Viesmīlības zeme Gruzija

26.01.2009
13 min lasīšanai
60 foto

Šis stāsts ir par ceļojumu uz Gruziju 2008. gada nogalē. Vairāk par sastaptajiem cilvēkiem un sajūtām un mazāk tūrisma ceļvežos atrodamas informācijas. Par ceļojumu biju izšķīries jau pirms pagājušā gada augusta notikumiem, kad Gruzijas teritorijā iebruka Krievijas tanki, bet vēlāk to uztvēru gandrīz par pienākumu. Vēlējos parādīt gruzīnu draugiem, ka viņi nav vieni – par Gruziju atcerās, zina un domā. Pirmie iespaidi 24. decembra agrā rītā lidmašīna no Rīgas piezemējās Gruzijas galvaspilsētā un pēc neilgas uzturēšanās starptautiskajā zonā, kopā ar draudzeni – Vitu – nokļūstam Tbilisi lidostas uzgaidāmajā zālē. Šeit valda Austrumu rosība – paprāva un kņudoša sagaidītāju drūzma un pasažierus meklējošs un nedaudz uzmācīgs taksistu pūlis. Šoreiz mēs nesaistām taksistu uzmanību, jo ārā no lidostas dodamies kopā ar pavadoni. Mūs ir sagaidījis draugs – Gia – uzņēmīgs gruzīnu puisis, kurš savā dzīvē paguvis dzīvot un strādāt ne tikai Gruzijā, bet arī Vācijā un Krievijā. Dodoties uz lidostas auto stāvlaukumu, Gia nedaudz atvainojas – augusta notikumu rezultātā valstī sākusies ekonomiskā krīze un nācies pārdot savu Mercedes-Benz. Tagad Gia pārvietojas ar paša savulaik tēvam dāvināto Peugeot. Giam atklāti atbildam, ka esam atbraukuši ciemos pie drauga, nevis izsmalcinātas automašīnas. Augustā bijām kā pielipuši pie starptautiskiem un vietējiem ziņu portāliem, TV un radio pārraidēm, ekspertu analītiskajiem komentāriem par notikumu attīstību Gruzijā. Kā nekā Gruzijā ir vairāki draugi, kuru liktenis nav vienaldzīgs. Turklāt Gia dzīvo pašā augusta notikumu epicentrā – tikai dažus kilometrus no Gori pilsētas. Toreiz vienu rītu runājot ar Gia pa tālruni, uz mirkli sarunu pārtrauca Gruzijas pusē šalcoša skaņa – pār galvām bija pārlidojuši Krievijas iznīcinātāji. Tās vairs nebija tās sajūtas, kas rodas skatoties t.s. spriedzes filmas. Tā bija realitāte. Ņemot vērā augusta notikumu fonu, pirmais pārsteigums rodas, redzot Krievijas „Lukoil” degvielas uzpildes stacijas – joprojām populārāko degvielas uzpildes staciju tīklu Gruzijā, pat neskatoties uz konfliktu ar Krieviju. Atšķirībā no Krievijā esošajām „Lukoil” stacijām, šeit Gruzijas preču tirdzniecība nav aizliegta un ārā esošās aukstuma vitrīnas ir piepildītas ar Boržomi minerālūdeni. Braucot pa valsts galveno autoceļu no Tbilisi uz Gori, Gia vien norāda – šeit, gaisa uzbrukumam sākoties, TV ekrānos rādīts bēgošais M. Saakašvili, šajā vietā virzību uz Tbilisi apturējuši Krievijas tanki, bet tajā ciemā iebrūkošie tanki aizšķūrējuši no policijas automašīnām veidotās barikādes. Arī Gori ir ko rādīt – atjaunoti sabombardētie piecstāvu nami un pilsētas centrālais laukums, kur sprāgusī kasešbumba izdzēsa holandiešu žurnālista dzīvību, un citas ar baisajām augusta dienām saistītas vietas. Šķiet, ka augusta dienu notikumi ir dziļi iesēdušies ikviena Gruzijas iedzīvotāja prātā, mijoties personīgi pārdzīvotajam ar TV kanālos redzēto un paziņu stāstīto. Gruzijas savdabība Tuvojoties mūsu galamērķim – Upliscihes ciemam – sākam izbaudīt Gruzijas ciematu ainavu. Šeit viss ir vienkāršs un sirsnīgs. Te nav sterili iekoptu zālāju vai salti stāvošu namu. Ikviens ceļa posms vai zemes gabaliņš ieguvis īpašu reljefa formu, bet ciematu mājas un mājiņas sastājušās draudzīgās, nedaudz piešķiebtās rindās. Tā ir patiesāk un dzīvāk – kā paši cilvēki, – kas tur mīt. Lielākoties ciemos asfaltēta ir tikai centrālā iela, bet pārējās sevī iemieso dzīvu zemes ceļu – kas rudens lietus ietekmē kļūst slapjš un grūti izbraucams, bet vasaras svelmē – karsts un putekļains. Tādas šīs ieliņas ir bijušas pirms gadsimtiem un tādas tās ir joprojām. Pati daba no tām uzrunā tevi. Pat ciematos, kur dzīvo vairāk par tūkstoš ģimeņu, ielām netiek piešķirti kādi īpaši nosaukumi. Kā smejoties saka vietējie iedzīvotāji – ikvienam jāpazīst savi kaimiņi – īpaši pastniekam, jo tāds ir viņa darbs. Gia ar smaidu atceras savus Maskavā pavadītos gadus 20. gadsimta 90-to gadu otrā pusē, kad nācies ne vien vienas mājās korpusa, bet pat vienas kāpņutelpas kaimiņus sapazīstināt savā starpā. Atceros savulaik Budapeštā notikušo diskusiju ar Gruzijas jauno sociāldemokrātu līderi Dimitri Tskitishvili par proporcionālās un mažirotārās vēlēšanu sistēmas priekšrocībām un trūkumiem. Dimitri argumenti bija tieši un kodolīgi – ikvienam politiķim ir jāpārstāv savs vēlēšanu apgabals, jāpazīst vaigā savi vēlētāji un jāspēj būt viņu līderim, jo tikai tādā gadījumā iespējams lemt sabiedrības labā. Gruzīni lepojas ar to, ka viņi pazīst sev apkārt esošos cilvēkus, zina viņu radus un draugus. Tas pieder pie viesmīlības un savstarpējās cieņas kultūras, kā daļa no tautas identitātes. Staļina kults Liela nozīme Gruzijā tiek piešķirta tradīcijām, vecākiem cilvēkiem un tautas varoņiem. Laiki ir nākuši un mainījušies. Gruzīnu tautas varoņu godā nokļuvuši gan kristīgās pasaules svētie mocekļi, gan cari, kas apvienojuši un sargājuši Gruzijas zemes, gan „boļševiku” īstenotās revolūcijas vadoņi. Par visievērojamāko starp pēdējiem tiek atzīts Josifs Džugašvili ar revolucionāra pseidonīmu Staļins (Tērauds). Viens no nežēlīgākajiem cilvēkiem pasaules vēsturē, kas ir malis ne vien atsevišķu cilvēku, bet pat veselu tautu likteņus. Ne mazums no viņa rokas ir cietušas arī Gruzijas tautas un visneparastākā attieksme pret viņu un viņa pārstāvēto režīmu novērojama Gruzijā. Lai arī Gruzijā bieži sastopami Staļinu nosodoši cilvēki, joprojām daudzi tur augstu godā šo personību. Īpaši tas novērojams Staļina dzimtajā pilsētā – Gori. Lielākoties Staļina personīgajam kultam veltītie pieminekļi Padomju Savienībā tika likvidēti jau dažus gadus pēc komunistiskās pasaules līdera nāves. Tikai ne Gruzijā. Pretojoties lēmumam likvidēt Staļina pieminekli, cilvēki izgāja ielās, sarīkojot nesankcionētas demonstrācijas. Piemineklis Gori palika. Otrreiz pilsētas iedzīvotāji par Staļina pieminekli iestājās Padomju režīma sabrukšanas laikā, kad Gruzijā, līdzīgi kā Baltijā, tika uzsākta Padomju režīma pieminekļu demontāža. Gan toreiz, gan 2003. gadā pēc Balto rožu revolūcijas Staļina piemineklis palika savā vietā un turpina tur atrasties arī šodien. Gruzijas apmeklējuma laikā nereti nācās uzklausīt slavinājuma vārdus boļševiku līderim, kā stingram, bet gudram un tālredzīgam tautas vadonim. Īpaši tiek uzsvērts, ka pateicoties Staļinam tika gūta uzvara pār nacistisko Vāciju 2. Pasaules karā. Par Gruzijā un īpaši Gori apkārtnē valdošo cieņu attiecībā pret Staļina personību liecina pat mūsu drauga Gia tēvam dotais vārds – Stalber. Par godu Stalbera vectēva bērnības draudzībai par Staļinu, 1949. gadā dzimušajam puikam ģimenē tika nolemts dot vārdu, kas atgādina par diviem tā laika augstākajiem padomju līderiem – Staļinu un Beriju – gruzīniem. Pats Stalbers ir lepns gan par savu vectēvu, gan arī vārdu. Jaunākajām paaudzēm tiek nodots stāsts par to, kā ciema iedzīvotāji vienmēr vākuši tos augļus, dārzeņus, vīnu un zivis, ko visvairāk jaunībā mīlējis Staļins un sūtījuši uz Maskavu, uz Kremli. Arī jaunajā Gori tūrisma attīstības koncepcijā Staļina tēls minēts kā viens no centrālajiem instrumentiem tūristu piesaistei pilsētai un tās tuvākajai apkārtnei. Šeit joprojām darbojas Josifa Staļina muzejs, pilsētas centrālo laukumu „rotā” iespaidīgs piemineklis, bet reģiona pārvaldes ēku pie boļševiku vadoņa pieminekļa ieteikts pārvērst greznā viesnīcā. Staļina muzeja ēkā ekspozīcija tiek paplašināta un pēc neilga laika tur atradīsies arī Gruzijas valstiskās atmodas un brīvības cīņām veltīta pastāvīgā ekspozīcija. Apskates vērts Gori ir arī Visas Gruzijas garīgais seminārs, kur savulaik 12 gadus skolojies Josifs Džugašvili un izglītību ieguvis arī patreizējais Visas Gruzijas patriarhs Ilia II. Pirms dažiem gadiem ēka par privāta mecenāta līdzekļiem ir pilnībā rekonstruēta ar noteikumu, ka skola tiek nosaukta Sv. Josifa vārdā (kristīgajā literatūrā minēts moceklis). Uz skolas vadības jautājumu, kāpēc mecenāts to vēlas nodēvēt tieši Sv. Josifa vārdā, atbilde sekojusi nekavējoties – par godu skolas slavenākā skolēna vārdam. Izstaigājot atjaunoto skolas ēku – pārņem pat nedaudz labvēlīga skaudība – ne kura katra Latvijas skola var lepoties ar tik labi izremontētām telpām un tik mājīgu vidi kā šī mācību iestāde. Tiesa, tik labi izremontēta skola Gruzijā ir liels retums. Garīgajā seminārā atrodas arī neliela baznīciņa, kuru apmeklē ne vien skolēni un skolotāji, bet arī tuvējo māju un ielu iedzīvotāji. Skolas telpās goda vietā izlikti skolas slavenāko skolēnu fotoattēli – gan mācību laikā, gan arī vēlākos gados. Starp tiem vienu no centrālajām vietām ieņem stends ar biedra Staļina fotoattēliem. Staļina personības slavināšana vietējiem iedzīvotājiem netraucē gānīt aizgājušo padomju varu, tās netaisnīgumu un liekrievu šovinismu komunisma propagandas piesegā. Šajā sakarā interesi piesaista kādas gruzīnu humoristes sacītais gadu mijā: tikai pie mums Gruzijā iespējams, ka 99% tautas nobalso par prezidentu, lai pēcāk viņu gānītu par visiem 100%. Attieksme pret Krieviju Satiktie cilvēki augusta notikumus lielākoties sauc par Gruzijas prezidenta pieļauto kļūdu, sakot, ka ar Krieviju jācenšas mierīgi līdzās pastāvēt. Tajā pašā laikā nesaudzīgi vārdi tiek veltīti Putina/Medvedeva režīmam un lielkrievu šovinismam kopumā. Vietējos humora šovos populārākie ir Mihaila Saakašvili, Vladimira Putina un Mihaila Medvedeva tēli. Kādā no etīdēm aktieris, kurš atveido M. Saakašvili, aktīvi žestikulējot, izmisuma pilnā balsī sauc pēc palīdzības – kā turpmāk dzīvot, kā strādāt – ja agrāk kaimiņos dzīvojis viens Liliputins, tagad viņi jau esot divi. Pie tik straujas Liliputinu vairošanās nekas labs neesot sagaidāms (apspēlēts Krievijas prezidenta un Ministru Kabineta priekšsēdētāja auguma garums). Neskatoties uz neseno bruņoto konfliktu un diplomātisko sakaru pārtraukšanu starp Gruziju un Krieviju, veikalos joprojām pieejams Krievijā ražots degvīns, bet Tbilisi tirgū – arī sarkanie ikri. Pārsvarā gan preces un pārtikas produkti tirdzniecībai tiek ievesti no Ukrainas un Turcijas. Ja ieroči šķel – kultūra un māksla vieno. Gruzijas apciemojuma laikā apmeklējām arī Tbilisi operu, kur, sēžot fantastiskā ložā, noskatāmies Pētera Čaikovska baletu „Riekstkodis”. Operas zāle ir piepildīta. Uz izrādi ieradušies gan jaunieši, gan vecāki ar bērniem. Tbilisi operas ēka fascinē jau pati par sevi. 19. gadsimta beigās celtais nams aizrauj ar savu greznumu un majestātiskumu. Ne velti tās sākotnējais nosaukums bija „Itāļu opera”. Savukārt, operas apmeklējumu apvienojot ar pasēdēšanu kādā no tuvumā esošajiem vīna restorāniem un Gruzijas tradicionālās virtuves baudīšanu, vakars kļūst par pašu pilnību. Sērūdens pirtis Neaizmirstams piedzīvojums Tbilisi ir tradicionālās gruzīnu pirts apmeklējums. „Sulfur” pirts komplekss „Narikala” cietokšņa pakājē būvēts vēl 17. gadsimtā. Šeit pieejamas gan kopējās pirtis, gan telpas atsevišķu kompāniju uzņemšanai. Pirts apmeklētāji nokļūst burvīgā tvaika pasaulē un, sildoties sērūdens avotu ūdens baseinā, var kavēt laiku jautrās sarunās ar draugiem. Viesošanās gruzīnu pirtī kļūst īpaša, ja izmantojiet arī vietējā masiera – kisas – pakalpojumus. Pirtnieka veiktās enerģiskās masāžas un tai sekojošās beršanas rezultātā gribas saukt – esmu kā no jauna piedzimis! Pēc veselīgās procedūras ir tik patīkami apsēsties atpūtas istabiņā uz dīvāna un, lēnām malkojot vīnu, skatīt jaunākās TV programmas. Boržomi un Bakuriani Ziemā Gruzijā iespējams relaksēties arī kalnu kūrortos. Viens no pazīstamākajiem Gruzijas slēpošanas kūrortiem ir Bakuriani, kas atrodas netālu no slavenās Boržomi pilsētas. Uz Boržomi nolēmām doties ar elektrovilcienu. Lai arī attālums starp Upliscihi un Boržomi ir 90km, ceļā paiet vairāk nekā divas stundas. Pat līdzenumā starp Kaukāza kalnu virsotnēm vilciena ātrums nepārsniedz 60km/h. Lai arī vilcienam rietumnieku izpratnē būtu nepieciešami rekonstrukcijas darbi, pašlaik tas rada savdabīgu šarmu. Vilciena vagonā mutuļo dzīvība. Rodas sajūta, ka šeit visi sarunājas ar visiem. Vecas tantiņas, sagumušas zem gadu nastas, periodiski šķērso vagonu, skaļi piedāvājot siltas maizītes, limonādi, kukurūzas pārslas un grauzdētas saulespuķu sēkliņas. Divi konduktori pa vilcienu pārvietojas kopā, katrs apkalpojot citu krēslu rindu, bet viņus pavada dzelzceļa apsargs. Vilciena pasažieri – galvenokārt vīrieši – regulāri nozūd vagona galos esošajos tamburos, kuru durvis paverot, vagonā ieveļas zils tabakas dūmu mākonis. Tikmēr garām slīd pasakainas ainavas, kas izdaiļotas ar sniegotām kalnu virsotnēm, Mtkvaras upes stāvajiem krastiem un nelieliem lauku ciematiņiem, kuros savu gaitu rit ikdienas dzīve. Boržomi pilsēta izvietojusies kalnos abpus Mtkvaras upes krastiem. Pilsētas strauja attīstība aizsākās 19. gadsimta beigās, kad tika atklāta leģendārā Boržomi minerālūdens rūpnīca. Starp citu, pētījumus par Boržomi minerālūdens ārstnieciskajām īpašībām tolaik veica latvietis – Roberts Kupcis. Kopš Boržomi pilsētas uzplaukuma, šeit slejas pasakaini ar kokgriezumiem rotāti nami. Tie celti kā turīgo ģimeņu vasarnīcas. Boržomi atrodas arī viena no bijušām Romanovu dinastijas vasarnīcām. Elegance Boržomi vēsturiskajā apbūvē jūtama gan stacijas ēkas vaibstos, gan vietējā parka plānojumā, kura dziļumā atrodas labiekārtota piekļuves vieta leģendārajam minerālūdenim. Vietēji iedzīvotāji vairāk gan izmanto Boržomi avota iztekas upes otrā krastā, kur ūdenskrāns vienkāršāks, bet minerālūdens tecējums straujāks. Daudzu Boržomi iedzīvotāju mājas atrados tieši virs avota. Tas viņiem ļauj piepelnīties, „aizņemoties” rūpnīcas pudeles, etiķetes un tirgojot savu personīgo Boržomi minerālūdeni. Šāda minerālūdens cena bez pudeles izmaksām ir reizes trīs zemāka par veikalā pieejamo Boržomi. Ar mikroautobusu turpinām ceļu augstāk kalnos, kur zemāka temperatūra, dziļāks sniegs un lielāks ziemas prieks. Vienā no populārākajiem Gruzijas slēpošanas kūrortiem – Bakuriani – sezona ap gadu miju tikai grasās sākties. Pilsētu un tai pieguļošās slēpošanas trases ieņēmuši pirmie ziemas atpūtnieki, bet atpūtas inventāra iznomātāji apkalpo sezonas pirmos klientus. Viņu pakalpojumus izmantojam arī mēs. No pusaugu puiša iznomājam sniega motociklu, ar kuru vizinoties paceļam sniega virpuļus piekaļņu sniegotajos klajumos. Tikmēr lejup pa slēpošanas trasēm ātrākā un lēnākā tempā slīd slēpotāji un snovbordisti. Viņi šeit sagaidīs arī gadu miju. Ne viens vien Bakuriani izrāda interesi par to no kurienes esam un kā patīk Gruzija. Siltā cilvēku attieksme un uzņemšana dziļi iespiežas atmiņā. Tāda ir Gruzijas būtība. Gruzijas kultūra Dažas dienas pirms gadu mijas Stalbera mājās ir pienācis cūku bēru laiks. Tā izvēršas par piedzīvojumiem bagātu dienu, iepazīstot kultūras līdzības un atšķirības. Palīgos tiek pieaicināts Gias brālēns Gurami un mājās briest nelieli svētki. Pēc cūkas nokaušanas nekavējoties tiek apbārstīta ar sāli un netālu esošā ugunskura oglēs izcepta cūkas liesa. Saskaņā ar tradīciju pagatavotais našķis tiek pasniegts nekavējoties ar vēsu valriekstu kandžu (vai citu alkoholisku dzērienu) un karstu lavašu. Tosti tiek pacelti par izdevušām cūkas bērēm, labāku nākotni, aizgājušajiem un mieru virs zemes. Nedaudz vēlāk uz restēm un iesmiem tiek pagatavots pirmais šašliks. Ģimenes sievietes jau ķērušās pie cūkas iekšējo orgānu pagatavošanas, kas vēlāk kļūst par manu iecienītāko maltītes sastāvdaļu. Gruzijā ir pieņemts pat vienkāršās vakariņās pasniegt divus līdz trīs pamatēdienus, neskaitāmu daudzumu mērču, salātu, uzkodu un citu ēdamo. Diemžēl, kā atzīst māju saimnieki, ne katra ģimene mūsdienās spēj uzklāt tradicionālo gruzīnu galdu. Šajā vakarā Stalbera mājās tiek pagatavotas īpašas cūkgaļas kotletes, šašliks, cūkas iekšējie orgāni, mājas siera pīrāgs hačapuri, dažādas mērces, zaļumi un saldumi. Kā viens no īpašiem gardumiem tiek pasniegtas zivtiņas no netālu esošās Mtkvaras upes. Mtkvaras upē Gruzijā notiek savdabīga un interesanta zivju zveja. Vasaras beigās upes gultnē tiek iegremdēti pīti grozi vai no lietotām automašīnu riepām veidotas mucas, kur tiek sakrauti upes akmeņi. Rudenī, kad mazās zivtiņas meklē piemērotu ziemas guļvietu, tās salien upes akmeņu spraugās un nereti par savu ziemošanas mājvietu izvēlas zvejnieku atstātos grozus un no riepām veidotās mucas. Ziemā – decembrī un janvārī – atjautīgie zvejnieki sprostus izvelk, bet iegūto lomu vāra, pieberot sāli. Šo ēdienu gruzīni uzskata par īpašu našķi. Zivtiņu cena tirgū ir krietni augstāka par citām ciltsmāsām. Tā kā, tirgojot zivtiņas var iegūt pieklājīgu peļņu, sprosti nereti tiek izzagti. Arī mums kopā ar Gia un Stalberu apstaigājot vasarā atstātos sprostus, nākas konstatēt, ka vairāki krāvumi ir izzagti. Savukārt, maltītes noslēgumā kā delikatese tiek celta galdā mājās pagatavots valriekstu ievārījums. Paši gruzīni stāsta, ka Gori konservu kombināts ievārījumu – delikatesi – līdz pat 1991. gadam piegādājis Apvienotās Karalistes galmam, kas bijis iecienīts kārums karalienei mātei. Valriekstu ievārījums sastāv no neliela kartupeļa izmēra melniem augļiem caurspīdīgā sīrupā. Lai pagatavotu pasakaino gardumu, vēl pavasarī tiek norauti zaļie valriekstu augļi. Negatavie valrieksti tiek mizoti, vairākas stundas vārīti, trīs nedēļas mērcēti krītūdenī, durstīti ar adatu un vēlreiz vārīti ar cukuru, krustnagliņām un citām garšvielām. Rezultāts ir fantastisks – tumšais gardums, piedzerot Gruzijā audzētu tēju, pats kūst uz mēles, bet roka sniedzas jau pēc nākamā gabaliņa. Gruzijā sastaptie cilvēki atstāj viesmīlīgu un atvērtu iespaidu. Nereti pat nepazīstami cilvēki sāk sarunu par to, kā iet un kas notiek. Tā ir sirsnīgāk nekā bieži sevī ierāvušos ziemeļnieku drūmie vaibsti. Ar elektrovilcienu braucot no Gori uz Bordžomi, Gia paspēja uzsākt sarunu ar blakus sēdošu padzīvojušu vīru kamuflāžas krāsas vējjakā. Līdz vīrs pusceļā no vilciena izkāpa, viņi jau bija paspējuši apspriest gan laika apstākļus Boržomi un Bakuriani, gan augusta traģēdiju un tās sekas – jaunus bēgļus un tiem uzbūvētos balto namiņu ciematus pierobežā. Bēgļi pašu mājās Nepilnu divu mēnešu laikā, iztērējot valsts budžeta rezerves fondu līdzekļus, Gruzijas valdība sagādājusi mājokļus turpat 30 tūkstošiem bēgļu no Chinvali reģiona un Abhāzijas. Klaju lauku vidū, dažkārt pat 10 un vairāk kilometru attālumā no tuvākās pilsētas slejas ~30m2 plašas (šauras) jaunbūves. Katra mājiņa četriem cilvēkiem. Katrā mājiņā divas istabiņas, virtuve, vannas istaba un tualete. Lai arī jaunos mitekļus dēvē par pagaidu – līdz atrisināsies separātisko reģionu problēma – cilvēki saprot – šī situācija ir uz ilgu laiku. Ar jauniem bēgļiem ne vien palielinājušies valdības sociālie izdevumi, bet saasinājusies arī bezdarba problēma. Gori satiekamies ar Georgiju, kurš pirms vairākiem mēnešiem zaudējis darbu pilsētas teātra administrācijā. Jaunu bezdarbnieku parādīšanās pilsētā, kas arī pretendē uz vairāk neesošajām, nekā esošajām darba vietām, puisi nopietni uztrauc, jo samazinās iespēja atrast jaunu darbu. Turpretim Georgija vienaudzis Valērijs, kuram pieder maizes ceptuve, jaunajā situācijā saskata attīstības iespējas. Pilsētā parādījušās jaunas darba rokas un pastāv iespēja uzvarēt valdības izsludinātajā cenu aptaujā par maizes piegādēm bēgļu ciematiem. Arī paša Valērija ģimene kopš 1992. gada ir bēgļi. Viņa dzimtās mājas atrodas 20 kilometrus uz ziemeļiem no Gori – pašā Chinvali pievārtē. Vakara gaitā puiši atzīst, ka vairāk par sadarbību un draudzību ar NATO un ES, viņi vēlētos atjaunot dzimtenes vienotību. Tas jūtams, runājot ar daudziem gruzīniem. Reliģija Ne velti grūtos laikos, kad ļaudis nav droši par savu ekonomisko nākotni vai mieru dzimtajā zemē, tiek meklēta palīdzība pie augstākiem spēkiem. Gruzijas baznīcas pildās ar dievlūdzējiem un kristīgā ticība Gruzijā tiek uztverta par daļu no nācijas identitātes. Pareizticīgā baznīca pēc ilgstošās padomju okupācijas Gruzijā ir atdzimusi. Apmeklētāju pieplūdumu piedzīvo Gruzijas garīgais centrs – valsts bijušās galvaspilsētas Mchetas katedrāle, – kurā Gruzijas cars Miriams 326. gadā pieņēmis kristīgo ticību. Mchetas katedrālē kļūstam par lieciniekiem vēl no pirms kristietības laika pastāvošajai tradīcijai – jēra upurēšanai. Tā joprojām ir populāra Gruzijas kalnu reģionos. Pie ieejas katedrāles kompleksā atvestais jērs tiek slacīts ar svētīto ūdeni un atbraukušie vīri dodas uz noteiktu dievnama pagalma stūri. Kā uzzinām no Gias, savulaik baznīca ļāvusi saglabāt dzīvnieku upurēšanas tradīciju, lai pulcētu lielāku skaitu kristietības piekritēju. X gadsimtā tapusī Mchetas katedrāle uzcelta vietā, kur agrāk slējusies pirmā kristīgā koka baznīca Gruzijā. Līdzīgi kā citos dievnamos mūsu apmeklējuma laikā, šeit pulcējušies daudzi jaunieši, lai aizlūgtu par saviem plāniem un sapņiem, tuviniekiem un draugiem. Pie katras no dievnamā esošajām svētbildēm aizdegtas neskaitāmas svecītes, kuru liesmiņas šaudās lūgšanu zāles vēja plūsmās. Mācītājs uzklausa dievlūdzēju jautājumus, padoma meklējumus un sniedz mierinājumu sanākušajiem. Arī TV ekrānos regulāri mirgo reklāmas, kas aicina ziedot līdzekļus baznīcu atjaunošanai un jaunu dievnamu būvniecībai. Visas Gruzijas patriarhijas automašīnām piešķirtas īpašas valsts numura zīmes. Tbilisi slejās iespaidīgā, vēl 1995. gadā būvēt sāktā un 101 metru augstā, Sv. Trīsvienības katedrāle, kas pārsteidz ar savu greznumu un majestātiskumu. No jauna dievnami tiek celti arī vietās, kur arheologi atraduši senu baznīcu liecības. Līdz brīdim, kamēr baznīca tiek uzcelta, attiecīgajā vietā tiek novietots krusts. Tas viss liecina par baznīcas īpašo lomu Gruzijas dzīvē. Tādus vaibstus mums atklāja Kaukāza virsotnēs stāvošā Gruzija. Gluži kā Mātes Gruzijas statuja virs Tbilisi – ar pialu vienā, bet zobenu otrā rokā. Zeme, kas ir apbrīnojami viesmīlīga draugiem, bet gatava būt nelokāma aizstāvoties. Zeme, kurā ikviens lepojas ar savu izcelsmi, senčiem un tradīcijām. Zeme, ko saskaņā ar leģendām dievs bija iecerējis savām vecumdienām. Apciemojiet Gruziju un varēsiet izbaudīt tās leģendāro viesmīlību un izsmalcināto virtuvi, skatīt pašu acīm Kaukāza kalnus un pilsētu mūrus.

Viesmīlības zeme Gruzija

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem