Elvitas Rukas Izraēlas ceļojuma dienasgrāmata.
|
IMPRO CEĻOJUMI
|
Pirmā diena.
30.04.04.
Grupas viesnīcā Natānijā ierodos ar divas reizes lielāku koferi nekā pirms nedēļas izbraucu no mājām. Klāt nākusī bagāža nav "Svētās zemes" izredzētās smiltis, kas būtu sagrābtas līdzi saujām vai eksotisko augu leknie stādi, kas tā vien prasās būt izrokami šajā šaurajā, bet bezgala ietilpīgajā zemes strēlē. Tie nav nedz apjukumā sapirkti reliģiskie suvenīri, nedz alkatīgi iegādāta Nāves jūras kosmētika, kuru piedāvājumā iespējams noslīkt ik uz Izredzētās zemes soļa. Tās nav vīna pudeles vakaram vai halva saldai dzīvei, ko tik ļoti gribētos pieburt uz visiem laikiem. Tas nav nekas, kas būtu nopērkams par naudu vai nejauši atrodams Izraēlā, tomēr ir mans vērtīgākais ieguvums šajā zemē. Lielais, aizdomīgi smagais un gāzelīgais koferis ir pārsteigums pat visur esošajām drošības kontrolēm, kas uz mani dīvaini noskatās, tomēr atļauj turpināt ceļu. Mana pavadone Ella, neklausot nekādiem iebildumiem, metas palīgā man vilkt smago nastu, ko esmu jau paguvusi iemīlēt. Man tikai jātiek vilcienā uz Natāniju, tad jau priekšā būs kūrorts, autobuss, nesēji un citas organizētā tūrisma priekšrocības...
Bet Ella tik viegli nepadodas. Ar saukli "blokādi izcietām, tad arī pārpilnību izturēsim" viņa naski tveras pie kofera roktura un virza mani uz Akko vecpilsētu. Vilciens neaizmuks, bet senā krustnešu pilsēta ir jāredz! Tā mēs, rokas mainot, rīta mundrumā ritmiski soļojam. Te ir vecpilsētas mūri, ko cēluši bruņinieki savos krusta karos. Te majestātiskā El-džazara mošeja, kas mirgo un vilina cauri laikiem. Te arābu dzīvojamais kvartāls, te garšvielu tirgus, te zvejnieku osta ar svaigi zvejotām zivīm, te Vidusjūras laiskais klajums. Te kaiju kliedzieni, rīta rosība un mutē kūstoši arābu gardumi. Krastmalā jāiet uz mola, jākāpj pie bākas, jāstaigā pa vaļņu malām. Vienā pusē - musulmaņu jumta dzīve ar augiem, paklājiem un izžautu veļu, bet otrā - jūra ar saviem viļņos paslēptajiem pagātnes stāstiem. Tieši te iekuģoja Eiropas bruņinieki, kas ne tikai centās atbrīvot no barbariem svētās vietas, bet arī uzcēla veselu pazemes pilsētu. Tas bija Templiešu ordenis, un Akko ir viņu misijas majestātiskākais piemineklis. Zem mūsu kājām ir bruņinieku kapitulu velvētās zāles un tik plati vārti, ka var izjāt ar zirgiem. Turpat ir šauras un slepenas ejas, kas savieno stratēģiskos objektus un ļauj izbēgt aiz pilsētas mūriem. Tagad tur skraida vien rēgi un tūristi, bet agrāk risinājušās kaujas uz dzīvību un nāvi - ne mantas, bet ticības un savas valsts dēļ. Te beidzot sakauts pat Napoleons savā virzībā uz Ēģipti, te sodu izcietuši un izbēguši ebreju valstiskuma patrioti, te kalta un rūdīta pasaules vēsture. Tam visam pāri mēs ar Ellu smiedamās velkam smago koferi ar...
