Ar velo cauri Eiropai (it kā)

  • 5 min lasīšanai

Doma par braukšanu uz Spāniju radās pagājušogad pēc SEB Tukuma sacīkstes. Laika posmā no tā brīža līdz izbraukšanai mainījās gan kompānija, gan starta/finiša punkti, gan apciemojamās vietas, gan pats pārvietošanās veids. Galu galā palikām pie tā, ka 7. maijā izminu pedāļus vienītī no Murjāņiem virzienā uz Monako ar domu, ka varbūt tiksim arī uz Spāniju, ja raiti ies un nebūs piekusiens noķerts pa ceļam. Līdzi ir maiss velosipēdam, jo es gribu arī stopēt autobraucējus, kur sanāk.

Pirmās dienas pēcpusdienā, īsi pirms Bauskas, velosipēda pakaļējā ass sāka taisīt trokšņus tukšgaitā. Nodomāju, ka noteikti dēļ lielā svara, kas tai tagad jānes, rumba lētums sāka spiesties uz āru, bet neko remontēt tur netaisos. Polijā biju runājis tikties ar Pāvelu, varbūt viņš man ieteiks kādu servisu vai ko, bet tas viss izpalika. Otrajā dienā, kādu gabalu iekšā Lietuvā, uzreiz aiz benzīntanka, sāku stopēt.

Tas notiek apmēram šādi- noskrūvēju nost bagāžnieku, kreiso pedāli, abus ratus un izceļu beņķi. Pietinu ratus pie rāmja, to visu ielieku maisā, kas paredzēts velosipēda pārvadāšanai autobusos un automašīnās. Blakus maisam ir mans bagāžnieks ar tam piestiprinātajām somām un mazais pārgājienu matracis. Pats parasti uzvelku ikdienas šortus, mugurā uzlieku mugursomu (kura parasti guļ pa virsu bagāžnieka somām), aiznesu velo un bagāžnieku apmēram 20 metrus uz priekšu no vietas, kur pats stāvēšu, un sāku stopēt ar īkšķi un caurspīdīgā mapītē ieliktu papīra lapu, uz kuras kaut kas uzskricelēts. Tas aizņem 15-20 minūtes un tikpat, lai visu saliktu kopā. Labāk izvēlies vietu kārtīgi, jo pa to notriekto laiku būtu varējis aizmīties jau 14-18 km tālāk.

Polijā trīs dienu laikā nominu vien 250 kilometrus, bet tās tomēr ir trīs dienas. Nebiju paredzējis tik ilgi kārpīties un uztraucos par savu spēju izturēt ilgāk par divām nedēļām šādā režīmā un kaut kādu mērķi sasniegt- līdz brīdim, kad ieraudzīju Tatrus. Maršrutā iekļāvu tos un Slovākiju tikai, lai ātrāk tiktu pie kalniem, kurus nebiju redzējis kādus gadus piecus. Teju vai 1700 metru virs jūras līmeņa un gaiss tik pavasarīgs, tik dzestrs, ka pat pāris foto uzņēmu naivā cerībā to brīdi pietaupīt vēlākam. Plaušās ievilktais gaiss beidzot lika justies kā esam prom no mājām. Vārdu sakot, milzīgs prieks un atvieglojums būt kalnu tuvumā.

Teju visa pirmā dienā Slovākijā pagāja, ripinot lejā no kalniem. Pavisam lēzens kritums virzienā uz dienvidrietumiem, Bratislavu. Ceļā satiktais Balī sacienāja ar halušky un priežu vodku, turklāt paši ceļi caur maziem miestiem vijas kā cukurotas upes un tas der kā saldais ēdiens.

Ieminot Austrijā, man pietrūka Slovākijas jau stundas laikā un labāku šo situāciju nepadarīja atskārsme, ka Austrijā stopētājus neviens savu mūžu nav redzējis. Tam gan pirmās trīs dienas pretojos, jo nebiju morāli gatavs turpināt pedāļu mīšanu līdz pašai Monako, bet tikmēr biju jau aizminies līdz St. Anton un pa ceļam redzējis-

Vāciju milzīgas krāču upes kalnu takas velosipēdistiem 1500 metru virs jūras līmeņa ceļa norādi uz Zell am See, kur agrāk bijām slēpot delmu un sejas apdegumus sevi dienas laikā nominam ap 215 kilometru, kas bija rekords velosipēdu pašu sevi salabojam, beidzot apklusa tā rumba

Rūgtā apņēmībā turpināju ceļu uz Cīrihi, kur biju domājis satikt gadiem neredzēto Montu un atvilkt elpu uz dienu vai divām. Grūtsirdību gan nav viegli uzturēt, kad nākamajā dienā izdodas tikt līdz pirmajai Alpu pārejai 1793 metru augstumā un ieturēt brokastu, kājas dzesējot sniega kupenā. Pēc tam straujš kritiens lejup, lielā ātrumā ripinot caur tuneļiem un uz brīdi esot arī Lihtenšteinā. Ātri vien tieku līdz klajumiem un pedāļoju gar ezeriem, skatoties uz kalniem no apakšas. Esot Meilen, Cīrihes ezera 'zelta krastā' ar pēdām ūdenī, domāju, ka nu būs miers, bet cepumi ar tēju un pasēdēšana kafūzī jau bija pietiekami spēcīga pieredze, lai iekurbulētu mani tālākam ceļam. Nākamās divas dienas atkal gāja pret kalnu, virzienā uz Gottharda pāreju (2106 metru augstumā). Ne gluži īstais moments, kad laikam samaitāties, jo kamēr man uz galvas krīt ūdens lāses, varu redzēt kokus dažus simtus metru augstāk, uzaujam baltas cepures.

Šajās divās dienas tiku nomīt tikai apmēram 185 kilometrus, bet nu vismaz Itālija rokas stiepiena attālumā. Nākamais ir agrs rīts, bet ātri vien sanāk uzņemt jēdzīgu ātrumu, tieku Itālijā un nospraužu mērķi tikt tai cauri līdz nākamajam vakaram. Tanī dienā atkal nobraucu 215 kilometrus, pat ar divām caurām kamerām un vairākām 'līst lietus, esmu no cukura' pauzēm. Pļavas vidū, ārpus Asti, uzslēju pēdējo ceļojuma telti. Tās parasti slienu, kad tumsa jau pavisam tuvu, nostāk no cilvēkiem, mežmalās un ideāli, ja brīvu skatu uz austrumiem, lai saule neļautu man aizgulēties. Pēc šīs nakts sāku ar to slinkot un vienkārši meklēju nojumes, kur nolīst un izklāt matraci. Nākamajā vakarā, 22. maijā, ieminu Monako.

25. maija rītu sāku ar pirmo kāpienu pa Napoleona ceļu līdz Grasse pilsētai. Visas dienas garumā 95 kilometri, apmēram 3 kilometru tīrais kāpums, augstākais punkts- 1150 metru virs jūras līmeņa. Pirmā pilnā diena uz velosipēda Francijā radīja vislabākos iespaidus. Ceļš kluss, vijoties augšup kalnā, ik pa brīdim atgādināja par sevi ar zīmēm ceļmalā- 'alt.700m', 'alt.800m' un tā uz priekšu. Dienvidu nogāzes jo augstāk, jo sausākas un augi retāki, bet ziemeļu nogāzes zaļas pēc velna un vietumis pat ar kādu 10-māju miestu lepojas. Nākamajā dienā biju domājis atsākt stopēšanu kādā brīdī, jo viss ceļš cauri Francijai man aizņemtu vismaz nedēļu. Nedaudz uztraucos, nezinot kā tas man izies, un minu diezgan tālu līdz ieraudzīju, manuprāt, optimālu stop-spotu.

Francijā stopēšana ar velosipēdu pēc manas pieredzes notiek apmēram tā- 20 minūtes pakojies, nostājies ceļmalā un pacel roku- 20 sekunžu laikā tiksi pie auto. Mantas iecel bagāžniekā/salonā un sēdi nost. Mazākais auto, kas mani paņēma, bija veca Fabia ar diviem ceļiniekiem, kur es sēdēju aizmugurē, man blakus velosipēds un somas bagāžniekā. Tanī dienā tiku pie trim stopiem, uz visiem kopā gaidot apmēram 5 minūtes. Daudz gan atkarīgs no kopējās satiksmes plūsmas un citkārt nācās arī pedāļot lielākus gabalus. It īpaši jāatzīmē Cul de Chat pāreja, kāpiens uz kuru sākās burvelīga ezera krastā un turpmāko 5 kilometru laikā uzcēlu sevi par 610 metriem augstāk. Pirmo reizi brauciena laikā ķēdi noliku uz mazā priekšējā zobrata, viss kāpiens ar 1-1 ezītī un vectēvā.

Pēdējo ceļojuma kartiņu izsūtīju no Lilles 29. maija rītā, vairāk kā trīs nedēļas pēc izbraukšanas no Murjāņiem. Izskraidījos pa vecpilsētu, meklēdams kartiņā redzamo Napoleona statuju, lai kopā ar to uzņemtu selfiju, bet izrādījās, ka samērā nesen tā pārvietota kur citur. Tanī pašā dienā ieguvu vēl vienu stundu pedāļošanas uz laika zonu maiņas rēķina, iepeldot ar prāmi Anglijas teritorijā. Uzpildes stacijā vaicāju pēc norādēm un padoma, bet tā vietā satiku Džo un Džeimsu, kuri līmē plakātus Londonas metro un piedāvājās mani pārvest pāri Temzai, kas bija varena palīdzība no viņu puses.

Nākamās dienas pēcpusdienā ieminu Kembridžā un sāku ārstēt sevi no vēlmes pedāļot katru dienu. Dažas lietas par kurām neko nepastāstīju-

ik pa laikam sūtīju kartiņas Antai uz Kembridžu, tam iztērējot kādus 25% sava budžeta kā man gāja divas dienas dzīvojoties Monako kā es satiku Džordžu no Čikāgas par 'dumpster-diving' iepazīšanu kā ceļojuma laikā netiku pie seksa (par laimi) cik cilvēkiem tiku ar kaut ko palīdzēt cik daudzi palīdzēja man ar padomu/ēdienu/uzmundrinājumu kā 23 dienu laikā iztiku no 100 eiro apmēram 2223km ar pedāļiem, 2470km ar autostopiem

Un pats galvenais- kā šis brauciens nemaz nejūtas kā mans nopelns. Visu smago darbu darīja mani draugi un ģimene, kamēr es hujārīju apkārt pa pārtikušām valstīm ar stiklainām acīm. Ja jums patīk ceļojuma bildēs redzamais, tad ziniet, ka tas viss ir jūsu rokās, neļaujiet man tur pedāļot vienam.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais