Ziemeļu skaistule Hanko

Inga Sarma 20.05.2015 5 min lasīšanai

Stāsts nav par kādu japāņu princesi, bet gan par pilsētu, kas pašos Somijas dienvidos. Tātad - visdienvidnieciskākā ziemeļu skaistule. Hanko ir labi zināms kūrorts somiem un zviedriem. Kopš laikiem, kad Somija bija Krievijas impērijas lielkņaziste, no Aleksandra II guvusi pilsētas tiesības, tā uzplauka kā krāšņs vasarnīcu ciemats. Vēl senākos laikos tā zināma kā Hangute ( Gangut) , kur krievu flote puirmo reizi guvusi uzvaru uz jūras.

Mana interese un ceļojuma mērķis saistījās ar Hanko kūrorta vēsturi - bija jātiekas ar somu kolēģiem un jāveido izstāde par Baltijas kūrortu vēsturi.

Kopā ar kolēģi 4. maija rītā braši soļojām pa Helsinku lidostu. Bija pasakaini saulains laiks un es bažījos par savu ļoti silto mētelīti. Sekojot lidostas dienesta darbinieku norādījumiem, sameklējam pieturu no kuras var nokļūt Hanko ( no Helsinkiem 130 km). Pienāk buss, kāpjam iekšā un šoferis par divu biļešu pieprasījumu man vaicā: "Normal?" Redzot manu manu neizpratni viņš pārjautā: "No student? " Jūtos glaimota sevis un kolēģa dēļ. Nē, esam normāli, ne studenti. Vēlāk seko tirāde somu valodā ar dažiem iespraudumiem angliski no kuriem secinu, ka mums pateiks, kur jākāpj ārā. Pateicīgi māju ar galvu un smaidu.Nobraukuši kādu pusstundu, nemitīgā sajūsmā par sarkanīgajiem klintsbluķiem, piepeši tiekam raidīti laukā. Esot jāpārsēžas. Kur? Kāpēc? Uz visiem jautājumiem šoferis norāda uz patālāku pieturvietu un teic: " Jole Hanko".( vēlāk nospried;ām, ka mums ietrāpījās vienīgais angliski nerunājošais soms valstī).

Esam somu nekurienes vidū. Nu, ne gluži nekurienes, jo līdzās ir IKEA veikals. Nezinu, ko tas mums var līdzēt, jo tas ir lielais "bānis"un cilvēku te nav... Paldies Dievam, ieraugām pavecu vīru, kas nāk uz pieturu. Vislieliskākā Somijas īpašība ir - angliski runājošie pensionāri. šis kungs ir tik bezgala laipns, ka ne vien skaidro, ko un kā, bet arī paņem savu "kanteli"- kokli) un uzkoklē uzziņu dienestu, kas pasaka, kad tieši Loomila Ikea place būs autobuss uz Hanko. Kad buss pienāk, mani apbur šoferītes cimdi: melni pirkstaiņi ar koši sarkanām rozēm. Es joprojām prātā izbaudu šo ceļojumu. Es zinu, ka manu kolēģi- fotogrāfu, kam šī diena bija paredzēta saspringtam darbam, tas noteikti sadusmos. Mēs braucām 3 stundas - līču, loču, katrā lielākā, mazākā un mikroskopiskā miestā iekšā. Cauri mežiem, starp klintīs iecirstām šaurām ejām. Neesmu ziemeļu apjūsmotāja, bet es dievinu akmeņus un dievinu Somiju. Nemūžam neko no tā visa neredzētu, ja ne šis dīvainais ceļojums.

Beidzot esam Hanko - auto un dzelzceļa stacijā, kā tas dažviet pie mums arī pieņemts. Tā kā nezinām, kurp doties un vēderi kurkst, slājam uz tuvējo tankšteli. Pasūtam "Karstos suņus"un sāku izprašņāt pārdevēju, kur varētu būt Hanko muzejs. Viņa ilgi domā un pat pakasa degunu. Pavaicā zviedriski vienam no apmeklētājiem ( 45% Hanko iedzīvotāju ir zviedri). Tad atnāk viena ļoti šarmanta dāma ar krāģīti un viņas divatā risina šo problēmu: veras uz letes izplātā kartē, plaukstā atbalstījušqas zodu un dziļdomīgi velkot-" museo...", es ar piebiedrojos, zoda balstīšanā... Pēc labu laiku ilgušām konsultācijām un pat diskusijām, noskaidrojam, uz kuru pusi mums jādodas. Ejam ar kolēģi pār gaisa tiltu un viņš nebeidz apjūsmot bāku. Pirms tam lasīju, ka bāka esot 25 km no Hanko, saku - tā nav TĀ bāka. "Tā"bāka - ļoti zīmīga vieta, jo 19.gs. beigās, kad daudzi somi emigrēja uz Ameriku, tad Hanko bāka bija pēdējais, ko viņi redzēja no savas dzimtenes. Tā guvusi ļoti dziļu simbolisku jēgu un tas ir viens no objektiem, ko mēs vēlētos fiksēt.

Slājam, kātojam, vaicājam , taujājam... Mazs miests, visi runā angliski, bet muzejs šķiet kaut kur tālu, tālu.... Protams, visu laiku ir lietas, kas novirza uzmanību - neparastais krasts - jūra, kas neizslatās pēc jūras, drīzāk ezera. Simts un viena saliņa pārredzamajā ūdens klaidā. Milzu akmeņi, kas iznirst kā uz burvju mājiena no zemes... Un- visvairāk - historisma koka vasarnīcas. Esmu šokā, esmu apburta. Skatos uz to, kas Jūrmalā ir bijis, bet pazudināts, nocūkots, iznīcināts, bet šeit - dzīvs un eksistējošs.

Beidzo atrodam muzeju un vēlāk arī savu viesnīcu - villa Maija. Riktīga Jūrmalas vasarnīca. Terase, veranda, krāsaini stikliņi. Perfekti iekārtota, pedantiski pārdomāti - ar divriteņiem un lietussargiem viesiem, kurpju tīrīšanas birštēm, siltumu, dūnu segām utt. nometam mantas un rikšojam tvert, ko vien gaišais vakars var dot. Mūsu ieliņa - Appelgenttintie ietiecas Tuulieniemi dabas parkā. Līču loču līcīši, kas iegrauzušies sarkanajā granītā... gar krastu aug ložņājošās priedes, saulīte vēl uzmirdz koši un ir pasakaini skaisti... Neparasta, neierasta ainava- ziemeļiem krāšņa un bagātīga : skujkoku zaļums, granīta sārtums un jūras zilgums.

Mēs meklējam Mannerheima kafejnīcu. Jā gan, tā paša - "visu laiku ievērojamākā soma", (kurš patiesībā bija zviedrs) un neskatotries uz saviem tituliem un nopelniem, lai tiktu galā ar skaļajiem kaimiņiem - kafejnīcas īpašniekiem, kur augu dienu dārdējusi mūzika, bija spiests kafē pārpirkt. Tomēr kafejnīca turpināja darboties, līdz pat 1933.gadam, kad Karls Gustavs Emīls Hanko vasarnīcu pārdeva un rūpēties par pieklusinātu mūziku vairs nebija jēgas...

Kafejnīcas nosaukums: "Četru vēju nams". Un tā patiesi ir, jo tā atrodas uz pussaliņas paša degungala un visi iespējamie vēji zēģelē tai pāri.

Atpakaļceļā uzejam īstu arhitektūras pērli - villa Tita Maria.. Nebūtu tā pārgurusi un nosalusi, stundām varētu uz to skatīties!

Nākamā dienā ir... Ak, vai - pelēka kā svins. Mans kolēģis kļūst šausmīgi depresīvs - kā nu ne, jo viņam bildes jātaisa. Lielāko daļu līst. Es nezaudēju cerības uz gaišo rītdienu un izbaudu viesnīcas brokastis: tās ir ĪSTAS brokastis. Saimnieki pat parūpējušies par to, lai vēršacītes mīļotāji un no abām pusēm apceto olu cienītāji tiek pie sava kāruma. Kafijas krūzes izmērs kā krietnai buljonkrūzei - nu, šajā ziņā mums ar skandināviem makten sapas- tikpat negausīgi kapijas dzērāji!

Vakars ir slapjš, rītdiena nesola neko labu un mēs skatāmies īpatnus somu TV realitātes šovus: Adam& Eva - dalībnieki dzīvojas kaut kādā siltzemju salā, staigā apkārt kā māte radījusi. Ieva liek Ādamiem pīt vainagus un uzliek vēl visādus pārbaudījumus. Kad īstais Ādams izvēlēts, tad abi saģērbjas un iet uz restorānu. Interesants šovs.

Manā numurā ir ledusskapīts un tur iekšā - Fanta, ūdens, aliņš un šokolāde. Numurā ir arī komplimentārā kafija un tēja. Zinu, ka to, kas ledusskapī aiztikt nevar- maksā bargu naudu ( vismaz visur tā ir), tomēr, naktī ir tik karsti sakurināts, ka ļoti gribas dzert un es tveru pēc Fantas... Nolemju, ka rīt bodē nopirkšu un nolikšu vietā. Ha! Bodē ir visādi burbuļūdeņi, bet nav Fantas ( atceros reklāmu par Papua jaunekli, kas brauc pie Omes uz Helsinkiem: Haluaiteko Fanta? ). Kad notika "izčekošanās", izrādījās - viss, kas bija ledusskapī bija paredzēts man, bez papildmaksas, ak, tu neraža!

Līst un līst. Vakarā tomēr notveram kādu strēķi laba laika. Esam uzbraukuši arī "bākā", kas izrādās ūdenstornis ( celts neparastā laikā - 1943.g.). Mūsu ilgotā bāka šobrīd neaizsniedzama, jo ir uz salas, bet kuģīši "nesezonā"nekusē. Bez tam, tur ir kara bāze. Par tās klātbūtni varam pārliecināties ik mī'ļu brīdi, jo tā riktīgi ducina... Pat sabijos. Vēlāk nospriedu, ka bīties gan nevajag, drīzāk var justies drošāk - somi nesnauž!

Bāku te ir pulka, tāpat kā salu un katrai ir savs stāsts. Dažas salas ir tik mazītiņas, ka tur tikai uz vienas kājas nostāvēt... Citas gan paprāvas, gan gleznainas.

Hanko lepojas ar 30 km garu smilšu pludmali. Tā smilts... nu, tā ir citāda kā Jūrmalā, tā vairāk līdzinās grantij. Jūra ir dzidra un salta.Skaista bez gala.

Pēdējā rītā mans kolēģis jau 5. no rīta aulēkšo uz objektiem, jo ir strēķītis , kad nelīst. Ap 12-iem jāvīkšās prom, bet autobuss atiet tikai 15.00. Saimnieki ir tik jauki, ka atļauj palikt - lietus līst, nevar tak ļaut viesiem izmirkt! Pat, ja viņi brauc prom.

Laika apstākļi nebija mums žēlīgi, bet tas nekādi nemazināja jauko iespaidu par Hanko. Līdz 1917.gadam tā bijusi krievu aristokrātijas iecienīta atpūtas vieta. Cietusi Ziemas karā un arī vēlāk, jo šeit Otrā pasaules kara sākumā bija padomju militārā bāze ar 30 000 militārpersonām un viņu ģimenēm. Karam sākoties, daudzi kuģi te nogrmdēti. Pēc kara Hanko laimējās, jo izdevās apmainīt šo ostu pret Porkalas pussalu, no kuras vēlāk kaut kā somiem izdevās krievus izdabūt laukā, acīmredzot ar diplomātijas pūlēm un "finlandizācijas politiku".

Hanko man patika viss, pat lietus. Vienīgais, kas nav patīkams - cenas. Vidusmēra ceļotājam no Latvijas tās ir ārkārtīgi augstas. Tāpēc - paldies Ziemeļvalstu padomei, ar kuras atbalstu bija iespējams šis ceļojums un top izstāde "Cilvēki, ielas, mājas".