ktdr

ivars āboliņš 28.05.2015 10 min lasīšanai

Es nezinu, vai dzīvē ir bijusi vēl kāda reize, kad esmu juties tik sirreāli. Turklāt pat nezinu, vai šīs sajūtas var nosaukt par sirreālām, iespējams, būtu jāmeklē kāds daudz jaudīgāks vārds. Es stāvu pie diviem milzīgiem pieminekļiem, viens no tiem ir veltīts Ziemeļkorejas mūžīgajam prezidentam Kim Ir Senam, bet otrs — viņa dēlam, bijušajam valsts vadītājam Kim Čen Iram. Abi nu jau labu laiciņu mūžībā esošie vīri ar smaidu veras pasaulē, un pie viņu kājām gulst ziedi. Rātni izkārtojušies nelielās kolonnās, ziedus noliek visu vecumu ziemeļkorejieši, kuri uz šejieni savesti darba kolektīviem.

Protams, pats pasākums — kolektīva ziedu nolikšana pie valstij svarīgu cilvēku pieminekļiem — nav nekas neparasts. Taču šoreiz ir nedaudz citādi, jo viss notiekošais ir tik fanātiski patiess, ka sejā neviļus parādās smaids. Ļaudis pirms ziedu nolikšanas zemu paklanās abiem vadoņiem un dod vietu nākamajiem. Tuvējās galvaspilsētas Phenjanas ielas ir cilvēku pārpilnas, viņi uz šejieni nāk gan kājām, gan tiek savesti ar autobusiem, un tas ļoti spilgti kontrastē ar ikdienu. Ikdienu, kurā uz ielām praktiski nav redzamas automašīnas un arī ielas ir gandrīz tukšas. Tik vien kā pa kādam gājējam vai velosipēdistam, jo privātie transportlīdzekļi valstī ir aizliegti un tādus izsniedz tikai augstām amatpersonām vai darba varoņiem. Šis arī ir īstais iemesls, kādēļ Ziemeļkorejā tāda mūspusē pašsaprotama lieta kā luksofors ir parādījusies tikai pirms pāris gadiem. Agrāk vienkārši nebija nepieciešamības. Neviens nebrauca. Pēdējos gados elitei acīmredzot ir iepaticies, un šī iemesla dēļ uz ielām var redzēt arī šādus tādus auto. Lai gan joprojām to ir neticami maz.

Tāpat Ziemeļkorejā ir aizliegts privātais bizness. Gan sabiedrisko transportu, gan pārtiku pamatā dotē valdība. Ierindas ziemeļkorejietis ar savu vidēji piecus dolārus lielo mēnešalgu patiesībā neko nopirkt nevar — tādu īstu veikalu nav, šur tur esošajos mazajos kioskiņos pārdod tikai niekus. Vēlāk noskaidroju, ka parasts korejietis ikdienā pārtiek no rīsiem un kimči (marinēti kāposti), divas reizes mēnesī saņem olu un gabalu zivs, bet uz svētkiem gaļu. Ziemeļkorejiešu pieticīgās diētas dēļ visa brauciena laikā tā arī neredzu nevienu apaļīgu cilvēku, visi vietējie ir patiešām slaidi (izņemot pašu vadoni Kim Čen Unu).

Ziemeļkorejā iebraucu vienā no iespējami labākajiem laikiem — pavasarī, kad sākuši ziedēt koki, un uz vispārējās pelēcības fona tas ir daudz. Lai gan Ziemeļkoreja ir viena no pasaules slēgtākajām valstīm, iekļūt tajā nemaz nav tik grūti. Uz savu galvu, protams, tas būtu neiespējami, taču kontrolētā veidā valsts organizētās tūristu grupās tas ir izdarāms. Ziemeļkorejā gadā tiek ielaisti 3000 līdz 5000 rietumnieku un vēl ap 50 000 ķīniešu, mongoļu un krievu (pēdējo gan pēc Krievijas krīzes sākuma esot kļuvis ļoti maz). No vienas puses, šis skaitlis nemaz nav tik mazs, bet, no otras,

Dienvidkorejas galvaspilsētas Seulas lidosta minētos 3000 līdz 5000 tūristu noteikti izlaiž cauri stundas laikā...

Braucienu uz Ziemeļkoreju kārtoju apmēram pusgadu. Lai tiktu pie vīzas, nākas nedaudz piemelot, ka neesmu žurnālists, taču kopumā tas nav nekas pārdabisks un tāds, ko es nebūtu darījis jau iepriekš. Ķīnā bāzētā tūrfirma, kas sadarbībā ar Ziemeļkorejas valdību piedāvā ceļojumu, visbeidzot paziņo, ka vīza ir izsniegta, un brauciens var sākties.

Uz galvaspilsētu Phenjanu esam izvēlējušies nevis lidot, bet braukt ar vilcienu no Pekinas. Tā ir gan lētāk, gan iespējams pa logu apskatīties šādas tādas Ziemeļkorejas dzīves ainiņas — laukus, mazpilsētas un tajās esošos cilvēkus. Vēlāk neko tādu redzēt, protams, nebūs iespējams. Ceļojums ir ar stingri reglamentētu programmu, katru tūristu kustību uzmana divas gides un šoferis; uz savu galvu nekur nav iespējams paspert ne soli. Taču pirmā iepazīšanās ar noslēpumaino Ziemeļkoreju notiek jau Ķīnā — robežpilsētā Daņdunā mums jāpavada trīs stundas, un to laikā aizstaigājam līdz Jalu upei. Viena tās puse apskalo Ķīnu, bet otra — Ziemeļkoreju, kuru visai labi iespējams redzēt, arī esot viņā krastā. Protams, otrā pusē nekas nenotiek, redzama vien kāda rūpnīca un koki, taču sirdij tas viss liek sisties straujāk. Jo tā ir Ziemeļkoreja.

Kad vilciens apstājas uz Ķīnas–Ziemeļkorejas robežas, mani pārsteidz, cik viss notiek mierīgi. Jā, kādai ķīniešu meitenei uz neatdošanu atņem mobilo tālruni par to, ka viņa fotografēja militāristu; jā, mūsu somas un makus pārmeklē, taču būtībā nenotiek nekas tāds, kas nevarētu notikt arī kaut kur citur. Kādā brīdī pat nodomāju, ka, visticamāk, lielākā daļa no dzirdētā par Ziemeļkoreju izrādīsies tukša propaganda. Taču jau pēc dažām minūtēm man jāņem savas domas atpakaļ. Lai gan telefons rāda, ka ar zonu viss ir kārtībā, nosūtīt uz mājām īsziņu par to, ka esmu veiksmīgi iekšā, nav iespējams. Mobilais telefons uzreiz aiz robežas pārstāj funkcionēt, tāpat Ziemeļkorejā nav interneta, un tādējādi esmu nonācis absolūtā izolācijā no ārpasaules. Pat ja manā mājā Rīgā ietriektos teroristu vadīta lidmašīna, man par to uzzināt nebūtu nekādu iespēju, un es, tāpat kā ziemeļkorejieši, dzīvotu vairāk vai mazāk laimīgā neziņā. Tiesa gan, paliek jautājums — tas ir slikti vai labi? Jo gandrīz nedēļa pilnīgā izolācijā no ārpasaules tur nelikās nekas slikts, man pat patika. Savukārt vietējie gluži vienkārši neko nezina par to, kas notiek ārpus viņu valsts. Vien to, ka, lai gan Ziemeļkorejā dzīve varbūt nav sevišķi viegla, bet tur ārā, kur plosās kapitālisti, noteikti ir vēl sliktāk.

Taču, atgriežoties pie realitātes, — skats, kas paveras aiz vilciena loga, ir graujošs. Patiesībā man nav skaidrs, kādēļ Ziemeļkoreja, kas oficiālajā tūrisma programmā rāda tikai labo un visiem iespējamajiem spēkiem slēpj patieso realitāti no atbraucējiem, tomēr atļauj ārzemniekiem iebraukt valstī pa dzelzceļu. Savos ceļojumos esmu redzējis nabadzību, esmu izmalis Āfriku, bijis Afganistānā un vēl šādās tādās nekurienēs. Bet tas, ko ieraugu šeit, ir pavisam cita, pati «augstākā» nabadzības līga. Ēkas, kurās dzīvo cilvēki, ir vairāk nekā grausti, kam nav pat pievienota elektrības padeve, savukārt paši cilvēki izskatās pelēki un tukši. Bezcerību, kas paveras skatienam, nevar pat aprakstīt — cilvēki salīkuši strādā uz laukiem, kuros nekas īsti neaug, savukārt pa apdzīvotām vietām pārvietojas vārda tiešā nozīmē vraki. Redzamas arī militāristu automašīnas, kuras piekabēs velk sev līdzi koka pagales, jo mašīnas tiek darbinātas ar... malku. Un tas ir 2015.gads! Aina, protams, būtiski mainās Phenjanā. Skaidrs, ka galvaspilsētā ir daudz mākslīga pompa un aiz vairāk vai mazāk spožās fasādes slēpjas kaut kas līdzīgs provincē redzētajam, taču šeit runāt par absolūtu un bezcerīgu nabadzību būtu pārspīlēti.

Jau stacijā uzreiz pēc izkāpšanas no vilciena mūs sagaida divas gides. Viņas un šoferis turpmākajās dienās kļūs ne tikai par mūsu pavadoņiem, bet arī ēnām. Sekos katram solim; ja kāds no mums paspers pussolīti pa labi, to darīs arī viņas. Interesantākais , ka mūsu viesošanās laikā gidēm pat nav ļauts nakšņot mājās un nakti viņas pavada tajā pašā viesnīcā, kur mēs. Tā teikt, lai būtu rokas stiepiena attālumā. Tiekam aizvesti uz pilsētas vidū uz salas esošo viesnīcu (Phenjanu, līdzīgi kā Rīgu, uz pusēm sadala upe, uz šīs upes ir sala), kas ir kaut kas nedaudz no citas pasaules. Viesnīcai ir gandrīz piecdesmit stāvu, mēs apmetamies 42.stāvā, taču lifti ne vienmēr darbojas. Lai laikus nokļūtu uz brokastīm, no numuriņa jāiziet divdesmit minūtes agrāk — vai nu jākāpj lejā kājām, vai arī ļoti ilgi jāgaida lifts. Vienlaikus viesnīcā, kur apmetas tikai Rietumu tūristi, ir pieejamas visas ekstras — alkohols, masāža, biljards, pirts, baseins, frizieris, drēbnieks, pasts un vēl, un vēl, un vēl.

Uz vietas tiekam pamatīgi instruēti. Nedrīkstam doties brīvsolī, tāpat nedrīkstam locīt avīzes, jo tajās ir attēlots vadonis Kim Čen Uns. Tā tiktu uzskatīta par necieņu pret vadoni, un par to pienāktos sods, par kādu domāt nudien negribas. Kādā brīdī vecākā gide pārsakās un nosauc mūsu šoferi par virsnieku. Pēc tam gan viņa kļūdu labo, bet mums ir skaidrs, kurš pavadošajā kompānijā ir galvenais.

Pa viesnīcas istabiņas logu paveras skats uz visu pilsētu, kura naktī ir faktiski tumša — lai gan Phenjanā ar elektrības padevi nav tādu problēmu kā citur valstī, nekādu jebkur citur pasaulē ierastu laternu stabu vai citu apgaismojumu nekur nemana un arī dzīvojamo māju logi pārsvarā ir pavisam, pavisam tumši...

Sākotnēji bijām plānojuši piedalīties Phenjanas maratona 10 kilometru distancē. Šis maratons pat ir ierakstīts pasaules maratonu kartē kā «bronzas» līmeņa sacensības (tikpat augsts līmenis kā Rīgas maratonam), bet sacensības tiek atceltas. Pēdējā brīdī gan maratonu atkal atjauno, tomēr tas ir absolūti amatierisks, pārsvarā piedalās tādi paši tūristi kā mēs un skrien vien nedaudzi vietējie. Divi no mūsu kompānijas nolemj piedalīties, savukārt mēs divi ērti iekārtojamies tribīnēs. Un šo lēmumu nenākas nožēlot.

Pēc skrējiena starta sākas lidmodeļu paraugdemonstrējumi, pēc tam lec izpletņlēcēji, debesīs lido kaujas lidmašīnas (viena no tām aiz sevis velk plakātu ar uzrakstu korejiešu valodā: «Ja partija tā lems, mēs izdarīsim!»), un visbeidzot notiek Ziemeļkorejas kausa izcīņas finālspēle futbolā. Visiespaidīgākais šajā visā ir nevis pati spēle vai kāda no atrakcijām, bet gan tribīnes. 60 000 cilvēku pilnais stadions man kļuva par sava veida brauciena simbolu. Katra sektora apakšā stāv pa diriģentam, kurš prasmīgi vada visus savā pārziņā esošos ļaudis. Cilvēki kā paklausīgas aitas te aplaudē, te pūš taurītes, te taisa viļņus, turklāt viss notiek apbrīnojami sinhroni, nevienu brīdi neredzu nevienu, kurš kaut ko neizdarītu vai nokavētu. Turklāt skatītājiem nav ļauts atbalstīt kādu no komandām, jāuzgavilē abām, un visi to arī dara.

Visi vīrieši ģērbušies gandrīz vienādās drānās, Ziemeļkorejā vietējiem ir aizliegti džinsi, tāpēc visi staigā pelēcīgās auduma biksēs un kreklos. Savukārt sievietes gan izskatās atšķirīgas, dažas pat ir uzpucējušās. Gides paskaidro, ka neviens no šiem cilvēkiem uz stadionu nav atnācis individuāli, bet visi atvesti kā darba kolektīvi. Ziemeļkorejā vispār ir raksturīgi, ka nekas nenotiek individuāli vai ģimenes lokā — svarīgākais ir kolektīvs, un viss tiek darīts kolektīvi.

Korejas pussalu no Japānas koloniālās okupācijas 1945.gadā vienlaikus atbrīvoja ASV un PSRS. Ziemeļos no 38.paralēles japāņu karaspēks padevās PSRS, bet dienvidos — amerikāņiem. Pussalas sadalīšanu divās okupācijas zonās abas lielvalstis sākotnēji uztvēra kā pagaidu pasākumu, taču aukstā kara sākums apturēja Korejas valsts atjaunošanas procesu. 1948.gada maijā dienvidos no 38.paralēles ASV okupācijas zonā notika vēlēšanas un tika proklamēta Korejas Republika jeb Dienvidkoreja. Par valsts vadītāju kļuva bijušais Vašingtonas universitātes pasniedzējs proamerikāniskais Li Sin Mans. Tika postulēts, ka tā ir visas Korejas valdība, ar ko negribēja samierināties pussalas ziemeļu daļā dominējošie komunisti (iedzīvotāju daļa, kas apdzīvoja ziemeļus, dienvidu vēlēšanās nepiedalījās). Kā atbilde uz dienviddaļā notiekošo 1948.gada vasarā ziemeļos no 38.paralēles notika Korejas Augstākās tautas sapulces vēlēšanas, kuru rezultātā 9.septembrī proklamēja Korejas Tautas Demokrātisko Republiku ar Kim Ir Senu vadībā.

Abas jaunizveidotās korejiešu valstis neatzina viena otras leģitimitāti un orientējās uz valsts apvienošanu ar spēka palīdzību, kas izraisīja tā saukto Korejas karu. Miera līgums abu Koreju starpā joprojām nav noslēgts, un kontakti starp valstīm ir minimāli. Tik vien cik reizi gadā tiek atļauts satikties karā izšķirto ģimeņu locekļiem, bet būtībā tas arī viss. Vienas valsts pilsoņi uz otru aizbraukt nevar. Abu valstu korejieši patiesībā nemaz nezina, kas notiek turpat blakus — lai gan tā ir viena tauta ar kopīgām saknēm, valodu, kultūru, vēsturi, tradīcijām un visu pārējo. Arī abu valstu kara muzeju ekspozīcijas uzskatāmas par tīrāko propagandu, kam ar patiesību ir maz sakara. Piemēram, ziemeļkorejieši apgalvo, ka karā gājuši bojā vairāk nekā 400 000 amerikāņu (patiesībā zem 40 000), bet dienvidkorejieši amerikāņu dalību karā vispār gandrīz nepiemin. Tāpat abas puses pilnībā ignorē Ķīnas izšķirošo dalību konfliktā.

Vienlaikus jāatzīst — ja ir kaut kas tāds, ko ziemeļkorejieši pieprot, tā ir muzeju veidošana. Protams, ir acīmredzams, ka muzejos ieguldīta milzīga nauda, bet rezultāts nenoliedzami ir labs. Mauzolejs, kurā atdusas abi iepriekšējie valsts vadītāji Kim Čen Irs un Kim Ir Sens, ir grandiozs, savukārt Kara muzejs ekspozīcijas ziņā ir tiešām aziātiski gaumīgs un reālistisks. Piemēram, džungļi, kuros slēpās Kim Ir Sena vadītie kaujinieki, attēloti tik reālistiski, ka tajos ir gan dubļi, gan kalnu gaiss, gan viss pārējais. Uz šiem muzejiem tiek vesti ne tikai tūristi, bet arī paši ziemeļkorejieši — gan no agras bērnības, gan vēlāk darba kolektīvu sastāvā. Būtībā muzeji ir viens no galvenajiem Ziemeļkorejas propagandas ieročiem.

Interesanti, ka mauzolejā, kurā aizliegts fotografēt un filmēt, ir uzstādīta milzīga pašreizējā vadoņa Kim Čen Una statuja, kura tiek stādīta priekšā kā Kim Čen Ira statuja... Gide apgalvo, ka mazdēls vizuāli ir ļoti līdzīgs vectēvam. Es gan sliecos domāt, ka Kim Čen Uns vienkārši ir piesavinājies tautā ļoti populārā Kim Čen Ira vaibstus. Kaut ko līdzīgu manu arī citur; droši vien tas radina cilvēkus pie domas, ka tagadējais vadonis izskatās kā viņa priekštecis jaunībā. Un tas nudien darbojas, jo sākotnēji arī es, pakļāvies propagandai, pie sevis nodomāju, ka abi Kimi vizuāli ir ļoti līdzīgi, un attopos tikai pēc kāda laika...

Viens no iespaidīgākajiem brauciena brīžiem ir vizīte Phenjanas kara varoņu kapos. Tie ir tiešām groteski izveidoti, taču pats interesantākais, ka tajos kopā ar kritušajiem karavīriem apglabāta arī Kim Ir Sena māte un... pašā svarīgākajā kapavietā apbedīta viņa sieva, kura mira nepilnu 30 gadu vecumā neilgi pēc kara. Tas tiek skaidrots ar to, ka varonīgā sieviete kaujās septiņas reizes glābusi Dižā vadoņa dzīvību. Tomēr ikvienam ir skaidrs, ka Kim Ir Senu acīmredzot vadījušas nedaudz sentimentālas jūtas un viņš vienkārši vēlējies šādi izrādīt pēdējo godu savas dzīves mīlestībai. Nekur jau nav teikts, ka līdzīgi nerīkotos gandrīz visi iemīlējušies un mīļotās nāves sagrauti vīrieši. Vienkārši viņiem nav šādu iespēju. Kim Ir Senam bija, un viņš, romantiķis būdams, nekautrējās to izmantot.

Apmēram tikpat neticami, kā šie kapi, izskatās arī pašā Phenjanas vidū esošā milzu trīsstūra formas viesnīca, kuras celtniecība tā arī nav pabeigta un kuru iespējams apskatīt gandrīz no ikvienas vietas pilsētā.

Pirms brauciena daudz esmu domājis par to, kāda būs Ziemeļkorejas sadzīve un cik daudz man ļaus ieraudzīt no vietējām reālijām. Sajūtas ir divējādas — mašīnai logus ar melnām līmlentēm ciet neviens nelīmē un vērīgs skatītājs var redzēt pietiekami daudz. Gan to, kas notiek nomaļās ieliņās un iekšpagalmos, gan to, kas slēpjas aiz vietējo veikalu skatlogiem. Tūristiem ir kategoriski aizliegts ieiet šajos veikalos, tomēr kādā brīdī ienesos iekšā vienā no tiem, izpelnoties milzīgu gides sašutumu. Un redzētais, protams, neliek vilties. Diezgan palielais veikals ir faktiski tukšs, tajā var nopirkt tikai kāpostus un, iespējams, vēl kādu dārzeni. Pārējie plaukti ir pilnīgi tukši, un ar drošu pārliecību varu teikt, ka produktu pilnie veikali, kurus ik pa laikam kopā ar Kim Čen Unu var apskatīt masu medijos, ir fikcija. Dabā tādi neeksistē. Jā, ir tūristiem un partijniekiem domātie valūtas veikali, tomēr tādos parasts ziemeļkorejietis ne reizi mūžā nav spēris savu kāju.

Tūristiem ir aizliegts doties uz tirgu; nevienā no ēstuvēm, kurās ēdam, neredzam nevienu vietējo. Pieļauju, ka tādu vietējiem domātu kafejnīcu Ziemeļkorejā nemaz nav, toties gide norāda, ka pie darba vietām esot nelielas alus vietas, kurās vīri pēc darba varot iztukšot kausu alus.

Vakaros, braucot pa ielām, tajos logos, kur tomēr iedegta gaisma, var redzēt, ka visos dzīvokļos pie sienas ir vienas un tās pašas Kim Ir Sena un Kim Čen Ira fotogrāfijas – acīmredzot šāda vadoņu godināšana ir obligāta. Tāpat ziemeļkorejietis nedrīkst rādīties uz ielas bez īpašas nozīmes ar kādu no bijušajiem vadoņiem; tā jānēsā pie krūts. Nozīmītes izsniedz darbavietās; tūristiem pie tādām tikt nav iespējams.

Mūs aizved arī uz vietējo akvaparku, ko jau esmu redzējis medijos, un tas tiešām izskatās visai moderns. Tomēr ir acīmredzams, ka ikdienā to gandrīz neizmanto un tas domāts tādiem tūristiem kā mēs. Kā gandrīz viss Ziemeļkorejā vairāk vai mazāk augstā līmenī esošais. Turklāt tur uz vietas nebūt neliekas, ka tuvākā vai tālākā nākotnē Ziemeļkorejā kaut kas varētu mainīties. Tajā neviens īsti nav ieinteresēts, turklāt ir diezgan skaidrs, ka Kim Čen Unam ir pašam sava atombumba, kas viņam nodrošina diezgan lielu neaizskaramību. Pārfrāzējot slaveno teicienu, var secināt, ka Ziemeļkorejā viss joprojām bez pārmaiņām.

publicēts žurnālā Sestdiena