Gruzija 4x4
|
saiva kuple (bērtiņa)
|
Gruzija 4x4
Piedzīvojums.
Šis vārds varētu būt arī vienīgais vārds, lai aprakstītu so ceļojumu. Un nav pat svarīgi Gruzijas reģioni kuriem braucām cauri, cik augstu Kaukāzā uzbraucām un kurās pilsētas bijām. Pazuda pagātne, nākotne nebija saistoša, jo tagadni dzēru lieliem malkiem. -Esmu Gruzijā!- sev ik brīdi atgādināju un izliecoties pa mašīnas logu to iekliedzu kalnos.
9 apvidus auto bruņoti ar rācijām un bagāžu no Tbilisi agrajām brokastīm (ja kas, vietējā restorānā jau paguvām noklausīties spontānu gruzīnu koncertu) devāmies atklāt Gruziju uz 11 dienām. Mūs sasauca kopā Explore Outdoor (tas nelielai reklāmai).
Iespaidīga džipu rinda devās kalnos pa akmeņainiem šauriem ceļiem, slīdēja pa dubļiem, pretojās zirņa lieluma krusas graudiem, izšūpoja bedres uz it kā ceļiem cauri skarbiem ciematiem un joņoja pa betona ātrgaitas magistrāli, šķērsoja kalnu upes, nomainija uz šķembām pārdurtās riepas, mainija maršrutus dēļ klinšu nogruvumiem un arī tos novāca, lai atbrīvotu ceļu talāk. Piestāja pie cietokšņiem un baznīcām ar kuru vecumu Latvijā nevar sacensties neviena, izkarsējāmies minerālūdens pirtī no kuras mums iznākot, debesīs šāvās salūts. Protams ne mums par godu bet par prieku gan. Paši gruzīni smējās- O, krievi nāk un šaudās!- Līdām klinšu alās, kurās joprojām dzīvo mūki, gulejām teltī un viesnīcās, braucām pa nakti un karstu sauli.
Nu, vai tas nav piedzīvojums?
Daba
Daba ir valdniece. Sēdi Tbilisi uz balkona, ēd arbūzu un vēro, kā ap pilsētu ceļo negaisa mākoņi ar zibeni , bet pašā pilsēta nelīst. Nu jā, to cik viss ir nedrošs pierādija pēc 11 dienam plūdi Tbilisi. Kalnos zibeņoja katru vakaru un nīkuļiem tur nav vietas. No rīta var būt saule, pēc stundas krusa un atkal pēc stundas brāzmains vējs.
Kaukāza augstākās virsotnes noklātas ar olas baltumu kārtu. Ceļojot uz virsotni lauzīsies cauri rododendru baltām, rozā un dzeltenām audzēm, kuras smaržo pēc medus. Kalnu pļavas pilnas ar dzegužpuķēm, pīpenēm, magonēm, jau augstāk kalnos jo vairāk zied dažādas prīmulītēs-zilām, baltām, dzeltenām acīm. Raibs man ar gar acīm!
Zaļā Batumi ielejā pie Melnā jūras aug bambusi, magnolijas, kuras tieši tagad sāk ziedēt lieliem baltiem porcelāna ziediem. Vienu no tām, pēc uzraksta plaksnītes spriežot, iestādijis gleznotājs Aivazovskis. Pa ceļam zied lieli adataini kaktusi dzelteniem ziediem. Naskākie puikas jau sež čerešņas zaros un plūc ogas.
Vietām upes patiešām ir iztecējušas un punkts! Melna akmeņaina gultne gaida nākošo pavasari. Tās, kuras joprojam brāžas, ir pienaini baltas, pelekas vai brūnas atkarība no minerālu sastāva .
Cilvēki
Tikpat dažādi kā daba. Jā, Gruzija skrienot lai panāktu Eiropu, nu ..vismaz Latviju. Bet varbūt nevajaga…Pazaudēs to gruzīnisko elpu un tipisko tikai viņie piemītošo. Bet…jādzīvo ir tagad. Skarbie kalni nemīl memmīšus un vai Eiropa izaudzina gana stiprus cilvēkus, lai tur dzīvotu…nezinu gan…
Kalnos joprojam tiek ganīti aitu pulki. Aitas kā mazas blusiņas parvietojas pa noplūkto kalnu mugurām un tās dzen suņi . Redzot šos ganampulkus labāk no auto laukā nekapt, jo suns sargā aitas un var uzskatīt, ka jebkurs svešinieks ir uzbrucējs. Gani tumšām sejām un bez ,,busim visi pozitīviJ!!!,,soļo blakus ganāmpulkam. Novīpsnā vien un nospļaujas, redzot, ka es viņu kā kādu brīnumu fotografēju. (Ja kas, par ganu jāmācotis 10 gadi! )Citi joprojām jāj ar zirgiem . Pie kāda osetīnu ciemata viens džigits laida slaidu riksi ap mūsu auto-redz kā es māku!-
Vecākās sievietes joprojām ir –lady in black-. Kāda no mūsējām Batumi noplūkto ziedu esot uzdāvinājusi vienai sirmai gruzīnietei kalnos un viņa brīnijas par to, jo nekad nav bijusi ārpus sava kalnu ciemata.
Vīri pulcējas pa dienu bariņos un spēlē nardas vai vienkarši tup ceļa malās. Nu nespēju saskatīt neko citu , kā vienīgi garlaicību viņu acīs. Mazie diedelētāji pilsetās un rūdītie diedelētaji pie tūrisma objektiem gan ir apnicīgi.
Tā viņi tur dzīvo, ar vēršiem velk no kalnu meža baļķus, audzē lazdas riekstiem, gatavo vīnu, kopj lopus un zemi, presē mēslus kurināmajam. Berni māj ar rokam un ir laimīgi ka jau visi bērni pasaulē.
Bet neredzēju nevienu žvingulī…mans Iļguciems ir dzerāju paradīze, bet valstī, kur vīnu lieto katru dienu, cilveki neklūst par cūkam.
Dzīvnieki
Kā nu bez tiem. Uz mājlopiem turas visa Gruzija. Sīkie saimnieki govis no rīta izlaiž –Mīļās ejiet un parūpējieties par sevi pašas-. Tā nu tās klimst un dara kas ienāk prātā. Guļ uz ceļa vidus un pilnīgī nesaprot, kāpēc tiek signalizēts, jo auto nav nekāds bieds . Vakaros velkas uz savu kūti un stāv pie vārtiem, lai laiž iekšā.
Suņi…tas ir bēdīgi. Tie klimst apkārt bez saimnieka, badā un pārtiek no tūristu žēlastības. Mūsu teltsvietā tie saradās ap pieci gab. un zaga ēdienu. Vietējie tos dzenot prom un sitot. Tadi bailīgi un vainīgi…
Vislaimīgākas tur ir cūkas. Nu vismaz man tā šķita. Omuligi rukšķ un vandās pa ciematu ielām, berzē sānus gar ceļa zīmēm. Citām ap kaklu koka trijsturi, laikam lai nelien kur nevajaga.
Vide
Nu ko lai saka par šo plastmasas laikmetu. Jāmāk tajā dzīvot. Braucam cauri kalnu ciematam un mums pa priekšu skrien puišelis un velk aiz striķa maišeli pa zemi. Domāju, ka kāda rotaļa. Nekā…aizskrien līdz aizai un iemet maišeli tur. Atkritumi ir visur kur dzīvo cilvēks.. Skaidrs, ka kalnos nebrauks atkritumu savācējs, bet arī Melnas jūras pludmale ārpus Batumi nosēta ar drazām.
Tirgošanās
Nesamaitāta brīva tauta, kas ir ārpus lielveikalu ķepām. Plaukst mazais bizness-izdzīvošanas minimums. Pie viesnīcas Tbilisi ģimene cep maizi, cilvēki tirgo visu ko. Ja kādā ciematā ir aizgajis saldo maizīšu bizness, tad pēc laika gar galveno ielu jau 500m garuma visi tirgo tikai bulciņas, Citā ciemā māla podus, bambusa trepes, šūpuļtīklus. Nu vismaz zini uz kuru ciemu jabrauc kam pakaļ.
Mazajās ēstuvēs sola visu ko velies un tieši to ko vēlies. Vai to dabūsi patiešām, nav zināms. Bišku meļi viņi ir. Bet piestāv viņiem.
Ēdiens
Sašlika kults man liekas nedaudz parspīlēts. Mēs dabūjām riktigi perfektu jēra šašliku. Bet tā viņi vairāk ēd cūku, teļu, vistu. Citviet sašliks bija sauss un ciets, Un protams balto maizi,kurā iemanās iedabūt gaļu, sieru, olas-hačapuri. Nosaukumu atceros, jo visu ceļu drillējām mašīnā vienu gruzīņu disku, kurā hačapuri tika minēts. Tad vēl hinkaļi- pelmeņveidīgie ar sieru, gaļu, ķiplokiem, kartupeļiem. Piedevas- skābs jogurts. Zupas – paasi harčo, buljoni. Čurkstoši teļa gaļas gabaliņi ar sīpoliem.
Siers gan ir sāļuma princis. Sāls darbojas kā konservants un reizēm tie sāļākie sieri brokastīs vienkarši nelien iekšā.
Stādos priekšā kas Gruzijā ir par dzīrēm rudenī, kad ir augļi! Tagad bija ķirši un kaut kādas zaļas, cietas plūmītes, kuras vietējie ēd ar sāli.
Saldais ēdiens īsti nav. Ir no vīnogu sulas gatavotas ,,desiņas,, pildītas ar dažādiem riekstiem un divaini palagi, jeb ka es tos saucu par koppapīriem- plāni izrullēti apļi no tās pašas sulas.
Saldo uzēdām turku bodītē, kur uz lielām melnām cepešpannām gozējas siltas cukurotas bahlavas.
Dzēriens
Nu protams vīns. Jau ielidojot Gruzija pie pasu kontroles reize ar pasi tiek iedota pudele vīna. Bet tā ka pieturos pie bezvīna dietas, tad nogaršoju bet vīnā nepeldējos.
Bijam divās vīna darītavas. Pirmā pagalam simpātisks gruzīns gatavoja ..mājas vīnus,,. Interesanti un savdabīgi. Nedaudz ,,atsit,, mūsejos, bet labāka pēcgarša. Otrā Kindzmarauli, kura gatavo vīnu pēc Eiropas standartiem.
Kad jautājam tēju- tad atbilde ir- Tēja ir-. Prasam -Kāda? – atbilde-Nu tēja!- Tiek pasniegta melna tēja ar citronu . Trauciņā var būt arī saldā sīrupā noturētas aprikozes.
Fināls
Nav vēl nekada kopsavilkuma. Smadzenes virpina redzēto un izjusto. Nu šķita, ka Gruzija ir tuvu Dievam, vai Dievs tuvu Gruzijai. Viss ko skaļi izteicām ceļojuma laikā, piepildijās. Un viss bija perfekti-gan ceļojums,laika apstākļi, gan kompānija. Un ja kas nebija perfekti, tad tam bija savs skaidrojums un mērķis.
Un skatoties uz kalniem , iešāvās prāta man tosts:
-Jo augstāka smaile kalnam, jo mazāk tā noklāta ar kokiem, augiem, dzīvniekiem. Līdz beidzamā smaile ir tīra un rūdīta klints. Tad lai arī mūsu dzīves būtu tādas pašas- jo augstāk tu kāp un talāk tiec, lai mazāk tev vajaga!-