2 mēneši Latīņamerikā. I daļa, Bolīvija

  • 18 min lasīšanai
  • 5 foto

Esmu atgriezies. Top grāmata par maniem piedzīvojumiem. Šis lai ir kā treileris. Ja būs daudz jauku vārdu un atsauksmju, varbūt labsirdības uzplūdes ielikšu vēl ko

Un paldies visiem par lasīšanu. Cenšos Jūsu dēļ

Bolīvija.

Ceļš pāri lielajam dīķim jau ir mazliet tā kā pazīstams. Šoreiz gan tas ved caur Amsterdamu, bet tas nemazina lidojuma ilgumu. Lidojums no Amsterdamas uz Limu aizņem 12 stundas. 12 mokošas stundas, jo vecene, kas izsniedza lidojuma biļetes lidostā, bija apveltīta ar smalku humora izjūtu, un neskatoties uz manu lūgumu iedot vietu pie loga vai pie ejas, izsniedz man sēdvietu akurāt pa vidu, par ko es, protams, sirdī esmu dziļi pateicīgs. Iekāpjot lidmašīnā un ieraugot savu sēdvietu aiz prieka gribas dejot. Pirmā cerība ir sagaidīt , ka kāds no malējiem krēsliem paliks brīvs, bet redzot tos cilvēku barus, kas sperās iekšā, šādas cerības faktiski nav. Nākamā klusā cerība ir, ka man blakus nesēdēs divi džeki manā izmērā. Patiesībā, beigās viss izvēršas tīri ok, jo man blakus piezemējās neliela auguma vīrietis, un pie loga apsēžas sieviete, kas sarunājās pati ar sevi. Vai ar iedomu draugu. Katrā ziņā ne ar būtni ko es redzu. Lidmašīnai sakustoties viņa paliek arvien nervozāka, un līdz ar to pataisot nervozāku arī mani. Izskaidrojums gan ir vienkāršs- cienītajai ir bail lidot. Un sēdēt pie loga un redzēt kā lidmašīna saskrienas ar citu lidmašīnu, un visu lidostu pārņem liesmas un iet bojā bērni un simtiem nevainīgu cilvēku, viņa negrib redzēt. Vai skatīties kā lidmašīna paceļas un gaisā saskrienas ar lidmašīnu kas tajā brīdī nolaižas… Vai pa logu redzēt kā stiklā ietriecas ērglis… Visu šito figņu man viņa pagūst izstāstīt pāris sekunžu laikā ar izbīli acīs. Reāli uz kaut ko tik debīlu ātrumā nevaru rast labāku atbildi kā vien piedāvāt samainīties vietām. Varētu jau mēģināt stāstīt, ka vidējais krēsls ir nenormāli drošs, un visas viņas nosauktās iespējamības nekādā variantā nav iespējamas sēžot krēslā pa vidu, bet tas nav vajadzīgs. Izdzirdot par šādu variantu viņa no prieka gandrīz ir gatava mani bučot un steidz mainīties vietām. Priecīgs esmu arī es, ciest nevaru sēdvietas pa vidu.

Dikti komfortablais lidojums šā kā tā nesanāk, jo pirmkārt kā jau minēju tas ir garš, otrkārt mana draudzene turpina sarunāties ar kādu ko es neredzu un arī man mazliet sāk iet ciet.

Limā man ir tikai 3 stundas lai pārsēstos lidmašīnā uz Bolīvijas starptautisko lidostu El Alto La Pasā. Baigi nāk miegs, bet reāli laika ir pārāk maz lai gulētu, jo galīgi negribas nogulēt lidmašīnu. Ja nu pēdējā brīdī nomainās izlidošanas vārti un es pamostos vientuļā uzgaidāmajā zālē? Ko tad? Cīnos ar miegu un ik pa divām minūtēm skatos pulkstenī. Beidzot izziņo iekāpšanu un es steidzos ieņemt savu vietu. Šoreiz lidmašīna ir pustukša un es mēģinu raut masā. Nesanāk, jo pie iemigšanas man ģīmī iegrūž pusdienas. Kādas pusdienas, mīļie? Pulkstenis rāda 1 naktī… Ka jau esmu pamodies, tad aiz skopuma apēdu. Tikko actiņas atkal sāk vērties ciet, lidmašīna sāk gatavoties nolaišanās manevram. Mazliet pakrata izlidojot cauri mākoņiem, un tad jau acu priekšā paveras kalnainie La Pasas rajoni. No augšas pilsēta izskatās fantastiska. Izskatās, ka kalni būtu apkārti ar gaismiņu virtenēm, un izgreznoti ar daudzkrāsainiem spīgulīšiem. No sapņošanas mani pamodina lidmašīnas riteņu atsitiens pret zemi un balss mikrofonā, kas atvainojās par cieto nosēšanos un novēl visiem nenormālu veiksmīgu nākamo nedēļu.

El Alto lidosta ir maziņa. Es domāju, ka Rīgas lidosta ir pat lielāka, kas mani mazliet pārsteidz. Izejot no lidmašīnas priekšā ir zems gaitenis, kura galā mūs gaida vīrietis civilā, kas cenšas izskatīties svarīgs, un vīrietis uniformā, kuram ir dziļi pie kājas kā viņš izskatās. Spriežot pēc formas saburzītības un tīrības pakāpēs, šis čalis lidostā bez maiņas strādā jau ceturto mēnesi. Abi ir varen ieinteresēti paskatīties mūsu pasēs un tad parādīt ceļu uz pasu kontroli. Bez viņu palīdzības tas diez vai būtu dikti sarežģīti pat cilvēkam ar redzi -20. Pasu kontrole ir 3 metrus tālāk, un garām diez vai tiktu pat kaķis. Process ir ātrs. Nekādu jautājumu- no kurienes, uz kurieni? Droši vien jau tāpēc, ka visticamāk neviens nerunā angliski, tāpēc seko zīmogs pasē un varu doties pēc savas mugursomas.

Pa konveijeru riņķo somas un cilvēki paņēmuši savējās lēnām dodas prom. Beigās vērojot tukšo konveijeru un vēl divus bēdubrāļus sāk uzmākties nelāga nojausma, ka mana mugursoma pirmo reizi dzīvē ir izvēlējusies maršrutu kas atšķiras no manējā. Un tas nav dikti smieklīgi, jo man iekšā ir pilnīgi visa iedzīve divu mēnešu ekspedīcijai. Līdzi ir vien mazā somiņa ar fotoaparātu un dažiem sīkumiem. Prasu vietējiem slaistiem kur var pieteikt pazušanu. Tikpat labi varu deklamēt Raiņa dzeju. Šamējie izliekas, ka nesaprot. Interesanti ko vēl cilvēks divos naktī, stāvot tukšā bagāžas saņemšanas zālē lidostā pie tukša konveijera varētu prasīt? Ķipa, nepateiksiet, lūdzu, kāds ir Bolīvijas izglītības budžets? Nē, nu tiešām. Nospļaujos un eju meklēt pats. Izejot uzgaidāmajā zālē redzu meiteni kas stāv ar uz lapas rakstītu manu vārdu. Lieliski! Tūlīt tiksim galā. Sasveicinos un saku, ka es esmu tas ko viņa gaida, bet mana soma ir attā attā. Kur var pieteikt pazušanu? Viņa smaida. Skaidrs. No ingles, si? Viņa smaida vēl platāk- Si! Si!

Neteikšu, ka kļūst vieglāk ap sirdi. Atsvaidzinot visus vārdus spāniski ko vien varu atcerēties, salieku teikumu no sērijas- mans lidot, mana soma nē. Dirsā mati, kur ir sūdzību birojs?

Darbojās. Vismaz cienītā aprunājās ar vienu no vietējiem darboņiem un aizstiepj mani pie kaut kāda stenda. Man priekšā stāv vēl 3 cilvēki. Beidzot ar atvieglojumu dzirdu, ka vīrietis letes otrajā pusē runā angliski. Tā jau ir faktiski uzvara. Līdz savai kārtai nākas gaidīt vēl krietnu pusstundu. Beidzot sākam pildīt papīrus. Man jāapraksta sava soma un tamlīdzīgas formalitātes. Tikmēr pēc koda vecis jau ir atradis, ka mana soma ir aizkavējusies Limā, un rītnakt ar nākamo reisu viņa ieradīsies La Pasā. Neslēpšu, ka šo patiešām esmu priecīgs dzirdēt. Man šī soma ir vairāk nekā parasta soma, gandrīz vai vecs cīņu biedrs, un arī saturs nav mazsvarīgs. Manu entuziasmu gan mazliet aprauj jautājums par manu adresi. Man vispār nav poņas kur es palikšu. Arī meitene nezina. Viņai tikai uzdots sagaidīt mani un nogādāt uz viesnīcu. Viņa varot izskaidrot kā tur nokļūt, bet nezina ne nosaukumu ne adresi. Viņa mēģina kaut kam zvanīt, bet rezultāts ir apmēram tāds pats kā zvanot Latvijā divos naktī, respektīvi nekāds. Beigās vienojamies, ka atstāsim viņas telefonu kā kontakttālruni un viņa līdz rītdienai uzzinās gan adresi gan viesnīcas nosaukumu.

Ejam laukā, kur mūs gaida pēc Bolīvijas standartiem diezgan kruts busiņš. Proti, durvis ārā nekrīt, un nav arī dikti piepīpēts. Busiņā sēž šoferis un meitene, kas izrādās no Vācijas. Lēnām pļurkstot, pa izdangātu ceļu, šķērsojot vairākus rajonus, kuros galīgi negribētos nokļūt vienam, iebraucam centrā. Ir jau pavēls pat pēc vietējiem standartiem. Uz ielām slaistās tikai tipiņi, kam jebkurā brīdī var iedot bietē- vienmēr būs par ko. Piebraucam pie pašas viesnīcas durvīm. Pēc vairāku minūšu bungošanas otrpus stiklam parādās aizgulēta seja, kas nesaprot kas vispār te notiek. Tomēr iekšā tiekam. Kaut kur no tumsas parādās tikpat pārgulējis jēgu suns, kas garlaikoti paskatās uz mani un vācieti, vienreiz īsi ierejas, un ar labi padarīta darba sajūtu, noslīgst turpat uz grīdas turpināt savus suņa sapņus. Saņemu atslēgu un dodos uz savu istabiņu.

Pēc papīriem šī skaitās 3 zvaigzņu viesnīca. Bet tās ir Bolīvijas zvaigznes. Pēc maniem aprēķiniem Bolīvijas zvaigznes pret Eiropas zvaigznēm nāk kursā 3:1. Bet ne par to ir stāsts. Tā kā mans istabas biedrs vēl nav ieradies, es varu izvēlēties gultu. Pa lielam jau vienādas. Iegāžos pirmajā. Varētu būt garāka, bet ir ok. Esmu gulējis daudz sliktākās. Pēc Gruzijas vispār nevaru iedomāties, ka varētu būt sliktāks variants.

Duša ir ar izdomu. Šaurs un īss aizkariņš. Varu izvēlēties uz kurieni bez mana ķermeņa vēl līs ūdens- uz poda, vai izlietnes pusē. Izvēlos izlietni. Tālāk nelielas rotaļas ar krānu lai pieregulētu ūdeni. Ir vai nu karsts vai auksts. Un nekādi nevar uzslēgt pa vidu. Iespējams, tam traucē nagla, kas ir iedzīta pa vidu krānam, lai viņš vispār turētos pie sienas. Karoč, neesmu šeit lai risinātu mīklas. Klusiņām pie sevis spiegdams, nomazgājos aukstā, jo karstais ir patiešām karsts. Visiem arlabunakti!

Pa lielam Bolīvijā gada laikā nekas nav mainījies. Man ir sajūta, ka es vispār no šejienes neesmu izbraucis ārā. Viss liekās ļoti tuvs un pazīstams. Arī viesnīca ir tajā pašā rajonā, kur pagājušo gadu biju apmeties hostelī. Skatos lejā no sava piektā stāva loga uz ielu un spriežu, ka šķiet pat tie paši cilvēki vazājās apkārt. Ir vēl diezgan agrs, un patiesībā apmācības sākās tikai vakarā, tāpēc būtu diezgan gudri vēl pagulēt. Tomēr nē. Gribas iet pavazāties. No sākuma vēlreiz mēģinu pacīnīties ar dušu. Ļauju aukstajam ūdenim iztecēties, cerībā, ka ja es negaidu uz to, vienu brīdi viņam piebesīs un sāks tecēt siltais. Karstais, kā jau minēju ir par karstu. Sistēma strādā. Kamēr esmu izkrāmējis somu, iztīrījis zobus un prātīgi pačurājis, ūdens tiešām ir ļoti pieņemams.

Izejot no viesnīcas redzu, ka neesmu viens. Satieku vakardienas meiteni, kas man skaidro, ka pēc 10 minūtēm visiem tiem, kas ir izvilkušies no gultas, tiks noorganizēta ekskursija. Varu iedomāties, ka tas notiks vecajā labajā bolīviešu stilā- ļoti lēni, ar daudz diskusijām un sviestaini pēc būtības. Mēģinu mukt, bet ieraugu pāris cilvēkus, ko pazīstu no citiem projektiem. Sasveicināmies un šie man lūdz pagaidīt. Nu ok. Protams, ka 10 minūtes pārvēršas par stundu un arī pēc tam kustamies nenormāli lēni, ik pa brīdim apstājoties un diskutējot kur tad īsti jāiet. Man netur nervi. Principā tāpēc arī ceļoju viens, lai izvairītos no šitāda parafīna. Gribu nemanot pazust, bet tomēr gribas redzēt apsolīto gaisa tramvaju. Pagājušo gadu kaut kā to esmu palaidis garām.

Lai arī atrodamies 4 kilometru augstumā, pašlaik jūtos aizdomīgi labi. Zinu, ka tas ir pārejoši, tāpēc uzreiz gribu nopirkt zāles no augstuma slimības. Kā par spīti nav nevienas aptiekas, kas parasti ir atrodamas vai uz katra stūra. Kad beidzot atrodu vienu un sāku skaidrot ko tad man īsti vajag, iekšā ieskrien Renē ( nu ķipa boss no bolīviešu puses) un saka, ka jākāpj autobusā. Nu bļin, tagad visi gaida uz mani. Pa logu redzu, ka tas notiek sekojoši- pluss mīnuss ielas vidū ir apstājies tas jokainais satiksmes autobuss, kam jau sen vieta ir šrotā, aiz viņa stāv vēl savi trīs ( varbūt vairāk, aptiekas siena neļauj man saskatīt) un taurē. Uz ielas stāv Renē un ar vienu roku māj šoferim lai pagaida, ar otru man, lai es velkos šurp. Es labprāt, bet esmu jau samaksājis un šobrīd aptiekāre pako manas trīs tabletes A4 lieluma papīrā. Un viņa nesteidzās. Gribas izraut tās viņai no rokām, bet jāsāk pierast. Esmu ieradies uz diviem mēnešiem, jāmēģina pārorientēties uz pohujistisko dzīves pieeju.

Saņemu savas tabletes, pasmaidu pārdevējai, iekāpju autobusā, pasmaidu šoferim un pasmaidu pasažieriem. Lielākais vairums no viņiem pasmaida pretī. Lielākais vairums no viņiem nesniedzās man līdz krūtīm un viņi ar lielu interesi vēro kur es taisos novietot savu ķermeni. Tas interesē arī mani, jo autobusa griesti ir ļoooti zemi un es pat noliecis galvu japāņu sveicienā, ar muguru sitos pret griestiem.

Bolīvieši ir izpalīdzīgi. Pieceļas jauns čalītis un piedāvā man apsēsties. Ar prieku piedāvājumu pieņemu. Vismaz sēžot esmu vienā augumā ar kājās stāvošajiem.

Braukt sanāk ne pārāk ilgu, kaut gan ar šāda veida busiem izjūtas ir, ka braucu apmēram trīs mēnešus.

Izkāpjam un sākas fotosesijas pie visiem iespējamajiem dabas un vides objektiem. Paiet apmēram trīs minūtes kad ieraugam, ka pa ielu kliegdams uz mūsu pusi skrien vīrietis ar mugursomu rokā. Nervozākie sataisa pārbiedētas sejas, paši mīzīgākie ieņem starta pozīcijas un gatavi arī skriet, drosmīgākie gatavi cīnīties līdz galam. Tas viss ir lieks. Jo vīrietis izrādās ir autobusa šoferis, un tikai tagad ievērojis, ka Renē pie viņa kājām ir aizmirsis mugursomu, un tagad nometis autobusu ielas malā, izdomāja viegli paskriet un pie reizes nogādāt somu adresātam. Par to, ka autobuss maksimāli traucē satiksmei, saprotam no skaļas pīpināšanas kas skan pavisam netālu aiz stūra. Te tev nu bija zaglīgā Bolīvija. Nevaru iedomāties šādu situāciju Eiropā. Renē pateicas šoferim, visi smaida, un notiek pats stulbākais ko Jūs šobrīd varat iedomāties. Renē piedāvā šoferim nofotogrāfēties kopā ar grupu. Tas pat nav stulbuma kalngals, jo šoferis piekrīt! Tiek sabļauta spāņu meitene, kas atrodas labus simts metrus no mums, paaicināts garāmgājējs, kurš savas 20 sekundes meklē labāko kadru un bilde gatava! Domāju, vai nav pieklājīgi pie reizes paaicināt šoferi iedzert pa alum, bet viņš jau uzsāk skrējienu atpakaļ uz aizvien pieaugošāku un uzstājīgāku taurēšanu.

Tālāk mūsu ceļš ved uz gaisa tramvaja līniju. Tas ir kas pavisam jauns La Pasā. Un kaut kas moderns. Laikam lieki skaidrot, ka satiskme La Pasā ir haotiska un neizprotams pat vietējiem. Lai veiktu garākus pārbraucienus ir jāizmanto vietējais transports, kas rīta un vakara stundās ir pārslogots un lēns. Un Bolīvijas galvaspilsēta ir sasodīti kalnaina. Neredzēju nevienu pašu cilvēku, kas izmantotu divriteni. Patiesībā tas būtu līdzvērtīgs pašnāvībai pie šīm šaurajām ielām, un debīlās braukšanas manieres. Tāpēc risinājums ir vienkāršs- tika radīts tramvajs, kas kustās pa gaisu. Nu gluži kā Latvijas Siguldas gaisa tramvajs. La Pasas gaisa līnijas savieno galvaspilsētas augstāko apdzīvoto vieti El Alto ar pilsētas centrālo daļu. Uz doto brīdi šis gaisa trošu ceļš ir garākais visā pasaulē. Kopējais garums sasniedz iespaidīgus 11 km. Viss ceļš sastāv no trijām dažādas krāsas līnijām, nu gluži kā metro. Un cena ir ļoti demokrātiska. Nemācēšu teikt cik maksā brauciens pa vienu līniju, bet mēs nopirkām biļetes lai izbrauktu lielo apli, un tas izmaksāja. Vagoniņi kursē ik pēc pārdesmit sekundēm, un var redzēt, ka šī nav tikai tūristu izklaide, jo visi braucēji ir vietējie. Skati, protams, lieliski. Vagoniņš uzņem savu ceļu uz kalna virsotni, lēni slīdot pāri haotiskajai apbūvei. Var no augšas vērot kā izskatās Bolīvijas iekšpagalmi. Nezinu vai apakšā dzīvojošie cilvēki ir priecīgi par šo faktu, bet ņemot vērā faktu, ka neesmu redzējis nevienu bolīvieti kaut kur sauļojamies, vai vispār zvilnot bez darba, domāju, ka lielu skādi tas nerada. Pagalmi lielākoties ir tādi, ka interese par viņiem zūd jau pēc minūtes. Netīri, parasti kaudzē stāv sakrauti ķieģeļi ( tas laikam skaitās tāda kā obligātā prasība), un pa retam kāda plastmasas pudeļu kaudze, vai izžautas drēbes.

Tā nebūtu Bolīvija, ja nebūtu ieviesti arī kādi interesanti noteikumi. Un viens no tiem ir, ka vagoniņā nedrīkst dzert. Pēc apmēram 5 minūtēm mēs sasniedzam nākamo staciju, kurā var izkāpt vai iekāpt citi cilvēki. Brīdī, kad atveras durvis, mani ar minerālūdens pudeli pie lūpām ierauga stacijas operatore un gandrīz ķer sirdstrieku. Viņa sāk mētāties ar rokām un teikt, ka tā nedrīkst. Es sēžu vistuvāk pie izejas un nesaprotu ko nedrīkst, bet man arī ir bail. Pagriežos un skatos vai kādam no manējiem ceļa biedriem nav aizgājis ciet, un viņš netaisās lekt ārā pa logu. It kā nē- visi ar interesi skatās uz operatori gribot uzzināt ko tad īsti nedrīkst. Nedrīkstot dzert. Nu zašebis vienkārši. Bet labi- ko nedrīkst to nedrīkst. Noslēpju pudeli somā un turpinām ceļu. Pa ceļam uz nākamo staciju es padzeros, jo tiešām gribas dzert. Un galu galā- ne jau kādu viskiju es loku iekšā vai alu, bet parastu ūdeni. Nākamajā stacijā visos vagoniņos pēc kārtas galvu iebāž apsargs un saka, ka nedrīkstot dzert. Rodas sajūta, ka mēs kaut ko nezinām. Kaut ko ārkārtīgi svarīgu un bīstamu. Bet visiem nāk ņirga. Apgalvojam, ka mēs vispār nedzeram, un šķidrumu uzņemam ēdot melones. Kur var kaut ko tik sviestainu izdomāt?

Piebraucam pie gaisa ceļa augšējā punkta. Izkāpjam laukā. Kāpēc mēs to darījām, nezinu. Iespējams, padzerties, jo Renē paved mūs 50 metrus no stacijas, pasaka, ka tagad mēs brauksim atpakaļ un mudina visus stāties rindā pēc biļetēm. Kādam pietiek prāta paprasīt kāpēc mums jāstāv pēc biļetēm, ja jau mēs nopirkām biļetes pilnajam aplim, bet izbraucām tikai labi ja 1/6 daļu. Arguments ir labs un Renē piekrīt, ka šajā gadījumā biļetes nav jāpērk. Mēs sākam iet garām rindai un pa rezerves ieeju atkal esam pie vagoniņiem. Apsargs mūs dīvaini nopēta. Gaidu kad nāks klajā paziņojums, ka vagoniņā nevar dzert, bet tāds neseko. Sakāpjam un braucam lejā. Kopējais brauciens aizņem vairāk par stundu. Ik pa brīdim ir stacijas, kurās var izkāpt un iekāpt. Un tā kā atrodamies augstu kalnos, un ir ieteicams daudz dzert, es atkal izvelku savu pudeli lai padzertos. To ieraugot visi sāk ņirgt. Ņirgšana pāraug gārdzienā brīdī, kad pa kopējo apziņošanas sistēmu tiek pārraidīts paziņojums, ka vagoniņos dzert nedrīkst. Mani laikam novēro no kaut kurienes. Līdz pat brauciena beigām visi smej kā kutināti. Tā arī nesapratu prikolu ar dzeršanu.

Pēc izkāpšanas atkal sākās fotogrāfēšanās un bremzēšana un mani nervi vairs netur. Saku, ka iešu mājās un sagaidīšu visus tur. Seko ceļš mājup, un pārējo dienas daļu pavadu gulšņājot, jo nakts sagurums dara savu.

Nākamajā dienā sākās apmācības. Par tām nav daudz stāstāmā, un diez vai būs interesanti lasīt cilvēkam no malas. Interesanti ir tas, ka ik pa brīdim kādam uznāk augstuma slimība, kad griežās galva trūkst elpas un gribas gulēt, līdz ar to pašas apmācības pa laikam atgādinu vecu astmatiķu satikšanos, nevis nopietnas mācības.

Lai laiks ritētu interesantāk, man, šķiet, ar nodomu ir piespēlēts interesantākais istabas biedrs. Puisis ir no Peru, vārdā Gersons. Patiesībā viņš bija riktīgi lādzīgais džeks, bet ar saviem putniem galvā. Pirmais, ko viņš man paziņoja satiekoties, ir tas, ka viņš ir iemīlējies meitenē, kas viņu nemīl, tāpēc lai viņu nezaudētu viņš šobrīd it kā tusē ar meiteni, kas ir laba draudzene tam čalim, kas savukārt patīk tai meitenei, kurā viņš ir iemīlējies. Redzot izbrīnu pat manā sejā, kas parasti neatspoguļo nekādas emocijas, viņš šo izskaidro vēlreiz. Nu it kā jau es sapratu ar pirmo reizi, bet nafig man tāda informācija būtu nepieciešama? Varbūt Gersons nāk no kādas vecas cilts un tur ir pieņemts satiekoties dzīt hujņu. Tāpēc ātrumā domāju, ka varbūt nenāktu pa sliktu pieminēt, ka man pagājušo mēnesi ledusskapī smirdēja veci konservi, ko es biju tā kā attaisījis lai uzēstu, bet galīgi aizmirsis un nolicis apakšējā plauktā. Un tā smaka bija sasūkusies sviestā, un pat uztaisot siermaizi, tā garšoja pretīgi un es dabūju beigās tīrīt visu ledusskapi? Vai stāstam obligāti ir jābūt par cilvēkiem? Tad es varētu teikt, ka bērnībā braucot ar riteni nokritu un sasitu pirkstu, bet mans draugs to redzot nevis mani mierināja, bet teica, ka tas noteikti ir tāpēc, ka pirms tam ar to riteni brauca Arvis, un viņš noteikti kaut ko sagrozīja, jo domāja, ka pirmais ar to riteni brauks Uldis un nožausies viņš nevis es. Kamēr es gudroju, Gersons vēl pagūst paziņot, ka viņš pa miegam runājot un kliedzot, bet par to nav jāuztraucas.

Protams, ka man nav jāuztraucas. Jāuztraucas ir viņam. Jo ja viņš tādu pašu figņu dzīs miegā un vēl kliedzot, es bez sirdsapziņas pārmetumiem viņu izmetīšu pa logu.

Gersons pasmaida un prasa kura gulta ir viņam. Hmm, labs jautājums. Vai tā ir tā, kura ir glīti saklāta, vai otra kurā sēžu es, turklāt normāli izvandīta? Prasu, kā viņam pašam liekās? Gersonam liekās, ka tā varētu būt tā, kura pie loga. Un tā kā tā ir “ ne manējā “ gulta, tad vienojamies, ka viņš var gulēt tur.

Starp citu viņš pirmo nakti tiešām miegā runā, pie tam dažādās balsīs. Ir interesanti paklausīties, lai gan saprast neko nevar.

Interesanti, ka ēšana ir saorganizēta nevis hostelī, bet laaabu gabalu prom. Pirmajā vakarā uz turieni ejam savas 25 minūtes. Tā bija pirmā un pēdējā reize kad gāju ēst. Pa dienu apetītes nebija, savukārt vakarā turpat pie hosteļa varēja nopirkt daudzveidīgu ēdienu no ielu tirgotājiem, turklāt par zemām cenām.

Tuvojoties apmācību beigām, arvien intensīvāk meklēju iespēju kā no La Pasas nokļūt Čīlē. Vēlams uzreiz uz Santjago. Tagad droši varu padalīties ar informāciju, ka uz Santjago, ka ir Čīles galvaspilsēta var nokļūt tikai ar lidmašīnu. Vienīgais autobuss, kas iet uz Čīli, brauc uz Ariku, kas ir pilsēta pašos Čīles ziemeļos, pie robežas ar Peru.

Šādu informāciju es atrodu internetā, un šādu pašu informāciju man sniedz mani jauniegūtie bolīviešu draugi. Neko darīt- braukšu uz Ariku un tad jau domāšu kā nokļūt Santjago.

Lidojums ir pārāk dārgs, un patiesībā tā ir diezgan liela problēma visā Dienvidamerikā. Viņiem gluži vienkārši nav lēto aviokompāniju. Ir dārgais gals un ir lētāks. Bet lēto nav. Līdz ar to atliek viena opcija- autobuss. Joprojām gribētu pamēģināt stopēt, bet man nav tik daudz laika, tāpēc autobuss.

Biļešu pirkšanu uzticu vienai meitenei, kas no manas jauniegūto draugu kompānijas izskatās vissakarīgākā. Nu jā- viņa arī vienīgā runā angliski. Bolīvijā ar frāzi- runā angliski, es saprotu cilvēku, kurš ir spējīgs galīgi lauzītā valodā pastāstīt kā viņu sauc un no kurienes viņš ir. Viņa to var. 20 minūtes skaidroju Lūsijai, ka man vajag busu no La Pasas uz Ariku. Ne pašu krutāko, ne arī galīgo proletariāta klasi. Un biļetes uz nakts autobusu, pat ja viņš ir dārgāks. Iedodu viņai naudu un savus personas datus un klusām lūdzos, lai viņa neko nesaputro. Pats nevaru nopirkt, jo internetā tādas opcijas nav, bet uz autoostu netieku dēļ aizņemtības apmācībās.

Sesijas laikā pie manis pienāk viens no bolīviešiem, kas nerunā angliski un pasniedz man telefonu nosakot vārdu- problemas, Žigi. Super. Kā nu bez tā. Izrādās, ka nekas traks gan nav, jo pērkot biļeti vajag ievadīt pases numuru, un to es neesmu pateicis.

Pēc pāris stundām Lūcija ir atpakaļ un smaidot pasniedz man biļeti. Brauciens ir no rīta, un Arikā iebraucu vēlā naktī. Prasu vai nebija biļetes uz nakts autobusu. Esot gan bijušas, bet es pats teicu lai uz nakti nepērk. Gribas kliegt, ka taisni uz nakti es prasīju, lai nav jāmaksā par hosteli un nākamajā dienā varu apskatīt pilsētu, bet meitene jau tā, manuprāt, ir izdarījusi nenovērtējamu darbu, tāpēc saku, ka jā, es tak galīgi aizmirsu. Pa dienu ir galīgi ok.

Seko noslēguma vakars, un es beidzot esmu gatavs “ “īstajai” sava ceļojuma daļai.

No rīta uz ielas noķeru taksi. Draugi teica, ka līdz autoostai normāla cena ir 20 BOB ( bolivianos), kas ir apmēram 3 eiro.

“Kvanto a la estacion central?” ( cik līdz centrālajai stacijai?

Kinse (15)

Komo? ( cik?)

Katorse (14)

Ok. Gracias

Spāņu valoda man joprojām ir ļoti zemā amatieru līmenī, tā kā jebkādus uzbraucienus par teikuma uzbūvi nepieņemu.

Vārdu sakot pat nekaulējoties taksists nosauc zemāku cenu, pat neļaujot man pakaulēties. Jūtos mazliet piečakarēts, jo man patīk no augstākas cenas iegūt zemāku, pat variantā kad viņi mani apčakarē tik un tā. Pie stacijas atdodu taksistam 20 BOB, ko biju atlicis taksim, jo man viņi šā kā tā vairs nebūs vajadzīgi, par ko cienītais ir nenormāli laimīgs un ir gatavs mani ievest bezmaz vai pašā autobusā. Samaksāju mistisko platformas naudu 2 BOB, kas dod iespēju iziet uz platformas. Nesamaksāt viņu nevar, jo lai iekāptu autobusā šā kā tā ir jāiziet uz platformas.

Viss, tā kunga 2015 gada 25. janvārī mans ceļojums sākās.

Izbraukšana no Bolīvijas galvaspilsētas ir lēna. Pirmkārt jau satiksmes dēļ. Un arī ielu segums ir tāds, ka ātri nemaz nevar pabraukt. Autobuss uzņem kursu uz dienvidiem, un no pilsētas centra iebraucam piepilsētās. Mājeles paliek aizvien nošlukušākas. Gar pašu ceļa malu tek neliela upe, un tās krastos ir saslietas ķieģeļu mājas. Pirmajā stāvā logu nav, droši vien, ka ir, bet ne no ielas puses. Daudzām mājām ir iesākti vai nepabeigti otrie stāvi. Drūmas logu ailes, bez stikliem veras garāmbraucošajās mašīnās, it kā brīnoties, ko viņas šeit vispār dara. Cilvēku tikpat kā neredz. Ja kādu arī redz, tad tās ir sievietes ar saiņiem uz muguras, kas brīžam, no malas vērojot, šķiet, ka pārvietojās, tikai tāpēc, ka nezina neko citu ko darīt. Beidzoties upei parādās tāds kā dzīvāks rajons. Mājas joprojām ir traģiskas, bet te vismaz kūsā kaut kāda dzīvība. Lielāko dzīvības efektu bez šaubām rada suņi, kas ir visur. Brīžam grupās pa 10 un vairāk četrkājaiņiem vazājās apkārt meklējot kaut ko ēdamu vai arī kādas problēmas ko var risināt pa suņu modei. Ceļa malās parādās kaut kādas tirgotavas. Pārsvarā jau var nopirkt vienu un to pašu- dzeramo, kaut kādas mazās šokolādītes, ceptu kukurūzu, vai kaut ko tamlīdzīgu.

Autobuss piestāj ceļa malā un šoferis prātīgā gaitā aiziet līdz vienam tirgotājam nopirkt dzeramo. Mašīnā tikmēr iekāpj divas sievietes, kas piedāvā samainīt valūtu. Pēc viņu ātri nobērtajiem vārdiem, var noprast, ka viņas maina visu pret visu. Viena ir gados veca, un pilda kasieres un skaļikliedzējas funkciju, bet jaunākā ir firmas PR, viņa smaida un aicina cilvēkus mainīt. Daži maina ar. Es droši vien, ka samainītu, bet man nauda ir kartē, un 100 dolārus man mainīt galīgi negribas.

Kamēr notiek maiņas operācijas, autobusā ir atgriezies šoferis, kam acīmredzami patīk jaunākā no mainītājām. Tiek uzsākta nepiespiesta saruna, no sērijas- moška rīt aizejam uz kino, varbūt čaj, kofe, patancujem? Kaut kas tāds. Pasažieri sēž dieva mierā un skatās šo izrādi. Tikmēr vecākā ir beigusi naudas maiņu, atskan pēdējais kliedziens vai kāds tomēr vēl negrib izmantot iespēju un samainīt naudu. Nē. Visi grib braukt, bet neviens to skaļi nesaka.

D`n`B bankas staigājošā filiāle izkāpj, un mēs turpinam ceļu. Ne ilgi. Pēc pusstundas šoferis atkal bremzē, un dodas uz nākamo būdiņu, no kuras atgriežas ar trim lieliem plastmasas maisiņiem. Viņš iziet pa salonu un katram rokās iegrūž nelielu paciņu ar vārītiem rīsiem un vistas gabaliņu. Nu, ķipa, mēs esam starptautisks autobuss, un cenā ir iekļauta ēšana. Vietējie ( tādu nav daudz), bez vārda runas sāk locīt visu iekšā. Tūristi ( vairākums), skatās kā auni uz jauniem vārtiem. Daži ošņā un pa logu vēro būdiņu no kura viss šis brīnums ir nācis. To nevajag darīt. Ja es paskatos uz būdiņu, man arī negribas ēst. Bet ja es tupi skatos uz rīsiem un domāju, ka šodien neesmu ēdis, un visticamāk vairs neēdīšu, tad ir galīgi ok. Sliktākā gadījumā mazliet vairāk laika pavadīšu uz poda. Apēdu. Ir galīgi ok. Prasās pēc vēl. Labprāt apēstu vēl 3 porcijas, tad apmēram būtu paēdis. Bet tā kā vairāk nav, vienīgā izeja ir skatīties uz apkārtējo ainavu.

Ainava ir diezgan vienveidīga. Drūmas pļavas ar kalniem tālumā. Ceļa malas piedrazotas. Pa retam ganās kādas izkāmējušas govis, un nevar saprats no kā viņas pārtiek- no zāles, vai no plastmasas maisiņiem ceļmalās. Ik pa brīdim, turpat ceļa malās ir izveidotas lielākas atkritumu izgāztuves. Pa vienu no tiem, saliekušies, staigā vienas ģimenes locekļi, meklējot vēl kādas noderīgas mantas. Tēvs, māte, un bērns, varbūt 7-8 gadus vecs. Neizskatās, ka viņi šeit ir pirmie. Patiesībā skumīgi noraudzīties uz šo netīrību un nabadzību. Tikko galvā parādās šādas domas, nez no kurienes, gar pašu atkritumu malu, lepnā gaitā nosoļo vecāks bolīviešu pāris. Vīrietis, un sieviete tradicionālā uzvalkā. Izskatās tik neierasts kontrasts cik nu var iedomāties.

Piebraucam pie robežas. Sistēma vecā labā. Ej kaut kur ar pasi, un centies nebūt ne pirmais, ne pēdējais. Tajā pašā laikā vēro, kas notiek ar tavu somu, jo viņas visas tiek izkrāmētas no autobusa uz pārbaudi. Un tas, ka tev ir kabatā numuriņš ar tavu somu, nudien nedod ne mazāko pārliecību. Jo vienlaikus ir piebraukuši 3-4 autobusi, un pēc izvēles robežsargi nes dažas somas uz atsevišķu pārbaudi, kur viņas visas tiek saliktas vienā čupā, nešķirojot no kura autobusa nācis.

Bolīvijas pusē iet diezgan ātri, pat neskatoties uz to, ka pases pārbauda viens pats robežsargs, kas izskatās pēc pasaku varoņa ar puspliku vēderu un ūsām. Cik saprotu ir jāmaksā kaut kāda neliela nodeva. Par ko neprasiet. Varbūt par izbraukšanu, varbūt visi vienkārši samet naudu cilvēka algai. A varbūt ceļa nodoklis. Ej nu zini. Man naudas nav. Ir vai nu karte ( neesmu pārliecināts, vai ūsainais zina, ka pasaulē šobrīd var norēķināties arī ar kartēm), vai nu 100 dolāri. Esmu pārliecināts, ka par 100 zaļajiem viņš aizslēgtu robežu un nogādātu mani līdz Arikai ar savu dienesta auto, bet man tas būtu mazliet par dārgu, tāpēc ieslēdzu muļķīti. Cienītais iespiež man pasē zīmogu un gaida kapeiciņu. Zinu, ka tā nav pareizākā pieeja, bet ņemot vērā, ka pat ja viņš man kaut ko teiks, es tik un tā nesapratīšu, nedaudz pārliecos pāri galdam, izņemu no viņa rokām pasi un veltu viņam samocītu smaidu. Strādā. Atbildes smaids un dodies tālāk.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais