Irānas ekspedīcija. 9. stāsts. Isfahāna
|
IMPRO CEĻOJUMI
|
Grūti atrast īstos vārdus, lai aprakstītu Irānas skaistāko pilsētu Isfahānu, kas pilnīgi noteikti ir arī viena no krāšņākajām vispār Tuvajos un Vidējos Austrumos. Gadsimtiem tā ir bijusi Irānas galvenā atrakcija un arī mūsdienās tā saglabājusi savu pievilkšanas spēku. Kā reiz teica franču rakstnieks Andre Marlo tā ir pilsēta, ko var likt vienā grozā ar Florenci, Pekinu, Kioto un citām ceļotāju metropolēm, bet Roberts Bairons to salīdzināja ar Atēnām un Romu. Vēl vairāk sens viduslaiku teiciens vēsta, ka "Isfahāna ir puse no pasaules", tas nozīme, ka te atrodas 50 % no visa brīnišķā, ko cilvēks radījis uz Zemes.
Skaistas celtnes te cēlušas visas impērijas, sākot ar arābu un turku seldžuku līdz par mongoļu un Timura. Bet visgraciozākās celtnes tomēr datējamas ar Persiešu safavīdu dinastiju un īpaši ar tās dižāko valdnieku Shah Abbas Lielo, kurš 1598. gadā pārcēla atpakaļ galvaspilsētas statusu no Qazvin uz Isfahānu.
Abbas Lielais bija ne tikai dižens valdnieks un karavadonis, bet arī arhitekts uzceļot vairākas no pilsētas ievērojamākajām celtnēm, kas šobrīd zib ceļotāju kameru gaismās.
Un Isfahānai ir ko piedāvāt pat visprasīgākajiem ceļotājiem - 400 gadus seni ar jumtu un arkādēm segti tilti, strūklakās un baseinos slīkstoši dārzi, smalkas valdnieku pilis un paviljoni, otrs labākais viduslaiku bazārs Persijā ar fotogēnisku velvju labirintu un iespaidīgām, flīzēm rotātām kupolu zālēm, kā arī nedrīkst aizmirst par otru lielāko laukumu pasaulē, kuru tikai pagājušajā gadsimtā pārsita Mao Tjanaņminas laukums Pekinā.
Lai cik dīvaini tas neliktos, bet Isfahānā atrodas arī pasaules klases katedrāle ar īpaši krāšņu un freskām klātu interjeru. Lieta tāda, ka armēņu pilsētā Jolfā dzīvoja īpaši labi amatnieki un būvnieki, kas gadsimtu laikā bija izkopuši savas prasmes un tika uzskatīti par labākajiem sava amata meistariem uz Austrumiem no Balkāniem. Tāpēc Šahs Abbas Lielais pavēlēja amatniekiem ar ģimenēm pārcelties uz Isfahānu, lai valdnieks varētu radīt savus utopiskos sapņus akmenī. Tad nu Isfahānā radās Armēņu kvartāls un diaspora, kas neaizmirsa arī par sevi - 1606. gadā uzceļot Vankas katedrāli un noklājot to ar freskām, kur ļoti neierasti savienojas, gan kristietības, gan islāma motīvi.
Bet Isfahānas galvenais lepnums vēl pat nav pieminēts. Te atrodas dažas no skaistākajām mošejām, kādas var atrast Islāma pasaulē, no kurām īpaši izceļamas būtu trīs. Imama jeb Valdnieku mošeja vizuāli laikam ir visiespaidīgākā, jo šo masīvo celtni ar augstiem kupoliem sedz ar smalkiem ornamentiem rotātu, zilu flīžu kārta. Šeiha Loftollaha mošeja ir ievērojami mazāka, bet vēl krāšņāka, jo tā tika celta priekš valdnieka un viņa harēma sievietēm tāpēc plašākai publikai tajos laikos bija slēgta. Savukārt Jame Masjed jeb Piektdienas mošeja ir gluži kā Islama arhitektūras muzejs, jo sākotnēji te 10. gs. tikai uzbūvēta arābu mošeja, kas 11.gs. tika pārbūvēta par greznāku turku seldžuku stila dievnamu. Mongoļu un Timura valdīšanas laikā 14.gs. blakus tika uzcelta jauna mošeja, bet 16. gs tas pats Abbas Lielais pavēlēja celt blakus vēl vienu jaunu mošeju, safavīdu arhitektūras stilā. Un tad arī radās doma savienot tās visas vienā milzīgā Piektdienas mošejā ar laukumu centrā, kuru ieskauj četri Iwan jeb mošeju portāli katrs savā arhitektūras stilā. Tad nu šeit var redzēt Islāma arhitektūras attīstību astoņu gadsimtu garumā vērojot labākos paraugus no dažādiem periodiem un stiliem - no arābu un seldžuku askētisma līdz Timura perioda ģeometriskajai elegancei un safavīdu islāma barokam.
Jānis Kreicbergs
