Elvitas Rukas Izraēlas ceļojuma dienasgrāmata. 3. diena.

IMPRO CEĻOJUMI 26.05.2015 6 min lasīšanai 23 foto

02.05.2015.

Šo rītu varam sākt ar jaunu piedzimšanu – mums ir iespēja ienirt Jordanīta ūdeņos un saņemt kristību. Nezinu, kas attur lielo vairumu to darīt. Vai tā ir apziņa, ka šī nav autentiskā vieta, kur Jānis Kristītājs kristīja Jēzu no Nācaretes? Pat Izraēlas gidi atzīst, ka vēsturiskie kristīšanas notikumi risinājušies tagadējās Jordānijas teritorijā… Vai tā ir pretestība pret komercializāciju, jo ienirt un saņemt svētību var tikai īpašā kristību kreklā, kas maksā 25 dolārus? Vai tā ir nevēlēšanās intīmu procesu padarīt par šovu, kam seko svešu cilvēku acis un foto, video kameras? Vai tā ir vienkārši neticība un slēpts vai karojošs ateisms? Nezinu, bet ir arī tādi, kam ūdens nešķiet gana silts vai tīrs, viss viens, cik svēti notikumi tajā risinājušies… Manu viedokli apstiprina Ligitas kundze no Ventspils luterāņu draudzes, kuru šorīt esam sveikuši septiņdesmit pirmajā dzimšanas dienā. ‘’Ja jau vienreiz es esmu kristīta un ticu tam pa īstam, tad otrreiz vairs nav jāālējas’’ viņa apcer, bradājot pa Jordanīta ūdeņiem tam speciāli atvēlētā laukumiņā. Apcerīgu noskaņojumu pat tur neiziodas sajust un noturēt, jo skaļi krievu tūristi ironizē par cigļi, cigļi tēmu. Kā – bradāt var par brīvu? Tūlīt pat striķis jānovelk un jāsāk iekasēt pa šekelim, dzīva nauda te zem kājām mētājas… Amerikāņu un citu organizēto svētceļnieku mentalitātei gan šī šova atmosfēra ir gluži pa prātam. Kristāmie nirst, brāļi pietur, priesteris svēta, māsas dzied, līdzjutēji aplaudē, tūristi fotografē… Āmen un Alleluja skan dažādās toņkārtās, un kādam varbūt ir arī pa īstam. No mūsu grupas svētajā ūdenī iegremdējas vien divas dāmas, viena iepriekš kristīta, otra ne, kamēr citi pēta ūdenī peldošās zivis un suvenīru krājumu. Tikai Ligitas kundze uztver šo vietu ar vajadzīgo pietātes devu un, atradusi latvisko Bībeles pantu, steidz nobildēties.’’ ‘’Un tūdaļ, no ūdens izkāpdams, viņš redzēja debesis atveramies un Garu kā balodi uz Viņa nolaižamies. Un balss skanēja no debesīm : ‘’Tu esi mans mīļais dēls, uz Tevi Man ir labs prāts’’ – tur taču viss ir pateikts, tas ir pats galvenais’’, Ligitas kundze secina. ‘’Tā ir mana dzimšanas dienas dāvana, visskaistākā. Man šodien vairāk nekā nevajag’’. Kamēr citi kārīgi smērē jau piekto kosmētikas testera kārtu uz sejas, Ligitas kundze ir atradusi ko vairāk. Arī es atceros savas kristības un tajās spēcīgi tvanošo lilliju smaržu. Tas bija ļoti saviļņojošs un intīms brīdis, kādu būtu grūti piedzīvot šādā ļaužu pilnā vietā – kaut arī Svētajā zemē. Katram savs, tikai brīnumus alkst visi. Tā nu gandrīz visa grupa ir klausījusi Sorellas padomam un ir bruņojusies ar tukšām plastmasas pudelēm. Arī nekristīti un neticīgi, svētību grib visi, tāpēc lej ūdeni pudelēs un stiepj uz autobusu. ‘’Tikai neiedzeriet, saķersiet zarazu’’ savā pionieru vadītājas balsī nokomandē Sorella un steidzina visus ieņemt vietas. ‘’Vakarā dušā uzliesiet uz galvas, un būs jums svētība’’ viņa ir racionāla.

Nākamā pieturas vieta arī ir pie ūdens un šoreiz neslēpjas aiz Bībeles tekstiem. Dievs sešas dienas strādāja, bet septītajā atpūtās – to Izraēlā ievēro stingri. Septītā diena pēc jūdu kalendāra ir sabats, kas pēc mūsu priekšrakstiem ir piektdiena, sestdiena. Ja piektdienas vakarā visi ortodoksi lūdzas un rīko greznas vakariņas ģimenes lokā, tad sestdien atpūtu svin pilnīgi visi Izraēlas iedzīvotāji – neatkarīgi no reliģiskās piederības. Par sabatu paši jūdi atzīst, ka drīkst darīt tikai divas lietas – lūgties un mīlēties, jo tas taču nav darbs, bet prieks. Tieši tāpēc arī viņiem ir tik daudz bērnu, ka visiem ratiem ir vismaz divas sēdvietas, bet trešais bērnelis vēl uztupināts virsū, bet lielākie saķērušies vecāku rokās vai drēbju stērbelēs. Neskatoties uz ‘’civilizēto’’ jūdu pārmetumiem par savu ortodoksālo ticības brāļu ‘’tumsonību’’, ir šajā dzīves veidā arī kādas apskaužamas vērtības – izteiktais ģimeniskums, piemēram. Sākumā, klīstot pa Meašerim rajonu Jeruzalemē, man likās, ka līdzīgi tērptie bērni nāk no vienas skolas vai klases. Drīz vien sapratu, ka no viena auduma vai pēc viena piegriezuma ir apģērbta viena ģimene. Ja bērneļi ir pieci, seši un tērpti viena auduma apģērbos, tad jau izskatās pēc veselas klases! Šodien mūsu ceļā ir cits sabata svinēšanas veids – atpūta dabā. Tā kā dodamies prom no Tibērijas un Galilejas jūras, tad jau tur rīta agrumā redzam teltis, makšķerniekus un agrīnus šašliku cepējus. ‘’Vēl nav pamodušies’’ secina Sorella, ‘’tūlīt, ka sagāzīsies, ij voblai vieta nepaliks’’. Mūsu sabata atpūtai ir atvēlēta vieta pie avotiem, kas izveidojusi burvīgu paradīzes stūrīti pašā valsts pierobežā. Tas, ka visa Izraēlas teritorija tiek militāri kontrolēta, tāpat ir skaidrs, bet pie robežas tas sajūtams īpaši. Visās kalnu virsotnēs ir militārās daļas, visur gar robežu ir dzeloņdrāšu žogi un posteņi. Jau esam pieraduši pie nemitīgi lidojošajiem helihopteriem, kas smalkajā Natānijas kūrortā radīja tādu troksni, ka likās – aizpūtīs drēbes no balkona! Mans draugs Moše, kas uz visu skatās no drūmās puses, apgalvo, ka visa valsts ir savas kodolpolitikas ķīlniece. Izraēlai ir atomieroči, un tas ir ļoti dārgs prieks. Tiklīdz es naivi jūsmoju par skaisto Izraēlas ainavu, tā Moše mani pārtrauc – jā, no katra kalna var raķete uziet gaisā… Arī gide Sorella atzīst, ka valsts budžeta lielākā daļa tiek tērēta aizsardzībai. ‘’Toties visi esam labi novēroti un droši’’ viņa nobeidz koķetā tonī. Tā nu sabatā pabraucam garām Tabora kalnam, kur notika Kristus debesbraukšana, pabraucam garām modernam cietumam, kur, ja radinieki labi maksā, var dzīvot kā kūrortā, un gar modri apsargāto Jordānijas robežu dodamies pie dabas. Apkārt plešas tikai labi apstrādāti lauki, kur labība sazēlusi tik lekna un koša, ka saulē vizuļo kā burvju paklājs. Atpūta pie avotiem apliecina tautu draudzību – vienlīdz pliki un šašlikus cepoši te ir gan ebreji, gan arābi, gan visur esošā ‘’Padomju Savienība’’. Nezinu, kurš kuram šīs tradīcijas nodevis, bet gaļas cepšana ir katras brīvdienas svēta lieta. Kad ielidojām, Izraēla svinēja neatkarības svētkus. Brīvdiena bija ceturtdiena, visa tauta līksmoja un Telavivas krastmalā jūsmoja par lidmašīnu gaisa akrobātikas paraugdemonstrējumiem, bet pats galvenais – šašliku cepa ik pie pieminekļa un brīvā zālāja pleķītī. Brīvdienu plāns – braukt piknikā! Tā bija standarta atbilde. Mums šašlika nav, bet peldam un sauļojamies divas stundas, izbaudot kopējo sabata laiskumu. Tad, atpūtušies un spēka pilni, dodamies uz neesošās Palestīnas pusi. Palestīniešiem, kas ir šīs teritorijas pamatiedzīvotāji, jāsamierinās ar dažādās miera sarunās noteiktajām robežām. Tās beidzamo simts gadu laikā ir mainījušās vairākkārt, bet skarbā realitāte ir nepielūdzama – Izraēlai ir sava valsts, bet palestīniešiem tikai pārpalikumi. Mūsu plānā ir Kristus dzimšanas vieta Betlēme, ko gara acīm iztēlojamies kā nabadzīgu ciematiņu ar aitiņām un pastorālu atmosfēru. Realitātē tā ir liela, biezi apdzīvota arābu pilsēta, kurā paliekam mēs, bet nedrīkst nakšņot Sorella. Viņa mūs brīdina nestaigāt vieniem, neielaisties sarunās, netirgoties u.t.t., kas jau nevilšus apliecina kaimiņu tautu dziļo (ne)sadzīvošanas problēmu. Ne viens vien ceļotājs un žurnālists man ir apgalvojis, ka pie palestīniešiem jūtas daudz labāk nekā Izraēlas pusē. Mēs ar Aiju, kas, kā parasti, darām pretēji padomiem, tieši Betlēmē izbaudām visjaukāko vakaru. Arābi ir draudzīgi, ar viņiem var tirgoties, viņiem patīk dāvināt. Viņi ir dzīvīgi un atvērti, tikai pa šaurajām ieliņām brauc milzīgā ātrumā, tā, ka jālec uz sliekšņiem un jāievelk vēders. Pilsēta dzīvo pilnasinīgu dzīvi, te kūsā bizness, darbojas bodītes, bāri, tirgi… Protams, katrs cenšas pārdot savu suvenīru, bet cenas, salīdzinot ar Izraēlas pusi, ir jūtami zemākas. Tāpat te strādā cilvēciskais moments, jo preci piedāvā konkrēts cilvēks, kuram svecīšu pārdošana nozīmē – ēst vai neēst vakariņas. Te es savu šekeli atstāju daudz labprātāk, nekā abstraktam biznesam krieviski runājošu ebreju pusē. Taču ne jau pirkt esam šeit braukuši. Mēs, tāpat kā lielie poļu un rumāņu svētceļnieku bari, izstāvam rindu un nokļūstam svētajā Kristus dzimšanas vietā. Tā iezīmēta ar Betlēmes zvaigzni, kas šobrīd ir visas pilsētas simbols. Kristus dzimšanas baznīcā notiek remonts un dievkalpojums vienlaikus, apsargi un gidi baksta, tomēr vietas enerģētika ir tik spēcīga, ka bijība pārņem pat neticīgos. Nezinu, ko katrs izjūt savā sirdī, bet uz ceļiem nelielajā kapellā nometas ikviens. Šķiet, ka arābu un jūdu pasaulē pat īpaši neticīgie sāk saliedēties pie kristīgās piederības. Pasaule ir liela un sarežģīta, te katram jāatrod sava vieta. Vakara pastaigas amizantākais iespaids ir kādā pagalmā noslēpta „Svētā ģimenīte“. Svinīgā notikuma salkanās butaforijas noliktas kā grabažas kaktā. Uz kājām tikai trīs gudrie ķēniņi, aitas un eņģeļi. Marija notupināta stūrī, Jāzeps spocīgi guļ uz kādas malas, bet mazais, veselīgi apaļais Kristus bērniņš nolikts starp vecām riepām. Saulrieta gaismās viņš pat tur izskatās omulīgs, un kāda gādīga garāmgājēja roka Jēzus bērniņam blakus nolikusi svaigi saplūktus lavandu ziedus. Sirreāla un skaista vieta, ko vainago dubultas vakariņas. Vispirms milzīgajā poļu svētceļnieku masā paēdam pirmās, bet, atgriežoties pēc trīs stundu intensīvas pastaigas, ieturam maltīti pēdējās. Dāsna vieta – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, tik piepildīta, ka lielo koferi šovakar pat neatveru.