Kā es braucu sniegu lūkoties, jeb Karpatu antireklāma

  • 1 min lasīšanai
  • 30 foto
....un tā nu radās iespēja paskatīties, uz tik daudz daudzinātiem, padomju laikā, Karpatiem, ziemā. Ukraiņi uz Karpatiem dodas katru gadu arvien vairāk un bija cerība, ka tiek domāts par slēpotgribētājiem, tāpēc devāmies uz Slavskoje ciemu, bet nu par visu pēc kārtas...... Izkāpjot jau no vilciena un ieraugot vietējos taksistus, radādas tāda sajūta ka nu viss tikai sāksies. Uz viesnīcu braucām Bobikā, kā izrādijās vēlāk, vienīgo transporta līdzekli, ar kuru vispār šinī kurortā ir iespējams pārvietoties. Viesnīca tīri jauka vienīgais, tāpat kā mūsu brāļi igauņi, arī šinī Ukrainas galā vietējie spītīgi nerunā krieviski, bet nu kautkā jau sapratāmies, viņš ukrainiski, mēs krieviski Rīts iesākās ar slēpju iznomāšanu manam kolēģim, tam mēs patērējām mazliet vairāk par stundu, jo vietējiem jau īpaši nav kur steigties, iekāpām bobikā un devāmies pacēlāja virzienā. Kādreiz piedalījos auto bezceļa sacensībās, ceļš uz pacēlāju nearko neatšķīrās, kratījāmies uz velna paraušanu un pēc 10 minūtēm ieraudzījām bēdīgi garu rindu, kuru izstāvējām pusotras stundas laikā un nu devāmies ar padomju laikā būvētu krēslu pacēlāju uz kalnu. Ieraugot, kas viss notiek kalna galā, sapratām kāpēc pacēlājs strādā tikai līdz 17:00, nav viegli visus šos Skats bijapārdzērušos slēpot gribētājus vakarā nodabūt no kalna lejā iespaidīgs, pilns kalns ar šašlika cepējiem, galdi klāti kā labākajās padomju tradīcijās, pārdzērušies, ar dubļiem nosmērējušies slēpotāji, tikpat „skaidri” sniega moču vadītāji................... Pirmkārt jau kalns bija gandrīz bez sniega, ja arī sniegs bija, tad gaiši brūnā krāsā, par kalna elementāru kopšanu te runas nemaz nevarēja būt, viss kalns vienās pumpās, kā mogulā, kā vēlāk teica viens no taksistiem esot gadu atpakaļ bijuši austrieši un piedāvājuši sniega lielgabalus, bet nu nauda neesot atradusies, jo pārāk daudz mutes esot jābaro pilsētā, nobraucu ar snovu līdz kalna vidum un sapratu, ka nevajag bojāt sev garastāvokli.Mans kolēģis bija tādās pašās domās, paēdām šašliku, pabaudījām atmosfēru, nostāvējām rindā 40 minūtes uz pacēlāju un bijām no kalna lejā. Vakarā vienojāmies ka ieplānoto piecu dienu vietā jau nākamajā dienā dosimies prom no šīs ektremālās atpūtas. Ņemot vērā, ka nākamajā dienā, vilciens bija tikai 20:30 nolēmu uzkāpt kalnā ar kājām, ko arī divu stundu laikā izdarīju, no 750 m v.j.l. līdz 1230 m v.j.l. Daba protams jauka un gribētu Karpatos atgriezties vasarā, varbūt būs mazliet interesantāk, bet visiem citiem slēpot gribētājiem, iesaku nākamos 5 gadus braukt uz Eiropu slēpot, bet ja tomēr gribat paslēpot ukraiņu gaumē, tad laipni lūgti Karpatos


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais