Augšaitija
|
Aija Jurevica
|
Mana indeve- nepētīt kartes pirms organizētiem tuvākās apkaimes braucieniem- sit augstu vilni. Braucienu organizē darba vieta un es pat nezinu, uz kurieni. Nē nu, lielos vilcienos (un mazos ratiņos) zinu- uz divām dienām pa Lietuvu. Pārējais īstenībā nemaz nav svarīgi- galvenais, ka atvaļinājums!
Pirmais pārsteigums notiek, piebraucot tādas kā pazīstamas sugas autobusam. „Posies ceļam un atvelc elpu”. Savējie zina, ka es tā pošos un atvelku ik gadu jau kopš 96.; tad nu šogad bažījos, ka būšu kļuvis par tādu kā zvēresta lauzēju. Bet re, kā ir- savam liktenim neizbēgsi.
Ierastā robežas šķērsošana Grenctālē. Drusku skumīgi noraudzīties uz pamestajām ēkām- tāda smuka robeža bija... Gabaliņu tālāk Lietuvas ceļu vinjetes tirgo no neliela konteinerkioskiņa. Nu, vai tad nevarēja izlietot vismaz kādu no kārtīgi būvētajām mājām?
Velkam tā pa kreisi, pa kreisi... nu skaidrs- uz Biržiem. Te var aplūkot dažas karsta kritenes. Gide brīdina, lai tā diži nelēkājot- visiem zināms stāsts par pazemē pazudušo govi, kurai par godu tagad nosaukta viena kritene. Lai gan no otras puses- ja kaut kur iegāzīsies mūsu kolektīvs, to varēšot nosaukt par Ekonomikas kriteni. Nē nu,- tāda jau mums ir pa visu valsti, paldies.
Gide mūs kārdina ar stāstiem par Biržu pili, uz kuru esot jauks gājiens pāri ezeram pa koka tiltiņu, bet nu šoreiz neesot paredzēts, varbūt atpakaļceļā, ja pietiks laika... metam tālāk uz Rokišķu pili. Plāksne pie vārtiem vēsta, ka esam atbraukuši pie sodības, kuru 19. gadsimtā aizsācis grāfs Ignoto Tīzenhauss. Hmm, nupat lasīju vienu kriminālgabalu, no kura cita starpā uzzināju, ka ignoto latīniski nozīmē- nezināmais. Nezināmais Tīzenhauss? Lai nu būtu. Pils pagalmā muižas madāmas spēlē kriketu, bet mums iekštelpās paredzētas nopietnākas nodarbes- Rokišķu siera degustācija. Muzejmeitene atvainojas, ka nevar aizvest ekskursijā uz pašu piena kombinātu .”Kad vēl bijām brīvi, bija vienkāršāk, bet tagad, kopš esam Eiropas Savienībā... noteikumi, prasības...”. Varot tikai parādīt filmiņu. Toties kā jau muzejā varam apskatīt arī senlaiku piena glabāšanas, sviesta kulšanas un biezpiena karsēšanas uzpariktes. Nostāstiem par vellatām laikam gan ir bijis pamats.
Pēcāk pastaigājam arī pa muzeja telpām. Viena ir medību istaba- ragi pie sienām. (Starp citu, nelielas lietuviešu valodas nianses- viņu alnis ir mūsu briedis un otrādi. Un jā kāds Lietuvā jums sola baudu, tad nesteidziet priecāties, jo tas nozīmē- sods.) Telpas vidū pie kolonas karājas āda. Kā jau pie katra eksponāta- blakus plāksnīte ar uzrakstu. Palasīšu, kas tas par zvēru. Lasu: „Algirdas Brazauskas, Lietuvos Prezidentas...”... nu ko, gadās jau visādi- reizēm krīt vērsis, reizēm...*
Citā muižas kompleksa ēkā izvietota lietuviešu slavenā kokgriezēja Longina Šepkas darbu ekspozīcija. Vienkārši satriecoši- ko var izdarīt viens cilvēks, bez speciālas izglītības un vispār- gandrīz bez izglītības, tikai ar milzīgu fantāziju un darbaprieku.
Pilspriekšas dīķi apdzīvo Rokišķu sadraudzības pilsētas- Cēsu- dāvana, melno gulbju pārītis Lita un Lats. Starp dīķiem ved taisna aleja- pāri prom uz baznīcu. To tā esot izdomājis muižas trešais Tīzenhauss. Jauks gājiens.
Mums ne mazāk jauks brauciena turpinājums virzienā uz Ignalīnu, kur paredzētas vakariņas. Bet vēl jāpametas drusku sāņus, lai apskatītu Stelmužes ozolu. Ja var ticēt rakstītajam informācijas stendā, tad tam ir ap 2000 gadu, 23 metri garumā un tā apņemšanai vajagot 8-9 vīrus. Vai nu tā, vai ne gluži tā, bet iespaidīgs ir. Ceļš līdz ozolam laba braucēja izpildījumā arī ir gana iespaidīgs- kaut kas tā kā drusku no amerikāņu kalniņiem. Daži jau apjautājas, vai atpakaļ nevarot braukt pa citu ceļu, bet gide atbild, ka tad- tikai uz Latviju, jo robeža tepat vien pāris kilometros esot. Nu labi, atpakaļ vēl gluži negribas, jo vēl pa ceļam jāizbauda tiltiņš Zarasai ezermalā. Īpatnēja konstrukcija un- brr!- drusku šūpojas ar’.
Ignalinas restorānā pēc servētajiem galda piederumiem cenšamies aplēst gaidāmo ēdienu skaitu. Izskatās, ka mēs te uz ilgu. Pa logu var redzēt, ka tepat ezermalas priedēs iekārtots vietējais Mežakaķis. Njā, to droši vien vajadzēja izmēģināt pirms vakariņām.
Nakšņošana paredzēta viesu namā kaut kur tā Moletai apkārtnē, līdz tam vēl gabals, ko braukt, bet autobusam tuvojas braucamo stundu beigas, tāpēc jālaiž tā sparīgi, lai nepaliktu uz ceļa, bet vakara noslēgums ir mierīgs, ezermalā, ar pirtiņu vakarā un pankūkām brokastīs.
Nākamajā rītā sākam apceļot Augšaitijas nacionālo parku, sākot ar Etnokosmoloģijas muzeju. Nekurienē meža vidū nolaidies kāds šķīvītis. Kad pirmo reizi izdzirdēju, ka leiši uztaisījuši tādu muzeju, mans priekšstats bija drusku... bažīgs, vai- ka tas varētu būt kaut kas tāds- primitīvs ne nu gluži primitīvs, mazliet šarlatānisks varbūt..., bet izrādās- ne uz to pusi! Saistība ar kosmoloģiju ļauj runāt par senajiem priekšstatiem par pasauli, skaidrot uz darba rīkiem iegrebtos ornamentus, pētīt mērus un svarus. Cik tuvu ir tuvākā planēta ārpus Saules sistēmas? Cik ilgi līdz tai būtu jālido ar pašlaik ātrāko pieejamo transporta līdzekli? Un cik ilgi, ja ar gaismas ātrumu? Cik es svērtu uz Mēness un cik- uz Jupitera? Ar kādiem teleskopiem novēro Visumu un cik līdz šim ir izpētīts? Un kad noskatāmies filmiņu par samēriem zināmajā Visumā, kur mūsu Saule ir tikai neliels nomaļš punktiņš starp zvaigžņu miriādēm, nudien rodas jautājums- kā mēs varam cerēt, ka mūs te kāds atradīs? Bet nē! Viens ir atradis. Re, piestrādā muzejā par fotomodeli.
Gids liek arī uzminēt, kuri no stendā redzamajiem iežu paraugiem varētu būt meteorītu gabaliņi. Tad te nu jums špikeris- šitais ir.
Bez tam ir vēl divi citi, nemaz nav līdzīgi zirgam**.
No muzeja torņa kupola pārlūkojām apkārtni. Bija vērts rāpties līdz 7. stāvam (šodien vispār būsim sisti ar trepēm)- skaist..., ak!, to vārdu jau tagad nedrīkst minēt...***
Tikšanās ar nākamo- Augšaitijas parka gidu- paredzēta pie Palūšes baznīcas, kas pie Lūšu (Lusiai) ezera. Vējo vareni, ezerā sit baltus viļņus. Savādi- ievēlēja tak vakar pie mums, ko viņš šodien te izvēršas? Palūšes miestiņš kādreiz bijusi ņipra tirdzniecības vieta nozīmīga satiksmes ceļa malā, bet viss iet mazumā, tas notiekot visos apkārtnes ciemos: darba gandrīz nav- tikai tūrismā, daudzi etnogrāfiskie ciemati pārvērtušies tūrisma ciematos un kaut cik apdzīvoti tikai vasarās. Bet vieta tūrismam skais... tfu!, jauka- ezers pie ezera, var doties laivošanas izbraucienos, pieejama gan laivu, gan velosipēdu noma.
Virs Palūšes baznīcas durvīm uzraksts- Ieiet labs, iznāk vēl labāks. Diemžēl nav iespējas to pārbaudīt praksē, jo baznīca slēgta- vietējais ksendzs nomiris, tagadējais atbrauc tikai uz dievkalpojumiem. Toties blakus ēciņā var aplūkot V gadsimta apbedījuma ekspozīciju. Redzamais skeletiņš gan nav vietējais- atvests un eksponēts no kādas citas apbedījuma vietas, lai būtu, ko parādīt ekskursantiem, pie viena pastāstot par senajām apbedīšanas tradīcijām. Interesanti, lai gan no otras puses- neapskaužami. Dzīvoji, cilvēciņ, dzīvoji, bet nu neļauj gulēt mierā, nāk un blenž uz kauliņiem un liek minēt- sieviete vai vīrietis...
Senajiem ļaužiem- seni dievi un vienai dievietei- Ladai, baltu dzīvības devējai, Dižajai Mātei, veltīts vesels kalns Ladakalnis. Ja jums ir kāda vēlēšanās, kalnā jāuznes akmens un jānoliek zem ozola. Tikai brīdinu- apgādājieties ar akmeņiem jau laikus, jo kalna tuvākajā apkārtnē visi sen kā nolasīti. Augšaitija nudien ir zilo ezeru zeme, no kalna virsotnes pa perimetru var vērot vairākus. Saulainā laikā esot redzami 6. Skai... burvīgi!
Starp ezeriem līdzsvaram ir arī visādi kalni un pakalni. Tālāk braucam uz Giluču pilskalnu. Te bijusi vesela nocietinājumu sistēma ar pilīm un priekšpilīm uz blakus pakalniem. Stāva rāpšanās, tagad gan ir trepes (224 pakāpieni- uff!), bet ja augšā bija jātiek iekarotājiem- dzelžos kaltiem bruņiniekiem, tad nu laikam bija, ko norauties. Pilskalna galā bijis Lietuvas brīvvalsts prezidenta Smetonas stādīts ozols, kas zaļojis vēl piecdesmitajos gados, bet tā kā pie tā pulcējusies jaunatne un viskautko svinējusi, tad tas nozāģēts, piemiņas akmens saspridzināts un ievelts ezerā, kur tā fragments kādam makšķerniekam zem kājām pagadījies astoņdesmitajos gados. Nu, apmēram kā mūsu Jelgavas Lāčplēsis vai Rūjienas Sējējs. Tagad akmens uzlikts atpakaļ kalna galā un pielikta arī piemiņas plāksne, bet moderno laiku Lietuvas prezidenti savus kokus stāda pie Ladakalna.
It kā ar pakalniem būtu par maz, parkā uzbūvēts arī skatu tornis. Tas tapis kā kompromiss- mobilo telefonu kompānijai nācies to uzbūvēt, lai saņemtu atļauju parka teritorijā uzcelt savu sakaru torni, citādi jau visādas būvniecības nacionālajos parkos ir stipri ierobežotas. Tad nu apvienots patīkamais ar lietderīgo- augšā antenas, bet zem tām- skatu laukums. 174 pakāpieni režģotu trepju, galva drusku reibst, bet- ha!- vai tik vien trepju šodien pārvarēts! Augšā kārtējā ezeru panorāma- ska... brīnišķīgi!
Vēl pa ceļam jāpiebrauc pie viena dižozola- Trainišku ozola. Gids atgādina Palūšē stāstīto- senatnē uzskatījuši, ka apbedījuma vietās paliek tikai cilvēka kauli, bet dvēseles aiziet ozolos. Tāpēc arī savus mirušos pieminēt devušies nevis uz kapulaukiem kā tagad, bet pie ozoliem, un Trainišku ozols arī bijusi viena tāda svētvieta. (Nez, vai no šī ticējuma neaug kājas teicienam „dal duba”?) Godīgi sakot, tāds pasērīgs gan izskatās, bet vēl jau turas.
Tad nu arī dabas laikam būtu diezgan, brauksim paskatīties kaut ko materiālāku- uz ēstuvi, kur rāda kā cep un dod arī nogaršot leišu slaveno gardumu- šakoti. Bērza malkas kurinātā krāsns mutē rotē konusveida forma, kas tiek ar mīklu aplaistīta un aplaistīta, un aplaistīta... Kafejnīcas kaktā iestutēts meistaru lepnums- Ginesa rekorda šakotis, divi metri ar asti garumā un pāri par 64 kilogramiem svarā. Pavāre stāsta, ka to cepuši speciālā krāsnī laukā un iesmu griezuši divi vīri. Njā, pagrozīt 64 kilogramus- ir bijis, ko turēt. Un divus metrus skraidīt turp atpakaļ ar mīklas karoti, kamēr tos kilogramus uzlej,- arī .
Atpakaļceļš atkal caur Biržiem, tur paredzētas vakariņas, ejam iekšā restorāniņā un – nu ko tu neteiksi! Otro reizi mūžā esmu Biržos un atkal uzduros pamestai līgavai! Negribas neko sliktu teikt par Biržu meitenēm, bet- ko gan tas par viņām liecina? Neko darīt, situācija jāglābj, upurējam vienu savējo par līgavaini, pārīti- par vedējiem, vēl dažus par brūtemāsām un brūtesbrāļiem. Neies tak laist zudībā labas kāzas. Tad nu iet vaļā svinības, pēc trešā alus kausa mums liek dziedāt leišu svinību dziesmas- lietuviski!, bet kas nu tur pavisam. Pēc piektā kausa droši vien varētu arī igauniski.
Ar vienu vārdu sakot- sk... varens brauciens, daudz ko līdz šim neredzētu redzējām, daudz ko jaunu uzzinājām, bet ja tagad kāds uzkāps pie mums trešajā stāvā un teiks- ak, jums te ir bibliotēka****, nu skaisti!, tad gan es nezināšu, ko domāt.
* anekdote par dažām kulinārijas īpatnībām Spānijas krodziņos
** anekdote par kāda latgalieša atskaiti par Rīgas zoodārzā pieredzēto
*** anekdote par blondīni, kas apmeklēja pieklājīgas uzvedības kursus
**** anekdote par to, kā Čapajevs Peķkam mācīja rakstīt sacerējumu
Visas bildes galerijā