Nu, protams, es arī viena tieku galā un Natānijas viesnācā ierodos laikus. Man ir iespēja laiski dusēt pludmalē, peldēties Vidusjūrā, iedegt dienvidu saulē un ieklausīties visapkārt skanošajā krievu valodā. Tā ir tik uzkrītoši dominējoša, ka pārspēj pat uzbudinātu ebreju pusaudžu baru, kas saspringušām bikšu priekšām ierīkojas atpūtai man blakus. Kaut pludmale ir kā sētin nosēta ar cilvēkiem, daži izceļas īpaši. Kāda sieviete, kas diviem pirmsskolas vecuma bērniem varētu būt gan vecāka mamma, gan jaunāka vecmāmiņa, slauka viņus tik nežēlīgi aktīvi, ka liekas - tūlīt noberzīs ādu. Viņa ir tik dzelžaini pareiza un skaļa, tik uzkrītoši pieprasa bezierunu paklausību, ka atgādina padomju laikus. Ainava apkārt pavisam cita, bet mentalitāte palikusi. "Rusalka", secinātu Ella, kas, būdama jau vairāk kā trīsdesmit gadus emigrējusi ebrejiete, skatās vien Krievijas TV kanālus. ‘’Padomju savienības’’ Izraēlē ir neiedomājami daudz, te tā ir mistiski iekonservējusies un nav noslēpjama pat kūrorta zonas "all included" ēdienreizēs. Dažāda apjoma krieviski runājošas kundzītes demonstrē a'la Allas Pugačovas plandošos tērpus, kuru primārais uzdevums ir nespiest kuņģi. Starp ēdienu galdiem viņas spraucas ļoti mērķtiecīgi un par katru uzkrāmēto ēdmaņu skaļi informē tālāk sēdošās draudzenes. Krāšņumā ar viņām spēj sacensties tikai sīkas, pumpainās zīda blūzēs uzcirtušās ebreju kundzītes, kas naskiem solīšiem nes padusēs iespiestas macu kaudzītes. Kā trauslā bezrauga maize šajā drīzāk termometram piemērotajā vietā nesadrūp, paliek noslēpums, bet kundzītes sēž zem kičīga "Svētā vakarēdiena" plakāta un ietur savu trapezu. Viņas ir pārāk tālu, lai es dzirdētu valodu, taču tā pat nav būtiska. Emigranti ātri apgūst ivritu, bet tik pat veikli pāriet uz dzimto vai bijušās mītnes zemes valodu. Pasaules ebreji, savukārt, var runāt ivritā, bet būt šeit tādi pat tūristi kā mēs. Nacionalitāte, valoda, pilsonība, reliģiskā piederība, dzimtene un mītnes zeme - šajās lielajās kategorijās Izraēlā iespējamas visdažādākās kombinācijas.
Ellas vīrs Moše ir tīrasiņu ebrejs, kas dzimis Latvijā un uz Izraēlu pārcēlies 1972.gadā. Moše ir saglabājis izcili tīru un bagātu latviešu valodu, kaut ģimenē runā ivritā, literatūru lasa un tulko angliski, bet nepieciešamības gadījumā pārslēdzas uz krievu mēli. Moše man argumentēti izklāsta, ka ebreju izceļošana no PSRS bija ASV izlūkdienesta inspirēts pasākums. Tā bija daļa no tālejošā plāna, kā Amerikai vājināt un sagraut savu vareno ienaidnieku PSRS. Ebreju bija daudz, viņi brauca prom un CIP varēja sist plaukstas - viņu iecerētā "smadzeņu aizplūšana" tiešām notika. Arī angļu filologos izstudējušais Mihails devās uz jaunatvērtajiem paradīzes vārtiem, iestājās dienestā Izraēlas armijā un kļuva par Moši. Viņš Izraēlas beidzamo četrdesmit gadu vēsturi piedzīvojis personiski un nepārstāv tūrisma industriju ar tās klišejisko, izklaidējošo vai politkorekto uzstādījumu, tāpēc ir bauda klausīties. Kā vientuļš intelekta eremīts viņš vācis, lasījis, analizējis un prognozējis, tāpēc argumentētu viedokli momentā var izklāstīt par jebkuru tēmu, pat podziņa nav jāpiespiež.
Moše man stāsta un pierāda daudz sarežģītu, neērtu, pat bīstamu lietu, kas drūmu zīmē gan tagadnes, gan nākotnes politisko ainu. Tāpēc es tveros pie Ellas un līdz ar viņu kļūstu par visu puķu ostītāju un svaiga krievu seriāla līdzi dzīvotāju. Tapēc baudu kūrorta labumus - sauļojos, peldos un pieēdos tik pat negausīgi kā skaļās dāmas Pugačovas kleitās. Tāpēc gaidu grupu, lai ienirtu svētvietās, tūristu izklaidēs un visos citos gadsimtos, izņemot savējo.
Tieši tāpēc, lai pretotos visām bīstamajām tendencēm un sazvērestības teorijām, man ir arī lielais koferis. Grupa ir atbraukusi, nesēji un autobuss pie rokas - nekādu problēmu. Ceļošanu "uz savu roku" izturēju, gan arī komfortu pārdzīvošu! Tomēr ‘’Padomju Savienība’’ ir līdzi arī mums - ekskursijas notiek krievu valodā. Enerģiskā gide mūs slīcina faktu un cinisku jociņu gūzmā, lēkā pa gadsimtiem un reliģijām tādā ātrumā, ka apžilbstam gluži kā no Izraēlas saules. Grupā esam zīmīgs cilvēku skaits - trīsdesmit trīs. Pēc reliģiskā svētceļotāja neviens neizskatās, arī programma ir sastādīta universiālai gaumei.
Pirmajā dienā apskatām to, kas Vidusjūras krastā palicis no senās un varenās Hēroda celtās Cēzarejas. Tā gribēja sacensties ar Romu, tāpēc augstu cēlās un zemu krita - to postīja gan musulmaņu iebrucēji, gan dabas spēki. Pats galvenais varenības simbols - majestātiskā osta - bija uzbūvēta jūras smiltīs. Kaut uz milzu akmens bluķiem un inženieru tehnikas meistardarbs, tā tomēr padevās jūras vējam un zemes tektoniskajām svārstībām. Tagad pasaules brīnuma vietā ir tikai neliela maksas pludmale, kur šaurajā smilšu strēlītē var izlaisties par astoņiem dolāriem.
Turpinām ceļu caur trešo lielāko Izraēlas pilsētu Haifu. Tā ir kolorīta un multikulturāla pilsēta, kas izslējusies stāvās Karmiela kalna nogāzēs un tieši tādēļ ir īpaši gleznieciska. "Hai" ivritā nozīmē dzīve, "fa" - skaista, tāpēc pilsētai, šķiet, prognozēts prieka pilns liktenis. Realitātē Haifa ir industriālais un "smadzeņu" centrs, tāpēc te strādā vairāk nekā citviet Izraēlā. Šī ir vienīgā pilsēta valstī, kur sabatā ( no piektdienas vidus līdz sestdienas vakaram) kursē sabiedriskais transports - jūdaistiskajā valstī tā ir liela brīvdomība. Pastāv vispārinājums, ka "Jeruzaleme lūdzas, Telaviva izklaidējas, bet Haifa strādā". To nosaka lielā uzņēmumu koncentrācija Haifā un šī fakta diktētā specifika. Te ir visvairāk strādnieku, spēcīgs proletariāts, tāpēc pilsēta tiek dēvēta par "sarkanu".
Kaut arī pilsēta ir ar ļoti bagātu kultūrslāni, mums ir atvēlēts tikai viens apskates objekts - Bahai templis. Tā nav vilšanās, gluži pretēji - šim objektam ir gan simboliska jēga, gan estētisks baudījums. Jau vairāk kārt pasaulē esmu centusies nokļūt Bahai tempļos, bet Haifā tas izdodas pirmoreiz. Zīmīgi, ka šī ir visai jauna reliģija, tikai aptuveni 200 gadus veca, bet tai ir seši miljoni sekotāju 160 valstīs, arī Latvijā. Tās dibinātāji, pravieši Babs un Bahāullā nāk no Irākas. Viņi sludina, ka viņi un visi līdzšinējie pravieši Mozus, Kristus, Krišna, Buda un Muhameds nāk no viena avota. Bahai mācība uzskata, ka Dievs ir viens un cenšas visu ticību pamatprincipus apvienot vienā reliģijā. Īsos vārdos sakot, Bahai sludina mieru un harmoniju, kā redzamais simbols ir dārzs. Pasaulē ir deviņi Bahai tempļi- dārzi, visi veidoti kā terases, kam cauri slejas kāpnes uz baltu centrisku katedrāli. Kāpnēm ir 1400 pakāpieni, ko ticīgie veic basām kājām. Kāpt drīkst tikai augšup, lejup jāiet pa citu ceļu. Svešinieki šajā noslēpumainajā valstībā neiekļūst, taču dievišķi skaistie Bahai dārzi visiem ir apskatāmi no dažādiem skatu punktiem un dāvā gluži vai svētlaimi. Bahai ir vienīgā lielā pasaules reliģija, kurā cilvēks nevar piedzimt - tā jāsajūt ar sirdi un jāpieņem pašam. Haifā ir centrālais Bahai templis, tāpēc katrs ticīgais desmit dienas gadā brauc šeit brīvprātīgi strādāt. Bahai sekotāji tic, ka skaistums izglābs pasauli. Jāatzīstas, ka man nekas nebūtu pretī. Cauri gadiem atceros kādu ar kseroksu pavairotu lapelīti, kas astoņdesmito gadu beigās atvējoja pie manis nez no kurienes. Tajā bija uzskaitītas četras lietas, kas vajadzīgas laimei. Tās ir: dzīve svaigā gaisā, atteikšanās no jeb kādām ambīcijām, būt mīlētam un radīšana. Ja jaunības maksimālismā dumpojos, ka ambīcijas tomēr ir vajadzīgas un svarīgāk par pasīvo "būt mīlētam" ir aktīvā darbība "mīlēt pašam", tad tagad Bahai viedumam piekrītu bez iebildumiem. Arī Haifā skatītais dārzs kaut no tāluma apliecina, ka skaistums ir spēks un dzīvība.
Kad esam izstaigājuši Akko un pieminējuši citas septiņu krusta karu vietas, kad, runājot par Izraēlu, nemitīgi esam spiesti minēt karus, konfliktus, nemierus, kad atkal no jauna jāapjēdz vardarbības neiztrūkstošā klātbūtne ikvienas lielās reliģijas vēsturē, tad tā vien gribas patverties kādā Bahai dārzā - īstā vai izdomātā. Ceru, ka tā nav zaimošana, ja, kristiete būdama, nespēju visu skatīt caur vienu - akli pieņemošo prizmu, bet redzu arī vēsturiskās netaisnības un tagadnes paradoksus.
Zināmā mērā simbolisks ir arī pirmās dienas vakars. Esam nonākuši Svētajā zemē un iebraukuši Galilejas novadā, kur ik vieta saistās ar Kristus dzīvi. Ir brīnišķīgs vakars, saule grasās uz rietu un apgaismo auglīgās Golana augstienes ar Hermona kalna siluetu. Tālāk ir Jordānijas, Sīrijas un Libānas robežas, nebeidzamu konfliktu zona, bet šobrīd tas nav ne redzams, ne dzirdams. Ainavā ir saules apmirdzēti apstrādāti lauki, mirdzošs pleķītis no Galilejas jūras (jeb Kinnerata ezera) un jau uzlēcis mēness spilgti zilajās debesīs. Ir pirmā pievakare burvīgās vakara gaismās, bet mēs to svētsvinīgi baudām kalna galā pie Tibērijai tuvā lielveikala. Majestātisko un apcerīgo ainavu kā milzu falls pāršķeļ lielveikala reklāmas stabs ar uzrakstu BIG Amerikas karoga krāsā. Ir piektdiena, sākas sabats, visi iepērkas, veikalus tūlīt slēgs ciet... Reliģisko ieražu inspirētā patērēšanas panika ir skārusi arī grupu, viss jāiepērk kā pirms aplenkuma. Saule šai stundā skaisti slīd uz rietu, un es, samiedzot acis ar laiskiem krāvējiem aiz lielveikala, iebrienu tuvējā pļavā. Auzas līgojas, smilgas čab, vējš plivina kleitu, dūjas lido debesīs, Kristus ir staigājis pa šo zemi, pa šiem lēzenajiem pakalniem, sludinājis mīlestību... Viss ir tik skaisti, tik labi... Pūš dzestrs, spirdzinošs vējš, bet saulē uzkarsis akmens silda kā baterija. Viss ir brīnišķīgi, te ir Apsolītā zeme, te dievišķā klātbūtne... Ai, skudras kož dibenā, jālec augšā, jāpurinās, jāmeklē autobuss un ceļa biedri. Zīmīte autobusa pieturā krievu valodā vēsta, ka darbam tiek meklēti apkopēji - Izraēlas pilsoņi, kas nav ebreji. Tiek solīta laba alga un sociālās garantijas. "Po čornomu ņezvoņiķ", tā noliek pie vietas. Arī Apsolītajā zemē ir jāstrādā, ja gribas ēst... Bet darba devējs grib, lai ir kāds, kas tualetes izmazgā arī sestdienās. Ebreji to nevar, jāmeklē ‘’Padomju Savienība’’ vai citi emigranti.
Taču uz mums šīs eksistenciālās problēmas šoreiz neattiecas. Mēs, lielveikalu pievārējuši, puskrēslā iebraucam Tibērijā. Kāds čīkst un vaid par viesnīcas nepilnībām, kamēr bagātīgās vakariņas visus padara pārēdušos un rāmus. "Blokādi izturējām, gan arī pārpilnību pārdzīvosim" atceros Ellas saukli un eju pie lielā kofera.
