnītēm ir sākuši rosīties ( JAU pusdivpadsmitos dienā!!). Laikam jau arī alus bija vainīgs pie pasākuma, kurš pelnīti ieguva nomināciju „stulbākais naudas iztērēšanas pasākums“. Apmeklējām „šausmu jeb spoku māju“ un ar grabošu vilcieniņu izbraucām pa vairākiem stāviem, apskatījāmies visus populārākos Bailes raisošos tēlus. Bet laikam pat smieklīgi nebija.. Vēl gribējām izkāpt puskalnā ārā uz Mtatsmindas panteonu jeb visu slavenāko gruzijas sabiedrisko darbinieku kapsētu, bet kautkā nesapratāmies ar furnikuliera vadītāju jeb arī izkāpšana ir paredzēta tikai augšupceļā. Nobraucām lejā un devāmies uz nakstmāju rajonu, meklēt kādu autentisku gruzīnu ēstuvi. Netālu no Marjanishvili metro stacijas arī vienu uzgājām, bija gan jāpierod pie smēķējošas publikas, bet saēdāmies garšīgi: parovējām Hinkāļus un katrs sava veida kā gulašu, kā zupu, bet ar daudz gaļu.

Mazliet atpūtinājāmies ar pusdienslaika nomiedzīti un pamostoties, tikām pie jauniem kaimiņiem. Blakus istabā bija iemitinājusies ģimenīte no Krimas. Mazliet aprunājāmies un uzzinājām, ka tur ir slikti, visi ir piespiesti paņemt Krievijas pases, bet vairums iedzīvotāju ir pret Krieviju, bet baidas protestēt, rīkoties, bet visdrīzāk jau tas ir tikai laika jautājums.

Vakarpusē vēl apmeklējam pašu lielāko jeb Sameba katedrāli. Var apbrīnot celtnes majestātiskumu, bet pielūgsmes un svētuma sajūta tāda īsti nepārņēma.

Vēl Tbilisi paliks atmiņā ar totālu mašīnu kultu un haosu, un ja par braukšans kultūru jau rakstīju, tad attiecībā pret gājējiem, šeit valda totāla nerēķināšanās. Gājēju pārejas nodēvējām par Gājēju pārbrauktuvēm, arī ietves ir domātas vairāk, kur auto noparkoties. Tā kā luksoforu tikpat kā nav, ielu škērsošana katru reizi izvēršas par diezgan riskantu piedzīvojumu.

Ja tirgošanās, mazas bodītes un ielu tirdziņi šeit ir pārpārēm, suvenīrbodīti nevienu pašu tā arī neieraudzījām, toties uzgājām jauku vīnu galeriju turpat netālu no naksmājām, kur pirms iegādes var vīnus nogaršot, iztecinātus turpat no mucām un suvenīros aizvest mājās – iepildītus plastmasas pudelēs.

Atlikušo naudiņu aizgājām noēst vakariņās, lai gan vēl pusdienu sāts nebija pārgājis. Krodziņš Dzveleburi Rachuli Agmashenebeli ielā 65, mūs patīkami pārsteidza. Viesmīle ieteica ļoti garšīgas un nedārgas lietas, vīnu gan pārdeva tikai 1l tilpumos, nācās atkal dzert

27.06.2015

Taksis uz lidostu – Kijeva- Rīga.

Taksometru pavisam agra rita braucienam uz lidostu, mums jau iepriekš sarunāja viesmīlīgā saimniece Natālija ( Par 20LAR jeb tieši uz pusi lētāk kā īsāku ceļu braucot no lidostas). Un tad jau tikai jāpārdzīvo lidostdiena un esam mājās.

Skat Bildes galerijā!