Irānas ekspedīcija. 10. stāsts. Persijas Pamukale un Irānas Fudzi
|
IMPRO CEĻOJUMI
|
Pēdējā Irānas stāstā esam atgriezušies uz vēl vienu dabas cēlienu un vēl divām jaunām provincēm. Mazadaran province ieņem īpašu vietu Irāņu sirdīs, jo te atrodas kalni, jūra un meži - trīs lietas pēc kā katrs irānis jūsmo un tiecas savās atvaļinājuma dienās. Pēc 2,5 nedēļām pavadot Irānas tuksnešu, pustuksnešu un sauso kalnu apgabalos, nonākot Kaspijas jūras un Alborz kalnu grēdas ieskautajā Mazadaran pārņem sajūta it kā pēc nedēļas klejošanas pa Sahāru būtu nonācis oāzē. Rīsu lauki un rīsu terases, zaļojošas ielejas un pļavas, bieziem mežiem klātie Alborz kalni un pat sniegotas virsotnes, tāda ir Mazadaran province.
Bet tas vēl nav viss, jo šeit Alborz kalnu centrā atrodas arī apdzejotais Damavand vulkāns. Šis 5671 m augstais, piramīdas formas kalns, kas pēc augstuma līdzīgs Kilimandžaro, bet pēc formas Fudzi, lieliski parāda situāciju un izpratni par tūrismu Irānā. Ja Fudzi vai Ararats ir katra Japānas vai Armēnijas ceļojuma neatņemama sastāvdaļa, tad Damavand redz vien maza saujiņa ārvalstu viesu. Un tas viss neskatoties uz to ka Damavand ir pat tuvāk galvaspilsētai, kā Fudzi, tas ieņem ne mazāku vai pat lielāku lomu Irānas kultūrā, folklorā un mitoloģijā kā mazais brālēns Japānā un tas ir aptuveni 2000 m augstāks par Japānas slavenāko kalnu.
Irāņi vienkārši neprot pienācīgi reklamēt un piedāvāt savu Persijas Kilimandžāro jeb Irānas Fudzi ārvalstu viesiem, bet apdziedāt to, persieši gan labi prot. Damavand parādās gan slavenāko persiešu dzejā, gan dziesmās, antīkos mītos, eposos, uz naudas zīmēm un arī uz slavenākā minerālūdens pudelēm. Damavand vulkāns ir ne tikai augstākais kalns Tuvajos Austrumos, bet arī augstākais vulkāns vispār Āzijā. Lai gan tas jau 7300 gadus ir iemidzis, fumarolas un sēra atvari tā krāterī liecina, ka tas vēl ir pie dzīvības un nav pilnībā atdevis galus. Kā jau lieliem kalniem pienākas, tas ir kaprīzs kā persiešu dāma, kurai nereti patīk aiz plīvura paslēpties - braucot no Teherānas uz Mazadaran galvaspilsētu Sari garām Damavand tam tieši virsū mākonis bija uzsēdies, savukārt nākošajā dienā nu jau tālumā, dūmakā virs horizonta vulkāna piramīda slejās visā krāšņumā bez neviena mākonīša. Tā nu tas laiks un veiksme mani piečakarēja.
Mazadaran provinci apdzīvo vēl viena Irānas tauta - Mazadarani, kas ir viena no Kaspijas jūras cilšu grupām. Tieši pie Kaspijas jūras man bija ieplānots vēl kāds dabas objekts, bet pateicoties irāņu izpratnei par tūrismu tas aizgāja gar degunu. Iepriekšējā dienā diskutējot plānus ar viesnīcu, neviens no trim darbiniekiem neiedomājās painformēt par īpašu atļauju priekš Miankakeh pussalas, kuru applūdušās pļavas ir nozīmīga putnu, tai skaitā flamingu migrācijas vieta. Pat tūres šoferis tikai piebraucot pie rezervāta vārtiem par to iedomājas, kad jau ir par vēlu un tāpēc putnu vietā nākas iztikt tikai ar Kaspijas jūras piekrastes un pludmales foto, bet bez mūsu lidojošajiem draugiem.
Ar noslēpumainajiem Badab-e Sourt avotiem, par kuriem neraksta neviens ārzemju ceļvedis, kurus nepiedāvā neviena tūrisma kompānija Eiropā un par kuriem pat paši irāņi citās provincēs rausta plecus neziņā, gāja labāk. Tikuši skaidrībā ar atrašanās vietu un ar viesnīcas palīdzību atraduši šoferi, kas zin ceļu uz to, dodamies ceļā uz lielāko no Irānas noslēpumiem. Ļoti gleznains ceļš caur zaļām ielejām, garām rīsu laukiem un pāri Alborz kalniem ved līdz Badab-e Sourt travertīna terasēm. Jau atkal te var raustīt plecus, kā Irānas tūrisma informācijas centru un tūrisma firmu darbinieki var nezināt ka šāda vieta eksistē viņu zemē. To varētu salīdzināt ar Pamukali Turcijā, Dzeltenā Drakona terasēm Ķīnā un Mamuta Avotiem Jeloustonas nacionālajā parkā, kuras katru dienu apsēd tūristu masas, bet šeit iebraucot noplukušajā parkošanās placī stāvēja vien viena vieglā mašīna, kur divu stundu laikā piebrauca vēl viena - lielāko daļu laika ļaujot man klejot pa terasēm pilnīgā vientulībā.
Badab-e Sourt ir pakalns, kurš noklāts ar travertīna terašu grupām, no kurām daļa ir izžuvušas, atstājot izkaltušas un aizaugušas terases, bet pa citām plūst avota ūdens veidojot ļoti simpātisku dabas ainavu. Šīs terases baro divi pazemes avoti, kas pateicoties dažādu minerālu klātbūtnei iekrāsojuši terases sarkanā, oranžā, dzeltenā un bēšā krāsā, bet ūdens saulē zvīguļo tirkīzzilos un gaiši zaļos toņos. Badab-e Sourt ir izmēros mazāka par Pamukali, bet to ar uzviju kompensē dažādās krāsu gammas un gleznainie kalnu skati, kas paveras no pakalna. Šo krāšņo vietu vērts aplūkot divas reizes, jo no rīta saule izgaismo un izceļ terašu krāsas, bet vēlā pēcpusdienā ūdens baseinus un apkārtējos kalnus. Diemžēl man ir tikai pēcpusdiena un tāpēc terašu sienas ir galvenokārt ēnā neatklājot savas spilktākās rīta krāsas.
Pēdējais ekspedīcijas pieturas punkts Mašada ir svētākā vieta un pilsēta visā Irānā, kas piesaista 20 miljonus svētceļnieku katru gadu, bet tikai dažus Eiropas ceļotājus. Tie visi šeit ierodas viena iemesla dēļ - atdot godu astotajam šiītu imamam, kurš apbedīts milzīgā reliģiskā kompleksā. Imams Reza ieņem ļoti īpašu un gluži vai dievišķu lomu irāņu sirdīs un kā viņi paši saka - salīdzinājumā ar Reza revolūcijas tēvs un reliģiskais līderis Ajatolla Homeinī ir nekas - šī frāze visu izsaka. Reza bija viens no divpadsmit šiītu Imamiem, kurš mira mocekļa nāvē 817. gadā sunnītu sazvērestības laikā. Uzreiz pēc viņa nāves tika uzcelts mauzolejs, kas vēlāk vairākkārt ir pārbūvēts un palielināts, jo katra dinastija vēlējās pielikt roku un atstāt ko savu kompleksa sienās. Imama Reza svētnīca, jeb Haram reliģiskais komplekss kā to mēdz saukt, pēc pēdējiem paplašinājumiem veido pēc izmēra lielāko reliģisko islāma centru pasaulē un otru lielāko pēc cilvēku ietilpības, droši vien pēc Mekas. Šis komplekss ir gluži kā pilsēta pilsētā ar vairākiem plašiem laukumiem, bibliotēkām, medresēm un Tamerlana dēla Shah Rukh celto zaļo Gohar Shad mošeju, kurā kā šiīti uzskata pastarā dienā parādīsies Mahdi - divpadsmitais jeb pazudušais imams, kas atgriezīsies uz Zemes, lai glābtu cilvēci un uzveiktu ļauno. Savukārt kompleksa centrā atrodas pati nozīmīgākā Haram celtne - ar zelta kupolu, zelta minaretiem un zelta portāliem dekorētais Imama Reza mauzolejs. Ieeja tajā, tāpat kā mošejā nemusulmaņiem ir liegta, bet to apskate no ārpuses un pārējais komplekss ir pieejams visiem, tai skaitā skaistām flīzēm rotātie laukumi. Ja Isfahānā flīžu ornamentos izteikti dominē zilā krāsa, tad šeit vairāk vērojama zaļā, kas ir svētā krāsa musulmaņiem. Haram reliģiskajā kompleksā, kas, manuprāt, ir skaistākā un iespaidīgākā celtne visā Irānā, ir vēl viens ierobežojums, kas šoreiz attiecas uz visiem, tai skaitā arī musulmaņiem. Kompleksa teritorijā, gluži kā imama Reza brāļa mauzolejā Širazā ir aizliegts ienest somas, videokameras vai fotokameras. Šis noteikums ieviests drošības labad, un kļuvis aktuāls saistībā ar terorisma draudiem, kas eksistēja 90-tajos gados un pēdējā laikā saspīlētajām attiecībām starp šiītiem un sunnītiem. Tad nu nākas iztikt tikai ar kameru telefonā vai planšetē, kas, protams, neko kvalitatīvu nespēj izspiest, īpaši jau vakara gaismā. Arī šī ir vieta, ko vēlams redzēt un apmeklēt divas reizes - vienu pa dienu, kad labāk ir kaut ko nobildēt, un otru vakarā, kad komplekss iemirdzas nakts gaismās veidojot apbrīnojamu skatu un auru vērojot plašos svētceļnieku pūļus lūgšanu laikā. Šai nomaļajā pilsētā Afganistānas pierobežā nav apbedīts tikai imams Reza, Mašada vispār ir svēto pilsēta, par ko liecina arī tās tulkojums - Svēto mocekļu apbedīšanas vieta. Imam Rezas ēnā un nepelnītā aizmirstībā ir nonācis tā skolotājs un viens no pravieša Muhameda apustuļiem - Khajeh Rabi. Tieši Rabi dēļ Reza mēroja tālo ceļu no dzimtās Mekas uz nomaļo Mašadu, lai skolotos un mācītos no apustuļa atstātajiem svētajiem rakstiem. Arī Khajeh Rabi mauzolejs tika vairākkārt pārbūvēts, līdz Tamerlana periodā ieguva savu esošo formu - Buhāras arhitektūras stilā. Visbeidzot arī gardēžiem šī vieta būtu jāiezīmē pasaules kartē, jo Mašada ir safrāna pasaules galvaspilsēta. Tieši no Horasānas provinces, kuras galvaspilsēta ir Mašada, nāk šī slavenā un dārgā garšviela - Kleopatra to pievienoja savām vannām un skaistuma procedūrām, Aleksandrs Lielais ar to dziedējis rētas, Budistu mūki gadsimtiem ar to krāsojuši savus oranžos apmetņus, bet šodien bez tā nav iedomājamas Kornvolas safrāna kūkas vai spāņu paelja, bet Irānā ar tiem iekrāso un garšas ziņā bagātina rīsus, tēju, saldumus, gaļu, kūkas, cepumus un pat saldējumu. Safrānu iegūst no Crocus Sativus ziediem, kuriem ļoti patīk Horasānas provinces klimats un tāpēc Mašada ir labākā un lētākā vieta, kur iepirkt šo garšvielu. Bet tas nenozīmē, ka tā ir lēta - safrāns ir garšvielu karalis, un attiecīgi tas arī maksā, jo tikai viena kilograma saražošanai ir nepieciešams 200000 ziedu.
Jānis Kreicbergs
