Pastaigas ziemā pa Alpiem

28.01.2009
17 min lasīšanai
35 foto

25. Decembris Šogad Ziemassvētku brīvdienas mēs ar Maiju nolēmām pavadīt Šveicē. Šveices apmeklējums nebija vis kalnu slēpošana, slēpot man nepatīk, bet vienkārši pablandīties pa Alpiem ziemā un apskatīt visu, kas atrodams pa ceļam. Mūsu starta punkts, kā jau katru reizi, bija Rīgas lidosta, rīts tipisks – latviskā ziema, viss nomācies un tu, cilvēks, nevari atcerēties, kad pēdējo reizi esi redzējis sauli. Iečekošanās reisam Rīga – Minhene jau veikta izmantojot internetu, dodamies uzreiz uz kontroli. Drošības kontrolē man nez kādēļ liek ieslēgt fotoaparātu, lai pārliecinātos, ka tas nav pārtaisīts par spridzekli. Arī kontrolieris visu laiku ar mani runā angliski, lai arī es domāju, ka pēc paskata esmu parasts latvietis - pelēkais. Tikuši cauri kontrolei neilgu laiku uzkavējamies iestādījumā, kurš saucas „Coffee Nation” – nekad to brīnumu nebiju apmeklējis un laikam arī vairs neapmeklēšu. Kafija ir okei, bet nu cena tomēr ir nejēgā uzskrūvēta. Tad iesēdāmies lidmašīnā un lidojām prom. Lidojuma laikā nekas interesants nenotika, tā kā pēdējā laikā ar lidmašīnu lidoju biežāk kā braucu ar autobusu, tad arī nekādas īpašās izjūtas lidojums nesagādāja. Tik vien kā visu laiku jaucu mūsu galamērķi Ženēvu ar Cīrihi. Minhenes lidostā transferā nodzīvojāmies veselas divas stundas. Īsti darīt tur nav ko - bodītes paknapas ar diezgan augstām cenām. Arī grāmatu veikali konsekventi tirgo grāmatiņas vācu valodā, šo to jau gan iepirku. Vēl papildus opcija bija iespēja blandīties pa tirdziņu, kas atradās starp terminālu 1 un 2. Uz lidmašīnu mūs aizveda autobuss, arī pati lidmašīna nebija nekāda lielā, mazais Airbus, laikam A319. Tad nu šoreiz lidojums bija tāds jestrāks, jo gaisa bedres bija labāk jūtamas. Nolaišanās gan bija visai interesanta, no saulainās zonas ielidojām mākoņu pārklātā kalnu ielejā. Tā kā pēdējo nedēļu laikā biju noskatījies ~20 „Air Crash Investigation” sērijas, no kurām pāris bija tieši veltītas lidojumiem kalnu ielejās, nedaudz sadomājos. Izkāpjot no lidmašīnas jau Ženēvas lidostā skats bija skaists - viss nomācies, bet kalnu ielejas galā spīd saule, tādi kā gaismas vārti. Tālākais plāns bija universālās dzelzceļa biļetes iegāde, kas ļautu mums braukt ar jebkuru vilcienu Šveicē pa bez papildus maksas. Šāda biļete saucas „Swiss Saver Pass” un nopērkama attiecīgam dienu skaitam. Mēs paņēmām uz četrām dienām divām personām. Izmaksāja šis prieks 442 Šveices frankus. No Ženēvas lidostas uz pašu pilsētu ar vilcienu var nokļūt pa baltu velti, pat kontrole vilcienā nekāpj iekšā. Maijai gan nepatika fakts, ka vilciens nav divstāvīgais, bet parastais. Izkāpuši Ženēvas centrālajā stacijā, nolēmām iesākumā atrast savu viesnīcu, lai, tur nolikuši savas mugursomas, varētu pēc tam aplūkot Ženēvu. Rezervācijā hotelis tika saukts kā Les Nations. Protams, ar pirmo reizi pareizo ceļu atrast neizdevās, un nācās diezgan blandīties pa dīvainām ieliņām, kuras lielformāta kartē nemaz nebija atrodamas. Beigu beigās jau hoteli atradām un, atstājuši mantas istabiņā, devāmies lūkoties Ženēvu. Lūkošanas procesam traucēja auksts vējš un tumsa. Aizgājām līdz vecpilsētai, pa ceļam šķērsojām Ronu. Tur izskatījās, ka Ženēvas iedzīvotāju mīļākais sporta veids ir gulbju barošana, ar to nodarbojās praktiski visi upes krastā sastaptie cilvēki. Gan jau ka svētku dienās tāda gulbju uzticība ir tīri laba lieta. Nezinu gan vai baltmaizē nobarots gulbis ir ar uzlabotu cepeša garšu, bet toties praktiski pa velti. No pašas vecpilsētas neko daudz neredzēju, tā kaut kādu iemeslu dēļ nebija izgaismota. Ielas arī bija tukšas - tomēr svētki. Vienīgais izgaismotais objekts bija Ženēvas katedrāle, no malas nemaz neizskatījās, ka savulaik to būtu apskādējuši kalvinisti. Tad no katedrāles skatu laukumiņa pavērojām pilsētu otrā upes krastā un nolēmām doties atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam iegriežoties uzēst. Kā ēšanas vietu jau šurp nākot biju noskatījis McDonalds „restorānu” netālu no stacijas. Es personīgi vienmēr uzskatīju, ka McDonalds ēstūži veras ciet tika Pasaules Gala iestāšanās brīdī. Man pārsteigums, ieraugot slēgtu Maķīti, bija tik liels, ka pat pavēros debesīs vai nav parādījusies kāda Pasaules galu vēstoša komēta, gaismas krusts vai citas lietas no Jāņa Atklāsmes grāmata. Neko tādu nemanījis, padomāju, a varbūt man ar galvu viss vienkārši nav kārtībā, pajautāju Maijai vai maķitis tiešām ir iet, viņa atbildēja apstiprinoši. Tā nu viena no manām dzīves konstantēm tika sagrauta. Nācās vien stacijas veikalā iepirkt nedaudz ēdamā un vakariņot viesnīcā. Tā nu arī pirmais vakars Šveicē beidzās, nākošajā dienā plānots apmeklēt Zermatt ciemu un apskatīt Materhornu. 26. decembris Rīts sākas diezgan agri, ceļamies augšā pirms septiņiem, jo vilciens, kas vedīs mūs uz Brigi (pēc jaunā latviskā pasaules atlasa Briga), aties 7:42. Pa šo laiku paspējam sakravāt somas, paēst brokastis, izčekoties no viesnīcas un tikt līdz vilcienam. Par Šveices vilcieniem līdz šim biju dzirdējis ļoti labas atsauksmes, klusi, nekratās, ūdens glāzē uz pārmijām nešūpojoties, precīzs kā Šveices pulksteņi (patiesībā tamburā šūpojas diezgan normāli un tualetes apmeklēšana vīrieša cilvēkam ir diezgan nopietns pārbaudījums čurāšanas precizitātē). Šodienas vilciens gan nebija no Šveices, tas bija itāļu Venēcijas ekspresis. Patiesībā vilciens kā vilciens, tikai viena nianse, kas, kā nopratu, raksturīga eksprešiem. Pirms izvēlies vietu, kur piemesties, apskaties vai virs krēsliem nav rezervācijas zīmītes. Ja ir, tad iespējams kādā stacijā tev nāksies dot vietu īstajam biļetes turētājam. Ir arī jāskatās, kurā klases vagonā tu iekāp, lai nesanāk maksāt prāvu soda naudu. Arī biļešu kontrolieri tevi var apciemot pāris reizes. Vietu atradām un nosēdāmies pie loga, kuram teorētiski vajadzēja rādīt Ženēvas ezeru. Iesākumā redzēt nevarēja neko tumsas dēļ. Tumsai beidzoties atklājām, ka arī paša Ženēvas ezera šajā vilciena pusē nav. Nekas jau vēl nebija nokavēts, pārsēdāmies pareizajā pusē. Pats Ženēvas ezers, ezers kā ezers, tikai kalnu ieskauts. Patiesībā jau man vairāk patikās vērot kalnus nekā ezeru. Šovakar nakšņošana plānota pilsētiņā ar nosaukumu Visp ~10 minūšu vilciena brauciena attālumā no Briges un aptuveni stundas no Zermatt (pēc jaunā latviskā pasaules atlasa Cermate). Pašā Zermatt, kā jau īstā slēpotāju paradīzē, viesnīcu vairs pa sakarīgu cenu nevarēja atrast jau augustā. Brigē nonācām laicīgi un devāmies meklēt vilcieniņu, kas mūs nogādātu uz Zermatt. Dzelzceļa informācijā bija lasīts, ka vilciens atrodas nieka 7 minūšu gājiena attālumā. Patiesībā pa septiņām minūtēm tai pilsētiņai var iziet cauri, vilciens atrodas ~ 2 minūšu gājienu attālumā (pat ja esi ļoti klibs). Zermatt vilcieniņš vairs nav