Venēcija - mana sapņu pilsēta

29.01.2009
5 min lasīšanai
51 foto

Par Itāliju sapņoju jau no bērnības, kad klausījos Čelentano, Al Bano un Rominas Poweres plates. Laikam jau itāļu melodiskās dziesmas un temperaments, bija tas, kas iekrita dziļi sirdī. Kad draudzene gada sākumā piedāvāja pievienoties ceļojumam uz Itāliju jūlija beigās, daudz nedomādama piekritu. Iespēja savām acīm skatīt Itāliju bija tik vilinoša, ka atliku savus ieplānotos pirkumus uz vēlāku laiku un visus iekrājumus izlietoju maksājumam par braucienu. Tā nu pamazām sāku gatavoties… lasīju Itālijas ceļojumu aprakstus un skatījos bilžu galerijas. Biju ļoti izbrīnīta par to kā dalījās cilvēku domas par Venēciju. Bija gan tādi, kas jūsmoja par šo Itālijas pilsētu, bet bija arī, kas izteica sašutumu par neciešamo smaku, kas traucējusi izbaudīt Venēcijas ekskursiju. Centos neietekmēties no šiem negatīvajiem komentāriem un cerēju, ka mana “sapņu pilsēta” neliks man vilties. Ar satraukumu gaidīju brīdi, kad varēšu pati pārliecināties par šo, tik daudz teiksmām apvīto pilsētu. Pa kuģīša logu ieraugot Santa Maria della Salute baznīcas kupolu, mana sirds iegavilējās! Jau tajā brīdī es sapratu, ka Venēcija būs tieši tāda kā to biju iedomājusies savos sapņos. Izkāpjam piestātnē iepretim ”Nopūtu tiltam”, kas savu nosaukumu ieguvis no cietumnieku nopūtām, kad tos veduši uz tiesu. Tas celts kā gaitenis starp Dodžu pili un cietumu. Laipojot starp ielu mākslinieku tur pat uz zemes izklātajiem zīmējumiem un D&G pakaļdarinājumu rokassomiņām, dodamies apskatīt Venēcijas lielāko laukumu Piazza San Marco, kurā atrodas vairāki apskates objekti. Dodžu pils, kurā kādreiz dzīvojuši Venēcijas valdnieki celta 9. gadsimtā, vairrākārt tikusi pārbūvēta un tagadējo izskatu ieguvusi 15.-16 gadsimtā. Izteiksmīgs gotiskās arhitektūras meistardabs! Blakus Dodžu pilij atrodas Sv. Marka bazilika. Tāpat kā citās Itālijas baznīcās, arī šeit apmeklētājiem stingri jāievēro ģērbšanās stilu. Sievietēm jābūt nosegtiem pleciem un ja kājās ir šorti, tad tiem jābūt tik gariem, lai nosegtu ceļus. Pēdējā piezīme attiecas arī uz vīriešiem. To derētu atcerēties, jo pie ieejas stāv apsardze, kas “nepiedienīgi” apģērbtos tūristus neielaiž un piedāvā pa pāris eiro iegādāties salvetēm līdzīgus auduma gabalus ar kuriem piesegties. Arī pusaudzēm labāk aplikt ap pleciem kādu zīda lakatiņu, jo dažreiz gadās, ka šie baznīcas apsargi īsti nevar izlemt, vai 13 gadīga meitene ir bērns, kuram nav ģērbšanās ierobežojumi, vai jauna sieviete, kura nedrīkst ieiet baznīcā krekliņā ar lencītēm. Sv. Marka bazilika ir viena no greznākajām celtnēm Eiropā, jo katedrāles sienas un griesti noklāti ar apzeltītu mozaīku, kurā attēloti bībeles notikumi. Kopš 10 gs. ar likumu tika noteikts, ka visiem kuģiem, kas atgriežas no ārzemēm vajadzēja atvest vērtīgas dāvanas lai izgreznotu Sv. Marka katedrāli. Tagad apskatot baziliku, varam pārliecināties, ka šīs dāvanas ir izmantotas lietderīgi. Pēc bazilikas apskates mums ir brīvais laiks 8h, kuras esam nolēmušas izbaudīt klīstot pa Venēcijas šaurajām ieliņām. Ieskatoties kartē, dodamies Rialto tilta virzienā no kura paveroties brīnišķīgs skats uz Lielo kanālu (Canal Grande). Rialto ir bijusi viena no pirmajām Venēcijas apdzīvotajām daļām, kurā arī mūsdienās koncentrējas visvairāk tūristi, jo šeit ir gan tirdziņš, gan veikali, gan kafejnīcas un restorāni, kā arī gondolu piestātnes. Pamazām tuvojoties Rialto, ieliņas kļūst plašākas un ar vien vairāk parādās ielu tirgotāju letes, kas cenšas konkurēt ar neskaitāmajiem suvenīru veikaliņiem. Cenas gan īpaši daudz neatšķiras un piedāvājums diezgan vienveidīgs. Kā jau katrā pilsētā… jo tālāk no burzmas, jo labākas cenas un iespēja atrast kaut ko patiešām neredzētu un interesantu pa pieņemamu cenu. Populārākie suvenīri protams ir maskas. Sākot ar piespraudītēm, atslēgu piekariņiem un magnētiem pa dažiem eiro un beidzot ar īstām, ar rokām darinātām maskām par vairākiem simtiem. Ļoti plašā piedāvājumā ir Murano stikla izstrādājumi. Glāzes, vāzes, rotaslietas, rokaspulksteņi ar dekoratīvu Murano stikla apdari un citi nieciņi par samērā lētām cenām. Piemēram rokaspulkstenis izmaksāja 15 eiro, bet stikla kuloniņu ar iekausētu puķīti nopirku pa 5 eiro. Diemžēl nesanāca aizbraukt uz Murano salu…. Iespējams tur izvēle būtu bijusi vēl lielāka un cenas zemākas, bet visvairāk žēl, ka neizdevās apskatīt Murano arhitektūru, kas atšķiras no Venēcijas ar savu krāsainību. Tā nu nopirkušas pāris suvenīrus un ik pa laikam atveldzējušās pie publiskajiem ūdenskrāniem (ūdens ir tīrs un to droši var izmantot arī dzeršanai), turpinājām Venēcijas apskati. Kartē ieskatījāmies tikai lielākajos laukumos vai pagalmos, lai aptuveni noteiktu vietu, kur atrodamies. Ejot pa šauro ieliņu līkločiem un šķērsojot daudzos tiltus un tiltiņus nebeidzu vien jūsmot par vēstures elpu, kas apvij Venēciju. Gandrīz fiziski sajutu to atmosfēru, kas valdīja 18.gs. Venēcijā. Ik pa brīdim uzplaiksnīja sajūta, ka ar laika mašīnu esmu aizceļojusi vairāku gadsimtu senā pagātnē un tūlīt aiz stūra parādīsies Kazanova, kurš steigsies pie savas kārtējās mīlnieces. Interesanti bija dzirdēt, kā itāļi ar savām temperamentīgajām sarunām pieskandina it kā klusās ieliņas. Gondoljeri ik pa laikam sasaucoties viens ar otru, vizina tūristus, kas bauda Venēciju no cita skatu punkta. Par cik visa satiksme Venēcijā notiek uz ūdens, tad kā jau uz visiem ceļiem ir ceļa zīmes, kā arī spoguļi, kas palīdz laikus ieraudzīt ūdens transportu kurš tuvojas no blakus ielas (kanāla). Kanāla ūdens ir zaļš, kas varbūt liek daudziem domāt, ka tas ir netīrs. Domāju, ka zaļo nokrāsu tas iegūst no apsūnojušiem akmeņiem namu pamatos, kas atrodas zem ūdens, jo mazās zivtiņas, kas šaudījās gar kādas laivas malu bija skaidri saskatāmas un nekas neliecināja, ka ūdens varētu būt duļķains. Arī nepatīkamo smaku par kuru brīdināja ne mazums Venēcijas tūristi, es nesajutu. Pat ņemot vērā to, ka ir jūlija vidus un temperatūra krietni pārsniedza mums pierasto vasaras karstumu, nevienu brīdi nesajutu kādu nepatīkamu aromātu. Aplūkojot celtnes, ar pārsteigumu secinājām kādi tik paņēmieni netiek izmantoti cīņai ar baložiem! Sadzītas nagliņas uz palodzēm un stikla lauskas uz māju jumtiem…. Par cik Venēcijā šie putni ir ļoti daudz un tie nodara lielu postu arhitektūras pieminekļiem, tika pasludināts likums par popkorna tūtiņu (domātas baložu barošanai) tirgošanas aizliegumu Sv. Marka laukumā. Līdz ar šo aizliegumu strauji samazinājies baložu skaits, taču kurš gan no tūristiem spēs atteikties no fotogrāfijas Sv. Marka laukumā ar baložiem uz rokas, tāpēc putni tiek pievilināti ar maizes drupačām. Tomēr jāatzīst, ka šis aizliegums ir bijis iedarbīgs, jo skatoties senāk uzņemtās fotogrāfijas un salīdzinot ar pašreizējo situāciju, baložu ir kļuvis krietni mazāk. Mums vēl atlikušas pāris stundas līdz kuģītim, tādēļ dodamies meklēt vietu, kur varētu nedaudz paēst un atpūsties. Kādā nelielā ieskrietuvītē nopērkam picu un kafiju. Interesanti, ka Itālijā redzēju diva veida picas. Plānas un biezas. Tā arī īsti nesapratu, kura no tām ir īstā itāļu pica, bet klausot savām garšas kārpiņām, izvēlējos plāno. Kafija kā vienmēr bija garšīga, tikai jāuzmanās pasūtot kafijas veidu, jo pirmajā ceļojuma dienā pasūtītā parastā kafija bija espresso – trakoti stiprs šķidrums ar kafijas aromātu un garšu, ieliets piņģerota lieluma krūzītē. Turpmāk lai izvairītos no pārsteigumiem un “noskalotu” kārtējo picas šķēli, pasūtījām big caffe Americano, kas garšas ziņā nebija tik stipra kā espresso un tilpums bija kā parastai (mūsu izpratnē) tasītei. Kafejnīcā gaisa kondicionieris mūs patīkami atvēsināja, bet paēstās pusdienas uzdzina vēl lielāku nogurumu. Tajā brīdī sapratu, ka doties uz Itāliju jūlija vidū nebija pareizākā izvēle. Pēc apmēram 6 stundu pastaigas pa Venēciju, kad termometra stabiņš draudīgi tuvojās +38’C jutāmies pagalam piekusušas. Lēnām devāmies uz Sv.Marka laukuma pusi, kur mums bija norunāts tikties ar parējiem ceļojuma biedriem. Saule pamazām rietēja un vairs nebija tik karsti kā pa dienu. Sv. Marka laukums ir kļuvis tukšāks. Izrādās, ka dienas vidū, cilvēku burzmā nebiju pamanījusi āra kafejnīcas ar orķestriem, kas pievilina apmeklētājus. Kņada ir norimusi un klasiskās mūzikas skaņas nomierina un ir kā patīkams nobeigums manam ceļojumam. Vēl pēdējās 30 minūtes pirms došanās uz kuģīti, pavadu sēžot uz akmens trepēm un sapņainu skatienu atvadoties no Venēcijas. Cik labi, ka Venēcija man nelika vilties! Šī ir pilsēta, kurā es noteikti atgriezīšos.

Venēcija - mana sapņu pilsēta

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem