Jūnija sākums Kuldīgā
|
Inārs Vinte
|
Šogad man izdevās tikt uz vietu, kuru agrāk biju tikai pa televīzoru redzējis un nedomāju, ka reiz tur arī tikšu. Es te par Kuldīgu, mūsu seno Kurzemes pilsētu, kura apvīta ar leģendām un stāstiem un par kuru dzejots un pasakots jau gadu simteņiem visdažādākās valodās.
Un, lūk, šogad tas notika, un ar Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Sabiedrības integrācijas programmas atbalstu naudas svētību un mūsu pašu RSAC "Mežciems" darbinieku sparīgo darbīgumu tika tapināts stāstniecības projekts - "Mēle mutē - pasaule vaļā!", kur atsaucīgi pieteicās mūs savā pieredzē pamācīt un gādāt par mums Kuldīgā Kurzemes kultūras mantojuma centrs "Kūrava" un tās vadītāja Ina Celitāte un biedrības brīvprātīgie.
No rīta tā paagrāk, otrdien, mēs sakāpām autobusā. Vispār gan, mūs ar liftu ievizināja divus metrus augstajā pasažieru salonā. un devāmies pretim nezināmajam...
Braukt nācās garas, gandrīz 3 stundas, ar nelielu kafijas un atpūtas pauzi pie Tukuma pagrieziena, benzīntankā. Taču ceļš nebija garš, jo bija jau ko redzēt pa logu. īpatni, ka gluži kā tarakāni, kaut kur tur lejā, aiz loga šiverēja vieglie autiņi, tik pa brīdim kāds autobus mūs apvējoja, dažus desmitus centimetru attālumā aiztraucoties mums garām no pretējās puses.
Ieripojām Kuldīgā pa veco tiltu. Un visi pielipa logiem, lai apskatītu Ventas rumbu, šo garāko no Eiropas ūdenskritumiem.
Kuldīgā mūsu mežciemiešu grupu sadalīja trejās, mazākās. Viena devās vārīt ziepes, tiešā, ne pārnestā nozīmē, uz ziepju vārīšanas darbnīcu, otra ķērās pie veselīgas maltītes gatavošanas, bet mēs, kas trešie devāmies uz Kuldīgas centru, uz kādreizējo sinagogu, kur tagad ar ebreju kopienas atļauju iekārtots Kurzemes mākslas centrs.
Pēcāk devāmies nelielā stāstnieciskā ekskursijā pa Kuldīgas centru un Alekšupītes tekalīgajiem līkumiem, kuri veidojot Latvijā sava veida Venēciju. Tik ļoti gan no krastiem tā ārā nekāpj, lai appludinātu ielas, taču pavasarī tās skrējums ir visai šs, tā, ka nedomā pat tajā iekāpt. šodien tā gan rāmi tecēja starp mājām, tieši kā gleznā, kura mūsu Mezciema centrā pie sienas
Stāstniece Liesma īsajās gandrīz divās stundās paspēja tik daudz dažāda izstāstīt, ka ja ne grāmatai, tad brošūrā to visu varētu salikt. Gan pasaka par lidojošajām zivīm, par Ventas mātes meitu un nabadzīgo saimnieku, kurš pie turības tika, gan par kara briesmām un Kuldīgas ebreju un tā kvartāla nelaimīgo likteni, gan par Alekšupīti, veco rātsnamu un tā tikpat veco cietuma pagrabu, gan Kuldīgas augstskolu un skolām un vēl un vēl...
Tā nu palēnām mēs nonācām līdz Kuldīgas pils virspilskunga mājai, kur tagadiņ Kūravas kultūras rezidence savā vēl restavrācijas procesā tērptajā krāšņumā, kur mūs sagaidīja kūraviešu un mežciemiešu kopēji gatavotās veselīgā ēdiena pusdienas pēc ulmaņlaika laucenieku receptēm.
Paēduši, cik nu kuram gribēja un garšoja, jo ne jau visiem viss vienmēr garšo, taču paēsts bija un tie, kuriem vēl spars, devās pēdējā nelielā ekekursijā uz skatu laukumiņu, kur savulaik Ulmaņu Kārlis bija stāvējis un uz Ventas Rumbu skatījies. Tur skatījāmies, laiskojāmies, sarunājāmies ar vietējiem un dažs vēl paspēja stāstu par to, kā savulaik Rumbu spridzinājusī un gandrīz pili sagāzuši, klausījāmies. Lidojošās zivis jau gan bija vēl aprīlī aizlidojušas, taču skats tāpat bija labu labais un mēs šajā skatā arī iekšā
Tas tad arī turpat vai viss. Pēc neliela kratīšanās ceļojuma autobusā bijām atkal mūsu pašu Mežciemā, kur mūs sagaidīja ceriņi un meža smaržas