tik „kruts” kā ekspresis, bet labāks par LDz piedāvātajiem. Vilcienā iekāpjošie cilvēki lielākoties ir apāvuši slēpju zābakus, vai vismaz ir paķēruši līdzi kādas ragaviņas. Mums ar Maiju gan nekā tāda līdzi nav, jo mēs braucam staigāt. Ceļš tiek pavadīts vērojot kalnus pa vilciena logu un klausoties, ko runā šveicieši. Viņi vispār var runāt franciski, vāciski, itāliski vai retroromāniski. Mums blakus sēž tādi, kas māk runāt vāciski. Par vācu valodu tā ir nosaucama ar lielu piepūli, viņu šveiciešu dialektu ir grūti saprast. Nonākot pilsētiņā, pirmais, ko pamana, ir totāls automašīnu trūkums. Viņas ir, bet elektrokāru veidā. Pārvietojas praktiski bez skaņas un, tā kā īsti tūristi brien pa ielas vidu, tad brīnums, ka nevienu nenobrauc. Arī es uzvedos kā īsts tūrists, fotografēju visu pēc kārtas, aplūkoju hoteļus un apstājos novērot arī bēru ceremoniju, kas noris vietējā kapsētā. Labs laiks tiek pavadīts arī Materhorna aplūkošanai. Šamo kalnu redzu pirmo reizi, labi, visādās dabas filmās jau ir manīts, bet dzīvē tikai tagad. Izskatās tiešām iespaidīgi un ir visai interesants aplūkošanai. Tāds kā milzu ilknis. Viņu uzreiz ierindoju trešajā vietā savu apskatīto dabas objektu TOP 10 (pirmajā un otrajā vietā lieku attiecīgi Uluru un Olgas Austrālijā). Mūsu plāns ir uzkāpt līdz vietiņai, kura saucas Furi aptuveni 250 metru virs Zermatt un tad caur Moss atgriezties atpakaļ. Pašā sākumā īsti nenoorientējamies līdzpaņemtajā kartē un aizgājām nedaudz sāņus. Tā nu 10 minūtes gājām gar upes krastu ēnā un aukstumā līdz nonācām pie nelielas elektrostacijas. Uz elektrostacijas vārtiem atradās plāksnīte - par ienācējiem atbildību neuzņemamies. Tā kā tālāk ceļa nav -velkamies vien atpakaļ. Pareizais ceļš ved kalnā, bet te ir saulīte un silti. Ir arī svaigs gaiss. Pafotografēju Matterhorn kalnu, paskatāmies Zermatt no augšas un lēnām virzāmies uz Furi pusi. Uz gājēju celiņa ir diezgan daudz staigātāju. Daļa ir tā saucamie nūjotāji, tādi paši cilvēki kā pārējie, bet nez kāpēc rokas mēģina turēt paralēli zemes virsai ar nūju palīdzību. Ko tās nūjas īsti dod, bez papildus līdznesamā svara, nesapratu. Varbūt, ja tev uzbrūk mežonīgi kalnu murkšķi, tad vieglāk no tiem atgaiņāties? Ātrumu tas tiešām gājējiem neuzlaboja. Sastapām arī pāris apgreidotus nūjotājus, pie kājām šie bija piestiprinājuši mazas slēpītes un rokās nūjas. Šādi cilvēki mīl noskriet nost no notīrītā ceļa un nedaudz pabradāties blakus pa sniegu, pēc kāda laika atgriežoties uz ceļa, ātrums tiem minimāls, gan uz ceļa, gan sniegā, domāju lācis tādu panāktu un noplēstu mierīgi, pat neskatoties uz nūjām. Līdz Furi nokļuvām aptuveni stundas laikā, īpaši nekur neskrējām un pret kalnu jau arī nekāda vieglā kāpšana man kā īstenam ofisa planktonam nebija. Tikuši augšā atkal pavērojām apkārtni no augšas un sākām līst lejā. Jā, uz Furi var uzbraukt arī ar funikulieri un tuvāk debesīm var nokļūt ar vilcieniņu, kas saucas Glacier Express. Kāpjot lejā ar nospriedām, ka nebūtu slikti paēst. Es filozofēju par to, cik svētīgs šādā vietā būtu Maķītis, kas dārgajiem šveiciešu restorāniem atsistu klientūru un aplēsu ekonomisko efektu. Paēšana šajā miestiņa maksā, manuprāt, dārgi. 15 lati par otro man neliekas saprātīga cena, bet ko var gribēt no tūristu iecienīta objekta. Vispār jau Maķītis atradās uz galvenās ielas, nez kādēļ to nebiju pamanījis jau šurp nākot. Protams, ka nekādas šniceles ēstas netika, pārmetāmies uz burgeriem. Novandījušies pa kalniem pāris stundas, devāmies atpakaļ uz mūsu naktsmītnes pilsētu Visp (kas franciski nez kāpēc izrunājas Vjež, bet latviski Fispa). Tur viesnīca atradās tieši stacijas laukumā un ierādītā istabiņa bija visai jauka. Pēc mantu nolikšanas devāmies apskatīt pilsēteli. Pilsētiņā ir labi ja 7000 iedzīvotāju, nekā īpaši apskatāma tur nav, standarta baznīciņa, mirgojošas ciematiņu uguntiņas kalnos un skatlogi pilni ar trīs Austrumu Gudro ainiņām. To visu es uzzināju pēc stundas klaiņošanas pa pilsētiņu. Nākošā diena mums ir ieplānota pavadīt Lucernā. 27. decembris Šodienas plānā mums bija apmeklēt Muerren pilsētiņu un tās apkaimi. Tomēr, no rīta pamodušies Vispā un izbraukuši cauri garajam Loetschbergas tunelim, nolēmām, ka laiks ir pārāk apmācies, lai riskētu ar iespēju blandīties kalnos miglā. Tādēļ mainījām plānus un devāmies uz Lucernu. Ja godīgi, tad man Lucerna visu mūžu bija asociējusies ar lopbarības augu. Pēc apmeklējuma manas domas nopietni mainījās uz labo pusi. Izrādās, ka par godu šim lopbarības augam nosaukta vesela pilsēta. Pilsētas galvenais apskates objekts skaitās koka tilts, kas skaitoties pasaulē vecākais apjumtais, būvēts 1339. gadā un ved pāri upītei ar nosaukumu Reuss. Blakus koka tiltam ir arī pavecs ūdenstornis no akmens. Ieraugot torni, es par tā utilitāro nozīmi nebiju informēts, iesākumā man šķita visai dīvains nocietinājums, kas iespējams izmantots kā cietums īpaši neklausīgiem pilsētniekiem, bet ne kā ūdenstornis. Paša vecā koka tilta autentiskumu es apšaubu, koki bija pārāk labi saglabājušies, lai tā būtu patiesība. Lai vai kā, tiltu notestēju, pārejot tam pāri, neielūza. Upītē toties čumēja un mudžēja no pīlēm un gulbjiem, tos, protams, visi cītīgi piebaroja. Pats gan putniem maizi nemētāju, bet ar interesi novēroju kā tie savā starpā plūcas maizes kumosa dēļ. Gulbji ņem uz masu, bet pīlēni ar žiglumu. Pati vecpilsēta izskatās ļoti smuki, ir vērts aizbraukt apskatīties. Vienīgais mīnuss nomācies laiks. Pilsētā kā nopietnais apskates objekts ir paredzēts Tehnoloģiju muzejs. Lai līdz tam notiktu ir kādas 30 minūtes jāsoļo gar Lucernas ezera krastu (patiesībā viņu sauc Vierwaldstättersee). Var jau, protams, arī pa ielu, bet tas nav tik interesanti. Ejot gar ezermalu, pirmais iespaids, kas rodas ir – no kurienes te tik daudz pīļu? Ko viņas ēd? Varbūt vientuļus garāmgājējus? Bet tā kā viņas agresiju neizrādīja, tad nomierinājos un izstāstīju Maijai iespējamo mandarīnu iegūšanas tehnoloģiju izmantojot mandarīnpīles. Tehnoloģiju muzejā mums ieeja pienācās par velti, to mums nodrošināja Swiss Saver Pass. Mani gan iekšā laišanas automāts ignorēja un nelaida iekšā. Tā ka nācās vien aizlīst viņam garām. Pirmā ekspozīcija – Šveices dzelzceļš. Var redzēt, šajā valstī iedzīvotāji ar savu dzelzceļu lepojas. Var iekāpt vecos un arī jaunos dzelzceļa vagonos. Apskatīt šveiciešu lokomotīvju vectētiņu Krokodil. Dažādus tramvajus, dzelzceļa modeļis. Uzzināt kādēļ dzelzs ritenim ir mazāka berze nekā gumijas riepai un kā pareizi rakt tuneli. Šajā sekcijā, kā jau vienmēr muzejos, veltam 50% no visa laika. Tas ir tāds muzeju likums, ka pirmās zāles apskatei tu velti pusi no kopējā laika. Nākošā ekspozīcija bija veltīta aviobūvei un kosmosa tehnoloģijām. Patīkami bija dzirdēt PSRS himnas atskaņojumu varoņu alejā un izpētīt kāda tad īsti ir tā kosmonautu pārtika. Ja amerikāņiem viss bija iepildīts konservos ar nosaukumiem pirmā diena, otrā diena, tad krieviem nosaukumi ir daudz poētiskāki – galetes „Arktika”, Paket Ņeproļivaika, rieksti Funduks un īsta bleķa karote, ar kuru var ne tikai ēst, bet arī aizsargāties no citplanētiešu uzbrukuma. Bija arī īsta pasažieru lidmašīna, bet,tā kā tikko pats biju atlidojis, tā īsti nesaistīja. Pēdējā zāle, kuru apmeklējām visātrāk, bija veltīta kuģiem un funikulieriem. Teikšu godīgu, te es visām zālēm fiksi izgāju cauri. Man jau viss bija vienalga. Labi, bija tur tāda manta, kas attēloja lodītes ceļojumu pa Šveici, ar tik daudzām kustīgām detaļām, viss kustās, svārstās, ripo un griežas, ka tevi tas reāli nohipnotizē. Sevi pieķēru tikai, kad attapos, ka lodītes ceļojums tiek skatīts jau trešo reizi. Pēc šādiem nopietniem darbiem nolēmām ieturēties vietējā kafejnīcā. Tur varēju nedaudz izmantot savas vācu zināšanas, prasot Bratwurst mit Pommes. Kaut ko laikam sajaucu, jo iesvērējs man pa visu makti gribēja ieskopēt dīvaina paskata zosti, no tās es atteicos. Tad devāmies atpakaļ uz pilsētas centru. Ar kājām iet negribējās, tādēļ izmantojām sabiedrisko transportu. Lai gan Maija apgalvoja, ka arī autobusā var braukt ar dzelzceļa biļeti, man tas īsti loģiski nelikās. Tādēļ uzskatu, ka atpakaļ atbraucām „pa zaķi”. Bez tam autobusā pamanījos vienam cilvēkam uzkāpt uz kājas un nedaudz iedunkāt viņa dēlēnu ar mugursomu. Izkāpuši vecpilsētā un noskaidrojuši, ka vilciens uz Interlākeni ies pēc stundas. Sākām staigāt pa vecpilsētu, apmeklējām dažus veikalus, iepirku suvenīrus, apskatījām veco dzirnavu vietu, palūkojāmies uz pili kalnā. Noignorējām pāris latviešus, kas ļoti gribēja socializēties, bļaujot pa visu ielu, uzkāpām līdz vecajam pils mūrim. Mūrī gan nevarēju atrast vietu, kur varētu uzlīst arī augšā uz pašas sienas, bet nu gan jau citreiz. Interlākenas vilciens mums negāja caur Berni kā parastie, bet pāri kalnu pārejai ar pāris visai stāviem kāpumiem. Lai vilcieniņš spētu pilnvērtīgi kāpt kalnos viņam ir speciāli zobratiņi un tāda kā trešā sliede, zobstienis pa vidu. Vilcienā mums paziņoja, ka diemžēl pienākšana galamērķī nokavēšoties par divām minūtēm lavīnas dēļ. Laikam Jūrmalas – Rīgas vilcienam lavīnas gadās visai bieži. Interlākenā izkāpjam Interlaken Ost stacijā, ir jau tumšs un mums kādas 15 minūtes jākāto līdz viesnīcai. Gar ceļa malu vieni vienīgi hoteļi, nekā cita. Saprotam, ka rīt šeit mums nav ko darīt. Ticis viesnīcā atklāju vienu nepatīkamu lietu, man portatīvajam beidzas baterija, bet lādētāja kontaktdakša ir par resnu, lai iebāztu kontaktā. Tā nu dodamies uz veikaliem, iepirkt pārtiku un atrast kontakta pāreju. Maija atklāja, ka viņa kaut kur ir pazaudējusi savu cepuri, tā pie pirkumiem pievienojas arī cepure. Pārejas kontaktus neatradām, mūsu problēmas viņi vienkārši nesaprata. Tad nu atgriezies viesnīcā, strāvai pievienojos vairs ne ar prātu, bet ar spēku. Plastmasa gan rozetē nedaudz deformējās, bet paši vainīgi, ka nejēdz normālus štepseļus ierīkot. Tad nedaudz paskatījāmies Gazas konfliktu, uzzvanīju Edijam, kā viņam klājas Gibraltārā, nopublicēju dzirdēto un likāmies gulēt. 28. decembris Iepriekšējā vakarā esam noskatījušies laika prognozi un zinām, ka Mürren ciematiņā laiks ir saulains. Pašā Interlākenē gan tāda kā migla, mākoņains, visai nesmuks laiks. Paēdam brokastis, izrakstāmies no viesnīcas un dodamies uz Interlaken Ost staciju. Arī šis rīts nav izņēmums un vilcieniņš uz Lauterbrunnen (latviski sanāktu skaļais avots) atiet rīta agrumā. Arī šis vilcieniņš, lai tiktu kalnā, ir aprīkots ar zobratiņiem. Interesants ir fakts, ka vilciena sastāvu pusceļā sadala divās daļās, viens aizbrauc uz Lauterbrunnen, otrs uz Grindelwald, tad galvenais ir saprast, kurā vilciena daļā tev jāatrodas. Vilciens piekāpj pilns ar slēpotājiem un dēļotājiem, tādi kā mēs - bez slēpēm un tikai mugursomām, ir tikai daži. Pats brauciens diezgan interesants, bet kalni jau arī ir interesants apskates objekts. Pašā Lauterbrunnen, vilcienam piestājot, ilgi neuzkavējamies, bet kopā ar visu masu nesamies uz funikulieri, kas mūs cels augšā kalnā. Augstuma izmaiņas diezgan nopietnas - no 795 metriem tu uzbrauc augšā uz 1650 metriem. Ticis līdz funikulierim, redzu, ka tur jau cilvēki spēlē konservos, saspiedušies vienā kaudzē ar slēpēm un ragaviņām. Pasākumu novērtēju visai kritiski un domāju - varbūt gaidīt nākošo. Funikuliera operators, savukārt, pieturas pie uzskata „no one is left behind” un bez mums funikulierī iespiež vēl kādus desmit cilvēkus. Brauciens diezgan interesants, tā kā stāvu piespiests pie durvīm, tad par redzamību sūdzēties nevar, un, ja aizsvīst stikls, tad vienmēr var skatīties uz koku galiem pa spraugu starp durvīm un grīdu. Uzbraucot augšā, mūs jau sagaida tramvajiņš, kas ~10 minūšu laikā aizvedīs uz Mürren. Mūsu plāns ir pa gājēju celiņu nākt atpakaļ no turienes uz funikulieri un, ja pietiks spēka, tad doties lejā līdz pašai Lauterbrunnen. Nekad vēl savā mūža nebija nācies braukt tramvajā gar kalna nogāzes malu un kupenām. Vispār bija interesanti. Tikuši galā kādas 10 minūtes paslaistāmies pa pilsētiņu, ja par tādu var saukt vietu ar 450 patstāvīgajiem iedzīvotājiem, un dodamies atpakaļ. Atpakaļ ceļš aizņēma aptuveni stundu. Toties pastaiga bija ļoti skaista. Saule vēl lāgā nebija uzlēkusi, un visi sniegi izskatījās tādos auksti zilos toņos. Arī āra temperatūra tāda visai vēsa. Iepriekšējā vakarā nejauši bijām izlasījuši, ka pastaigām kalnos tūristam jāpērk kaut kāda „Sledge and Hiking Pass”, maksājot par to nopietnu kāpostu. Tādas uzpariktes mums nebija un nolēmām paši arī nemeklēt. Tā nu godīgi gājām veselu stundu pa iztīrītām kalnu takām. Baudījām dabasskatus, sagaidījām arī saulītes parādīšanos. Un staigāšana mums iepatikās. Aizgājām līdz funikulera stacijai, nedaudz atvilkām elpu un nolēmām kāpt lejā līdz pašai Lauterbrunnen. Diemžēl nekas nesanāca, taciņa nebija iztīrīta, bija tikai sniegā iemītas pēdas. Es jau biju apņēmības pilns brist tikai lejā, bet Maija mani atrunāja. Apsolot, ka gan jau vēl būs kur pastaigāties. Tad nu gājām atpakaļ uz staciju un braucām lejā. Lejup braucēju bija visai maz, bez mums vēl tikai trīs cilvēki. Taču augšā tikt gribētāji bija jau kādi 500 cilvēki, kurus, protams, visus vienā piegājienā aizvest nevarēja. Pilsētiņa joprojām atradās ēnā un tādēļ aukstums bija visai jūtams. Arī galvenā atrakcija - ūdenskritums no klinšu kores, bija nedaudz aizsalis, tā kā 20 minūtes gaidot vilcienu atlika vien mīņāties un ēst šokolādi. Mūsu nākamais galamērķis ir Grindelwald. Kāpjam iekšā vilcieniņā, braucam atpakaļ uz transfēra staciju, pārsēžamies pareizajā vilcienā un pēc 30 minūtēm esam klāt. Grindelwald ir vēl aukstāks un, tā kā neesmu pārāk biezi saģērbies, sāku pat nedaudz salt. Arī šeit pašā pilsētiņā īsti darīt nav ko. Tādēļ darām to pašu ko citi - dodamies kalnos. Lai tiktu kalnā, atkal ir jāizmanto funikulieris. Bet, tā kā kalnā tikt gribētāji neesam vienīgie, tad nākas aptuveni 20 minūtes stāvēt rindā līdz kasei. Tur mēs dabonam atlaidi un nopērkam turp atpakaļ biļeti līdz First virsotnei. Kāpēc arī atpakaļ, jo nevarējām zināt, kā mums patiks tā kāpšana lejup. Tad vēl 20 minūtes stāvām rindā uz gondolu un beidzot brauciens var sākties. Gondola parasta sešvietīgā. Pie mums iekāpa vēl daži slēpotāji un, kā jau vācieši, kas domā, ka viņu valodu saprot tikai viņi, sāk apspriest to cilvēku motivāciju, kas maksā piķi, lai tiktu kalnā un neņem līdzi slēpes. Pats brauciens līdz kalna galam ilga aptuveni 10 minūtes. Jo tuvāk virsotnei, jo siltāka saulīte. Tikuši līdz gala stacijai ievērtējam dabas skatus, pafotografējam un sākam meklēt norādes kā tikt lejā. Kur ir tās izslavētās hiking trail? Tās, izrādās, ir apvienotas ar ragaviņu braucēju trasi. Iesākumā pasākums liekas visai nereāls, bet ar laiku pierod atskatīties vai nenāk ragaviņu braucējs un kāp tik lejā. Par slēpotāju trasēm brīdina ceļazīmes. Tā kā kāpšana lejup ir visai patīkama nodarbe. Vispār jau neesam vienīgie, šur tur kūnojas arī kāds nūjotājs. Īsumā staigāšana mums iepatikās un nokāpām lejā līdz pašai Grindelwald, īpaši nesteidzoties un pāris reizes nogāžoties, galā tikām divās ar pusi stundās. Vispār jau varējām arī neskriet, jo vilciens tik un tā bija jāgaida pusstundu. Arī kāpjot lejā un nonākot kalnu ēnā, saulīte pazuda. Interesants ir arī Wetterhorn kalns, ap kuru visu laiku grozījās mākoņi, šad tad aizsedzot sauli, reizēm pazūdot. Protams, no šīs pilsētiņas varēja nokļūt arī uz slaveno Jungfraujoch, bet, tā kā cenas man nelikās pieņemamas (ar visu mūsu atlaidi 70 EUR no sejas), tad pasākumu skipojām. Pilsētiņā pirms prombraukšanas vēl paspējām uzēst hotdogu, pasildīties tūrisma informācijas centrā un ielīst pirmajiem vilcienā, lai dabūtu sēdvietas. Mūsu naktsmājas atradās Bernē un tādēļ atgriezāmies Interlākenē, pārsēdāmies Bernes vilcienā un ap vakaru jau bijām klāt. Te nu sākās visgrūtākā daļa - Hotel Bern atrašana, aizgājām neceļos uzreiz, pie tam tā ka šķībāk būtu grūti notrāpīt. Bet, toties, tad ieraudzīju pirmo Šveices bomzi, kas pats par sevi ir liels retums (vismaz man 4 dienu laikā šis bija pirmais novērojums). Viesnīca izrādījās ļoti reprezentabla, ka, savās botās ieejot vestibilā, pat nedaudz nokaunējos. Tā kā mums ar Maiju no staigāšanas kājas bija, tā teikt, lupatās, pavakariņojām viesnīcas restorānā, tur arī nosmēķēju viņu alu, alus kā alus, un gājām gulēt. 29. decembrī No rīta pamostos no sētnieku radītajiem trokšņiem, šamie tīra ielu pie viesnīcas. Šodiena mums sanāk pēdējā Šveicē. Man personīgi jau vairs nekur negribas doties un labprāt tītos mājās, bet ja jau atbraukts, tad jāapskata viss pa maksimumu. Tā nu ap pulksten pusdeviņiem esam ārā no hoteļa un dodamies apskatīt Berni. Iepriekšējā vakarā tumsā neko daudz neredzējām. Iesākumā aizejam uz vienu no tiltiem, to, kas tuvāks viesnīcai. Upīte nav nekāda lielā, toties tilti sabūvēti smuki ar arkām un labi iederas pilsētas ainavā. Redzēju arī interesantu fenomenu, sētnieks slauka ielu, uz ietves mētājas sasistas pudeles. Parasta rīcība ir sētnieks saslauka visu liekšķerē un kaut kur izber. Bernē šis sētnieks vēsā mierā pudeļu stiklus slauka uz braucamās daļas. Es vēl viņa vesti nopētīju vai gadījumā nav kāda autoriepu servisa reklāmas šilte. Tālākajos plānos ietilpst slavenās Bernes lāču bedres apskate. Lai tur nokļūtu, izejam cauri vecpilsētai. Līdz šim tikai Bernē esmu redzējis tāda tipa ielas, kad ietve novietota zem mājas otrā stāva. Rodas sajūta, ka visu laiku ej pa tuneli. Bodes vēl visas ciet, tādēļ iešana norit visai ātri. Pa ceļam tiek apskatītas arī dažādas baznīcas, izpētīti rotājumi par tēmu „iz svēto dzīves”. Lai cik tas dīvaini neliktos, lāču bedri uzreiz neatradām. Toties uzkāpām nelielā pakalnā no kura varējām aplūkot visu Berni. Tad arī sapratu, ka baznīceles, ap kuru tusēju nemaz nebija nekāda katedrāle, bet parasta baznīca. Mācība, vajag šad tad ieklausīties ceļa biedros un šo to palasīt par ceļojuma tēmu. Skats rītausmā uz pilsētu tiešām bija smuks. Pēc tam uzreiz atradās arī paša lāču bedre, izrādās, šurp nākot mēs pie viņas jau bijām uzkavējušies. Iespējams, ka bedri nepamanījām tādēļ, ka tajā nebija lāču. Nu neviena, bija tikai plakāts, kas vēstīja par rekonstrukciju. Man gan šķita, ka sniegā pie lāču betona bunkuriem šādas tādas pēdas ir redzams, bet iespējams, ka tās atstājuši celtnieki. Tad palēnām aizkuļamies uz katedrāli, iekšā neeju, šogad jau kāda 30 baznīcas jau esmu apmeklējis, vairāk nevelk. Paskatos durvju rotājumus, procesu, kā pareizi noārdīt Ziemassvētku tirdziņu un ejam tālāk uz dzelzceļa staciju. Te Maija nedaudz noraujas un sāk šopingošanas tūri, bet Cīrihe jau nekur neaizmuks. Cīrihē ierodamies kaut kur ap pusdienas laiku. Šoppings turpinās, palaižu Maiju apģērbu bodēs un pats mierīgi veselu stundu nobumbulēju grāmatnīcā. Pirkt neko netaisos, cenas nav draudzīgas, pamatīgi ievērtēju klāstu un atzīmēju, ko pasūtīt pašam Amazonē. Kad piegriežas grāmatu veikals, sameklēju Maiju un dodamies uz viesnīcu. Lieki piebilst, ka pēc vakardienas staigāšanas mums kājas ir lupatās (sāp no neierastas slodzes). Viesnīca atrodas tādā nedaudz dīvainā rajonā, var manīt pāris bomžojošus poļus vieglā reibuma pakāpē. Pati viesnīciņa tā neko, tikai nav interneta pieslēguma. Istabiņa tīra un auksta. Bet citādi viss kārtībā. Nedaudz atpūtinājuši kājas, dodamies apskatīt vecpilsētu pa īstam. Pastaiga ievelkas kādas divas stundas. Nekādus muzejus neapmeklējam un nekādos torņos augšā nerāpjamies. Aizejam līdz ezeram. Apskatām pilsētu no malas. Papētām baznīcu torņus, ievērtējam satiksmi. Ir jau pienākusi tā ceļojuma fāze, kad neko vairs tā īsti negribas. Viss jau izskatās smuki, bet tev vienkārši tas vairs nespēj piesaistīt uzmanību. Tā nu paklaiņojuši nolemjam iet paēst, ēšanas vietas meklējumiem veltām neadekvātu laika sprīdi, vai nu visas vietas ir pārpildītas, vai cenas liek saprast, ka tik ļoti gan tu ēst vēl negribi. Beigās iekožam Cīrihes centrālās stacijas ieskrietuvē, kurā tirgo zivju ēdienus. Tad dodamies uz lielveikalu iepērkam paiku brokastīm un ejam atpakaļ uz hoteli. 30. decembrī Šodien plāns pavisam vienkāršs, ceļamies sešos, dodamies uz lidostu un lidojam uz Rīgu. Plāna realizācija noritēja bez starpgadījumiem. Cauri Cīrihes lidostas kontrolei Maija nejauši mugursomā iznesa ūdenspudeli, laikam pie viņiem vēl terorisma draudi nav atnākuši. Esot Šveicē nenopirku nevienu pulksteni, nevienu Šveices nazi, toties apēdu daudz šokolādes. Punkts.

Pastaigas ziemā pa Alpiem

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem