Parīzes mazais šiks
|
Gita Krastiņa (Viziņa) 61
|
Vilciens Parīzes Austrumu stacijā pienāk minūte minūtē. Līdz īrētajam dzīvoklim www.airbnb.com ir apmēram 10 minūšu gājiens. Vakarā vārti, pa kuriem pa taisno var iziet uz St. Denis Faubourg ir slēgti. Nākas kāpt vai nu pa kāpnēm, kas iet cieši blakus sliedēm, vai doties apkārkt veselam kvartālam. Nesamais nav smags, varu arī kāpt. Degunā iecērtas mūžīgais, šai vietai raksturīgais, urīna smārds. Ir piektdienas vakars un bariņos, ar alus bundžām rokās, stāv melni stāvi un dzīvi diskutē, tikai vīrieši. Dažviet nākas pat spraukties tiem garām, bet viņi pašķiras, atvainojas un novēl labu vakaru.
Īrētais dzīvoklis atrodas uz Lafaeta ielas gluži blakus Ziemeļu stacijai, starp seksšopu un nelielu pārtikas veikalu. Durvju kods ir zināms, bet mani jau sagaida lejā un palīdz uznest arī čemodānu. Ceturtais stāvs un vītņu kāpnes ir vienīgais nebūtiskais trūkums šim dzīvoklim. Parīzei dzīvokļa plašums var teikt ir satriecošs: virtuve, viesistaba un guļamistaba, turklāt guļamistabas logi iziet uz sētu un pat tādā trokšņainā vietā pa nakti var turēt vaļā logu. Ir jauki atgriezties šai dzīvoklī otrreiz, jūtos gandrīz kā mājās un aiz loga atkal atnācis mūs apciemot ziņkārīgais kaķis.
Parīze, desmitais
Kāda netverama burvība piemīt šim 10. Parīzes rajonam, neskaitot pievienoto vērtību - visa veida transportu uz visām Parīzes pusēm un tālāk: metro, RER, TGV, Grandes Lignes un autobusi. Bet pats pievilcīgākais ir indiešu kvartāls (precīzāk St Denis Faubourg ielas posms, ar pieguļošajām šķērsielām, no Ziemeļu stacijas līdz La Chapelle metro stacijai). Skatlogos daudzkrāsaini sari un zelta rotaslietas, indiešu ēstuves, kur iegriežas tikai pa retam baltajam. Stacijas rajons : burzma, dzērāji, ubagi, un netīrībai labāk nepievēŗst uzmanību. Daudzkrāsaina publika. Dūšīgas melnādainās ar turbāniem, ievīstījušās musulmanietes pa vairākām kopā un pulciņu bērnu nesteidzīgi dodas savās ikdienas gaitās. Indieši. Sievietes bieži nacionālajos tērpos, vīrieši bariņos sarunājas savā ātrajā burzguļojošajā valodā. Mazītiņas kafejnīcas, restorāni, kas piedāva halal, vēģetāru un neveģetāru ēdienu. Dievinu šo daudzveidīgo, garšvielām tik bagāto, pikanto indiešu virtuvi un bezmaksas piedevas: smaidus, laipnību un gatavību palīdzēt...
Pasūtu brokastīs masala tēju un kaut kādu vīstoklīti ar nezināmu saturu. Indietis gan paskaidro, kas tas ir, bet tāpat to nesaprotu. Mums kā baltajiem iedod arī nazi un dakšiņu, vietejie ēd ar rokām un jau no paša rīta palielas porcijas, cik nu paspēju saskatīt: nūdeles vai rīsi ar kaut ko un vēl klāt, un dažādas mērcītes mazos trauciņos. Mans tīstoklītis esot veģetārs, diezgan pikants, sagaršoju zirņus, bet tas arī viss. Turpat uz ielas vīrs veikli palielā krūze samaisa sagrieztus tomātus, sīpolus, kinzu, pelēkos zirņus (nedaudz mazākus par mums pazīstamajiem), zemes riekstus (arī drusku mazākus, kā pierasts), uzpūstus rīsus, marinētus dārzeņus, visam pa virsu uzlej nedaudz eļļas, pieber sāli un piparus, ieber to visu turzā un voila! Lai gan tikko paēsts, nenoturos un par divām eirām nopērku arī šo kārdinoši smaržojošo brīnumu.
Nākamais obligātais pasakums Parīzē ir frizieris. Uldim safrizēties Parīzē pie indieša maksā 8 eiras. Frizētavā mūs jau pazīst un Uldis tiek uzņemts kā sen gaidīts viesis un apkalpots bez rindas, par ko pārējie nez kāpēc nekad nekurn. Vēl tik neliela iepirkšanās indiešu veikalā - strupi banāni, dzelteni mango, banānu, ingvera ievārījums, cukuroti ķirbja gabaliņi sīrupā, trakoti smaržīgas curry lapiņas, derīgas pilnīgi visam, un tad aidā, kur acis rāda. Arī šeit pārdevējs jau pa gabalu neatlaidīgi māj ar roku, lai eju bez rindas.
Parīze, kur acis rāda Dienai jābūt nesteidzīgai. Apbrīnoju skatlogus, cilvēkus un lasu jocīgos ielu nosaukumus: Paradīzes iela, Mazo stallīšu iela, Mazo kvadrātiņu iela, Mazo lauciņu iela, pa starpām arī pa kādam nopietnākam nosaukumam: 4. septembra bulvāris, Lafaeta iela, Osmana bulvāris, un, lūk, arī Žakemāra Andrē muzejs (Musée Jacquemart-André ). Muzeja telpas ir ārkārtīgi greznas - paklāji, lustras, auduma tapetes, marmors. Pašlaik muzejā var skatīt ekspozīciju "No Džoto līdz Karavādžo". Šis ir viens no maniem mīļākajiem muzejiem Parīzē, jo ievērojamus mākslas darbus var apskatīt mierīgā gaisotnē, šeit tūristi nelaužas, nav rindu un arī muzeja lielums ir cilvēkam draudzīgs. Vasarā Parīzē ir skaistas terases, kur baudīt maltīti un vienlaikus priecāties par apkārtni. Sēnas kreisajā krastā atrodas Latīņamerikas māja (Maison de l' Amerique Latine). Protams, āra kafejnīca ir tikai viena no iespējām, ko tur darīt ( ir arī izstādes, lekcijas u.tml.) Sēžos autobusā un braucam uz Sēnas kreiso krastu. Šoreiz nekā, liktens mums nav labvēlīgs, māja nezināmu iemeslu dēļ slēgta, nākas vien iztikt ar trokšņainu ielas kafejnīcu un vērot blakussēdētājus un garāmgājējus. Blakus apzēžas amerikāņu trijotne, kas izmisīgi cenšas saprast, kas rakstīts ēdienkartē. Vīrs izšķirsta visas lapas, acīmredzot, meklējot ēdienkatrtes tulkojumu anglisiki. Tādu neatrodot, viņš iespītējas, sakrusto rokas, un nepasūta neko, vien pudeli kolas. Sieviete situāciju uztver mierīgak un izvēlas visās valodās saprotamos salātus. Laiks ir jauks un atpakaļ kādu gabaliņu ejam kājām, pāri Sēnai un Konkordijas laukumam, pa Tilerī dārziem. Bet šī izvēle nav laba, ātri vien esam noputējuši no galvas līdz kajām. Riteņbraucēji, skrejrituļotāji, skraidelējoši bērneļi un vējš ir sacēluši pamatīgus putekļus. Kaut kur pie Comedie Francaise atrodam vajadzīgo autobusu un dodamies majās, atvilkt elpu pirms vakara koncerta.
Dejojošā diriģente Alondra de la Parra Diena bija karsta un vakars silts. Parīzē nekad īsti nevar saprast kā ģērbties uz teātri, koncertu vai operu. Parasti publika ir ģērbusies ļoti demokrātiski, proti, kas kuram bijis, to uzvilcis. Domāju vai uz šādu, manuprāt, smalku vietu kā filharmonija var iet plikām kājām. Pēc nelielas svārstīšanās tomēr izšķiros par zeķēm.Parīzes simfoniskā orķestra koncerts ar diriģenti Alondru de la Parru notiek jaunuzceltajā Parīzes filharmonijā La Villette. Nevaru teikt, ka ultramodernās celtnes arhitektūra no ārpuses mani apbur, turklāt celtnieki vēl pūlas pielabot negludumus vai labot kļūdas. Toties skatītāju zāle ir kā no zvaigžņu kariem, vai tieši pretēji atgādinājums par romiešu laikiem. Zāle ir veidota kā amfiteātris - oķestris vidū un skatītāji visapkārt. Balkoni ir dāžādos līmeņos un griestos iekārtas īpašas plaknes, acīmredzot akustikas perfekcijai. Skatītju krēsli daļā zāles ir dzeltenbalti, bet daļā melni. Man vieta atrodas 5. stāva balkonā. Pirmajā rindā, vietā, kur varu redzēt diriģenti arī profilā un tas šoreiz ir patiesi labi. Diriģente ir jauna skaista sieviete ar ļoti skaistām kustībām. Viņas diriģēšana ir kā temperamentīga deja - no bezrūpīgas salsas līdz traģiskam tango, no kura nav iespējams atraut ne acu. Alondrai de la Parrai, ir 35 gadi, viņa dzimusi Ņujorkā, bet skolojusies Meksikā un guvusi jau pasaules slavu. Tiek spēlēts Silvestres Revueltas darbs " La Noche de los Mayas". Akustika tiešām ir fantastiska, publikas ovācijas pāršalc ar Niagāras ūdenskrituma spēku un publika škiet apdullusi pati no saviem aplausiem. Un kā jau varēja gaidīt, mans satraukums par zeķēm ir bijis pārspīlēts, vairums nav pievērsuši nemazāko pūļu savas ārienes pieskaņošanai šim pasākumam - T-krekli, džinsas, kedas un iešļūcenes.
Lukrēcija Bordžija
Ir svētdienas rīts Parīzē. Nekur nav jāsteidzas. Uldis jautā, vai Klūnija kafiju dzeršu. To mums laipni atstājusi dzīvokļa saimniece. Grāmatplauktā starp citām arī mākslas un fotoalbumi, kas neprasa daudz saprašanas vai iedziļināšanos, tieši laikā, ko pāršķirstīt pie svēdienas rīta kafijas. Ir jau pāri pusdienlaikam, kad pametam dzīvokli, Uldis tomēr grib pārliecināties, cikos sākas vakara izrāde Comedie Francaise un atgriežas. Ha! Atklājas, ka tā ir dienas izrāde un sākums ir divos. Nav jau brīnums, ja biļetes pirktas pusgadu iepriekš. Neko neesam nokavējuši, pārģērbjos un pa taisno dodamies uz teātri. Izrāde ir "Lukrēcija Bordžija", kur Lukrēciju spēlē vīrietis - franču spīdeklis Gijoms Galjēns (Guillaume Gallienne). Sēžu pirmajā rindā, kas no vienas puses nav labi, jo jāatliec galva, bet no otras puses varu novērtēt, cik perfektas ir aktiera spējas pārvērsties un iemiesoties sievietē un nav nedz parūkas, nedz pamanāma grimma. Mana sievišķīgā ziņkāre pamana arī to, cik netispiski maiga vīrietim, izskatās kakla āda un kāds optisks māns, bez polsteriem, liek domāt par krūšu esamību. Luga ilgst divarpus sundas bez pārtraukuma un varu novērtēt vecos labos Comedie Francaise krēslus, kas ir vismaz divreiz ērtāki par jaunajiem filharmonijā.
Šopings Parīzē var dabūt superīgas lietas, bet ir jāzina kur. Man nav mērķa kaut ko pirkt, bet mājāspalicējiem par kaķu pieskatīšanu kaut kas ir jāaizved. Un, ja nu pēkšņi ieraugu kaut ko tādu, no kā elpa aizraujas! Lielie milži "Printemps" un "Lafayette" izgreznojusies savām spožākajām spalvām. Skatlogi, ka ne acu atraut un kā nu nē, gluži neticami, ka "Printemps", šim modes karalim, jau 150 gadu! Un Smaržu vecmāmiņa "Miss Dior" priecē meitenes jau kopš 1947. gada! Tā klīstot, nonāku kādā pasāžā netālu no vecās Operas, kurā ir pazīstams veikals, kas palicis atmiņā ar labu apkalpošanu un kvalitatīvām precēm. Sāku pētīt smukās jaciņas, blūzes un šallītes, bet pārdevēja - jauna, smuka un grūta, iegrimusi papīros un nevelta man ne mazāko uzmanību. Es nesteidzos, esmu veikaliņā vienīgā, Uldis ieņēmis vietu mīkstā krēslā un laika man gana. Pārdevēju tas acīmredzami kaitina. Atļaujos tomēr viņu patraucēt un pajautāju savu izmēru vairākiem apģērba gabaliem. Kad uzvelku, pārdevēja ar dežūrsmaidu apgalvo, ka tieši laikā un es izskatoties lieliski. Uldis teic to pašu, jo arī viņš grib tikt ātrāk prom. Patiesībā jaciņā izskatos kā maiss, pleci nokarājušies, sānos un mugurā kules, tā man ir daudz par lielu. Jaciņa man tomēr iepatikusies un prasu parādīt arī citus izmērus un kārtējo reizi apstiprinās teiciens, ka paļauties var tikai uz sevi!
Smalkais stils Beidzot ar skaisto pirkumu rokā, varam doties pusdienās. Uldis, uzdodoties par mesjē Du Pont, ir pasūtinājis restorānu - "Les Jalles", Kapucīniešu ielā netālu no Vandoma laukuma. Kāpēc Du Pont? Tādēļ, ka iestāstīt kādam francūzim, ka galdiņu grib rezervēt "Uldis", ir tikpat kā neiespējami. Du Pont esot francūžiem viens no izplatītākajiem uzvārdiem. Man gan labāk būtu paticis Dibuā! Nedaudz nomaldāmies, meklējot Kapucīniešu ielu, kamēr skatāmies kartē, pienāk dāma ar sunīti un jautā, vai varot
palīdzēt. Ar Michelin zvaigzni rotātais restorāns atrodas tepat ap stūri un priecīgi tencinām sunīti un dāmu par izpalīdzēšanu. Ir pirmdienas pusdienlaiks un restorāns ir gandrīz pilns. Pie galdiņiem pārsvarā vīrieši, uzvalkos, baltos kreklos un kaklasaitēs. Mēs izskatāmies kā baltie zvirbuļi. Uldis ir koši sarkanā T-kreklā un es puķainā kleitā. Mums gan neviens nepievērš nekādu uzmanību, visi ir iegrimuši ļoti nopietnās sarunās, vismaz no malas tā izskatās. Beidzot saprotam, izskatās, ka tie ir tuvējo smalko juvelierveikalu (to pašu, ko Parīze regulāri aplaupa) darbinieki, kas uz restorānu atnākuši savās darba drēbēs un intensīvi pārspriež pirkšanu, pārdošanu, riskus un loģistiku.
Restorāna interjers ļoti atturīgs, Art Deco stilā, baltiem galdautiem un mirdzošiem galda piederumiem. Ēdienkarte bez pārsteigumiem: jēra ribiņas, cepta menca. Viss absoūti perfekts - sākot ar interjeru, apkalopšanu un ēdiena kvalitāti, varbūt drusku garlaicīgs tiem, kas vēlas nobaudīt kaut ko jaunu un varbūt drusku par dārgu tiem, kas nav iesaistīti dārglietu biznesā.
Tā nu laiks Parīzē atkal ir izbeidzies. Līdz ātrvilciena attiešanai pusotra stunda. Vēl jāpaņem mantas un jāatvadās no dzīvokļa saimnieces. Un skatoties par pa vilciena logu uz ātri skrejojšām Parīzes priekšpilsētām, jau sapņoju, kad atkal braukšu uz Parīzi.
Vēl citi raksti par Parīzi:
Parīze agrā pavasarī: http://www.draugiem.lv/blogs/?p=4233542
Parīze rudens raksursā; http://www.draugiem.lv/blogs/?p=3478747
Parīze klusuma skaņās: http://www.draugiem.lv/travel/travel.php…
Parīzē zied krokusi un puto šampanietis: http://www.draugiem.lv/travel/travel.php…