10 NEDĒĻAS LĪDZ KURZEMES MEŽIEM.

  • 7 min lasīšanai
  • 5 foto

31.Marts, Otrdiena, lēnu garu ģērbjos lai dotos nedēļas pirmajā treniņā, taču kā parasti, ir nesaprašana cik gan šodien varētu skriet? Saģērbies, nolēmu, ka skriešu 9km pa takām, ar mēŗķi paskatīties cik ātrā laikā esmu spējīgs veikt šo distanci, taču jau otrajā kilometrā jutos gatavs skriet garāku distanci lēni, nekā zibenīgi drāzties pa takām līdz spēku izsīkumam. Tad nu pieregulējis tempu, kustējos uz priekšu, kad biju veicis pirmo 9km apli, jutos ļoti labi. Izdzēris glāzi ūdens, es devos atpakaļ mežā. Otro apli skrienot, kājas jau sāka just nogurumu, taču tuvojoties apļa beigām bija sajūta, ka tomēr esmu spējīgs skriet vēl. Tā nu es nolēmu atrast savu robežu. Es ātri ieskrēju kopmītnēs, padzēros ūdeni, apēdu paša darināto musli batoniņu un devos trešajā aplī. Kad jau biju veicis 21km, jutu, ka spēki ir izsmelti un atlikusī distance būs smagākā, kādu jebkad es esmu piedzīvojis. Sasniedzot 27km atzīmi, es vairs knapi biju spējīgs pakustināt kājas, vienīgais ko es varēju darīt, bija iet. Brīnumainā kārtā pēc kārtīgas atpūtas es vēl devos vakara izbraucienā ar velosipēdu. Kad īsi pirms pusnakts pildīju reģistrācijas anketu skrējienam ‘Zilonis Tumsā’’, es biju lielas izvēles priekšā - vai 8km bez problēmām vai 27km cīņā ar sevi? Uzklausījis vecāku un drauga viedokli, pieteicos 8km distancei, taču jau nākamajā dienā, saņēmis e-pastu par dalības maksas apmaksas info es palūdzu lai pieraksta mani uz 27km, vai tas bija pareizi? Domājams, ka ne, taču griba skriet 27km bija ļoti liela.

Sestdienā devos brīvdienu skrējienā 10km garumā, pie 5km atzīmes parādijās sāpes kreisajā celī. Īpaši nepievērsis uzmanību turpināju skriet, tomēr jau pēc trīs kilometriem sākās krampjveida sāpes, tomēr ,muļkis būdams, nepastājos. Aizskrējis līdz mājām secināju, ka kautkas nav labi, jo sāpes nerimās. Tākā tobrīd man iespēja ar ārstu pakonsultēties nebija, es nolēmu ierakstīt noskrien.lv forumā savu bēdu. Jau pēc neilga laika bija vairāki respondi, kuru atbildes sakrita – Ilotibiālās saites sindroms. Pie fizioterapeites tiku vien pēc divām nedēļām, pie kuras arī apstiprinājās iepriekš izvirzītā diagnoze.

Otrā nedēļa pagāja ļoti saspringtā gaisotnē, dēļ kā es arī netiku pie fizioterapeites. Nedēļas pirmaijā pusē bija divas pieņēmšanas izrādes, savukārt ceturdien un piektdien bija pirmizrādes un vēl pēc tām izrāde VT un tam visam pa vidu vēl paspēju nosvinēt savu astoņpadsmito dzimšanas dienu!

Trešā nedēļa bija tikpat nepateicīga kā otrā, lai gan man bija iespēja aizbraukt līdz fizioterapeitei, es neaizbraucu, bet ne tāpēc, ka bija slinkums, bet gan tāpēc, ka nedēļas beigās bija teātra festivāls, un gandrīz visu izrādi es esmu ar šortiem un kā gan tas būtu, ja es uzietu ar teipiem, ja tas nekādā veidā nemijas ar stāstu, tamdēļ es nolēmu par labu izrādei. Par laimi sāpes jau bija pārgājušas un visas karstasinīgās dejas es biju spējīgs veikt ar pilnu atdevi, vēl vakarā, ballē, izdejojos līdz spēku izsīkumam.

Ceturtās nedēļas pašā sākumā es beidzot tiku pie fizioterapeites, kura apskatīja celi, apstiprināja iepriekš izvirzīto hipotēzi un uzlika teipus. Nu jau bija pagājušas divas nedēļas kopš es satraumēju celi un man šķita, ka nelielas aktivitātes nenāks par sliktu, taču jau pie pirmā kilometra es sajutu sāpes un uzreiz pārtraucu skriet, lai nesabendētu vēl vairāk. Tā nu sabēdājies es aizgāju līdz kopmītnēm un sazvaniju terapteiti, lai noskaidrotu, ko aktīvu es varu darīt un ko labāk vispār nedarīt. Kā izrādijās vienīgais ko es tobrīd varēju bija nūjošana, tā nu es nolēmu, ka nedēļas beigās došos 15km nūjojienā līdz Ērgļu klintīm (Cēsis Eco Trail 15km distance). Nonācis Cēsīs, es devos uz mašīnu pārģērbties nūjojoienam. Sataisījies, es ļoti raitā tempā ‘nūjoju’ ārpus Cēsīm, taču jau ap trešo kilometru sāka raut krampī kreiso augšstilbu. Ilgi nedomādams, es griezos rinķī un devos atpakaļ uz pilsētu.

Bija pienākusi piektā nedēļa, taču trauma vēl nebija pilnībā sadziedēta un līdz ar to arī nopietni treniņi ne. Jo tuvāk nāca sacensības, jo vairāk faktoru bija par to lai es nepiedalītos sacensībās. Nedēļa pagāja ļoti mierīgā gaisotnē, īpaši necentos darīt aktīvas lietas, jo kā zināms, miera stāvoklī saite var atpūsties vislabāk. Kad jau šķita, ka viss iet uz labo pusi un brīvdienās varēšu atsākt skriet, te pēkšņi ceturdienas vakarā samezglojās meniska, vienas muļķīgas kustības dēļ. Piektdienā es uzreiz devos pie savas fizioterapeites, lai viņa apskata kāju. Ticis pie kārtējās ‘teipu dozes’ es devos mājās un nu galvā bija pilnīgākā dillemas vētra, tā vien šķīta, ka tā ir zīme no augšas, ka man nevajag piedalīties, tomēr es tik ļoti, ļoti gribēju.....

Nedēļa Nr.6. Sākās ar 4.maiju, Valsts Svētkiem un brīvdienu! Meniskas sāpes nu jau bija aiz muguras, tapēc neatteicos no iespējas doties uz jūru. Sakrāmējis somā savu skrienamo artilēriju, es nepacietīgi gaidīju kad būsim galā. Nonākuši jūrā, bijām patīkami pārsteigti, jo laiks bija vienkārši brīnišķīgs, spīdēja saule, nebija arī stiprs vējš – bija pienācis vasar’pavasaris!

Uzsācis skriet, es nemitīgi lūdzu, lai man nesāktu sāpēt saite un nu tas ilgi gaidītais brīdis bija pienācis, saite tik tiešām vairs nesāpeja. Noskrējis ~16km es biju pārlaimīgs, sajūtos kā varonis, ka atkal varu skriet.

Septītajā nedēļā es skrēju tikai ceturdienā, lai nesamocītu saiti, pirms tā kārtīgi nav sadzijusi. Noskrējis 9km es jutos saguris(tā itkā būtu skrējis 20km), taču vēljoprojām priecīgs par to, ka atkal varu skriet.

Vairs bija palikušas trīs nedēļas līdz manam pirmajam startam taku skriešanā, un pienācis arī pēdējais laiks intensīvi trenēties, tapēc ilgi nevilcinoties, es otrdienā devos 22km skrējienā. Par laimi arī doma par nepiedalīšanos mani bija gandrīz pilnībā pametusi. Garas distances es šajā nedēļā vairs neveicu. Tā kā svētdiena bija vienīgā brīvā diena, tad ilgi nevilcinoties es devos paskraidīt pa ciemu (~4km).

Bija pienākusi pirmspēdējā nedēļa, skolā ,savukārt, pēdējā. Atzīmes bija izliktas un nopietna mācīšanās nevienam i’ prātā nenāca, tāpēc mēs ar Alisi izdomājām laiku pavadīt lietderīgāk, uzrīkojot trīs dienu ekskursiju ar stopiem (Ekskursijas nosaukums ‘’#FuckTheSchoolTour’’ ). Savākuši grupiņu, jau pirmdienas pēcpusdienā mēs devāmies ceļā. Pirmās dienas pietura bija Ainaži, kur mēs pārnakšņojām Oskara V.I.P treilerī. Otrajā dienā, sagaidījuši lietu, devāmies tālāk. Mērķis bija nonākt pirtī, Salacas upes krastā, netālu no Ramatas, taču lai nokļūtu līdz viņai mums nācās braukt ar četrām mašīnām līdz Salacai, un tālāk mērot 12 kilometrus pa meža takām, upi Ramatu un pūkainu pļavu. Lai gan taipat vakarā es ļoti vēlējos vēl paskriet pa tām takām, Alise mani atrunāja ar saviem nostāstiem par vilkiem. Trešajā dienā mēs devāmies atpakaļ uz Valmieru, kur arī nobeidzām ‘’#FuckThe SchoolTour’’.

Ceturdienā es devos skriet, bez noteiktas distances, beigās noskrienot 28km un pa ceļam satiekot Dāvi, kurš azartiski mīnās no treniņa. Pēc pāris gavilēm Dāvim (‘Aiziet,Aiziet, Aziet! Garām ej! Ale! Ale! Ale!), es nonācu mājās. Brīnumainā kārtā nogurums vairs nebija tik liels, kā tas bija agrāk.

Bija pienākusi sacensību nedēļa, un garus gabalus es skriet noteikti vairs nevarēju, bija laiks ‘piekraut furgonu’. Otrdienas pašā vakarā es devos raitā 4km skrējienā ap ciemu. Ceturdienas rītā sazvanīju Dāvi un palūdzu lai viņš mani ieeļo, runājot tieši, es neesmu elastīgs, tapēc lūdzu Dāvi lai viņš man palīdz kārtīgi izstaipīties. Atdzīšos, ka visu staipīšanās laiku es atkārtoju vienu frāzi ‘’Bet lai man pēctam nesāp, ja?’’, Dāvis, protams, to neņēma vērā, bet labi vien bija, nākamās divas dienas sāpēja tikai augšstilbi. Ceturdienā pēc staipīšanās veicu pēdējo skrējienu pirms sacensībām ~4km garumā. Tā kā sacenības ir īsi pirms pusnkats, es nolēmu vēl piektdienas vakarā doties ar Dāvi uz baznīcu naktīm un asistēt viņu. Ap vieniem pārradies mājās es cerēju, ka gulēšu līdz pusdienām un uz starta laiku nežāvāšos, taču pamodos jau pirms astoņiem rītā, laikam jau tā ir un būs, ka nakti pirms sacensībām izgulēties nav iespējams.

STARTS: Taku Skrējiens ‘Zilonis Tumsā’

Ap plkst. 21:30 ieradāmies sacensību vietā, lai gan bija jāmēro gandrīz 250km, sēdēšanas nogurums pazuda kā nebijis, ieraugot to rosību, kas valdīja jau autostāvvietās. Kamēr es cītīgi gatavojos startam, tikmēr Dāvis ar Tēti vēl paspēja mani uzmundrināt ar idejām, par to, ka viņi varētu aizbraukt uz Valmieru, bāru ‘’Tinte’’ un no rīta mani savākt. Sagatavojies, es devos uz starta vietu, kur vēl pirms lielā šāviena pastaipijos un uzgavilēju 54km distances skrējējiem.

Izejot uz starta galvā šaudijās simtiem domu, bet dominējošais bija ‘’Kā nu būs?’’ , ‘’skrien piesardzīgi – jūti tempu’’, ‘Kā tas būs finišēt, noskrienot 28km pa nakti, pa mežu!’’. Lai gan starta sektora es iegāju laicīgi, šāviens pienāca ļoti ātri un tad no domu mutuļa bija palikusi tikai viena doma -’’ Tas ilgi gaidītais ir pienācis’’. Uzsācis skrējienu es biju 28km skrējiena grupas priekšgalā, priekša man bija vien ~5 skrējēji. Es nesapratu vai skrienu pa ātru vai nē, taču pēc izjūtām sķita pareizais, tapēc centos neiespringt uz to. Ap ceturto kilometru mūsu nelielā grupiņa nedaudz nomaldījās, tad ieraudzīdami pārējos, skrējām atpakaļ augšā, taču izrādās arī viņi aizskrieja nepareizi, te pēkšņi viens skrējējs ieraudzīja kādu skrienam pilnīgi uz otru pusi, kur mēs sākumā iegriezāmies. Kā izrādijas viņš skrēja pareizi, tad nu mēs steigšus dzināmies pakaļ. Līdz pirmaijam ēdināšanas punktam(9km) es jau biju atradis vīrus kuri man ļoti labi noderētu kā PACERI un piedevām viņiem bija spoži lukturi tāpēc tas bija visprātīgākais variants. Mēs skrējām trīs, tad viens atrāvās, nedaudz vēlāk mēs viņu panācām un jau pēc kilometra viņš vairs nebija mums astē. Palikuši divi vien mēs sasniedzām otro ēdināšanu(19km). Ātri iekoduši pa fruktam, mēs skrējām tālāk. Es cītīgi cīnijos ar sevi lai noturētos ar šo partneri, taču izskrienot uz ceļa (~20km) viņam sāka raut krampī kāju, tad nu es paliku viens cīņā ar sevi, tumsu un dabu. Ap 23km mani panāca mans laipnais ceļa biedrs, kurš straujā tempā traucās pretī finišam, viņam astē noturēties man vairs nebija pa spēkam, taču es darīju, ko varēju, un finišu sasniedzu minūti pēc viņa.

Tas mirklis ieskrienot finišā pēc pirmā taku skrējiena bija neparakstāms, vairs apziņa par to, ka spēki ir izsmelti nespiedās pakausī, bet visiespaidīgāk bija, mirklī kad pilnīgā tumsā, te pēkšņi parādijās sacensību zona, kad atvērās pašam nezināmā rezerves bāka. Finišējis, es paspiedu roku savam skrējiena biedram(Lorencam Jānim), pateicos par gaismu un tempu, un apsveicu ar finišu.

Pārģērbies, paēdis un ievilcis elpu es devos uz finišējušo dalībnieku zonu, jeb pie rezultātu koka. Mērķis bija distanci veikt 3h 30min. Mans laiks bija 2h 51min, un izcīnīta 2.vieta Master I grupā. Nogurums un miega trūkums pazuda, kā nebijis, emocijas bija pāri malām un par laimi man izdevās vēlreiz pateikties Jānim, jo bez viņa tik ātrs es nebūtu. Gribu pateikties ikvienam, kas man palīdzēja tikt līdz manam pirmajam taku skrējienam, LIELS PALDIES JUMS!

Lai gan ceļš līdz tam bija ar ļoti daudz krustojumiem, bez norādēm, tomēr visur es nogriezos pareizi.

P.S. iepriekš garākais skrējiens(sacensības) bija 6km, pa asfaltu, pirms vairāk kā pieciem gadiem. Regulāri skriet sāku marta otrajā nedēļā.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais